„Tā nav mana sieva”

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Bet tanī zemē bija bads, un Ābrāms nogāja uz Ēģipti, lai tur mistu, jo bads bija ļoti smags tanī zemē. Un notika, kad viņš tuvojās Ēģiptei, viņš sacīja Sārajai, savai sievai: "Lūk, es zinu, ka tu esi ļoti skaista sieva, un, kad ēģiptieši tevi ieraudzīs, tad var gadīties, ka tie saka: tā ir viņa sieva.- Viņi nokaus mani, bet tevi tie atstās dzīvu. Tādēļ saki: es esmu viņa māsa,- lai man klātos labi tevis dēļ un es palieku dzīvs tevis labad." Un notika, kad Ābrāms nāca Ēģiptē, ēģiptieši ieraudzīja viņa sievu, ka tā bija ļoti skaista. Un faraona virsnieki ieraudzīja viņu un slavināja to faraona priekšā; un šī sieva tika paņemta faraona namam. Bet Ābrāmam tas parādīja labvēlību viņas dēļ; tam tika doti sīklopi, liellopi un ēzeļi, kalpi un kalpones, ēzeļu mātes un kamieļi. Bet Tas Kungs piemeklēja faraonu ar lielām mocībām, tāpat arī viņa namu Sārajas, Ābrāma sievas, dēļ.” (1. Mozus 12:10-17)

Svētie raksti par cilvēku apraksta visu, jo Dievs arī par cilvēku zina visu. Dievs zina, kādi mēs esam dievnamā, un zina, kādi mēs esam tad, kad esam izgājuši ārā. Par Ābrāmu tas viss arī ir aprakstīts, un kā visi citi Bībeles apraksti, arī šis ir domāts mums par mācību.

Ābrāmam bija kāds pienākums pret šiem ēģiptiešiem. Viņa pienākums bija runāt taisnību. Un šajā konkrētajā gadījumā viņam vajadzēja atklāt, kādas ir viņa attiecības ar viņa dzīvesdraugu. Bet kas viņam traucēja izpildīt šo pienākumu? 13. pantā mēs lasījām, ka tās bija bailes. Viņš saka – es melošu, lai mana dvēsele paliek dzīva.

Viņš domāja, ja viņš izpildīs šo pienākumu un runās taisnību, viņš var daudz ko zaudēt un arī pat dzīvību. Slēpt patiesību izrādījās arī materiāli izdevīgi. Var sacīt, ka viņš patiesību apmainīja pret kamieļiem un ēzeļiem. Mēs varam sacīt – apmainīja pret naudu. Bet kāds bija šī darījuma noslēgums? Dievs piemeklēja ar lielām mocībām faraonu un viņa namu. Kas bija vainīgs pie šīm ciešanām? Vainīgs bija Ābrāms. Un tas arī atklājās. Un viņš dabūja atbildēt par to, kā viņš neizpildīja savu pienākumu un patiesību apmainīja pret naudu. Tas viss atklājās un Ābrāmam tas bija liels kauns.

Bet tagad padomāsim par sevi. Vai arī mums ir kāds pienākums pret neticīgo pasauli? Protams. Šis pienākums ir aprakstīts Marka 16:15. „Un Viņš tiem sacīja: "Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.”

Šī pasludināšana, šis evaņģēlijs ietver Dieva baušļus, pravietojumus, trīs eņģeļu vēsti. Bet visa pamatā ir mūsu attiecības ar Kristu. Pāvils raksta: „Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam.” (Ebrejiem 6:1)

Mums ir Glābējs, mums ir aizstāvis pie Dieva troņa. Un Viņš grib būt arī tavs aizstāvis. Viņš grib būt arī tavs Pestītājs. Tas ir mūsu evaņģēlijs. Tas ir mūsu pienākums. Tas mums ir jāpasludina visai pasaulei.

Ābrāmam bija bailes, ka viņš izpildīs savu pienākumu un viņam grūti klāsies. Vai arī mums var būt tādas bailes? Mateja 10:22 ir sacīts, ka „jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ”. Vai ir patīkami būt ienīstam? Nevienam nepatīk. Vai ir patīkami, kad tevi izsmej? Ciest ciešanas un zaudējumus nav patīkami.

Sludināt evaņģēliju, tas ir saistīts ar upuriem. Mums ir jāupurē laiks, jāupurē savas spējas. Un, ja mūs šie upuri nobaida, ja mēs klusējam, tad var gadīties, ka mēs ar to kaut ko iegūstam materiālajā dzīvē. Kā sātans teica Kristum tuksnesī? Man pieder visas pasaules valstis un viņu godība. Un kam es gribu, tam es dodu. Ja tu klusēsi un nerunāsi, es tev kaut ko došu.

