Andrejs

(Autors: Īzaks Kleimanis)

Jaunajā pasaulē mēs varēsim satikties ar daudziem cilvēkiem, kuriem ir tāds pats mērķis kā mums, tādas pašas cīņas kā mums un lielā mērā arī līdzīgi piedzīvojumi. Debesīs mēs varēsim apmainīties savā pieredzē, līdz ar to bagātinoties Dieva plānu izpratnē. Mēs daudzus no šī laika ticīgajiem gan nepazīstam, bet ir arī tādi cilvēki, par kuriem mēs šodien zinām, un ceru, ka ar viņiem satiksimies. Šie cilvēki ir minēti Svētajos Rakstos. Mēs jau šodien varam par viņu dzīvi pārdomāt, un, ja mums radīsies vēlēšanās ar viņiem tuvāk iepazīties vai uzdot viņiem vēl kādus jautājumus par viņu dzīvi, tad mēs šos jautājumus varam sagatavot, lai tad, kad mēs ar viņiem satiksimies, varētu visu pārrunāt un noskaidrot.

Un, pieaicinājis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Un šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs, Cebedeja dēls, un viņa brālis Jānis” (Mateja 10:1, 2)

Tālāk tiek uzskaitīti arī pārējie apustuļi. Pirmais šeit tiek minēts Pēteris. No Bībeles zinām, ka Pēteris bija tas, kurš vienmēr runāja pirmais, viņš arī pirmais atbildēja, kad Jēzus uzdeva kādu jautājumu, un runāja pārējo vārdā. Bet Pēteris nebija pirmais, kurš nāca līdzi Kristum. Pirmais Viņam līdzi gāja Pētera brālis Andrejs. Parunāsim vairāk par viņu. Svētajos Rakstos ir minētas Andreja rakstura īpašības, tās ir pavisam sīkas, bet ļoti pamācošas mums.

Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: "Redzi, Dieva Jērs!" Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?" Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija Viņam sekojuši. Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un viņam saka: "Mēs esam atraduši Mesiju" (tulkojumā: svaidītais). Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja: "Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks Kēfa" (tulkojumā: Pēteris - klints).” (Jāņa 1:35-42)

Andrejs bija viens no šiem diviem Jēzus sekotājiem. Otrs šeit nav minēts. 42. pantā lasām: „Viņš to aizveda pie Jēzus.” Šis pirmais atrod savu brāli. Pēteris bija runātājs, bet kas bija Andrejs? Viņš bija pirmais misionārs, pirmais no Kristus mācekļiem, kurš meklēja savu brāli, lai tam pasludinātu evaņģēliju par Kristu. Andrejs bija pirmais kristietis, kurš neklusēja, kurš citiem stāstīja par savu ticību, pirmais, kurš rūpējās par savu radu glābšanu. Andrejs atrada Jēzu, mēs nevaram zināt, cik viņš tajā brīdī saprata no pestīšanas, bet ar to pietika, lai viņš domātu, ka Sīmanis to vēl nav piedzīvojis. Sīmanis nav piedzīvojis glābšanu, un viņš ir mans brālis.” Un Andrejs gāja Sīmani aicināt.

Viņš bija arī pirmais, kurš piedzīvoja sekmes un viņam par to bija liels prieks. „Viņš to aizveda pie Jēzus.” (Jāņa 1:42) Kāds tas ir piedzīvojums, kad mēs kādu vedam pie Jēzus! Kad kāds piedzīvo kristības, aizkustināti ir pat tie cilvēki, kuri kristību dalībniekus nemaz nepazīst un nav neko darījuši viņu labā. Tikai tas vien, ka mēs redzam, ka cilvēks nāk pie Jēzus, tas ir tāds sevišķs piedzīvojums, ka pat Debesīs visi priecājas. Andrejs ir pirmais kristietis, kurš piedzīvoja šo lielo prieku, vest cilvēkus pie Kristus.

Mēs tik ļoti gribētu piedzīvot to prieku, ka mūsu brāļi, māsas, kaimiņi, radi un draugi klausītos un mēs viņus varētu vest tuvāk Jēzum. Pamēģināsim saprast, kas bija Andreja panākumu atslēga, ka viņš varēja savu brāli vest pie Jēzus. Protams, rūpes, rūpes par savu tuvāko. Tur bija citi, kas rūpējās par to, lai iepazītos ar Glābēju. Viņi rūpējās par to, kas ar viņiem pašiem būs. Tās ir rūpes, bet tās ir rūpes par sevi. Bija vienā māte, kurai bija rūpes par to, kur viņas dēli būs? Vai viņi būs labajā vai kreisajā pusei Dievam lielajā tiesas dienā?

