Uzticīgais un patiesais

(Autors: Īzaks Kleimanis)


„Un Lāodikejas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas ir Āmen, uzticīgais un patiesīgais liecinieks, Dieva radības sākums” (Atklāsmes 3:14)

Šī vēsts, kas sākotnēji adresēta Laodikejas draudzei, kā mēs saprotam, ir vēsts, kas domāta arī mūsu laikmetam, mūsu laikmeta Dieva draudzei. Mums ir jāpētī šīs vēsts saturs, un jāpētī arī tas vārds, kādā Jēzus stādās priekšā šai draudzei. Tas ir Jēzus, kas runā uz mums, kas sūta mums savu vēsti. Un, uzrunājot Laodikejas draudzi, Kristus atklāj kādas savas rakstura iezīmes, proti, – ka Viņš ir uzticīgais un patiesīgais Liecinieks.

Uzrunājot citas draudzes, citus laikmetus, Kristus nosauc sevi citos vārdos. Bet šeit Viņš saka – ka Viņš ir patiess un uzticīgs liecinieks. Tas, protams, nav nejauši, ka Viņš sevi nosauc tādā vārdā. Tas nozīmē, ka mums ir sevišķi jāseko šai Kristus rakstura iezīmei, ka Viņš ir uzticīgs un patiesīgs. Var sacīt tā, ka Kristus raksturu atklāj Dieva baušļi. Nevis viens atsevišķs bauslis, bet tie visi kopā. Tomēr šeit, mūsu laikmetam, sevišķa norāde ir uz vienu no šiem baušļiem. „Tā saka tas uzticīgais un patiesīgais liecinieks.” Savukārt 9. bauslis saka – „tev nebūs nepatiesu liecību dot.” Un Pestītājs stādās priekšā mūsu laikmetam kā tas, kurš ir saskaņā ar 9. bausli.

Protams, mums jābūt saskaņā ar visiem baušļiem. Mēs dažreiz sakām, ka mūsu laikā ir sevišķi nozīmīgs 4. bauslis, jo daudzi cilvēki to pārkāpj. Bet tagad mēs uzzinām, ka tieši 9. bauslis, lai mēs esam patiesīgi liecinieki, lai mēs esam uzticīgi liecinieki, arī tas ir sevišķi uzsvērts mūsu laikmetam. Pārbaudīsim savu dzīvi, vai mēs esam patiesīgā un uzticīgā Liecinieka sekotāji?

Mateja 5:20 „Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” Vai farizeji centās pildīt Dieva baušļus? Jā, noteikti. Un pat savā ziņā ļoti stingri. Un tomēr Pestītājs saka, ka ar tādu taisnību jūs nevarat nākt Dieva valstībā. Kāda vaina bija farizeju taisnībai? Ka viņi centās Dieva baušļus pildīt tikai formāli. Tas ir tā virspusēji, sekli. Viņi neiedziļinājās baušļa dziļākā nozīmē, bet pēc formas gan viņi ļoti centās, lai bauslis nebūtu pārkāpts. Svētos rakstos ir minēti daži piemēri, kad cilvēki arī 9. bausli centās pildīt, bet centās pildīt formāli. Bībele neslēpj cilvēku vājības un tāpēc arī šī vājība – tikai formāli, tikai ārēji pildīt bausli, arī tas ir daudzos piemēros pievests Svētajos rakstos.

Lasām vienu piemēru 1. Mozus 37:31-33 - „Un viņi paņēma Jāzepa svārkus, nokāva āzi, iemērca svārkus asinīs un lika aiznest svārkus ar piedurknēm un nogādāt tos viņu tēvam, sacīdami: „Tos mēs esam atraduši; aplūko, vai tie nav tava dēla svārki?” Un viņš tos pazina un sacīja: „Tie ir mana dēla svārki; plēsīgs zvērs ir viņu aprijis; tas Jāzepu ir plosīt saplosījis.””

