Altāris Bētelē

(Autors: Īzaks Kleimanis)

“Un Dievs sacīja uz Jēkabu: "Celies, ej uz Bēteli un paliec tur un taisi tur altāri Dievam, kas tev parādījās, kad tu bēgi no sava brāļa Ēsava."” (1. Mozus 35:1)

Kad Jēkabs bēga no Ēsava, viņa dzīvība bija briesmās, arī vainas apziņa nomāca viņa sirdi. Tad, kad viņš tajā vietā, ko vēlāk nosauca par Bēteli, palika pa nakti, Dievs viņam sūtīja brīnišķīgu iepriecu – Dievs apsolīja viņu izglābt. Un tā tiešām notika, ka viņš neaizgāja bojā, bet atrada sev vietu. Viņš dzīvoja daudzus gadus, un apņēma sievas un viņām bija bērni; viņš ieguva arī daudz īpašumu, un tagad, kad viņš gāja atpakaļ, tad Dievs viņam atgādināja, ka viņam vajag uzcelt altāri par pieminekli tam, kā Dievs palīdz cilvēkiem grūtībās. Jo Jēkaba ceļš vēl nebija galā, vēl grūtības būs priekšā, un tāpēc viņiem bija ļoti noderīgi atcerēties, cik ļoti tuvu Dievs ir cilvēkam tad, kad cilvēkam ir grūti, un cik Viņš ir spējīgs iepriecināt un arī cilvēkam palīdzēt.

Arī katram no mums ir ko atcerēties no pagājušām dzīves dienām. Varbūt tavā un manā dzīvē bija laiks, kad mūs nospieda vainas apziņa, varbūt vientulības sajūta, varbūt nedrošības sajūta un varbūt arī reālas, fiziskas briesmas. Un kas tad notika, vai to atceries? Pestītājs tev tuvojās, viņš tev sūtīja cerību, sūtīja iepriecu. Viņš laipni runāja un nomierināja bungas tavā sirdī. Un beigās Viņš patiešām deva atvieglojumu un glābšanu, palīdzēja laicīgi un garīgi. Tā tas bija tavā dzīvē, tā tas bija manā dzīvē, vienam spilgtāk, otram varbūt mazāk spilgti, bet atcerēties mums to visiem vajadzētu. Un Dievs arī sagaida, ka mēs Viņam celtu piemiņas altāri, lai mēs atcerētos, ka Viņš mūs iepriecināja, ka Viņš mūs glāba. “Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” (Psalmi 103:2)

1. Mozus 35:2-3: “Tad Jēkabs sacīja saviem mājiniekiem un visiem tiem, kas bija pie viņa: "Atmetiet svešos dievus, kādi vēl jūsu vidū, šķīstieties un mainiet savas drēbes. Tad celsimies un noiesim uz Bēteli, un es tur uzcelšu altāri tam Dievam, kas mani paklausīja manās posta dienās un kas bija ar mani ceļā, ko esmu nostaigājis."” Pirmkārt, ievērojam, ka Jēkabs sapulcināja savu saimi. Viņam bija piedzīvojumi ar Dievu, tie viņu stiprināja un deva virzienu visam viņa turpmākās dzīves ceļam. Bet viņa saimes locekļiem, viņa ģimenei un arī citiem, kas dzīvoja ar viņu kopā, tiem savu piedzīvojumu bija mazāk, vai varbūt viņi nesaprata, ka tas labais, ko viņi ir piedzīvojuši, ir piedzīvots ar Dievu. Un tāpēc Jēkabs vēlējas, lai viņi smeltos ticību un drosmi no viņa piedzīvojumiem, un vēlējās viņus visus pulcināt pie šī altāra un paskaidrot, ko tas altāris nozīmē un kam par godu tas ir celts.

Arī mūsu bērniem sākumā vēl nav savu piedzīvojumu un tāpēc tik dārgi ir mūsu, vecāku piedzīvojumi, ja mēs ar tiem dalāmies ar bērniem, un ja bērni ieklausās tajos. Kad mūsu bērni bija mazi, nemaz neatceros, ka ko sevišķi daudz būtu stāstījis no saviem piedzīvojumiem. Bet vēlāk novēroju, ka bērni tomēr klausās un ieklausās un prot vērtēt šos savu vecāku piedzīvojumus. Un tad, kad meitai bija kādi 10 gadi, un viņai pašai nāca lieli un spilgti piedzīvojumi ar Dievu, tad viņa pateica, ka tagad es zinu ne mazāk kā paps, ka Dievs var glābt dzīvību. Es sapratu, ka agrāk viņa bija dzīvojusi ar tiem maniem piedzīvojumiem, jo es biju stāstījis par to, kā Dievs glāba manu dzīvību. Bet tad, kad viņai pašai nāca piedzīvojums, nu viņa atcerējās, ka arī viņai ir tāds pats piedzīvojums un ne mazāk spilgts.