Bet Andrejam nebija šādu rūpju. Viņam bija rūpes par saviem tuvākajiem. Andrejam bija kalpošanas gars. Iespējams, svarīgākais ir rakstīts 40. panta beigās: „Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu.” (Jāņa 1:40) Andrejs aizgāja pie Jēzus un pie Viņa arī palika. Vai arī mēs esam nākuši pie neredzamā Glābēja? It kā jā, jo mēs taču esam draudzes locekļi un kā tad mēs nebūtu nākuši pie Jēzus Kristus? Vai tu zini to dienu, kad tu nāci pie Jēzus Kristus? Ja nezini, tad jādomā vai maz esi nācis! Un, vai tu mīti pie Viņa? Vai tu vari sacīt līdzīgi Andrejam: „Es esmu nācis un arī palicis pie Jēzus”?

Protams, mēs nevaram to darīt burtiski, tādā veidā, kā Andrejs. Bet, vai mūsu domas kavējas pie Jēzus, vai viņš ir mūsu pārdomu priekšmets, un, vai Jēzus mūsos izraisa arī kādas pozitīvas jūtas? Ja tas tā nav, tad arī var saprast, ka maz mēs spēsim līdzēt citiem. Ja Andrejs nebūtu pie Jēzus nācis un pie Viņa palicis, ko tad Andrejs būtu varējis darīt pie Pētera, un ko varētu Pēterim teikt, kur Andrejs zinātu Pēteri vest? Tāpat ir arī mums. Ja mēs nepaliekam pastāvīgi pie mūsu Glābēja.

Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: "Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?" Jēzus sacīja: "Lieciet, lai ļaudis apsēstas!" Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās - vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās.” (Jāņa 6:8-11) Arī šajā gadījumā ir minēts apustulis Andrejs. Viņš bija vienīgais no mācekļiem, kurš ievēroja apkārtējos cilvēkus un iegaumēja to, kas katram līdzi. Andrejs zināja - starp tiem pieciem tūkstošiem ir viens jauneklis, kuram ir grozs ar piecām maizēm un divām zivīm. Nevarētu teikt, ka Andrejs bija sevišķi ziņkārīgs, bet viņš bija vērīgs, viņš pamanīja, kas zēnam līdzi.

Vai mums tādiem vajadzētu būt? Varētu būt un varētu nebūt, bet dažreiz tas tomēr ir svarīgi. Mums ar cilvēkiem jārunā par Debesīm, bet vispirms mums jāaprunājas par to, kā iet, kā klājas, kā trūkst. Varbūt, ka šim cilvēkam viņa grozā ir kāda smaga garīga problēma vai sāpes? Mēs varam būt kā Andrejs, kas visu to ievēroja.

Vai jūs atceraties cilvēku, kurš arī ievēroja savus biedrus? Viņš ievēroja ne tikai to, kas cilvēkam rokā, bet arī viņa sejas izteiksmi. Tas bija Jāzeps. Arī tā ir priekšzīme, uz kuru mums jāskatās. Jāsaka vēl, ka Andreja runa mums liekas tāda savāda. Apkārt atrodas vairāk nekā 5000 cilvēku, bet vienam cilvēkam ir piecas maizes un divas zivis. Andrejs pats jautāja, kas tas ir priekš tik daudz ļaudīm? Mēs teiktu, ka tas nav nekas. Redzot to, kas ir tajā grozā, varētu jautāt, kāda tam nozīme? Un, tomēr, Andrejs to redzēja. Un, kas ir vēl svarīgāk, to viņš pateica Jēzum.

Vai te nav kāda ļoti svarīga mācība mums visiem? Vai mēs ievērojam apkārtējos cilvēkus? Mēs esam dzirdējuši par šo cilvēku bagātību, nabadzību, ilgām un sāpēm. Bet tad mums liekas, ka mēs tur neko nevaram palīdzēt, un arī viņi mums nevar palīdzēt. Ar viņiem nav ko iesākt. Būtībā ar zēnu, kuram bija ēdiens, nebija ko iesākt. Tas nebija nekas draudzei, nedz arī Pestītājam. Un tomēr Andrejs pavēstīja Jēzum par šo zēnu. Un izrādījās, ka Jēzus arī ar šādu mazumiņu ēdiena var nest svētību daudziem tūkstošiem cilvēku.

Jēzus pārbaudīja zēna ticību un izrādījās, ka viņam ticība tiešām bija. Tad, kad Jēzus piegāja pie zēna un palūdza viņam šīs piecas maizes un divas zivis, lai izdalītu vairākiem tūkstošiem cilvēku, zēns ar prieku šo ēdienu atdeva. Tā bija liela ticība. Caur šo ticību Dievs varēja zēnu izmantot.