Vai tā bija taisnība? Vai Jāzeps bija saplosīts? Viņš nebija saplosīts. Brāļi viņu bija pārdevuši uz Ēģipti. Bet tagad, interesanti, kāpēc viņi tik sarežģītā veidā centās maldināt tēvu? Ņemt svārkus, tad iemērkt asinīs, sūtīt speciālu cilvēku. Daudz vienkāršāk būtu bijis pateikt – mēs nekādu Jāzepu neesam redzējuši. Viņi atnāktu mājās – kur ir Jāzeps? Vai viņš ir bijis pie jums? –Nē, mēs nezinām ne par kādu Jāzepu, laikam viņš ir kaut kur nomaldījies, varbūt aizgājis bojā. Tas būtu bijis vienkāršāk. Bet viņi izvēlējās tādu ceļu – aizsūtīt tos svārkus pie tēva, lai tad tēvs pats sāk kaut ko domāt.

Man liekas - iemesls bija tas, ka brāļi negribēja melot. Viņiem prasītu – vai Jāzeps ir bijis? Vajadzētu melot. Viņiem prasītu, vai jūs viņu esat redzējuši? Atkal vajadzētu melot. Bet viņi nevēlējās pārkāpt 9. bausli. Un tāpēc viņi parādīja – te ir viena drēbe, un tālākos secinājumus izdarīja jau tēvs pats. Un protams, Jēkabs arī vairāk neko nejautāja. Liekas, ka brāļi bija tīri apmierināti ar savu viltību. Viņiem likās, ka viņi nebija melojuši savam tēvam. Jo vēlāk mēs lasām – ka viņi gan atzinās Jāzepa priekšā, ka viņi ir vainīgi, tāpēc, ka viņi bija Jāzepu pārdevuši. Bet mēs neatrodam, ka viņi atzītos savā vainā, ka viņi ir piekrāpuši savu tēvu. Viņi, iespējams, savu sirdsapziņu mierināja ar to, ka mēs melus neesam runājuši, ka mēs vispār neko neesam runājuši. Bet vai Dievs to uzskatīja par patiesīgu rīcību? Vai Dievs viņus neuzskatīja par meļiem, par viltniekiem? Noteikti Dievs to tā uzskatīja.

Dieva acīs ir atšķirība – kam melot un ar kādu nolūku melot. Jozuas 2. nodaļā ir aprakstīta Rahāba. Tā, kas dzīvoja mūrī Jērikas pilsētā. Pie viņas atnāca izlūki. Nu, tas kļuva zināms; Jērikas ķēniņš sūtīja pie viņas karavīrus, lai viņa izdod tos izlūkus, bet viņa vēlējās glābt šos cilvēkus, glābt viņu dzīvību. Viņa vēlējās arī pakalpot Dieva tautai. Jo viņa jau savā sirdī piederēja Dieva tautai.

Un tā - ko viņa atbildēja karavīriem? Viņa atbildēja – jā, būt gan viņi bija, bet viņi jau sen ir prom aizgājuši, steidzieties un jūs tos panāksiet. Kas tie bija? Tie bija meli. Bet viņa meloja ienaidniekiem, viņa meloja ar nolūku glābt cilvēku dzīvību. Nu neteiksim, ka tas bija tas labākais, labāk būtu bijis, ja nebūtu jāmelo. Bet mēs zinām, ka Dievs viņai nepiemeklēja šo grēku. Dievs šo sievieti bagātīgi svētīja.

Ar Jēkaba dēliem tas bija citādāk. Var teikt, ka viņi formāli nekādu nepatiesību nav sacījuši. Bet tas, ko viņi teica savam tēvam, to viņi teica ar nolūku pievilt savu tēvu.

Mēs lasām Apustuļu darbu 5. nodaļu. Arī šeit ir apraksts par kādu, kas runāja nepatiesību. 4. un 5. pantā lasām: „„Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.” Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.” Tas, kas teica nepatiesību, bija Ananaija.

