(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)
„Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā. Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts.” (Ps. 22:6,7)
Miers ir vajadzīgs katras pilsētas labklājībai. Un Jeruzaleme arī nebija izņēmums šajā likumā. Lasīsim no Nehemija grāmatas 5. nodaļas, kā Jeruzalemes mieram draudēja briesmas, un, kā tomēr šis miers tika nosargāts un stiprināts. Un raudzīsim, kādu padomu mēs tur varam gūt mūsu dzīvei šodien.
Lasām Nehemijas 5:1: „Bija izcēlusies liela ļaužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem.” Nemiers bija draudzes iekšienē. Brālis bija neapmierināts ar brāli, ģimene ar ģimeni. No tālākā mēs redzēsim, ka šīm domstarpībām bija laicīgs raksturs. Tas nebija tā, kā galatiešu draudzē, domstarpības par bauslību, apgraizīšanu, bet tie bija strīdi par naudām, lietām un īpašumiem, un tādi strīdi bija arī apustuļu draudzē. Mēs lasām, ka pirmās domstarpības draudzē bija laicīgas dabas.
Apustuļu darbu 6. nodaļā ir rakstīts, ka bija domstarpības starp jūdu un grieķu kristiešiem, par tā atraitnēm, vai tur nav kāda nepareizība dāvanu sadalē. Un tā arī līdz pēdējam laikam Dieva draudzē būs konflikti un arī šie konflikti, kas saistīti ar naudas līdzekļiem un laicīgo dzīvi.
Lasām Nehemijas 5:2-5: „Jo bija, kas sacīja: "Mēs kopā ar saviem dēliem un meitām esam daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!"” Jā, kāpēc tad viņiem nebija labības? Tāpēc, ka tajā laikā, kad vajadzēja apstrādāt druvas, viņi būvēja Jeruzalemes mūri. Lauki palika neapkopti un nebija labības, ko lietot viņiem un viņu ģimenēm. „Bija arī tādi, kas sacīja: "Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi, un savas mājas, lai bada laikā dabūtu labību!" Un vēl citi sacīja: "Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem. Bet mūsu miesas ir tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!"”
No šiem pantiem, pirmkārt, ieraugām, cik lielus upurus nesa Jeruzalemes mūra atjaunotāji. Viņi aizgāja no saviem tīrumiem, tie palika neapkopti, lai varētu eksistēt. Viņi ieķīlāja savus īpašumus. Un, kad īpašumi bija izsīkuši, bija arī tādi, kas atdeva savus bērnus verdzībā, par kalpiem, lai pret to iegūtu naudu un par šiem līdzekļiem varētu izdzīvot un darīt Dieva darbus. Cik lieli bija šie upuri un cik ļoti niecīgi izrādās tie upuri, kurus mēs liekam uz upuru šķīvja un ko mēs vispār darām Dieva Valstības labā.
Bet diemžēl neraugoties uz šiem lielajiem upuriem, viņi neizturēja līdz galam un sāka kurnēt. Varbūt vēl tikai nedaudz būtu trūcis tajā brīdī, mēs nezinām, cik augstu tajā brīdī jau bija uzcelts Jeruzalemes mūris. Varbūt vēl tikai mazliet vajadzēja paciest, varbūt lielākās grūtības jau bija pieveiktas un garām. Bet viņi neizturēja līdz galam – sākās kurnēšana un pārmetumi.
Otrs, ko mēs ievērojām no šiem pantiem: lai gan viņi savus brāļus nesauc vārdos, bet mēs varam saprast, ka tie, kas aizdeva naudu, arī bija jūdi un Dieva draudzes locekļi, bet tikai turīgāki. Un tie, kas paņēma par kalpiem otra bērnus, arī tie bija jūdi un Dieva draudzes locekļi. Arī tie, kas aizdeva naudu, arī tie bija pašu brāļi. Viņi gan atklāti nesaka to, nesauc viņu vārdus, bet viņi saka: „Vai mūsu miesa nav tādas pašas miesas, vai mūsu bērni nav tādi paši bērni, ka mēs tagad Dieva darba dēļ esam nonākuši atkarībā un lielā nevienlīdzībā ar mūsu brāļiem, Dieva draudzes locekļiem?”