Celt altāri – tas nozīmē kopīgi pielūgt, kopīgi liecināt, atceroties Dieva vadību stiprināt sevi un stiprināt līdz ar to citus. Uz altāriem tajā laikā pienesa upurus. Iespējams, ka viņi tikai daļēji saprata un ne visu saprata, ko tas upuris nozīmē. Mēs to saprotam labāk, un šodien, ja mēs atceramies savus piedzīvojumus un domājam par mūsu nākotnes izredzēm, tad viss tas svarīgākais pie visām šīm pārdomām ir Lielais Upura Jērs. Viņa nopelna dēļ Dievs mūs uzlūkoja, kad mēs bijām maldīgi un grēcīgi, un mūs izglāba. Un arī nākotnē Kristus upuris ir mūsu lielā cerība. Ja mēs domājam: vai Dievs mūs izglābs, vai Dievs mūs vadīs, vai Dievs mūs neatstās, tad lielākā garantija, lielākais iedrošinājums ir skats vērsts uz Golgatas upuri. Un tas mums ir jādara, tad mūsu nama un dzīves altāris būs tiešām upura altāris.

Bet lai varētu no šī altāra saņemt svētības Jēkabs teica: “...tad mums ir jāatmet svešie dievi!” Un vajag arī pārģērbties. Šeit nav aprakstītas, kādas drēbes toreiz varēja būt, bet kaut kas pie šīm drēbēm bija tāds, ka Jēkabs teica, ka ar šīm drēbēm nav vērts, ka mēs pulcējamies ap Dieva altāri. Mums vajag tīras drēbēs, lai Dievs mūs varētu svētīt tad, kad mēs pulcēsimies un pieminēsim Viņa vārdu.

Tas jau gan bija bēdīgi, ka sentēva ģimenē bija sveši dievi. Iedomājieties, pats viņš tik daudz bija piedzīvojis ar Dievu, tad, kad viņam vēl nebija ģimenes, un tagad rodas ģimene, un viņš ir tas, kas to ģimeni vada un audzina. Un tai ģimenei tomēr ir sveši dievi. Un jāsaka, ka svešie dievi bija pat pie tā cilvēka, kas Jēkaba sirdij bija vistuvākais. 1. Mozus 31-32 lasām - “...Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle bija tos nozagusi.” Vēl nozagusi piedevām, bet ko viņa bija nozagusi? Svešus dievus, viņai tik ļoti vajadzēja tos elkus, kas bija viņas tēvam, ka viņa tos zagšus paņēma, lai paturētu arī sava vīra namā un arī tur, kur bija visi viņas bērni. Tas bija ļoti bēdīgi; un bēdīgi bija arī tas, ka Jēkabs to nezināja. Tā ir mācība mums būt vērīgākiem pašiem pret sevi un būt vērīgiem arī pret savām ģimenēm, pret saviem draugiem un arī pret bērniem un ievērot, vai tur nav kāds elks, kas ir zagts vai varbūt, kā saka, aizlienēts kaut kur no kaimiņiem, varbūt no skolas atnests vai no kaut kurienes. Ja ir tāds elks, tad ar to nevar saņemt svētības pie dievišķā altāra. Tas atņem visas svētības, atņem Dieva vadību un beigās var atņemt arī dvēseli. Mūsu pienākums ir aicināt mūsu saimi atmest visu, ieskaitot arī drēbes, ja tās būtu nepiemērotas, un atjaunoties un nākt pie Dieva altāra, lai saņemtu stiprinājumu, lai pieminētu piedzīvojumus un smeltos drosmi tiem piedzīvojumiem, kas nāks nākotnē.

1. Mozus 35:4 lasām: “Un viņi nodeva Jēkabam visus svešos dievus, kādi bija viņu rokās, un arī tos auskarus, kas bija viņu ausīs, un Jēkabs tos apraka zem ozola pie Sihemas.” Interesanti, ka Lābans arī kādreiz meklēja tos svešos dievus, bet kā viņš meklēja? Ar varu. Viņš izdarīja kratīšanu pa visām teltīm. Un vai viņam izdevās šis paņēmiens? Nē! Viņa meita tomēr noslēpa savu zagto elku, un Lābans to neatrada.

