Pilnīgs darbs

(Autors - Īzaks Kleimanis)

„Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” (Atklāsmes 22:12)

Šodien ir laiks, kad gan neticīgie, gan arī ticīgie prognozē lielo globālo katastrofu, kas pārvilks svītru visiem cilvēku plāniem un arī pašam dzīvības turpinājumam virs zemes. Atšķirība ir tikai tā, ka neticība šajā draudošajā nākotnē redz tikai vienu izeju, un šī izeja ir drūma tumsa, posts un nebūtība. Turpretī ticīgajam ir apsolīts, ka arī šajā tumsā būs otra iespēja, otra alternatīva. Būs arī otrs ceļš, un būs cilvēki, kas ies šo otro ceļu. Lielā pārmaiņa viņiem nesīs laimi, prieku un mūžīgo dzīvību. Un šeit mēs lasām, ka tas viss būs atkarīgs no „viņu darbiem”. „Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem.” Tavs un mans dzīves darbs izšķirts mūsu mūžīgo likteni ļoti tuvā nākotnē.

Kāds ir mūsu dzīves darbs? Atklāsmes 3:2 ir kāds raksturojums, kas adresēts kādai konkrētai draudzei savā laikā. Bet varbūt tas ir piemērots arī citiem laikmetiem. Un šeit beigu daļā ir rakstīts: „... Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā!” Sakiet, lūdzu, – ja mani darbi nebūs pilnīgi, un Kristus nāks atmaksāt man pēc maniem darbiem, – vai mana pestīšana tad būs pilnīga? Vai mana cerība piepildīsies? Jūs saprotat, ka nē.

Un tagad es gribētu jautāt – „tavi darbi nav atrasti pilnīgi” − vai būtu starp mums, kam ir arī tādas bažas, ka viņa darbs nav pilnīgs? Jā, varbūt dažs tāds ir. Un es gribu apgalvot, ka visiem mums tā vajadzētu domāt. Un ja kāds to gribētu apgāzt un apšaubīt, un sacīt, ka viņa darbs ir pilnīgs, tad vismaz ļoti daudziem klātesošajiem es to varētu pierādīt, ka viņu darbs nav pilnīgs. Nu, protams, arī mans darbs nav pilnīgs. Un tā nu mēs gaidām to dienu, kad Kristus nāks un atmaksās katram pēc viņa darbiem, un mūsu darbi tomēr nav pilnīgi. Lielu cerību un patiesībā vienīgo cerību mums sniedz apraksts Marka 14:8,9: „Šī ir darījusi, ko spējusi: tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi bērēm. Patiesi Es jums saku: kur vien evaņģēliju sludinās pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.”

Šeit ir runa par Mariju Magdalēnu [jeb Mariju no Migdalas], kas svaidīja ar dārgām smaržām Kristus kājas tad, kad viņš sēdēja Sīmaņa namā pie galda. Šis bija darbs, kas nāca no tīras sirds, no tādas dzidras, skaidras pateicības. Bet pats par sevi šis darbs nebija liels. Viņa neizglāba Kristu no nāves. Viņa nevienu citu cilvēku neizglāba varbūt no mūžīgās un laicīgās nāves. Viņa neizdarīja nekādu lielu garīgu varoņdarbu, neizraisīja atmodu varbūt kādā pilsētā. Un tomēr Jēzus šo darbu pieņēma kā pilnīgu. Viņš saka, ka to vienmēr teiks, ko šī darījusi. Arī debesīs to teiks un atzīs šo darbu par teicamu. Un kāda iemesla dēļ? To mēs lasījām pašā sākumā „Šī ir darījusi, ko spējusi.” Viņa vairāk nespēja. Viņai vairāk nekā nebija ko dot. Viņa vairāk arī neko nespēja iedomāties, arī vairāk talantu nebija. Bet to, ko viņa darīja, viņa izdarīja. Un tādu darbu Dievs pieņēma par pilnīgu.

