Ticēt vai drebēt?

Velns vienlaikus dara abas lietas: “Ļaunie gari tic un dreb.” (Jēkaba 2:19)

Es negribētu būt velna ādā. Viņa ticība gan ir nešaubīga: viņš skaidri zina, kas notiks ar dievbijīgo un kas ar to, kurš spītīgi teiks Dievam nē. Tik droša ticība savā ziņā ir pat apskaužama. Bet par sevi viņš tikpat skaidri zina, ka ir neglābjami pazudis. Tāpēc sātanam jādreb.

Ja mēs noklīstam no Dieva, varam apšaubīt Dieva prasības vai arī pravietojumus par Dieva tiesu. Galu galā mēs varam sev teikt, ka Dieva esamība un Bībeles dievišķība vēl nav simtprocentīgi pierādīta. Nekļūstot par ateistiem, mēs, dodot vaļu šaubām, varam mazliet notušēt bailes. Turpretī sātanam viņa liktenis ir skaidrs, tik skaidrs, cik tas būs grēciniekiem tiesas dienā. Tāpēc sātans šodien dreb. Tā drebēt es negribētu nekad.

“Sātans” nozīmē “pretinieks”, Dieva pretinieks. Es taču neesmu Dieva pretinieks, neesmu sātans? Tātad man nav arī jādreb? Bet: “ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad ...” – jā, tad ir jādreb. Tad esam tikpat bezcerīgi pazuduši kā sātans.

Ja Ebrejiem 10:26 nebūtu šādu vārdu, es justos daudz drošāk. Bet šie vārdi ir rakstīti. Apzīmēt visus savus grēkus par netīšiem nebūtu godīgi. Kurš no mums nezina, ka nedrīkst melot, dusmoties, paiet garām cietējam?

Bet kā bija ar grēciniekiem, kas no Jēzus saņēma piedošanu? Vai Pēteris, kas trīskārt aizliedza Kristu, to darīja netīšām? Kanaāniete Rahāba varbūt tiešām nezināja, ka viņas dzīvesveids ir grēks, bet netikles Israēlā labi zināja, ko tās dara. Negodīgie nodokļu ievācēji – muitnieki – labi zināja, ka tautai ir pamatots iemesls viņus nicināt. Tomēr Jēzus viņus pieņēma – virsmuitnieku Caķeju, Mateju, Mariju no Migdalas un daudzus līdzīgus, kuri bija aizgājuši visai tālu no Dieva taisnības.

Man šķiet, ka sātana lielā kļūme un nelaime nebija vis tā, ka viņš tālu aizgāja; ļaunāk priekš viņa bija tas, ka viņš bija bijis pārāk tuvu Dievam, lai varētu atļauties šaubas vai pretošanos. Tik tuvu mēs – es un citi grēcinieki – gan neesam bijuši. Neesam bijuši “pilnības paraugs, pilns gudrības”, neesam bijuši “Ēdenē, degošo akmeņu vidū” (Ecehiēla 28. nodaļa).

Mūsu maldi un kļūdas lielā mērā ir neizpratnes, mazticības un šaubu izraisīti. Tāpēc nevienam no mums nevajag drebēt par savu likteni tā, kā dreb velns. To saprot arī sātans, tāpēc viņš cenšas manipulēt ar mūsu jūtām tā, lai mums beigās tomēr būtu jādreb līdz ar viņu.

Lielais iluzionists žonglē mūsu acu priekšā ar tālskati. Kad tuvojamies kārdinājumam, viņš pagriež tālskati tā, lai mēs kārdinājumu redzētu niecīgi mazu; mums liekas smieklīgi, ka no tāda nieka būtu jābēg. Toties tad, kad esam kārdinājuma pieveikti un grēka varā, sātans apgriež tālskati otrādi. Nu mūsu grēks izskatās tik liels, ka neatliek cerības no tā jelkad atbrīvoties. Mums vajadzētu izņemt tālskati no velna rokām un to lietot tā, kā tas atbilst mūsu pašu interesēm. Kārdinājums jāredz liels un bīstams.

Kad, tikko beidzis motociklistu kursus, pirmo reizi izbraucu uz šosejas, man katra pretim braucošā mašīna likās kā briesmonis, kas tīko pēc manas dzīvības. Šāda piesardzība mums ļoti noderētu, braucot pa dzīves šoseju.

Ja tomēr esam padevušies savām vājībām, ir īstais laiks pagriezt binokli otrādi un ticēt, ka neviena kļūda mūs nespēj šķirt no Dieva mīlestības. “Kas nāk pie manis, to es tiešām neatstumšu,” saka tas, kam pieder visa vara debesīs un virs zemes. Šī garantija pieder tev un man. Kāpēc mums ar tādu apsolījumu rokā būtu jādreb?

Reiz Daugavpils – Ilūkstes autobusa šoferis, būdams labā omā, uzdeva pasažieriem mīklu: “Kāda ir atšķirība starp zaķi un trusi?” Tā kā neviens neattapās atbildēt, šoferim bija jāatbild pašam. “Zaķis ir pasažieris, kurš brauc bez biļetes.” Tas bija skaidrs. Bet trusis? To šoferis izskaidroja ar vārdu spēles palīdzību. Divvalodīgie daugavpilieši par trusi sauc gan parasto trusi, gan arī gļēvu, bailīgu cilvēku, krievisko “trus”. “Tātad, trusis,” paskaidroja šoferis, “ir pasažieris, kam biļete kabatā, bet kas visu ceļu dreb, ka tik neuznāktu kontrole.”

Savāds šķiet šis pasažieris, kurš neuzticas savas biļetes derīgumam – vai arī baidās, ka kontrolieris tomēr varētu piekasīties. Vēl daudz dīvaināk, ja ticīgie šaubās par savu Dievu, par Viņa solījumiem un labvēlību pret mums.

Ar mums kopā brauc miljoniem drebošu “zaķu”, kuriem nav “biļetes” – viņi nav iepazinuši Kristu, nav ticībā satvēruši grēku piedošanu un mūžīgās dzīves cerību. Viņi dreb par mantu un dzīvību, dreb par savu šodienu un rītdienu, viņi bravūrīgi plātās, drudžaini izklaidējas – un tomēr dreb. Mums jājūt viņiem līdzi, bet taču nav jādreb viņiem līdzi, it kā arī mums nebūtu droša pamata zem kājām.

Kāda jauna sieva, jautāta, vai viņa ir apmierināta ar savu vīru, teica: “Es varu uz viņu paļauties. Ja es slīktu jūrā vai apmaldītos tuksnesī, viņš mani noteikti atrastu un būtu man blakus.” Jaunā sieva vēl nekad nebija iekritusi ne ūdeni, ne ugunī. Viņas pārliecība balstījās uz to, ka jaunais vīrs acīmredzot bija iejūtīgs un uzticams sīkās sadzīves lietās.

Mūsu Dievs savu uzticamību un mīlestību uz grēciniekiem atklāja, mirdams pie Golgatas krusta. Jēzus mocekļa nāve šodien ir vispārzināms un atzīts vēstures fakts. Bībele atklāj Jēzus labprātīgā upura motīvus. Viņš mira lai tu un es, un katrs, kas ilgojas pēc dzīvības un laimes, to varētu sasniegt, neraugoties uz savas dzīves kļūdām un maldiem.

Arī sīkākās sadzīves lietās var saskatīt bezgala daudz Dieva uzticamības un labvēlības pierādījumus.

Ja uzticamies tādam Dievam, mums nav nekāda pamata baiļoties un drebēt. “Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.” (2. Timotejam 1:7)