Vai tāda kurnēšana ir arī mūsu laikā un mūsu draudzē? Protams, nē. Protams, neviens no mums nav otram par vergu pārdots. Mēs nevaram viens otram pārmest: „Tu manu dēlu esi paņēmis par kalpu un tagad nežēlīgi apejies ar viņu.” Nu, tas tā nav, tas arī tā nevar būt. Bet kāpēc mūsu apstākļos nevarētu atkārtoties tas pats, kas Nehemijas laikā? Vai tas ir tāpēc, ka mēs būtu labāki par jūdiem? Vai vienkārši tas ir tāpēc, ka apstākļi pie mums ir citādi un nevienam no mums nav ne tādas bagātības, ne tādas varas, lai otru varētu kalpināt?
Bet, ja apstākļi būtu tādi, kādi tie nav – tad rodas vēl viens liels jautājums: „Vai kaut kas līdzīgs nevar atkārtoties arī mūsu laikā?” Runājot par šo notikumu plašāk, varam sacīt, ka šeit bija brāļu mīlestības trūkums. Tā diagnoze vispārīgā nozīmē bija „Brāļu mīlestības trūkums”. Šis mīlestības trūkums izpaudās praktiski naudas lietās, barības un uztura jautājumos, kā arī īpašumu lietās. Un te nu mēs vairs neteiksim, ka mūsu dzīvē tas tā neatkārtojas. Arī mēs varam ciest no mīlestības – brāļu mīlestības - trūkuma, tas var izpausties gan īpašumu lietās, gan draudzes lietās, gan darba lietās, gan arī līdzekļu jautājumos, gan arī citās – nemateriālās lietās.
Šajā notikumā ir nopietns brīdinājums tiem, kas ir turīgāki par citiem, tiem, kas ir spēcīgāki par citiem, tiem, kas ir jaunāki par citiem. Neaizmirsīsim, ka mēs visi esam brāļi un māsas. Ja kāds ir nonācis trūkumā, nemeklēsim kādus tālu ejošus iemeslus. Mēs domājam, kā tas varēja notikt, draudzes locekļi kopā strādā pie viena mūra, kopīgi cieš no tiem pašiem draudiem un uzbrukumiem, bet viens otram aizdod naudu uz procentiem. Viens otram saka: „Es tev aizdošu naudu, bet, lai tava meita iet manā dārzā strādāt par to.”
Kā tas varēja notikt? Laikam taču tiem turīgajiem bija kāds attaisnojums. Viņi, iespējams, sacīja: „Viņš ir pats vainīgs, viņš ir slinks, nevīžīgs un neprot saimniekot. Tur nekā nevar līdzēt, lai tad viņš arī pats peras ar savu nabadzību!” Mīļie, neteiksim to nekad. Ne jau tāpēc, ka neviens no mums nebūtu slinks, neveikls vai slikts saimnieks, bet tāpēc, ka Kristus mums neko nepārmet. Viņš ieraudzīja manu un tavu postu. Viņš varēja teikt: „Tu esi pats vainīgs!”, bet Viņš tā neteica, bet gāja mūsu dēļ pie krusta Golgatā, lai nosegtu šo mūsu parādu. Būsim Viņa sekotāji!
Nemeklēsim vainas vārgajā vai slimajā, bet meklēsim, kā varam viņiem parādīt lielāku mīlestību. Nehemijas 5:6, Nehemija ir rakstījis par sevi pirmajā personā: „Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus.” Te nu rodas jautājums par dusmām. Nehemija bija Dieva kalps un arī Dieva darba vadītājs, viņš atklāti atzīstas, ka bija ļoti dusmīgs un apskaities. Vai tā drīkst darīt? Vai mēs šajā lietā varam sekot Nehemijas piemēram? Jeb mēs sacīsim: „Te sestajā pantā ir rakstīts, kā mēs nedrīkstam rīkoties, kā mums nekad nedarīt.”