Šis piemērs nav tikai viens piemērs. Bībelē ir atklāts, ka tas ir vispārējs princips, ka Dievs arī mazus darbus pieņem kā pilnīgus, ja cilvēks ir darījis visu, ko viņš spēj un ko viņš var. Šo principu mēs atrodam 2. Korintiešiem 8:12: „Jo, kur ir laba griba, tā ir apsveicama ar to, cik tā spēj, vairāk nevar sagaidīt.” Cilvēkam ir laba griba. Bet viņam nav lielu spēju. Nav lielu izdevību, nav varbūt lielu līdzekļu vai talantu. Viņš ir Dievam pieņemams pēc tā mazuma, kas viņam ir. Jo viņam vairāk nav, un viņam ir gandrīz tikai labā griba. Tas nozīmē, ka mazums Dieva acīs sver daudz, ja tas no cilvēka puses ir viss. Ja cilvēks vairāk nespēj, tad lai tas ir maz, ko viņš spēj. Bet Dieva acīs tas ir daudz.

Padomāsim – vai šeit tagad nav kāda pretruna? Pasaulē atmaksā pēc padarītiem darbiem. Te nekrīt svarā – vai cilvēkam bija labā griba vai nebija labā griba, bet cik viņš padarīja. Varbūt viņš spēja daudz vairāk vai arī nespēja, bet viņam maksā pēc viņa darbiem. Šis likums ir arī dievišķīgs. Ir rakstīts – ko cilvēks sēj, to tam būs pļaut. Kas sīksti sēj, tas sīksti pļaus, kas bagāti sēj, tas bagāti pļaus. Tur nevar sīksti sēt un bagātīgi pļaut.

Kad pavasarī sējam un stādam dārzā, mēs saprotam - mēs rudenī pļausim nevis vienkārši tik, cik Dievs svētīs, bet tik, cik arī mēs paši sēsim. Ja mēs neiesēsim – ko tad mēs varam sagaidīt? Varbūt mūsu darbs nebūs pilnīgs. Varbūt es uzrakšu dobi, bet tad, kad vajadzētu sēt, man būs ļoti dibināti iemesli, ka es to nevarēšu izdarīt. Varbūt es saslimšu, vai būšu ļoti nevaļīgs un vairāk es tiešām nevarēšu. Ko es varēju, to es izdarīju, es uzraku, vairāk es nespēju. Sakiet, kas manā dobē izaugs? Jā, neizaugs nekas. Es darīju visu, ko spēju; bet ražas nebūs. Tomēr šeit nav nekādas pretrunas. Ja mēs darām visu to, ko spējam, tad klāt nāk Dieva spēks un Dievs izdara to pārējo. Tas ir tā kā es uzraktu to dobi un vairāk es nevaru. Bet tad nāk Viens, un tas iesēj manā dobē un tagad tomēr man ir pļauja, lai gan es neesmu sējis.

Cilvēks gribētu būt brīvs no grēka. Viņš gribētu iegūt tādu raksturu, kas būtu derīgs debesīm. Vai cilvēks to spēj ar savām zināšanām, ar savu enerģiju? Nekad ne. Bet viņš no visas sirds gribētu. Cik viņš spēj, tik viņš cenšas.Un kas tad notiek? Tad nāk no debesīm Dieva Dēls un Viņš padara to pārējo. Viņš mūs mazgā, Viņš mūsu biogrāfiju atjauno. Viņš atjauno mūsu raksturu. Viņš pārmaina mūsu sirdi un dod jaunas tieksmes. Un viņš pasargā arī no grēka, un tas, ko mēs ļoti gribam un absolūti nespējam, tas tomēr izdodas. Tātad mūžībā mums ir tā cerība, man ir tā cerība, ka es nepļaušu vis to, ko esmu tikai sējis, jo tas ir ļoti niecīgi maz, tas ir daudz par maz. Bet es varēšu pļaut to, ko mans Pestītājs ir sējis, nākdams manai nespēcībai palīgā. Tas ir, redzot, ka es gan gribu, bet nespēju. Viņš nāca un padarīja to, ko es gribu, bet spēj tikai Viņš.

