Dārgakmeņu pilsēta

Bībeles pēdējā grāmatā Jēzus māceklis Jānis apraksta atklāsmē redzēto : “Viņš mani aiznesa garā uz lielu, augstu kalnu un rādīja man svēto pilsētu Jeruzālemi nokāpjam no debesīm no Dieva.
Tā bija dievišķā godībā; tās spožums bija kā visdārgākā akmens spožums, kā kristāldzidrs jaspids.

Tai bija liels, augsts mūris ar divpadsmit vārtiem un uz vārtiem divpadsmit eņģeļu; tur bija uzrakstīti divpadsmit vārdi, tie ir Israēla divpadsmit cilšu vārdi;
trīs vārti uz austrumiem, trīs uz ziemeļiem, trīs uz dienvidiem un trīs uz rietumiem.
Pilsētas mūrim pamatā bija divpadsmit akmeņi un uz tiem rakstīti divpadsmit vārdi. Jēra divpadsmit apustuļu vārdi.
Tam, kas ar mani runāja, bija mērkoks, zelta niedre, pilsētas, tās vārtu un mūra mērīšanai.

Pilsēta celta četrstūrī, tikpat gara, cik plata. Viņš mērīja pilsētu ar niedri. Tur bija ap divpadsmit tūkstoš stadiju. Tās garums, platums un augstums bija vienādi.
Tad viņš mērīja tās mūri: simts četrdesmit četras olektis, pēc cilvēku mēra, kas ir eņģeļa mērs.
Tās mūris bija celts no jaspida, un pilsēta bija no tīra zelta, līdzīga skaidram stiklam.

Pilsētas mūra pamati bija rotāti ar dažādiem dārgakmeņiem. Pirmais pamatakmens bija jaspids, otrs safīrs, trešais halcedons, ceturtais smaragds,
piektais sardoniks, sestais sardijs, septītais hrizolīts, astotais berils, devītais topāzs, desmitais hrisoprass, vienpadsmitais hiacints, divpadsmitais ametists.
Divpadsmit vārti bija divpadsmit pērles, katri vārti bija darināti no vienas pašas pērles; un pilsētas iela bija tīrais zelts kā caurspīdīgs stikls.
Tempļa es tur neredzēju. Jo viņas templis ir Kungs Dievs Visuvaldītājs un Jērs.
Pilsētai saules un mēness gaismas nevajag, jo Dieva spožums to apgaismo, un viņas gaisma ir Jērs.

Tautas staigās viņas gaismā, un visas zemes ķēniņi nesīs turp savu greznumu.
Viņas vārtus dienā nekad neaizslēgs, jo nakts tur nav.
Viņā sanesīs tautu greznumus un dārgumus.
Nemūžam tur nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo, bet vienīgi tie, kas rakstīti Jēra dzīvības grāmatā.” (Atklāsmes 21:10-19...21-27)

Te aprakstīts tas, ko Dievs sagatavojis cilvēkiem. Precīzāk sakot - tas, ko Dievs parādīja senatnē savam uzticamam kalpam Jānim, lai dotu kādu nojautu par mūžīgo Valstību.

Atklāsmes grāmata ir tēlu un simbolu grāmata. Arī šeit nevaram uztvert visu burtiskā nozīmē, bet no šiem tēliem varam nojaust Dieva ļaužu nākotnes vidi, kura ļoti un ļoti kontrastē ar mūsu šodienas dzīvi un dzīves apstākļiem.

-Augsts mūris – drošība.

-Vārti (atvērti) visās pusēs – brīvība.

-Cik gara tik plata – visi iedzīvotāji vienlīdzīgi.

-Tempļa nav, saules un mēness nevajag – Dieva klātbūtnes gaisma un svētība.

-Nemūžam neieiet nekas nesvēts – nav ļaunuma.

-Sanesīs tautu greznumus un dārgumus – viss labākais, kas ir cilvēkos.

-Pilsēta celta no dārgmetāliem un dārgakmeņiem – Dievs cilvēkiem gatavo visu to labāko, visu to dārgāko.

Vai Dievam ir grūti uzcelt šādu pilsētu un cik Viņam tā varētu maksāt?...
Nē, patiesībā nav grūti un nemaksā neko.


“Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts, saka Tas Kungs Cebaots.” (Hagaja 2:8)


Te taču ir runa par visu pasaules zeltu un ne tikai!


“Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu.
Viņš sakrāj jūras ūdeņus kā kādā traukā, Viņš glabā straumes Savās krātuvēs.
Lai To Kungu bīstas visa pasaule, Viņa priekšā lai dreb visi zemes iedzīvotāji!
Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās.” (Psalmi 33:6-9)

“Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.” (Jesajas 40:28)

Dievam nav problēmu uzcelt vai vienkārši radīt jebkādu pilsētu, pat ja tā būtu no dārgakmeņiem un zelta.

Kas tad ir grūti Dievam?


“Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt.” (Lūkas 13:34)

Grūti ir atrast iedzīvotājus šai skaistajai un dārgajai pilsētai.

Kopš seniem laikiem Dievs šajā pasaulē sūtījis vēstnešus aicināt ļaudis uz Jauno pasauli. Bet cik ir bijis to, kas atsaucās? Cilvēki Dieva sūtņus nomētājuši ar akmeņiem. Nozākājuši, nogalinājuši vai labākā gadījumā vienkārši ignorējuši.


Pats Debesu Valdnieks Jēzus Kristus personā ieradās aicināt ļaudis uz labo pasauli. Bet arī Viņam te bija jāmirst. Un Viņš cieta un mira kaunpilnā nāvē. Kāpēc? Tāpēc, lai cilvēki varētu dzīvot skaistajā nākotnes pilsētā.


Jeruzaleme – kādreiz šīs pasaules skaistuma un varenības simbols - bija piesūkusies ar Dieva sūtņu asinīm, pilna visneiedomājamāko noziegumu un ikdienišķas netaisnības.

Bet ļaudis nebija ar mieru to atstāt, lai ietu uz Jauno – Debesu Jeruzalemi. Viņi bija gatavi pildīt daudz ārējas reliģiskas prasības, lai būtu cienījami zemes Jeruzalemē. Bet nepiekrita sirdis pazemot Dieva priekšā, lai iekļūtu Jaunajā.

Un kā šodien? Latvijā ir diezgan daudz nepilsoņu. Visiem piedāvāta iespēja kļūt par pilsoņiem (naturalizēties). Daži šo iespēju izmanto, bet daudz ir tādu, kas no tās atsakās. Citi sakot, ka naturalizācijas prasības pārāk augstas (valoda jāzina, vēsture, vēl kāds uzticības solījums jādod...). Citi saka, ka viņiem šī valsts neko nenozīmē, ka viņi grib piederēt kādai citai. Vēl citi vienkārši ir pilnīgi vienaldzīgi.

Līdzīgi ir ar Dieva valstību. Jaunā pasaule ir gatava uzņemt iedzīvotājus, bet joprojām mūsu Dieva smagākā problēma ir iegūt pilsoņus. Tās ir Dieva lielās rūpes šodien un Dieva lielais prieks, ja kādu izdodas ieinteresēt un vest pie Sevis un darīt par Jaunās pasaules pavalstnieku.

Par to bieži runāja Jēzus. Piemēram:


“Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu.
Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem."
Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību:
"Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?

Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem
un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.
Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.” (Lūkas 15:1-7)


Šī Jēzus līdzība runā par to, ka Dievs ir gatavs pielikt vislielākās pūles, pienest vislielāko upuri, lai vienu cilvēku ievestu Jaunajā pasaulē. Un vislielākais prieks par vienu cilvēku, ko izdodas atrast un vest mājās pie Sevis. Dievam liels prieks par vienu. Nav runa par iegādāšanos vairumā.

Maz prieka vai pareizāk – tikai skumjas par 99 taisniem cilvēkiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga, cilvēkiem ar augstu morāli, ar neaptraipītu biogrāfiju, ar daudz labiem darbiem, bet kuri negrib neko vairāk kā šo pasauli.

Tāds ir mūsu Dievs. Tāds ir Viņa piedāvājums. Tādas ir Viņa rūpes. Tāds ir Viņa prieks. Kāds tam sakars tieši ar mums? Noteikti ir sakars. Bet kāds – šis jautājums lai paliek mums katram personīgām pārdomām.