Mūsu taisnība

“Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebrejiem 4:16)

Bailes ir izplatīta lieta. Daudz cilvēku baidās no visa kā – no tumsas, no zirnekļiem, no slimībām, no nāves, cits baidās no vientulības, cits, gluži pretēji, no pūļa.

Paretam sastopami arī cilvēki, kas nebaidās nekad un ne no kā. Tā, protams, ir pataloģija. Bailes ir viens no aizsargmehānismiem, kas nodrošina mūsu pašsaglabāšanos. Psihologi uzskata, ka problēma ir tā, ka bailes mēdz būt pārspīlētas, neadekvātas, vai arī cilvēki baidās no lietām, no kā nevajadzētu baidīties, bet nebaidās no lietām, no kā vajadzētu baidīties.

Viens no šādiem neadekvātu baiļu piemēriem ir bailes no Dieva.

Reizēm nākas sastapties ar pretējo galējību – cilvēki, kas sevi sauc par kristiešiem, ne tikvien nebaidās no Dieva, bet arī nebīstas Dieva, neciena Dievu, jūtas tik familiāri, ka var atļauties ņirgāties par Dievu un svētumu. Šī otra galējība, manuprāt, ir vēl ļaunāka. Bet arī bailes no Dieva ir ļoti bīstama lieta, jo bailes attur tuvoties Dievam.

Kāpēc cilvēki baidās no Dieva? ...
Baidās tāpēc, ka nepazīst. Uzskata, ka Dieva tronis ir barguma, atriebības, agresijas vai labākajā gadījumā vienkārši taisnīgas atmaksas tronis. Tāpēc drošāk turēties no tā pa gabalu.

Lasītais Bībeles teksts aicina tuvoties Dievam bez bailēm, jo Dieva tronis ir žēlastības tronis. Nāciet droši – te ir žēlastība. Te saņemsim sapratni, piedošanu, atbalstu, palīdzību.

Lūk, tā ir Bībeles labā vēsts – Dievs patiesībā ir tāds, ka mēs varam nākt pie Viņa bez bailēm. Kāpēc?

Tāpēc, ka Žēlastība ir viens no vislabāk Dievu raksturojošajiem vārdiem.
Lūk, vēl daži no daudzajiem Bībeles tekstiem par Dieva žēlastību:

“Tiešām, taisni ir Tā Kunga vārdi, un visi Viņa darbi ir pilni uzticības. Viņš mīl taisnību un tiesu, zeme ir pilna Viņa žēlastības.” (Psalmi 33:4-5)

“Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības.” (Romiešiem 9:16)

“Jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem.” (2. Timotejam 1:9)

Šajā pasaulē parasts, ka nekas nav iegūstams tāpat vien. (Nu, vienīgi mazi bērni varbūt saņem visu tāpat vien). Mums, pieaugušajiem, viss ir jānopelna, jāizcīna, jāpanāk... Un tāpēc nav brīnums, ka reizēm mēs šīs pasaules principus jauši vai nejauši pārnesam uz mūsu stāvokli Dieva priekšā, uz mūsu attiecībām ar Viņu. Bet, lūk, mūsu attiecībās ar Dievu patiesībā ir citādi. Raksturojot Dieva attieksmi pret cilvēkiem, Bībele bieži lieto vārdu žēlastība, pretstatot to nopelnam. Ko tas nozīmē?
Iedomājieties tādu situāciju: cilvēks vēlas atrast sev piemērotu un labi apmaksātu darbu.

Es ieraugu avīzē sludinājumu – ahā, firma “Trīs sivēntiņi” meklē darbinieku! Es aizsūtu savus datus, savu CV. Pēc pāris dienām man piezvana – aicinājums uz interviju.

Kad aizeju, tur jau četri citi gribētāji priekšā. Priekšnieks pretendentus pa vienam aicina pie sevis kabinetā un sāk iztaujāt. Nu, ja es to vietu gribu dabūt, man jāparāda sevi no vislabākās puses. Es stāstu – man divas augstākās izglītības, esmu stažējies ārzemēs, esmu strādājis firmā “Zaķītis un Ko” par mārketinga daļas vadītāju, firmas apgrozījums tajā laikā pieauga četrkārt. Pēc tam strādāju firmā “Ezītis un partneri” par reklāmas daļas vadītāju. Klientu skaits pieauga seškārt. Ja jūs pieņemsiet mani, “Trīs sivēntiņi” plauks un zels.

