Cilvēks pēc Dieva prāta

“Mani brāļi, lai mūsu godības Kunga Jēzus Kristus ticība jums nesaistās ar cilvēka vaiga uzlūkošanu. Jo, ja jūsu sapulcē ienāktu vīrs ar zelta gredzenu, greznā tērpā, bet ienāktu arī nabags netīrā tērpā, un jūs uzlūkotu to, kas valkā grezno tērpu, un sacītu: tu nosēdies labi ērti še, - bet nabagam sacītu: tu stāvi vai sēdies tur pie mana kāju pamesla, - vai jūs nebūtu nākuši nesaskaņā paši ar sevi un nebūtu izrādījušies par ļaundomīgiem spriedējiem?” (Jēkaba 2: 1-4)

Jēkabs šeit un turpmāk trāpīgiem vārdiem aprakstījis vienu no cilvēcīgās dabas vājībām, proti- vērtēt citam citu pirmkārt pēc dažādām ārējām pazīmēm- izskata, turības, ģērbšanās stila, vecuma, runas spējām u.t.t.

Bībele skaidri atklāj, ka Dievs neatbalsta šāda veida vērtēšanu un šķirošanu. (Un ne jau tikai Bībele. Arī latviešu folklorā - Dievs ubadziņa izskatā meklē labus ļaudis, kas viņu tādu pieņemtu...)

Diemžēl pasaulē un varbūt arī kristīgajā draudzē dažam ir priekšstats, ka Dievs viņus vērtē tāpat, kā cilvēki. Lasīsim kādu piemēru no Bībeles, kas mums atgādinās to, kā - pēc kādām pazīmēm - patiesībā Dievs vērtē cilvēkus. Man šķiet, tas ir vajadzīgs atgādinājums, jo tik daudz cilvēku, tostarp kristiešu, jūtas nevērtīgi vai nenovērtēti, nesaprasti vai malā nostumti. Un tik bieži mēs kļūdāmies vērtējot citus. Kļūdāmies uz abām pusēm – nenovērtējot to, kam ir patiesa vērtība, vai arī piešķirot vērtību tam, kas patiesībā ir nevērtīgs.

Kā tad Dievs vērtē cilvēku?

“Viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam Viņš arī liecinādams sacīja: Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.” (Apustuļu darbi 13: 22)

Lūk, Dievs ir apliecinājis- Dāvids bija cilvēks pēc Viņa prāta. Vai var būt labāks, iekārojamāks kompliments? Pats Dievs saka- tu esi vīrs pēc Mana prāta, tu Man patīc!

Protams, mēs visi gribētu, lai Dievs tāpat novērtē arī mūs. Tu esi vīrs (sieva…meitene…puisis…) pēc Mana prāta. Vai tas ir iespējams?

Varbūt kāds sacīs- nu jā - Dāvids; tad tādi cilvēki Dievam patīk! Viņš taču bija valdnieks, viņš bija spējīgs karavadonis, viņš bija talantīgs dzejnieks un galu galā viņš taču bija varen bagāts.

Bet kas es esmu salīdzinājumā ar Dāvidu? Nu nekas. Es esmu vienkārša mājsaimniece, vai strādnieks, vai skolnieks, vai pensionārs!

Bet te nu mums der atcerēties, kad Dievs tā novērtēja Dāvidu. Tad, kad viņš nebija ne bagāts, ne ķēniņš, tad, kad viņš cilvēku skatījumā nebija nekas.

“Un tā Isajs izveda Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: "No šiem Tas Kungs nevienu nav izredzējis." Tad Samuēls jautāja Isajam: "Vai visi jaunekļi še bijuši?" Un viņš sacīja: "Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans." Tad Samuēls sacīja Isajam: "Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis." Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārtiem vaigiem, skaistām acīm un labu izskatu. Tad Tas Kungs sacīja: "Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!"” (1. Samuēla 16: 10-12)

Gans. Visvienkāršākā nodarbošanās. Kad pravietis atnāca pie Isaja, lai redzētu viņa dēlus, tēvs nemaz Dāvidu nesauca. Ak, ko nu tas, tas jau derīgs tikai aitu ganīšanai.