Tas pats novērojams un cerams arī mazākās lietās. Lasām 1. Ķēniņu 17:12,13: „Bet viņa sacīja: „Tik tiešām, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir dzīvs, bet man ir tikai plācenis un tīnē viena vienīga pilna sauja smalko kviešu miltu, un mazliet eļļas apaļā krūzē, un raugi, es esmu salasījusi kādus žagariņus un taisos visu sev un savam dēlam sagatavot, un pēc tam kad mēs to paši būsim baudījuši, tad arī mums būs jāmirst.” Un Elija tai sacīja: „Nebīsties, ej un gatavo, kā esi sacījusi, bet, lūdzu, iztaisi arī man mazu plāceni pašā sākumā un liec to iznest man ārā. Bet savām un sava dēla vajadzībām sagatavo vēlāk””

Te ir runa par Sareptas atraitni. Tas bija bada laiks, un šī sieviete redzēja Eliju, ka viņš ir pilnīgi badā, viņam nav ko ēst, viņam jāiet bojā. Sieviete arī cienīja viņu kā Dieva kalpu, kā Dieva pravieti, un nolēma ticībā un līdzjūtībā ar viņu dalīties. No viņas puses tas bija viss, ko viņa spēja, jo viņai vairāk nebija. Bet vai šis „mazais rausis” varēja izglābt Elijas dzīvību visā bada laikā? Nemūžam nevarēja izglābt. Bet tas bija viss. Viņai vairāk nebija. Un kas tad nāca klāt? Kad viņa darīja to, ko viņa spēja, tad nāca klāt Dieva visvarenība. Un tad neizsīka milti un neizsīka eļļa un viņa varēja izdarīt šo lielo glābšanas darbu kā priekš Elijas, tā arī priekš sevis un priekš sava dēla.

Lasām vēl kādu citu piemēru Jozuas 6:14: „Tā viņi arī otrā dienā apgāja pilsētai apkārt vienu reizi, tad tie atgriezās nometnē; tā tie darīja sešas dienas.” Tā bija Jērika. Jērika bija nocietināta pilsēta, tas bija cietoksnis. Cik biezi bija šī cietokšņa mūri? Tik biezi, ka tur iekšā varēja dzīvot. Tur bija viesnīca tajos mūros. Tātad ļoti nocietināta pilsēta. Un tagad izraēliešiem vajag iekarot šo pilsētu. Nu tanī laikā jau šaujamais pulveris vēl nebija izgudrots. Bet tomēr bija gan tādi cietokšņi un bija arī mašīnas, ko lietoja karaspēks, kas aplenca cietokšņus. Tur bija tāda artilērija, tādas mašīnas, kas svieda akmeņus pāri mūrim. Tur bija arī tādas mašīnas, kas grāva un plēsa tos mūrus. Un dažādas citas ierīces bija, un arī kara māksla bija izstrādāta, kā cīnīties pret cietokšņiem. Bet vai izraēliešiem šīs artilērijas mašīnas bija? Nebija nevienas. Vai viņiem tā prasme bija? Arī nebija. Tuksnesī nebija cietokšņu. Viņiem nevajadzēja ar tādiem cīnīties un nebija kur to iemācīties.

Un tāpēc – ko viņi darīja? Viņiem bija bazūnes. Vai ar bazūni var apgāzt cietokšņa mūri? Nu, jūs saprotat – tas nav iespējams. Kas viņiem vēl bija? Vairāk nekā nebija. Tur bija Dieva šķirsts, tas bija viņu gods un cerība. Bet tas jau nav tāds, ar ko varētu cīnīties karā. Un viņi darīja to, ko viņi spēja. Tas, kas šeit ir aprakstīts – viņi gāja apkārt šim mūrim un pūta bazūnes. Un to viņi darīja septiņas dienas ilgi. Mēģināsim iedomāties − kā jutās un ko domāja tie kānaānieši, kas uz mūriem sēdēja un vēroja, kas tagad notiks. Jā, tad, kad nāca no tālienes, varbūt viņi vēl bija nobijušies. Domāja − ko var zināt. Kaut kas tur spīd un laistās − kas viņiem tur par artilēriju nāk? Bet kad izraēlieši pienāca klāt, viņi palika droši. Tad viņi droši vien sāka zoboties, smieties. Un kad tas gājiens pirmajā dienā beidzās, un tās taures attālinājās − kādi viņi palika? Viņi palika tik droši, ka domāja − kas tie par tādiem? Ko viņi domā ar savām taurēm panākt?