Es lasīju Bībeles enciklopēdiju, kuras autoru sauc Džens. Viņš tajā grāmatā izsaka domu, ka dusmas eksistēja arī pirms grēkā krišanas, bet tās eksistēja kā tīras jūtas, kam nepiemita nekāds ļaunums, atsevišķos gadījumos tas arī atrada tādu tīru, skaidru izpausmi. Džens izsaka domas par to, kā dabā viss tika samaitāts, kā augu un dzīvnieku valsts tika samaitāta, cilvēka daba tika samaitāta pēc grēkā krišanas. Bībeles enciklopēdijas autors Džens apgalvo, ka cilvēkam bija dusmas arī pirms grēkā krišanas. Bet vēlāk šīs dusmas pārvērtās sliktās jūtās. Sākotnēji dusmas – spēja dusmoties - ir dievišķa dāvana cilvēkam.
Neteiksim uzreiz, ka šis Džens kļūdījās. Viņš ir lietojis arī pierādījumus savā labā: „Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.”(Romiešiem 1:18) Kas dusmojās? Dievs dusmojās! Dievs ir Gaisma un Viņā nav nekādas tumsas, bet Dievs tomēr dusmojās un Viņa dusmība ir tā, kas sagaida mūsu pasauli. „Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.” (Marka 3:5) Šajā rakstu vietā tas, kurš dusmojās bija Jēzus. Pestītājs Kalna svētrunā saka: „Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.”
Tātad cilvēks uz cilvēku dusmot nedrīkst! Sašutums un apskaišanās cilvēkam pret cilvēku ir nevietā un grēks, bet ir vajadzīgs sašutums un dusmas pret grēku! Pret cilvēka grēcīgo dabu, pret to, ka grēcinieks dara ļaunu, pret to mums ir jāapskaišas. Tikai ne pret cilvēku, bet grēku. Pret visu zemisko, ko redzam, mums ir jāapskaišas, mums ir jāizjūt sašutums. Ja mēs to neizjūtam, mums trūkst viena dievišķā īpašība. Mēs redzam cilvēkus, kas ir vienaldzīgi. Līst asiņu un asaru straumes, izirst ģimenes, cilvēki raud, cieš un mirst, un mēs sakām: „Te ir kaut kas jādara, jo Pestītājs grib mūs aicināt uz kādu atrisinājumu.” Bet cilvēki ir vienaldzīgi – viņi saka: „tas nav nekas, tā vienmēr ir bijis, ka kādam ir jācieš.” Tā, lūk, ir liela vienaldzība, kāda Nehemijam nepiemita.
Viņš redzēja, kas notiek: mīlestības trūkums, bads, netaisnība, nabadzība. Nehemija par sevi raksta, ka viņš apskaitās. Varam domāt, ka viņš neapskaitās uz kādu cilvēku, bet gan uz to, ko sātanam bija izdevies paveikt Dieva draudzē. „Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar dižciltīgajiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: "Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!"” (Nehemijas 5:7)
Pievērsīsim uzmanību secībai, kādā viņš rīkojās. Ievērosim to tāpēc, ka šī secība ir pretēja tai parastajai kārtībai, kurā mēdzam rīkoties mēs un kurā rīkojas citi cilvēki. Parasti sākumā mēs baramies un tikai tad sākam pārdomāt, kā tas viss bijis. Bet Nehemija darīja otrādi – viņš sākumā pārdomāja, kā tad rīkojās. Tikai pēc tam viņš uzstājās ar ļoti nopietnu pārmetu, ko viņš pats nosauc par bāršanos. „Un sacīju viņiem: "Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām tautām; bet jūs tagad pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!" Viņi klusēja un neatrada atbildi.”