Pat tēvs tā novērtēja savu dēlu. Tā mēdz vērtēt cilvēki. Bet Dievs vērtēja savādāk. Tas, kurš pat vistuvāko cilvēku skatījumā nebija nekas, tas Dieva acīs izrādījās visvērtīgākais. Kāpēc tā?

“Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi."” (1. Samuēla 16: 7)

Lūk, kā vērtē Dievs. Viņš nekonsultējas ar cilvēcīgiem padomniekiem. Viņš pats vērtē, jo Viņš redz to, kas cilvēkam iekšā. Viņš neprasa – kāda tava deguna forma, kādi tavi ienākumi, kāda tava izglītība, bet - kāda tava sirds.

“Es esmu atradis Dāvidu, Isaja dēlu, vīru pēc Sava prāta, kas darīs visu, ko Es gribu.” (Apustuļu darbi 13:22)

Darīs! Lūk, kā Dievs vērtē. Ne tikai pēc tā, ko cilvēks ir paveicis, bet vairāk pēc tā, ko viņš varētu darīt, pēc viņa potenciāla. Viņš ir gans, bet viņš varētu būt ķēniņš.

Vai tam kāda nozīme, ka Dievs tā vērtē? Jā, un ļoti liela nozīme. Kā būtu, ja mūsu Pestītājs mūsos redzētu tikai to, ko mēs esam paveikuši, kādi ir mūsu nopelni, ko darām un kā uzvedamies? Tad mums tiešām nebūtu cerības!

Bībelē teikts, ka Kristus atdeva savu dzīvību par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki. Kad mūsu dzīvesveids, mūsu vārdi, mūsu domas neko labu par mums neliecināja. Jēzus mira mūsu glābšanai, kad mēs nepavisam neizskatījāmies tādi, kas iederētos Dieva mūžīgajā svētuma, taisnības un laimes valstībā.

Kāpēc? Tāpēc, ka Viņš mūs vērtēja nevis pēc tā, kādi mēs esam, bet pēc tā, kādi mēs Viņa žēlastībā varam kļūt. Viņš mūsos, vājību apņemtos grēciniekos, saskata potenciālus savas taisnības un svētuma līdzdalībniekus. Viņš mūsos saskata savus atpestītos, savus svētotos bērnus.

Vēl atgriezīsimies pie vecā Dāvida. Nu ko tad tādu Dāvids darīja nākotnē? Raibas lietas, vai ne? Ne tikai labas vien, bet reizēm arī ļaunas. Kas tur bija Dievam patīkams? Neanalizēsim tagad visu Dāvida biogrāfiju, bet atgādināšu tikai dažus faktus no viņa dzīves.

Dievs apliecināja, ka Dāvids ir tāds cilvēks, kāds Viņam patīk. Vai jūs ziniet kādu lietu, bez kuras cilvēks nevar Dievam patikt? Vēstulē Ebrejiem teikts, ka tā ir ticība.

Dāvids bija ticības cilvēks. Vai jums nāk prātā kāds notikums no Dāvida dzīves, kurā īpaši atklājās viņa ticība? … Man šķiet, tā varētu būt viņa pasaulslavenā cīņa ar Goliātu!

Ir viegli sacīt - es ticu, kad tas neko nemaksā, un kad nekas par to nedraud. Bet šajā gadījumā pasākums bija ļoti riskants. Goliāts bija varonis, kurš parasti tika galā ar 10 tādiem Dāvidiem. Bet šis jaunais cilvēks nenobijās. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš patiešām uzticējās Dievam. Ne saviem gana spēkiem, ne savai lingai. Tas viss bija nieks priekš Goliāta.

“Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs!” (1. Samuēla 17: 45-46)

Kāpēc Dievs teica- Dāvids ir vīrs pēc mana prāta? Vai tāpēc, ka Dāvids bija dižens karotājs pret Dieva ienaidniekiem? Nē, bet tāpēc, ka ticēja patiesi.