Mans stāsts priekšnieku iespaido, un es tieku pieņemts. Vai šāda pieeja der arī Dieva priekšā? Dažs varbūt domā, ka der. Tomēr Bībele māca ko citu. Skaidrības labad iztēlojieties vēl kādu ainu.

Saņēmis aicinājumu uz darba interviju, es prātoju, kā radīt laba, čakla, vērtīga darbinieka iespaidu. Man jāizskatās kā krietnam darbarūķim, un man rodas ļoti loģisks plāns. Pirms iešanas uz interviju es nedēļu iepriekš uzģērbju krietni palietotu darba apģērbu, nedēļu raujos pa dārzu un māju, daru visādus netīrus darbus, ne visai mazgājos, lai tak priekšniekam būtu skaidri redzams, ka es esmu čakls strādnieks. Un tad es ar šīm nedēļu nemainītajām, sastrādātajām, piesvīdušajām drēbēm eju uz pārrunām ar potenciālo darba devēju.

Tiklīdz es ieeju kabinetā, to piepilda kārtīgs strādīga cilvēka aromāts. Vismaz man pašam tā šķiet. Bet vai tā šķitīs arī priekšniekam? Visdrīzāk nē. Kāds tam sakars ar mūsu attiecībām ar Dievu? Kāds tam sakars ar žēlastību?

“Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps.” (Jesajas 64:6)

Kas ir sārņains tērps? Nu, tas ir tas pats, kas netīrs.
Ievērojiet, te nav teikts – mūsu grēki ir kā netīras drēbes. Vai mūsu kļūdas, neizdarības, nolaidības, neveiksmes kā netīrs apģērbs. Te ir skaidri teikts – mūsu taisnība. Viss tas labākais, ar ko mēs cilvēku priekšā varētu lepoties. Ar ko mēs varam iegūt cilvēku atzinību, piekrišanu un pat labu atalgojumu. Bet kad esam Dieva priekšā, tad mūsu smalkais CV, izglītība, darba pieredze, visas mūsu labās īpašības, visi mūsu nopelni, uz ko mēs gribētu atsaukties, lai iegūtu Dieva labpatiku, visa mūsu taisnība, uz ko mēs gribētu balstīties, lai bez bailēm tuvotos Dieva tronim - tas viss nav nekas vairāk par netīrām drēbēm, kas izplata netīkamu aromātu.

Kā tad izpaužas šī paša taisnība, cilvēka taisnība? Tā var atklāties visdažādākajos veidos. Atcerieties kaut vai pirmo piemēru Bībelē, kur parādās cilvēka paša taisnība.

Ēdenē Dievs reiz prasīja: “Ādam, kur tu esi?” Šis atbild – “Es paslēpos, jo esmu kails...” Sava taisnība – šajā gadījumā tas ir pašam savs problēmas risinājums. Pretējais tam būtu paļaušanās uz Dievu – nākt Dieva priekšā kāds esi, ar visu savu problēmu. Dieva priekšā mums nav jāslēpjas, nav jāaizsedzas ar “vīģes lapām”, nav jāizceļ pozitīvais un jānotušē negatīvais savā biogrāfijā.

Bet vai tad mēs tā kādreiz darām, varbūt kāds iebildīs. Nu, nezinu. Cerams, ka nē. Bet varbūt tomēr kādreiz arī jā? Tas lai paliek personīgām pārdomām, jo mūsu pašu taisnības izpausmes mūsu ticības dzīvē var būt tūkstoš dažādos veidos.
Piemēram, ja es saku – “Kungs, es jau pusotru gadu lūdzu par šo lietu! Tu taču esi solījis darīt visu, ko mēs tavā vārdā lūgsim! Kāpēc nekas nenotiek?” Kur te ir mana paša taisnība?

Varbūt tieši tāpēc nenotiek, ka uzsvars ir uz manu rīcību. ES taču LŪDZU! Tā ir mana darbība, mans nopelns. Mana taisnība. Protams, mums ir jālūdz, bet tas, ka mēs lūdzam, īstenībā jau nav nekāds nopelns, ar ko mēs tagad varētu griezties pie Dieva un teikt, skat, es lūdzu, tāpēc Tev man ir jādod.