Nu neteiksim, ka tā bija sevišķi liela lieta. Viņš pārdeva savu tīrumu, piemēram, par 1000 latiem, bet viņš sacīja, ka dabūjis tikai 800. Bet kam viņš to teica? Viņš to teica savam brālim Kristū. Viņš to teica savai draudzei, savas draudzes vadītājiem. Un tā mēs redzam, ka šis grēks tika ļoti smagi piemeklēts. Acīmredzot ir starpība. Ir slikti, ja melo svešam cilvēkam, bet vēl ļaunāk ir, ja meli un nepatiesība ir savā ģimenē vai draudzē. Tur pat mazi meli, maza viltība, mazs negodīgums ir ļoti bīstams.

Bet par visu smagāk, par visu bēdīgākas sekas ir tad, ja 9. bauslis tiek pārkāpts, ja cilvēks ir nepatiess pats pret sevi, ja viņš pieviļ pats sevi. Svētie raksti atklāj un brīdina mūs, ka tas ir iespējams. Jēkaba 1:6 ir rakstīts par cilvēku, kas pieviļ savu sirdi. Tātad es varu pievilt otru cilvēku, bet es varu pievilt pats savu sirdi, es varu piekrāpt pats sevi. Un vai tā nav visļaunākā krāpšana, kādu cilvēks var izdarīt? Daļēji mēs varam sacīt, tas tā bija ar Jēkaba dēliem. Kam tad šis teātris bija vajadzīgs? To drēbi sūtīt, slacināt asinīs? Piekrāpt Dievu viņi nevarēja. Saudzēt savu tēvu arī viņi ar to nevarēja. Varbūt ar to viņi piekrāpa paši sevi un sacīja – mēs jau būtībā melojuši neesam.

Atklāsmes 3:17 ir rakstīts par Laodikejas draudzi, kas norāda uz laikmetu, kurā mēs dzīvojam. „Tu saki: es esmu bagāts, un man ir pārpilnība, un man nevajag nenieka, bet tu nezini, ka tu esi nelaimīgs, nožēlojams, nabags, akls un kails.” Kam tu saki, ka esi bagāts? Vai tu kaimiņam to saki? Nē, tu pats sev tā saki. Tu pats savai sirdij saki, jo tu nezini. Tu piekrāp savu sirdi un tu pats sev saki – es esmu labā garīgā stāvoklī, es esmu bagāts, man nekas netrūkst. No šī brīdinājuma mēs noprotam, ka tieši mūsu laikā un tieši mūsu draudžu locekļiem var gadīties tā, ka mēs pārvērtējam savu stāvokli un piekrāpjam paši sevi.

Mēs, iespējams, domājam par sevi, ka esam daudz labāki, nekā tas patiesībā ir. Dievu mēs nevaram piekrāpt. Bet mēs piekrāpjam paši sevi. Tas ir visļaunākais veids, kā mēs varam pārkāpt 9. bausli. Mēs piekrāpjam savu sirdsapziņu. Mēs nezinām, kādā stāvoklī mēs esam un tāpēc nedarām neko, lai nonāktu labākā stāvoklī.

Mateja 7:22,23 mēs lasām par cilvēkiem, kas visu mūžu pieviļ paši sevi. „Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.”

Kad cilvēki to sacīs? Viņi to sacīs tad, kad viņu mūžs būs jau noslēdzies. Kādās domās viņi bija paši par savu dzīvi? Viņi domāja – mēs esam Dieva kalpi, mēs esam Dieva pravieši un mēs esam ļoti tuvās attiecībās ar Jēzu Kristu. Tā viņi būs sacījuši cilvēkiem, tā viņi būs iegalvojuši paši sev. Un Kristus soģa krēsla priekšā viņi nonāks ar savām pretenzijām, viņi stādīsies priekšā – mēs esam tie, kurus tu gaidi. Bet izrādīsies – jūs esat sevi pievīluši. Jūs esat piemānījuši paši sevi, savu sirdsapziņu. Un jums gan likās, jūs gan ticējāt, ka jūs tādi esat, bet patiesībā jūs tādi neesat bijuši.