Tātad starp jūdiem bija tādi, kuri aizdeva naudu un uzpirka bērnus, jūdu dēlus un meitas par kalpiem un bija gatavi viņus pārdot atkal tālāk un no tā gūt kādus ienākumus. „Tad es sacīju: "Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla? Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus! Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas."” (Nehemijas 5:8-11)
9. pantā Nehemija min galvenos iemeslus, kāpēc jūdiem būtu jāparāda lielāka mīlestība pret saviem brāļiem: „Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla?” Otrs iemesls ir pagāni. Ap mums ir daudz ienaidnieku, kuri skatās, kā mēs dzīvojam un rīkojamies. Un, ja mēs sākam naidoties savā starpā, tad mēs kļūstam vāji un mūsu ienaidnieki līdz ar to mūs var uzvarēt. Tā arī mūsu laikā šie divi iemesli ir ļoti svarīgi, lai mēs dzīvotu brāļu mīlestībā. To prasa cīņa par evaņģēliju un Dieva bijāšana, lai mēs dzīvotu kā brāļi šajā pasaulē, jo pēc tā mūs pazīs kā Kristus mācekļus, ja mums būs savstarpēja mīlestība.
Vairāk nekā Nehemijas vārdi pārliecināja, pārliecināja viņa piemērs. Viņš atgādināja to, ko darīja pats. Savus līdzekļus izlietoja, lai atpirktu savus brāļus, kuri kara laikā bija pārdoti kā gūstekņi. Tālākajos pantos lasām, ka Nehemija arī neņēma to algu, kas viņam pienākas kā Persijas ķēniņa ierēdnim, jo šo algu būtu vajadzējis nodokļu veidā maksāt iedzīvotājiem, – viņa brāļiem jūdiem. Nehemija iztika pats no saviem līdzekļiem.
„Arī pie mūra darba esmu pielicis savu roku, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs nopirkuši neesam. Un visi mani kalpi arī ir bijuši iesaistīti mūru celšanas darbos. Bez tam pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu priekšnieki, simts piecdesmit vīri, gan arī tie, kas pie mums nāca no apkārtējām tautām.” (Nehemijas 5:16-17)
Varbūt pie Nehemijas atnāca viens otrs jūds un sūdzējās, ka vairs nav naudas, un lūdza, lai Nehemija aizdod naudu, vēl piedāvājot atdot viņam savu tīrumu. Nehemija atbild: „Mēs tīrumus neesam pirkuši. Es viņam devu tāpat. Man nevajag tavu tīrumu, es varu palīdzēt tāpat.” Šādu piemēru rādīja Nehemija. „Pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu priekšnieki, simts piecdesmit vīri, gan arī tie, kas pie mums nāca no apkārtējām tautām.” Tiešām, par ko viņš runāja ar savu piemēru, tas nebija pārspīlēts un pārliecināja viņa brāļus spēcīgāk, nekā visi skaistie un bargie vārdi.
Mateja 12:20 par Kristu ir rakstīts, ka Viņš ielūzušu niedri nenolauza un kvēlojošu dakti neapdzēsa. Viņš netiesāja pasauli ar pērkona dārdiem līdzīgiem, bargiem vārdiem, bet notiesāja pasauli ar savu piemēru. Jāņa 3:19 mēs lasām, ka šī ir tā tiesa, ka Gaisma ir nākusi pasaulē. Jēzus notiesāja visu pasauli ar savas dzīves gaismu, tāpat arī senie vīri notiesāja pasauli ar savu taisno dzīvi. Un Dievs no mums, kas nesam tiesas vēsti pasaulei, sagaida, lai šo vēsti nestu mūsu dzīves piemērs.
Es dzirdēju kādu brāli, kurš maz runāja tajā darbavietā, kur viņš atradās, bet viņš centās būt uzticīgs Dievam. Viņa uzticība bija tāda, ka riez kāda darbiniece pie viņa piegāja, kur citi nedzirdēja un sacīja šādus vārdus: „Es redzu, ka jūs gaidāt lielus notikumus.” Sakiet, vai tas nebūtu brīnišķīgi, ja cilvēks, redzot manu dzīvi sacītu: „Šis cilvēks laikam gaida lielus, grandiozus notikumus. Es iešu uzzināt, kas it ir par notikumiem!”