Arī grēku nožēla var kļūt par manu paša taisnību. Lūk, kas par to rakstīts grāmatā “Ceļš pie Kristus”: “Tieši šajā jautājumā daudzi maldās, tāpēc nesaņem palīdzību, kādu Kristus tiem vēlas dot. Viņi domā, ka nevar nākt pie Jēzus, pirms nav nožēlojuši grēkus. (..) Bet vai grēciniekam vispirms jāgaida uz nožēlu, lai varētu nākt pie Kristus? Vai nožēlai jākļūst par šķērsli starp grēcinieku un Pestītāju? Bībele nemāca, ka grēciniekam būtu jānožēlo grēki, lai viņš var atsaukties Jēzus aicinājumam: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mateja 11:28)”

Patiesa, pārmaiņas nesoša grēku nožēla nav un nevar būt mūsu pašu darbs. Tas ir Dieva Gara darbs mūsos. Citiem vārdiem, patiesi nožēlot grēkus mēs varam tikai tad, ja nākam pie Dieva kādi esam. Ar visu savu grēku nastu. Ar visām savām atkarībām, ar visām savām grēcīgajām tieksmēm, ar visu savu patiku uz vienu vai otru grēcīgu lietu.
Ja jūtam ilgas pēc Dieva, taisnības, svētuma un glābšanas, mums nav jācenšas “izspiest” dziļu, sirsnīgu grēku nožēlu. Dievs pieņem grēciniekus, kas nāk pie Viņa. Pieņem tieši tādus, kādi viņi ir. Pieņem un pārmaina, dod jaunu sirdi, jaunas tieksmes, jaunas prioritātes. Tas ir Dieva darbs, ne mūsu. Ja mēs to vēlamies paveikt paši, pat, ja mēs gūstam zināmus panākumus, tie vienalga ir tikai mūsu pašu taisnība, kas Dieva priekšā nebūs nekas vairāk par netīrām drēbēm.

Bīstamākais šajā lietā ir tas, ka ar savu taisnību mēs aizsedzamies pret Dieva taisnību un neļaujam Dievam atrisināt mūsu problēmas, un apmierināt mūsu vajadzības.

2006. gada sākumā Rīgā, kādā no Mirdzas Ķempes ielas daudzstāvu namiem izcēlās ugunsgrēks. Dega dzīvoklis astotajā stāvā. Liesmas ātri pārņēma priekštelpu un nogrieza ceļu uz izeju. Cilvēkiem neatlika nekas cits, kā izlēkt pa logu. Tikai viens bērns no visas ģimenes palika dzīvs.

Ugunsdzēsēji stāstīja, ka glābēji centušies atlauzt vai izgriezt dzīvokļa ārdurvis. Ja tas būtu izdevies, viņi šo ģimeni būtu izglābuši. Bet tas nebija iespējams. Kāpēc? Ģimene ir bijusi turīga, un, lai nodrošinātos pret zagļiem, viņi bija iebūvējuši ļoti izturīgas metāla ārdurvis ar dažādiem drošības elementiem. Tādējādi viņi bija sevi nodrošinājuši pret ... glābšanu. Burtiskā nozīmē.

Nu, lūk. Mēs bieži uzsveram, ka grēki mūs šķir no Dieva. Tā, protams, ir patiesība. Bet tajā pašā laikā mums jāsaprot un jāatceras, ka tikpat un vēl vairāk mūs no Dieva šķir taisnība. Mūsu taisnība, ar kuru mēs aizsedzamies pret Dieva glābjošo taisnību. Kāpēc mēs tā darām? Varbūt tāpēc, ka baidāmies. Un baidāmies tad, ja nepazīstam Dievu, ja mums ir nepareizs priekšstats par Viņu.

Bet īstenībā mums nevajag iet pie priekšnieka ar netīrām drēbēm, un mums nevajag iet pie Dieva ar savu labumu un taisnību. Tas nenieka nelīdzēs.

Bet labā vēsts ir tā, ka mums, nākot pie Dieva, tomēr ir uz ko paļauties – tā ir Viņa taisnība un Viņa žēlastība. Mēs varam droši vērsties pie Dieva nedomājot par sevi, bet domājot par Viņu. Mēs varam nākt pie Dieva paļaujoties vienīgi uz Kristu. Ar to pietiek. Mums nav jāmeklē ne sevī ne kaut kur citur kaut kas cits. Mums pilnīgi pietiek ar Viņa žēlastību un Viņa taisnību. Tas ir vienīgais drošais un pietiekamais pamats, lai mēs bez bailēm varētu nākt pie Dieva troņa.

“Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”