Sirdsapziņu mēs kādreiz pielīdzinām pulkstenim, kas rāda pareizu laiku, arī modinātājam, kas mūs modina, kad mēs esam aizsnaudušies savā garīgajā dzīvē. Bet jūs ziniet – ar pulksteni ir jāprot apieties. Tas ir samērā trausls, vārīgs mehānisms. Un ja mēs ar to neapejamies labi, tas var apstāties, tas var nepareizi rādīt un mūs maldināt.

Nesen man bija gadījums, kad es ar vienu jaunu cilvēku norunāju, ka mēs kaut ko kopīgi darīsim agri no rīta. Un mums bija jāsatiekas. Bet tas cilvēks neatnāca laikā. Viņš atnāca veselu stundu vēlāk. Un mums likās, ka tas ir jau par vēlu. Es zināju, ka šim cilvēkam ir modinātājs, un es viņam saku – tev laikam tas modinātājs ir sabojājies? Tas laikam nezvanīja un tā tev nu gadījās. Nē, viņš saka – jāatzīstas, ka man modinātājs nav sabojājies. Nu kā tad tev notika, ka tu aizgulējies?

Viņš saka – es biju ļoti noguris iepriekšējā vakarā, es vēl līdz vēlai naktij strādāju, un tad, kad modinātājs zvanīja, es dzirdēju gan. Un tomēr nebiju pilnīgi pamodies. Un es automātiski piecēlos no gultas, nospiedu pogu, modinātājs apklusa, un es mudīgi atkal gultā iekšā un nogulēju vēl veselu stundu un tad, kad palika gaišs, es pamodos, apskatos pulkstenī un tad tikai es sapratu, ko es biju izdarījis.

Mīļie, arī mūsu sirdsapziņai ir tāda poga, ko mēs varam piespiest un tā paliks klusu. Arī Dieva Vārdu mēs varam tā lasīt, ka Viņš mūs nerāj un visi tie rājieni, tie aiziet garām. Tie aiziet uz kaimiņu, uz cita galvu, bet mēs paliekam Dieva Vārda lasītāji, tādi pavisam mierīgi. Arī Bībelei ir tāda poga, ko mēs varam piespiest. Un tas ir tas ļaunākais, ļaunākā pievilšana, kādu cilvēks var izdarīt pie sevis. Un ir daudzi cilvēki, kas kaut ko līdzīgu dara ar Dieva Vārdu, kas kaut ko līdzīgu dara ar savu sirdsapziņu un viņi to uzzinās tikai tad, kad būs par vēlu un kad pamodīsies, kad Kristus sauks katru cilvēku atbildēt par savu dzīvi.

Jēzus, mūsu Priekšzīme, ir mūsu uzticīgais liecinieks. Un šai priekšzīmei mums ir jāseko. Cik uzticīgs bija Jēzus kā liecinieks? Jāņa 14:8,9 - „Filips Viņam saka: „Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.” Jēzus viņam saka: „Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: rādi mums Tēvu?”” Kristus ir nācis uz šo pasauli, lai atklātu cilvēkiem Dieva raksturu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Kāds Viņš ir? Lai mēs zinātu, kāds Viņš ir, tāpēc Dievs savu Dēlu ir sūtījis pasaulē. Viņš liecināja par savu Tēvu un šī liecība bija tāda, ka tas, kas redzēja Kristu, redzēja Tēvu. Tas, kas jautāja Kristum, tas dabūja atbildi no Tēva, jo nebija nekādas starpības.

To, ko Debesu Tēvs būtu darījis Sīmaņa namā, to, ko Debesu Tēvs būtu darījis Betezdā, to, ko Debesu Tēvs būtu darījis pie Golgatas, to darīja Dēls. Un tas, kas redzēja Dēlu, tas redzēja arī Tēvu. Viņš patiešām bija uzticīgs liecinieks. Bet ko Kristus saka Tev un man? Viņš saka – jūs esat mani liecinieki. Vai mēs tā varam sacīt – tas, kurš redz mani, tas gan var saprast Jēzu Kristu? Viņam nevajag nemaz Mateja evaņģēliju lasīt, bet lai viņš iepazīstas ar manu dzīvi, lai viņš klausa manus vārdus, lai viņš redz mani ģimenē, lai viņš redz mani darba vietā, tad viņš zinās, kāds ir Jēzus Kristus. Sakiet, vai mana dzīve tāda ir? Vai tava dzīve tāda ir? Bet mūsu dzīvei tādai ir jābūt! Tikai tad mēs būsim uzticīgi liecinieki, kas tiešām liecina par mūsu Pestītāju, kas liecina par Jēzu Kristu.