Vai jūsu dzīve ir tāda, kas liek cilvēkiem justies, it kā viņi stāvētu tiesas priekšā? Nehemijas priekšzīme un nopietnie vārdi atstāja iespaidu. „Tad viņi sacīja: "Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs tā darīsim, kā tu saki!" Un es sasaucu priesterus un viņu klātbūtnē liku aizdevumu devējiem zvērēt, ka viņi darīs pēc šī vārda. Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: "Tā Dievs lai izkrata katru no viņa mājas un viņa darba augļiem, kas neturēs solījumu. Tā lai viņš top izkratīts un iztukšots!" Un visa sapulce sacīja: "Āmen!" Un viņi slavēja To Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.” (Nehemijas 5:12-13)
Kādā līdzīgā notikumā, kas aprakstīts Ezras grāmatas 7. nodaļā, arī izskanēja lieli pārmetumi, lai pilda Dieva bauslību un, lai pilda kēniņu bauslību. Tur arī tika izteikti administratīvie draudi, ka tos notiesās, izslēgs no draudzes un izsūtīs trimdā ārpus Jeruzalemes. Tie bija tādi cilvēcīgi draudi. Bet tagad mēs stādāmies priekšā to sapulci, kuru vadīja Nehemija. Tajā nebija runa par administratīviem mēriem: „Es tev darīšu to un to, es tevi izslēgšu, es tevi izsūtīšu.” Tur bija svinīga Dieva klātbūtnes izjūta, Nehemija runāja par svētību un par lāstu; par lāstu, ja mēs paši zem lāsta gribēsim dzīvot, un par svētību, kas nāks, ja gribēsim mīlēt savus brāļus un, ja mums būs piedodošs gars.
Šī atmosfēra tiešām arī darīja brīnumu. Brīnišķīgi ir tie vārdi, tas ziņojums 13. panta beigās: „Un viņi slavēja To Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.” Gadās, ka ir gan kaut kas apsolīts, bet ir tikai apņemšanās, ir tikai sajūsma, ir tikai pozitīvi solījumi, un tomēr tas netiek darīts. Bet šeit ir rakstīts, ka šie ļaudis darīja pēc šī vārda. Mīļie, Bībelē ir aprakstīts daudz brīnumu. Es domāju, ka 13. panta beigās aprakstītais ir viens no vislielākajiem Bībelē aprakstītajiem brīnumiem: ļaudis atkāpās no savām materiālajām interesēm, neviens viņus nespieda.
Tas, ka Nehemija kratīja savu azoti, nebija nekas tāds, no kā varētu izbīties, bet Kristus mīlestība bija tā, kas viņus spieda! Cilvēki atkāpās no savas naudas un īpašumiem, viņi atlaida brīvībā tos, kas ar visiem likumu pantiem notariāli bija noformēti, ka tev ir jāstrādā pie viņa. Viņi tos atlaida. Viņi neskaitīja par saviem tos īpašumus, kas viņiem pēc visiem likumiem tagad piederēja un uz ilgu laiku, jo bija stājies spēkā jauns likums. Tas bija Kristus mīlestības likums, tas bija brāļu mīlestības likums, tas viņu dzīvē izrādījās spēcīgāks par visiem pārējiem likumiem.
Vai šādam brīnumam nav jānotiek arī mūsu dzīvēs un draudzē? „Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus.” (Nehemijas 5:6) Nehemija apskaitās, jo dzirdēja, ka starp Dieva ļaudīm, kas gan kopīgi strādā uz mūra, nav mīlestības. Šodien Kristus dzird mūsu vārdus, Viņš dzird tos vārdus, kurus mēs sakām viens otram. Viņš dzird arī nopūtas, kuras, iespējams, izraisa mūsu brāļu mīlestības trūkums. Vai nevar būt, ka Viņš apskaišas par mums? Mīļie, kopsim brāļu mīlestību, sargāsim mieru, lai Kungs Jēzus, kad Viņš nāks godībā, varētu mūs atzīt par saviem bērniem!
(Turpinājums sekos)
