Sāras smiekli

(Autors: Īzaks Kleimanis)

“Un Sāra meloja, teikdama: "Es neesmu smējusies," - jo viņai bija bailes. Bet Viņš sacīja: "Kā tad ne - tu smējies."” (1. Moz.18:15)

Runa šeit ir par Dieva solījumu. Dievs bija apsolījis, ka Sārai vecumā piedzims dēls. Un Sārai tas likās smieklīgi. Tagad Kungs atklāja vai atgādināja Ābramam: „Kāpēc Sāra ir smējusies par šo apsolījumu?” Un, kad Ābrams jautāja Sārai: „Kas tad tur bija?” Sāra liedzās, viņa noliedza to, ko patiesībā bija darījusi. Līdz ar to viņas vaina kļuva vēl lielāka, jo viņa bija ne tikai smējusies, parādījusi savu neticību Dieva apsolījumam. Tagad, kad viņai jautā, kas un kāpēc, viņa arī vēl melo, tas ir, noliedz to, ko patiesībā ir darījusi.

Tā šajā ģimenē iezagās nepatiesība un tai līdzi arī bēdīgas sekas.

Līdzīgā veidā arī šodien iezogas nepatiesība, nepatiesi vārdi, kuriem nevar pilnīgi uzticēties, un līdz ar to – neuzticēšanās gan ģimenēs, gan arī attiecībās draudzē vai sabiedrībā plašākā mērogā.

Iezogas nepatiesība attiecībās ar Dievu un arī nepatiesība pret sevi. Un tas ir visļaunākais. Ja cilvēks mēģina pats sevi pierunāt, ja pats savā priekšā liedzas un noliedz to, ko viņš patiesībā ir darījis, jeb to, ko viņš ir domājis un kāds viņš ir. Tādam cilvēkam ir ļoti grūti laboties, jo viņš pats sevī pat neatzīst to, kas viņā būtu vaina vai trūkums. Šāda nepatiesība ir visnopietnākais kavēklis mūsu lūgšanām. Ir sacīts: „Izsūdziet cits citam... (Dievam jau katrā ziņā) un lūdziet cits par citu.” Un tad šādai lūgšanai ir apsolītas lielas svētības, Dievs tad uzklausīs, bet ja mēs slēpjam kādu nepatiesību savā sirdī vai savā starpā, tad līdz ar to mēs aizkavējam savas lūgšanas un mēs no Dieva arī nevaram saņemt kāroto.

Šāda nepatiesība mūs šķir no mūžības. Atklāsmes 14:5 teikts: „Viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas.” Mēs nezinām, kurā brīdī mūs svērs svaru kausos, bet mēs katrā ziņā gribētu, lai tad, kad tas notiks, lai mēs tiktu atrasti cienīgi stāvēt Dieva goda krēsla priekšām. Bet tas notiks tad, ja pat meklētu, tomēr nevarētu atrast melus un nepatiesību, un viltību.

Kāpēc Sāra liedzās, kāpēc Sāra savam vīram, savam labākajam draugam neteica visu, kā ir? Vai jūs ievērojāt, kāds iemesls šeit bija minēts? Viņai bija bail. Tā ir rakstīts. No kā tad viņai bija bail? Kā saka – melot nebija bail, bet atzīties viņai bija bail. No kā bija bail? Nu varbūt bail bija no Ābrahāma. Ābrahāms viņu rās par mazticību. Kā tad tu tik ticīga vīra sieva un daudz ko piedzīvojusi un kā tu tā netici! Bet kā jūs domājat – vai Ābrams būtu viņai pārmetis? Vai viņš varēja pārmest? Viņš jau arī pats bija smējies. Arī viņam pašam likās smieklīgi un viņš būtu sacījis: „Nu redzi Sāra, kādi mēs esam! Man arī nebija ticības un izrādās, ka tev nebija ticības. Un tomēr Dievs pilda savus solījumus.”

Iespējams, ka Sārai bija bailes no soda. Dievs jau var sodīt par mazticību, par to, ka smejas par Viņa apsolījumiem. Bet vai no Dieva soda var izbēgt ar liegšanos? Vai tad Dievs kaut ko neredz, vai Dievam var kaut ko iestāstīt? Vai tā, kā mēs sakām – aizlīmēt acis? Mēs kādreiz cilvēkam tā varam, tomēr tas arī neizdodas ilgstoši. Bet vai mēs to varam darīt Dievam?