Bet ja tu būsi uzticīgs un taisns, un dievbijīgs, un sargāsies no ļauna? Vai jūs atceraties vienu vīru, kas tā ir raksturots? Kad Dievs sacīja – vai tu esi redzējis tādu kā mans kalps Ījabs? Viņš ir taisns un dievbijīgs un sargās no ļauna. Un ko viņš piedzīvoja? Ja viņš būtu netaisns, viņš varbūt to nepiedzīvotu, viņš varētu būt bagātāks. Bet tā sātans viņu pārbauda un liek viņam ciest. Tātad izdevīgāk ir, ja mēs nepildām savu pienākumu pasaulē. Tā kā tas bija arī Ābrāmam. Bet sekas – „Bet Tas Kungs piemeklēja faraonu ar lielām mocībām, tāpat arī viņa namu Sārajas, Ābrāma sievas, dēļ. Tad faraons aicināja Ābrāmu un sacīja: "Kāpēc tu esi man to darījis? Kāpēc tu man neesi sacījis, ka viņa ir tava sieva?” (1. Mozus 12:17, 18)

Dievs brīdina bezdievīgo pasauli Svētajā Vārdā par vēl kādām mocībām: „Es dzirdēju: stipra balss Templī sauca septiņiem eņģeļiem: "Ejiet un izlejiet septiņus Dieva dusmu kausus pār zemi!"” (Atklāsmes 16:1) Un tad, kad tas nāks pār zemi, un mēs par to nebūsim brīdinājuši savus kaimiņus, savus radus un pilsētu, kurā dzīvojam? Un šos cilvēkus piemeklēs mocības. Ko viņi vainos? Vai mēs nedzirdēsim tos pašus vārdus, ko dzirdēja Ābrāms? „Kāpēc tu man to esi darījis?”

Es pazīstu vienu laulātu pāri, viņiem jau ir paliela ģimene, tas vīrs dzima ticīgo ģimenē, bet viņš gribēja iegūt augstu izglītību, un tā viņš aizgāja pasaulē. Viņš arī aprecēja kādu neticīgu sievieti. Un tad kādā gadījumā viņi nonāca saskarē ar ticīgajiem. Un viņa, šī cilvēka sieva, ar tādu slāpstošu sirdi klausījās to, ko ticīgie teica par Dieva patiesību. Un viņa mums nedeva mieru un ar saviem jautājumiem – kā būs? Un kas te? Un kā mums jādzīvo, kā mums jārīkojas? Un viņa bija ļoti priecīga par šo vēsti, ka Dievs mīl grēcinieku. Un tad viņa arī manā klātbūtnē teica savam vīram – Tu taču to esi zinājis. Kā tu esi klusējis? Vairākus gadus mēs dzīvojam un tu man to neesi sacījis.

Nu, par laimi tas notika tagad, kad vēl žēlastības durvis ir atvērtas. Un vēlāk arī tas vīrs ienāca draudzē. Bet kā tas būtu tad, ja būtu par vēlu? Padomāsim un atgriezīsimies pie Ābrāma attiecībām ar Sāru. Jūs zināt, ka Sāra tiešām bija Ābrāma pusmāsa. Tā kā nevar sacīt, ka viņš pilnīgi meloja. Bet viņš neatklāja pilnīgi savas attiecības ar Sāru. Un tad, ja mēs tā padomājam – vai jūs nepiekritīsiet, ka Ābrāms negribēdams atklāja rūgtu patiesību?

Viņam jautāja – vai tu gadījumā neesi viņas vīrs? Vai tā nav tava sieva? Viņš to noliedza. Un ja mēs tā padomājam, vai viņš bija viņas vīrs? Vai viņš bija viņas vīrs tādā kristīgā, dievišķā nozīmē? Efeziešiem 5:25 mēs lasām: „Vīri, mīliet savas sievas,” - un kā mīliet? - „tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā.”

Vai Ābrāms tā mīlēja savu sievu? Ābrāms nodeva savu sievu kaunam un ciešanām. Un darīja to tāpēc, ka viņam bija maz mīlestības. Arī tanī laikā tā bija nodevība. Kad es tā lasīju šo aprakstu, es mēģināju iztēloties, kā tas bija, kad Sāra iznāca no faraona pils, kad viņu izraidīja laukā. Viņa varēja atgriezties pie Ābrāma. Es domāju, kā Ābrāms varēja viņai skatīties acīs? Un bija pašam jānosarkst par to, ko vīrs varēja darīt savai sievai. Un tā mēs nākam arī pie domām par mūsu attiecībām ar mūsu draugu – Jēzu Kristu.