Un bez šaubām, ja nebūtu Dieva spēka, tad viņi varēja taurēt ne tikai septiņas dienas, bet vēl daudz ilgāk, un rezultāts nebūtu nekāds. Bet īstā laikā iejaucās Dievs, un tad šis mazais, nepilnīgais darbs plus pacietība un plus lielais Dieva spēks, tas izdarīja to, ka tie mūri sagruva un šis neieņemamais cietoksnis tika iekarots.

Jūs saprotat, ka šis piemērs ir ļoti tuvs mūsu vajadzībām, mūsu garīgajai dzīvei. Mūsu priekšā ir akmens mūri, un mūsu vienīgā cerība ir, ka vienreiz šie akmens mūri sagrūs. Un kāds ir tas visbīstamākais mūris, kas stāv tavas un manas glābšanas ceļā? Tas ir rakstīts Ecehiēla 36. Tur Dievs saka - Es atņemšu no tavas miesas ko? To akmens sirdi. Mēs sakām − mums ir vājības, un mēs tām vājībām netiekam pāri. Cits ir dusmīgs, cits ir greizsirdīgs, un cits ir vēl tur kaut kas; dažādas vainas. Bet Dieva Vārds saka − tā ir akmens sirds. Tiem mūriem vajag salūzt.Un tad Dievs radīs tādu miesīgu sirdi. Un šajā sirdī būs pilnīgi citas domas, citas jūtas un citas tieksmes. Tā būs uzvara, tā būs mūžīga dzīvība.

Bet kā lai mēs piedabūjam sirdi pie tā, ka tie mūri sagrūst? Manam brālim − es redzu pēc viņa darbiem − sirdi jau es neredzu, bet pēc viņa darbiem es redzu, ka viņam arī tāds mūris. Viņam mazticība ir un intereses trūkums, vienaldzība pret garīgām lietām. Šim mūrim vajadzētu sagrūt. Es gribētu viņam līdzēt. Bet ko es varu darīt? Tas nav manos spēkos. Ap mums ir cilvēki, kuri ir it kā iemūrēti aizspriedumu un maldu mūros, cietokšņos. Mēs gribētu viņiem palīdzēt, mēs gribētu, lai viņi ir brīvi, lai viņi būtu laimīgi, lai viņi neietu bojā šajos mūros. Jo šiem mūriem draud neatvairāma bojā eja. Bet mums nav tādas artilērijas, lai šos mūrus sagrautu. Mums nav arī prasmes.

Dievs no mums sagaida, lai mēs darām to, ko mēs varam. Mums ir, piemēram, Dieva baušļi. Mums vajag ap šiem Dieva baušļiem vienmēr būt, turēt tos savā tuvumā. Baušļi paši, jeb tas, kas rakstīts 2. Mozus 20. nodaļā, tas nevar pārvērst manu sirdi. Bet tas ir vienīgais, ko es varu darīt − es varu šos baušļus lasīt un salīdzināt ar savu dzīvi un lūgt Dievu, lai Viņš dara pārējo. Un ja es to darīšu, pienāks laiks, kad mūris sagrūs.

Man šie baušļi ir jārāda manam brālim, kurš dzīvo cietoksnī. Mana rādīšana un mana aizrādīšana nevar daudz līdzēt, bet ja es darīšu to, ko es varu darīt sava brāļa labā, ir cerība, ka Dievs savā laikā darīs pārējo. Mēs gribam daudz ko darīt pasaules labā, to cilvēku labā, kuri dzīvo mūsu pilsētā, un kurus Dievs gaida, lai viņi varētu būt debesīs. Mēs viņus aicinām un gribam to darīt arī turpmāk. Mēs gribam dziedāt, mēs gribam arī pūst bazūnes un citus instrumentus. Bez šaubām, tas jau nevar cilvēkus pārvērst. Tas nevar viņus atbrīvot no grēka varas. Bet ja mēs to darīsim tik labi, cik vien spēsim, tad Dievs pieliks savu spēku klāt. Un tad savā laikā šis brīnums notiks.