Tomēr arī šodien tūkstošiem cilvēku izliekas, ka viņi nesaprot Dieva prasības. Mēs runājam par Kunga svēto dienu – sabatu, un par citām Dieva lietām, un tūkstoši cilvēku (es domāju, varētu minēt arī lielāku skaitli), kas labi saprot, ka tas tā ir, viņi tomēr saka: „Mēs nevaram to izprast, mēs nevaram to aptvert.” Un tā viņi domā, ka viņi Dieva priekšā var tēlot it kā muļķus, nezinātājus, un Dievs viņiem noticēs. It kā Dievs to neredzētu, it kā Dievs to nesaprastu, ko cilvēks zina, ko viņš var un ko viņš tiešām nevar.

Arī ticīgi cilvēki dažreiz ir nepatiesi viens pret otru, nemaz nerēķinoties ar to, ka Dievs visu zina un Dievs visu redz.

Varbūt Sāra kautrējās. Bet kautrība arī ir bailes, bailes, ka varētu saņemt apvainojums, bailes, ka varētu saņemt izsmieklu. Šīs kautrības dēļ mēs bieži slēpjam savas kļūdas un arī savu ticību.

Kļūdas vajag atklāt, lai no tām var atbrīvoties. Jāatklāj Dievam un arī cilvēkiem, kas ar to ir saistīti. Tāpat arī ticību - ja mēs savu ticību slēpjam no cilvēkiem, cilvēki caur to daudz ko zaudē, un arī mēs zaudējam uzticību no Dieva puses. Un bieži šīs lielās kļūdas cilvēki izdara aiz kautrības, tas ir - aiz bailēm, ka kā uz mani paskatīsies vai kaut ko pateiks, vai varbūt būs kādas lielākas grūtības.

Bailes. Ko lai dara, kad ir bail? Dažreiz cilvēki saka, ka nevajadzētu, bet tomēr ir bail. Man kādreiz ņēma asinis no pirksta, kā jau mums visiem, bet asinis netek un netek, un sāk spiest, un tad zem silta ūdens, ļoti grūti bija dabūt to asins pili.

Vienreiz es jautāju medmāsiņai, kas man ir ar tiem pirkstiem, vai man asinis maz? Varbūt mazasinība, ka nav ko izspiest no pirksta? Viņa atbild: „Tas no bailēm. Jūs esat nobijies no adatas, un mazie asins vadiņi saraujas – tas no bailēm.” Es gribētu no bailēm atbrīvoties, bet kā lai atbrīvojas? No bailēm ir grūti atbrīvoties. Tomēr Dievam ir iespējams arī tas.

Un Dievs atklāj to cilvēkiem, kā tas ir iespējams. „ Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” (1. Jāņa 4:18) No kurienes aizdzen? No cilvēka sirds. Tātad divi pretstati: no vienas puses, mēs varam dzīvot bailēs un mocīties. Bailes no soda, bailes no tā, ka mūs tomēr atklās, un bailes, ka būs kādas nevēlamas sekas.

Otra iespēja – dzīvot mīlestībā, tad nekādas bailes nav. Jo to, kas dzīvo mīlestībā, to sargā Dievs, to vada Dievs, to arī pieņem Dievs, lai arī kāds viņš būtu bijis. Un tādam cilvēkam nav nekas, ko baiļoties.

Mīlestība uz Dievu neļauj aizliegt savu ticību, jo mēs taču Dievu mīlam. Mīlestība uz cilvēkiem neļauj noklusēt prieka vēsti. Cilvēks nezina, ka viņam ir Pestītājs, ka var lūgšanās nākt pie Viņa. Cilvēks nezina, ka slimībā var saņemt dziedināšanu, briesmās var saņemt apsardzību. Un, ja es šo cilvēku mīlu, tad es iešu un to pateikšu, ka no visām tavām problēmām, tavām personīgajām un dvēseles problēmām, un ģimenes problēmām, tām ir risinājums. Es taču no tevis to nevaru slēpt.