Mūsu dzīvē mēdz būt gadījumi, kad redzam otru cilvēku, kurš, pēc mūsu domām, nav nekur derīgs un viņam nav nekādu izredžu. Jeb izredzes ir tikpat mazas, kā izlūgties mazumiņu ēdiena vairāk kā pieciem tūkstošiem cilvēku. Un tomēr, ja mēs par šiem „nederīgajiem” cilvēkiem pateiksim Kristum, tad vēl daudz kas var no šī cilvēka iznākt. „Bet, kas ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros; un, kas pasaulē zems un nicināts un kas nav nekas, to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas” (1. Korintiešiem 1:27-28)

Vai tāpat nebija arī pļavā, kurā atradās cilvēku tūkstoši? Varbūt kad sāka dalīt tās divas zivis un piecas maizes cilvēkiem, tur bija gudrie, kas domāja un teica, ka tā nu gan ir aplama rīcība. Un, tomēr viņi tika apkaunoti. Nepaiesim tomēr garām tiem, kas mums šķiet nederīgi vai nevarīgi. Viens brālis lietoja par cilvēkiem tādu izteicienu: „Tas nav materiāls debesīm.” Bet sacīsim arī par šo cilvēku Pestītājam. Lai viņam ir maz, lai viņam ir varbūt tikai divas zivis, varbūt nav pat to. Bet varbūt šis cilvēks tomēr ir derīgs Debesu Valstībai!

Trešo un pēdējo reizi evaņģēlijā Andreju mēs atkal sastopam rūpēs par cilvēku glābšanu, kā aizlūdzēju par cilvēkiem. „Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi. Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: "Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!" Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum.” (Jāņa 12:20-22)

Grieķi neuzdrošinājās iet taisni pie Kristus, un varbūt tajā situācijā tas arī nebija iespējams. Viņi izvēlējās vienu no mācekļiem. Arī tā ir svētība. Filipā laikam bija kaut kas vairāk no laipnības, nekā pārējiem mācekļiem. Grieķi domāja: „Pie viņa mēs pieiesim un runāsim ar viņu.” Arī no tā mums ir jāmācas. Dažreiz mums ir tik nopietns skats, ka cilvēki pat neuzdrošinās pie mums pienākt un pateikt kādu vārdu. Filips tāds nebija, bet viņš šaubījās, vai grieķi var redzēt Jēzu vai nē.

Grieķi atnāca pie Filipa, Filips viņus uzklausīja, bet viņam nebija drosmes iet pie Kristus. Filips varbūt domāja, ka Jēzus atteiks: „Vai tad tu nezini, ka viņi nav jūdi, un kāpēc tad viņi mani grib redzēt?” Filips piegāja pie Andreja. Andrejs arī varētu meklēt savu brāli Pēteri, vai kādu citu, bet viņš to nedarīja, viņš piegāja tieši pie Glābēja.

Kā mēs varētu no šiem īsajiem raksturojumiem spriest, kas bija Andrejs, mūsdienīgi runājot? Viņš bija liels lūdzējs, viņš ieraudzīja zēnam grozā divas zivis un tūlīt teica Pestītājam: „Tas nav nekas, bet es Tev gribu par to pavēstīt.” Un tagad nāk grieķi ar savu lūgumu, bet Filips nezin, ko ar viņiem iesākt. Varbūt Andrejs arī nezina, ko ar viņiem iesākt, bet viņš nāk pie Pestītāja pastāsta par lietu. Vai tā nav brīnišķīga priekšzīme katram no mums? Cik bieži mēs neatrodam dzīvē atbildes uz tiem jautājumiem, ko dzīve mums uzdod? Cik bieži mēs nezinām, ko iesākt garīgajā un laicīgajā dzīvē! Filips gāja pie Andreja, bet citi klusēja un domāja: „Te nav ko runāt, kas vispār tur var sanākt?” Bet Andrejs visu, kas viņam bija un ko viņš redzēja, pastāstīja Pestītājam.

Dieva Gars norāda, ka šie piemēri mums atstāj svarīgu pienākumu, kas jāpilda katram Kristus sekotājam attiecībā uz saviem tuviniekiem un kaimiņiem. Tā mās varam secināt, ka Andrejs mums sniedz priekšzīmi, ka mums vajag runāt ar cilvēkiem un ar Dievu. To, ko mēs zinām par Dievu, mums vajadzētu pateikt cilvēkiem, nevajag to paturēt pie sevis. To, ko mēs zinām par cilvēkiem, mums vajadzētu pateikt mūsu Dievam, arī to nevajag paturēt pie sevis. Varbūt Dievs mūs izmantos tam, lai šiem cilvēkiem palīdzētu un viņus glābtu.

Vecākiem patīk, ka bērni viņiem visu stāsta; dažreiz tie ir tikai nieki, ko bērni ir redzējuši un dzirdējuši, bet vecākiem patīk, ka bērni to pastāsta. Un Debesu Tēvam patīk, ja mēs stāstam to, ko redzam, un arī lūdzam padomu. Lai pirmā apustuļa piemērs mūs mudinātu vairāk lūgt un vairāk aicināt pie Glābēja!