Tas, ko Israēls darīja pie Jērikas, liecina, ka mums, darot savu mazo, cilvēcīgi it kā neapsološo jeb bezcerīgo darba daļu, bet kas ietver sevī visu, ko mēs spējam, mums tas jādara ar lielu izturību un pacietību. Jūs zināt, izraēlieši ap Jēriku gāja 7 reizes. Un 7. dienā vēl 7 reizes. Nu, “7” ir simbolisks skaitlis. Un ko šis „7” apzīmē? Tas apzīmē Dievišķo pilnību. Ir citi skaitļi, kas apzīmē kaut ko citu, bet tas apzīmē Dievišķo pilnību. Un, lūk, par to mēs lasām Jēkaba 1:4: „Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurēm un jums nebūtu nekāda trūkuma.”

Es gribu sacīt, ka tās 7 reizes, kad viņi gāja un darīja to, ko viņi spēja, tas norādīja, ka tas, ko mēs darām, mums ir jādara ar pastāvību un izturību. Un šai izturībai ir jābūt pilnīgai. Jūs varbūt esat dzirdējuši par to ticīgo sievieti, kas lūdza par savu neticīgo dēlu, lai tas, kā mēs šodien runājam, lai tas mūris sagrūtu viņa sirdī. Viņa apņēmās, ka viņa sirsnīgi lūgs vienu nedēļu, lai viņas dēla dzīvē notiktu pārvērtība. Bet nedēļa beidzās un nekāda pārvērtība nebija manāma. Bet tad viņa apņēmās lūgt mēnesi - un rezultāti bija tādi paši.

Beigās viņam apņēmās, ka lūgs veselu gadu. Nemitīgi, katru dienu par savu dēlu, lai notiek pārvērtība viņa dzīvē. Un kad gads pagāja, viņa vēroja, ka tomēr pārvērtība nav notikusi. Pastāvībai ir vajadzīgs pilnīgs darbs. Un tad šī māte apņēmās, ka lūgs tik ilgi, kamēr lūgšana piepildīsies un dēls atgriezīsies. Viņa neskaitīs vairs laiku, bet darīs to tik ilgi, kamēr viņai būs dvaša un kamēr viņa varēs izteikt lūgšanas vārdus. Un kad viņa to bija apņēmusies, nebija ilgi jāgaida, un lūgtais arī piepildījās. Pastāvībai un izturībai ir jābūt pilnīgai. Dievs to sagaidīja no izraēliešiem pie Jērikas mūriem, un Viņš to sagaida arī no mums. Un tad notiks, ka lūzīs cietās sirdis, un Dievs pilnveidos šo mazo darbu par lielu glābšanu.

Izšķirošais jautājums ir šāds − vai tas, ko es daru, vai tas ir viss, ko es spēju, vai drusciņ mazāk? Vai tu dari visu, ko tu spēj, un tik labi, cik tu spēj? Mēs dažreiz aplūkojam cits citu un cits cita darbu, un mums liekas, ka viens vai otrs cilvēks, vai varbūt darbinieks vai diriģents, vai dziedātājs, tas gan varētu kaut ko vairāk darīt. Bet mēs varam kļūdīties. Marka 14:5 kāds izteica domu, ka tur nu gan varēja vairāk vai citādāk.

„Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāk nekā par trīs simti denārijiem un izdalīt nabagiem.” Kas to domāja, ka Marija varēja rīkoties labāk? Jūda to domāja. Nu, aprēķins jau bija pareizs. 300 graši, ar to varēja paēdināt ļoti daudzus cilvēkus. Toreiz graši bija vērtīgi. Un Jūda sacīja − viņa gan tā varēja darīt, un tas būtu bijis labāk. Bet Marija patiesībā to nevarēja. Pirmkārt, viņa nebija tāds aprēķina cilvēks, kas visu pārvērstu tūlīt naudā un redzētu − te ir tik naudas, un te ir tik naudas. Jūdam bija tādas spējas, Marijai tādas spējas trūka. Un otrais − Marijai bija tādas attiecības ar Jēzu Kristu, kuras nesaprata ne Jūda un neviens no mācekļiem.Un tāpēc viņa nevarēja neko citu darīt, kā tikai to, ko viņa darīja.