Ja mēs mīlam cilvēku, mēs neslēpsim viņam kļūdas un neveiksmes, jo mēs, ja mēs kādu mīlam, mēs viņam arī uzticēsimies, ka viņš mūs pareizi sapratīs un mūs nenosodīs. Mīlestībā ir ietverta arī uzticēšanās. Tāpat tas ir, ja mēs mīlam Dievu.

Lai Dievs uzklausītu mūsu lūgšanas, lai mēs varētu saņemt lielas svētības, arī lai varētu būt reiz Dieva valstībā, mums ir jāaug mīlestībā. Izmantosim šo dienu, lai atjaunotos mīlestībā! Mīlestībā uz Dievu, mīlestībā uz mūsu līdzcilvēkiem, iesākot ar vistuvāko un beidzot ar tiem, kurus varētu saukt par ienaidniekiem. Kā atjaunot mīlestību, kā izkopt mīlestību, kā vairot mīlestību?

„Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” (Psalmi 103:2) Ja mēs jūtam, ka vajadzētu vairāk mīlēt Dievu, atcerēsimies, ko Dievs ir darījis labu mūsu dzīvē! Viņš ir daudz darījis, Viņš ir savu Dēlu atdevis mūsu dēļ, Viņš mūs ir no pašas bērnības daudzkārt sargājis, Viņš ir uzklausījis mūsu lūgšanas, Viņš ir mūs apveltījis ar brīnišķīgām, neizsakāmām bagātībām: ar draugiem, ar ēdienu, ar veselību, ar saules gaismu, ar daudz, daudz dārgām lietām.

Viss dārgākais un labākais, kas mums ir, tas ir no Dieva dāvāts. Atcerēsimies to, lai mūsu sirdīs iedegas no jauna mīlestība un jauna uzticēšanās mūsu Debesu Tēvam. Mums ir daudz pierādījumu, ka Debesu Tēvs nav bargs pret mums, Viņš ir ļoti žēlīgs, tad, kad cilvēki varbūt mūs nežēlotu un viņi uzskatītu, ka mēs to neesam pelnījuši, Debesu Tēvs tomēr mūs ir daudzkārt žēlojis un, kur cilvēki mūs nav sapratuši mūsu vājībās, varbūt ir bargi un nosodoši, Debesu Tēvs tā nekad nav darījis, jo Viņš Pats ir kārdināts dzīvodams šeit, starp cilvēkiem. Viņš zina, cik grūti iet, ja mēs kādā lietā maldāmies vai krītam.

Atcerēsimies arī to, ko labu mums ir darījuši cilvēki. Mēs esam daudz parādā mūsu vistuvākajiem, mūsu ģimenes locekļiem. Mēs esam daudz parādā viens otram un arī visai sabiedrībai, ieskaitot kaimiņus un visus, ko mēs pazīstam. Daudz katrs ir saņēmis no saviem līdzcilvēkiem.

Atcerēsimies, ko mēs esam parādā Pestītājam par Viņa nākšanu pasaulē, par Viņa ciešanām, par Viņa nāvi, kad augstie priesteri kārdināja un sacīja: „Ja Tu esi Dieva Dēls, nokāp no krusta!” Viņš to varēja darīt un viņam to būtu viegli izdarīt. Bet Viņš tajā brīdī iedomājās par mani, Viņš iedomājās par tevi, kas ar mums abiem būs, ja Viņš tagad nokāps no krusta. Un Viņš izvēlējās labāk palikt pie krusta piekaltam, apsmietam un mokās.

Atcerēsimies – cik lielu pateicību gan esam par to parādā! Un lūgsim, lai Dievs mums dod tādu mīlestību, jo mīlestība ir vislielākā, vissvarīgākā dāvana, ko Dievs dod, ja mēs savas rokas izstiepjam un lūdzam – Kungs, dod mums vairāk mīlestības. Lūgsim, lai Dievs mums dod tādu mīlestību, kas atbrīvo no bailēm un no katras nepatiesības! Un kaut šī būtu diena, kad mēs atbrīvotos, ja kādam ir kaut kas tāds, kas viņu padara kautrīgu vai liek baidīties, vai slēpties. Kam ir kaut kas, kas atšķir no cilvēkiem vai no Dieva, kaut šī diena būtu lielās atbrīvošanās diena mūsu dzīvē!