Jēzus bija atklāts un patiesīgs pret mācekļiem, arī ienaidniekiem Viņš teica to patiesību, kas viņus var izglābt. Vai mēs varam redzēt, ka Jēzus bija patiesīgs arī pats pret sevi? Mateja 26:37-39 - „Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: „Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.””

Jēzum nebija grēku, ko Viņš varētu slēpt no citiem un slēpt arī pats no sevis. Bet mēs redzam, Viņam bija šīs bailes, bija šī neziņa, jo Viņš bija cilvēks. Tas bija ļoti mokoši, ka Viņš lūgšanā locījās kā tārps, tas ir, es gribu sacīt, locījās tās smagās nastas priekšā, ko Viņš pats bija gatavs uzņemties. Bija mokoši un pazemojoši tā baiļoties un mocīties. Un vēl arī mācekļu klātbūtnē. Viņš varēja neatzīties savās bailēs. Viņš varēja neatzīties savā nedrošībā.

Jūs zināt, cilvēki to spēj. Dažs cilvēks dara varonīgi savu darbu un vēlāk viņš saka, ka man jau ceļi trīcēja, bet es to nedrīkstēju izrādīt. Un visi redzēja, ka es tikai droši gāju uz priekšu. Arī Pestītājs būtu varējis neatzīties savās bailēs, neatzīties savā nedrošībā. Bet tā jau būtu izlikšanās. Un katra izlikšanās Pestītājam bija sveša un pretīga. Mīļie brāļi un māsas, mūsu dzīvē ir bailes, mūsu dzīvē ir nedrošība un ir vēl sliktākas lietas, nekā bailes un nekā nedrošība. Neslēpsim tās no Dieva, neslēpsim tās no savas sirdsapziņas. Mums savas vainas nav jāatklāj katram cilvēkam. Bet sargāsimies nospiest to pogu, ka mēs paši vairs neapzināmies, kādi mēs esam un kas mums trūkst. Ar to mēs savu mūžīgo likteni varam iespaidot un izlemt.

Mīļie, mēs dzīvojam baiļu pārņemtā pasaulē. Mēs dzīvojam laikmetā, kad pasaule gaida savu bojā eju. Mūsu lielākā cerība, ar ko mēs patiešām esam bagātāki par visu pasauli, tā ir jaunā zeme, jaunais laikmets, kura soļus un nākšanu mēs jau manām. Mīļie, atcerēsimies, tā zeme, kas nāks, tas laikmets, kas nāks, tā ir zeme, kur TAISNĪBA mājo. Zemē, kur taisnība mājo, ir vieta tikai patiesīgiem cilvēkiem. Tiem, kas ir patiesi gan pret citiem, gan patiesi un atklāti paši pret sevi.

Par izglābtajiem ir rakstīts Atklāsmes 14:5. „Viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas.” Es gribu sacīt pie tā vārda – „nav” – nav melu. Mēs kādreiz sakām tā, ka vainu jau pie katra var atrast, ja tikai meklē. Un tiešām, ja meklē kādu vainu, tad bieži vien kaut ko var atrast. Mīļie, par viltību Dieva Vārdā saka, ka vismaz viltību nevajadzētu atrast. Dievs vēlas, ja mēs gatavojamies priekš jaunās zemes, lai mēs būtu brīvi no grēka un sevišķi par viltību Viņš vēlas, lai arī meklējot nevarētu atrast kaut ko manī, kaut ko tevī, kas būtu līdzīgs viltībai. Centīsimies līdzināties tam, kas ir uzticīgais un patiesīgais Liecinieks. Lai mums nebūtu jāpieviļas tanī dienā, kad Viņš nāks, lai savējos ņemtu pie Sevis.