Galatiešiem 2:20 ir aprakstītas Pāvila attiecības ar Kristu. „Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” Filipiešiem Pāvils raksta – mana dzīvība ir Kristus. Tas nozīmē, ka visas manas intereses grozās ap Jēzu Kristu. Mana vēlēšanās ir līdzināties Kristum. Ja Kristus ieņem mazāku vietu dzīvē, tad arī dzīvē mēs mazāk liecināsim par Kristu. Ja mums nav vēlēšanās par Kristu daudz runāt, ja mums nav vēlēšanās, lai visi zinātu, ka Kristus ir mūsu Glābējs, mīļie, padomāsim, vai Kristus maz ir mūsu Glābējs?

Ābrāms sagādāja Sārai ciešanas. Vai arī mēs ar savu klusēšanu varam sagādāt ciešanas mūsu Glābējam? Mēs lasām Lūkas 19. nodaļu; tur ir rakstīts, ka Jēzus raudāja. Par ko viņš raudāja? Viņš raudāja par tiem cilvēkiem, kas nepazina mūžību, kas nepazina ceļu uz mūžību. Tas ir Lūkas 19:41. Šodien viņš raud par tiem, kurus mēs neesam brīdinājuši. Es klusēju, man tas ir izdevīgi, man ir bail daudz runāt par Jēzu. Un tāpēc daudzi cilvēki nezina Glābēju. Pestītājs noskatās uz šiem cilvēkiem, un viņa sirds sāp. Viņš raud. Un pie šīm ciešanām es esmu zināmā mērā vainīgs.

Kāda būs mana sastapšanās ar Jēzu Kristu? Jūs zināt Mateja 25. nodaļu. Tur Glābējs daudzus uzrunās un sacīs: „Es biju izslāpis, jūs Mani esat dzirdinājuši, es biju izsalcis, jūs Mani esat ēdinājuši. Es biju kails, un jūs mani esat ģērbuši.” Un tad izglābtie sacīs: „Kad tas ir noticis?” Un Kristus paskaidro: „Tas nebija ar Mani, bet tur bija Mani bērni, par kuriem Es esmu miris. Viņi bija izslāpuši pēc taisnības. Viņi bija izsalkuši pēc dzīvības maizes. Viņi ilgojās pēc baltām taisnības drēbēm. Un, lūk, tu viņiem esi palīdzējis. Tev nebija bail. Tu patiesību neesi iemainījis pret naudu. Un tu Man to esi darījis. Nāc, uzticīgais un godīgais kalps!”

Tā Jēzus sastaps Pāvilu, tā Kristus sastaps Ēnohu. Bet būs arī tādi, kuriem sastapšanās nesīs kaunu un izmisumu. Mateja 7. nodaļā ir rakstīts par tādiem, kas ies Kristum pretim, un viņi sacīs: „Cik labi, ka Tu esi atnācis mūs glābt, mēs esam Tavi bērni, mēs esam Tavi draugi.” Un ko Kristus viņiem atbildēs? „Nē, mēs neesam pat paziņas. Mēs neesam pat labi pazīstami savā starpā. Mūsu attiecības nav tādas, ka jūs varētu priecāties. Jums nebija prieka par Mani domāt, jums nebija prieka par Mani runāt.”

Bet tagad: še tava sieva, ņem viņu un ej.” (1. Mozus 12:19) Viens pārbaudījums Ābrāma dzīvē bija beidzies. Viena izdevība bija palaista, nokavēta. Un atgriezt to vairs nevarēja. Faraons vairs neko negribēja dzirdēt, ko Ābrāms stāstīs. „Ņem viņu un ej prom no šejienes.” Viņa sirds bija aizvērta pret Ābrāma vēsti un tur neko vairs nevarēja labot.

Bet, ja mēs lasītu tālāk, tad 1. Mozus 20. nodaļā mēs atrodam, ka Ābrāmam radās atkal jauna, līdzīga izdevība. Bet, par nožēlošanu, Ābrāms nebija mācījies no savas kļūdas. Mīļie brāļi un māsas, mācīsimies no savām kļūdām. Mācīsimies no nokavētām izdevībām mūsu dzīvē. Gatavosimies tām izdevībām, kas mums vēl ir priekšā. Jautāsim katrā solī paši sev: Kas Jēzus ir priekš manis? Ja es teikšu, ka Jēzus ir mans Glābējs – vai tā ir taisnība? Ja es teikšu, ka Viņš ir mans Draugs – vai tā ir taisnība? Vai mana dzīvība ir Kristus? Un vai pasaule to redz un zina? Kaut mūsu uzticība Kristum būtu lielāka, nekā Ābrāma uzticība Sārai.