Vai mēs saprotam mūsu līdzcilvēku patiesās spējas un iespējas? Vai mēs saprotam Viņu attiecības ar Jēzu Kristu? Mēs varam kļūdīties, ja ņemsimies to vērtēt, un tāpēc labāk nespriedīsim viens par otru − vai tu dari visu, ko tu vari, bet varbūt tu varētu darīt vairāk. Arī spriežot par sevi – un tas ir vienīgais, par ko mums ir jāspriež - mēs varam kļūdīties. Vērtējot savas spējas mēs dažreiz varam kļūdīties.Un tāpēc mums ir jāvērtē mūsu spējas ļoti uzmanīgi un mēģinot iedomāties − vai Dievs arī to tā redz, kā es to redzu? Es gribu atgādināt mums ļoti pazīstamu piemēru.

Jēzus Kristus nāk zemībā, pavisam ne tā, kā Viņu gaidīja Jeruzalemes iedzīvotāji. Un ja mēs iztēlojamies dzīvi to ainu, kāda mums ir aprakstīta evaņģēlijos, mums liekas, ka jūdiem bija ļoti grūti vai pat neiespējami pazīt Viņā Pestītāju. Jo viņi bija mācīti, ka viņš nāks godībā, un tāpēc pat mācekļi gribēja Viņu iecelt par ķēniņu. Un gribēja iet ar Viņu kopā karā, iet un izdzīt romiešus.

Bet ko Viņš dara? Viņš sludina un dziedina vienu otru slimu, vecu cilvēku. Viņš jāj uz ēzeļmātes - galīgi kā apsmiekls, nevis kā karavadonis - un ļauj arī, ka viņam pāri nodara. Jāni Kristītāju ieliek cietumā, bet Jēzus nepalīdz viņam. Un tā vēl daudz argumentu varētu uzskaitīt. Tiešām, mums liekas, ka jūdiem bija ļoti grūti, gandrīz neiespējami Viņu pieņemt un pazīt, un atzīt kā apsolīto glābēju - Mesiju.

Arī jūdi paši noteikti tā domāja. Mēs neesam tā mācīti un nevaram uzskatīt Jēzu no Nācaretes par pasaules Glābēju. Bet ko Jēzus saka Mateja 23:37? „Es jūs gribēju savākt tā, kā vista savus cālīšus zem saviem spārniem, bet jūs neesat varējuši Mani saprast.” Vai tā viņš saka? Nē. Viņš saka - „Jūs negribējāt.” Viņi visdrīzāk domāja - mēs nevaram. Kā mēs varam ticēt, ka tāds ir Pestītājs. Bet Jēzus, kas pazīst sirdis, Viņš saka: „Nē, jūs varējāt, bet jūs negribējāt!” Mīļie, kaut man tā nebūtu jāstāv Kristus troņa priekšā sakot − „Es nevarēju, es darīju, cik es spēju, un vairāk man nebija ko Tev dot!” Un ka Glābēja mute neatvērtos un nesacītu − „Tu negribēji!”

Dieva Vārds saka − „Visu, ko tava roka spēj ar taviem spēkiem veikt, to dari.” (Salamans Mācītājs 9:10) Darīsim to, ko mēs spējam! Pārbaudīsim savas spējas un savu gribu. Mūsdienās ir tāds teiciens − „iekšējās rezerves”. Varbūt manam gribasspēkam arī ir apslēptas rezerves. Dievs no mums sagaida, lai mēs tās atklātu un liktu lietā. Tās ir dievbijības rezerves, tās ir kalpošanas un uzupurēšanās rezerves. Meklēsim tās savā dzīvē un darīsim to, ko mēs darām, tā kā priekš Kunga un nevis priekš cilvēkiem! Un darīsim to paļāvībā, ka “savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim.” (Galatiešiem 6:9)