Dievs visaugstāk vērtē tos, kuri neuzticas sev, bet Viņam. Kuri tik stipri uzticas, ka ir gatavi par to ne tikai runāt, bet arī darbos pierādīt.

Vēl Dāvids bija lūgšanu cilvēks. Kā to varam zināt? Palasiet Psalmus. Tā lielākoties ir Dāvida dzeja. Piemēram, “Esi man žēlīgs, ak, Kungs, jo es Tevi piesaucu augu dienu!” (Psalms 86: 3)
Dāvids bija liels lūdzējs. Nopietns lūdzējs. Dievs augtu vērtē cilvēkus, kuri Viņu no sirds un pastāvīgi pielūdz.

Vēl Dāvids bija cilvēks, kurš patiesi mīlēja savu tautu un rūpējās par to. Lasiet Bībelē, tur tas ir aprakstīts. Dievs nevērtē augstu cilvēkus, kuri rūpējas un uztraucas tikai par sevi. Dievs augstu vērtē cilvēkus, kuri ir ieinteresēti savu līdzcilvēku labklājībā un liktenī.

Mēs, kristieši, parasti sakām, ka mums visās lietās jāskatās uz Jēzu un jāņem priekšzīme no Viņa. Un tas ir ļoti pareizi. Bet, vai varētu būt arī kāds izņēmums? Vai jūs varat iedomāties kādu lietu, kurā mēs nevaram ņemt priekšzīmi no Jēzus, bet no Dāvida gan varam?
Jā, tā ir grēku nožēla. (Jēzus negrēkoja, tāpēc arī Viņam nebija jānožēlo grēki)

Pēdējā Dāvida īpašība, ko gribu izcelt- viņš prata vaļsirdīgi atzīt savus grēkus. Dažam, lasot Dāvida dzīves aprakstu, var rasties nepareiza izpratne. Var teikt - viņš ir izstrādājis tādas nelietības un ne vienreiz vien. Bet Dievs viņu gandrīz vai slavē. Kā tad tā?

Nē, par grēkiem Dievs nevienu neslavē, pat Dāvidu nē. Bet Dievs augstu vērtē tos, kuri savus grēkus pazemīgi atzīst un no sirds nožēlo.

Dāvids patiešām nožēloja. Kad tas bija vajadzīgs, arī publiski.

“Apžēlojies par mani, ak, Dievs, Savā žēlastībā, izdzēs manus pārkāpumus Savā lielajā apžēlošanā! Mazgā mani pavisam tīru no manas noziedzības un šķīstī mani no maniem grēkiem! Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā!” (Psalmi 51: 3-5)

Lūk, kāda ir atšķirība starp Dieva un cilvēka vērtējumu. Cilvēki ir gatavi vēl pēc gadu tūkstošiem rādīt ar pirkstu uz Dāvida grēkiem, bet Dieva vērtējumu grēki, kuri ir patiesi nožēloti un izsūdzēti, vairs neietekmē. Arī tas, kurš ir savā dzīvē smagi noziedzies, var būt Dievam tīkams cilvēks, ja viņš savu vainu necenšas noliegt vai attaisnot, bet godīgi, pazemīgi to nožēlo.

Mēs varam teikt - Dievs vērtējot neskatās tik daudz uz cilvēku, kā cilvēkā. Un tā ir mūsu lielā cerība. Dievs mūs arī vērtēs pēc tiem pašiem kritērijiem, pēc kuriem vērtēja savu kalpu Dāvidu. Tāpēc mēs varam maz uztraukties par to kā mūs vērtē cilvēki.

Bieži vien viņi mūs novērtē par zemu. Nereti arī par augstu. Tāpēc vairāk domāsim kā būt cilvēkiem pēc Dieva prāta!

Ceru, ka jūs jau ievērojāt - šī svētruna nebija par Dāvidu, bet gan par Dievu. Dāvids bija tikai piemērs, ar kura palīdzību mēs varam labāk iepazīt to, kāds ir Dievs. Un kāds tad Viņš ir? Labs! Tāds, kam var droši uzticēties.