Bet Jēkabs nekādu kratīšanu neizdarīja. Es būtu ļoti laimīgs uzzināt, un jūs arī ļoti gribētu zināt, kādus vārdus Jēkabs teica savām sievām, kādus viņš teica saviem bērniem, ka tā ģimene atdeva viņam tos elkus. Lābans acīmredzot tos vārdus nezināja. Un tāpēc viņš arī nevarēja neko līdzēt, jo patiesībā viņš jau pats nebija brīvs no elkiem. Bet Jēkabs pats bija brīvs no elkiem un viņš zināja, kādā veidā uzrunāt savu saimi, un rezultāts bija brīnišķīgs, viņi atveda visus svešos dievus. Un interesanti, kā ir rakstīts, ka viņam atdeva vēl vairāk, nekā viņš prasīja. Viņš teica, lai tos elkus atdod un arī tās drēbes lai apmaina – ar tām drēbēm jau nu nevar Dievam kalpot. Bet tur vēl bija auskari, un par tiem Jēkabs neko nerunāja, bet viņš varbūt runāja par saviem piedzīvojumiem, varbūt viņš kaut ko stāstīja par Dieva varenību, un tās sievas, un varbūt arī vīriem toreiz bija tās ausu sprādzes, viņi paši iedomājās, ka ar tām arī nevajag iet pie altāra. Ka tur nekāds jaukums nav iet pie dzīvā Dieva altāra ar tām ausu sprādzēm, kas pārņemtas no elku pielūdzējiem. Tā tas notika un notika labprātīgi. Viņi saprata vai arī izjuta, kas ir slikts, kas neatbilst tam altārim, kas neatbilst Bētelei, kas tulkojumā nozīmē ‘Dieva nams’. Viņi saprata, kas nav piemērots un kas ir lieks tiem, kas kalpo Dievam un piemin Viņa upuri.

Dievs aicina arī mūs pārbaudīt sevi, vai mūsu sirds un mūsu dzīve ir tāda, kas ir piemērota, lai lūgšanas altāris, lai ģimenes altāris, lai mūsu draudzes lūgšanas altāris būtu mums par lielu svētību un dzīvu drosmes un cerības avotu.

Nav noslēpums, ka ir nami, ģimenes, kuras skaitās ticīgas, bet kur lūgšanas altāris vispār ir apdzisis. Un labāk arī nav, ja tiek noturētas ģimenes lūgšanas, bet tas notiek formāli. Ir arī tādas ģimenes, kur kāds viens, pieņemsim, tas ir tēvs vai māte, - viens no visiem ir tas, kurš aicina pie lūgšanas, un, ja tas viens nav mājās, tad arī lūgšanu nav. Nav neviena cita, kas kopā ar pārējiem gribētu Dievu piesaukt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tas viss notiek formāli, tā nav tāda sirds vajadzība, bet tikai viens izjūt pienākumu aicināt, un tie pārējie izjūtu pienākumu, ka mums tā forma ir jāizpilda un tie ‘pātari’ jānoskaita. Protams, ir bēdīgi, ja lūgšanu altāra nemaz nav, bet tāpat ir bēdīgi, ja tas ir formāls, un tas var notikt tad, ja mēs neesam atmetuši svešos dievus, ja mūsu dzīvē ir kādi elki. Mēs jau saprotam, ka tie elki var būt daudz un dažādi, bet, ja viņi tādi ir, tad mūsu lūgšanas arī netiek uzklausītas un mums pie altāra arī nav par ko pateikties. Un nav arī nekādu piedzīvojumu, ko mēs varētu stāstīt, kā mēs aizvakar vai pagājušajā nedēļā lūdzām, un šodien es pateicos Dievam, ka tas ir uzklausīts. Tad viss atkrīt, un tas iemesls var būt ir tāds, no kāda baidījās Jēkabs, kad viņš lika, lai atjaunojas, lai daudz ko atmet, lai pārģērbjas - lai arī āriene izmainās tiem viņa saimes locekļiem. Un lai tad lūgšanas altāris, kur viņi visi pulcēsies kļūst par svētību, par to, par ko Dievs to vēlējās iecelt.

Psalmi 26:6,7 - “Es mazgāju savas rokas nevainībā un turos tava altāra tuvumā, ak, Kungs, pauzdams Tev pateicību skanīgā dziesmā un daudzinādams visus Tavus brīnumus.” Vislielākais ir Kristus mīlestības brīnums, kuram nevajadzētu nekad mūs atstāt vienaldzīgus un būt mūsu iemīļotākajam tematam. Pieminēsim to, sludināsim to, un, ja šāda altāra, kas nes prieku un spēku, mūsu dzīvē vēl nebūtu – celsim to savā dzīvē, celsim to savā namā un meklēsim paši pie sevis, un aicināsim viens otru atmest tās ausu sprādzes, kādas tās arī nebūtu mūsu dzīvē, atmest visu, kas mūs kavē, kas mūs šķir no tiem svētību kanāliem, no tām svētību straumēm, ko Dievs mums dod un grib dot katru lūgšanas brīdi. Un kaut Dievs dotu mums atvērtas acis un arī prieku atjaunoties un dzīvot priecīgāku un drošāku ticības dzīvi!