Divas mīlestības

Mēs domās pārcelsimies uz laiku pirms gandrīz 3 gadu tūkstošiem, dosimies uz seno, krāšņo Jeruzalemi, meklēsim šeit ķēniņa Zālamana grezno pili. Mēs ieiesim iekšā pils torņa zālē un redzēsim, ka tur daudz ļaužu ir sapulcējušies, lai būtu tiesas ainas liecinieki. Pats jaunais ķēniņš Zālamans ir apsēdies savā tronī. Un troņa priekšā satrauktas stāv divas sievietes.

Vienai sievietei klēpī ir mazs bērniņš, tikai trīs dienas vecs. Izrādās, ka šis bērniņš ir tā lielā problēma, kuras dēļ šīm sievietēm ir jānostājas Zālamana priekšā. Tauta, augstmaņi sasprindzināti vēro, kā jaunais ķēniņš spēs saprast šīs sievietes un to problēmu, kas šīs sievietes nodarbina.

Lasām 1. Ķēniņu 3:23-26 „Tad ķēniņš sacīja: „Tā viena sieva saka: dzīvais dēls - tas ir mans dēls, bet mirušais - tas ir tavs dēls. Bet tā otra saka: tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais.” Un ķēniņš pavēlēja: „Atnesiet man zobenu.” Un tie atnesa ķēniņam zobenu. Un ķēniņš sacīja: „Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai.” Tad tā sieva, kurai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam - jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad - un sacīja: „Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet.” Bet otra sacīja: „Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to.””

Šajā ainā ir divas mātes. Viena ir īstā māte un otra ir neīstā māte. Šeit ir divas mīlestības. Viena ir īsta mīlestība, otra ir neīsta mīlestība. Mēģināsim atšķirt, un tas ir svarīgi, atšķirt īstu mīlestību no neīstās, kas tādu vārdu nepelna.

Kā jūs domājat, vai es pareizi saku – vai tad tai neīstai mātei arī bija mīlestība pret bērnu? Bija – viņa gribēja, ka tas ir viņas. Viņa gribēja to audzināt, lai tas ir viņas dēls līdz pašam vecumam. Viņai b i j a mīlestība. Bet kas šai mīlestībai bija klāt? Nu patmīlība, mēs varētu teikt. Lai viņš pieder man. Un ja viņš nevar man piederēt, tad es zaudēju par viņu jebkādu interesi, lai viņš dzīvo vai nedzīvo, man ir vienalga.

Un vēlāk izrādījās, ka šai sievietei ne tik daudz interesēja, lai bērns būtu viņas, kā tas, lai viņš nepiederētu otrai. Viņas mīlestība bija tāda kā viņa teica – „Lai viņš nav tavs. Kaut arī viņš nebūtu mans, bet lai nav arī tavs!” Tātad viņš nepieder nevienam.

Sātans mūs arī mīl. Un sevišķi viņš mīl mūsu bērnus un mūsu jauniešus, šeit arī viesi ir jaunieši, sātans jūs arī ļoti mīl. Viņš izmisīgi cīnās par katru dvēseli. Katra dvēsele ir cīņas lauks starp Kristu un sātanu. Kristus jautā sātanam – kāpēc tu to cilvēku tā velc? Kāpēc tu viņu tā vilini? Kāpēc tu viņu gribi? Ko tu viņam darīsi, ja viņš piederēs tev? Vai tu viņam dosi sirds mieru, vai tu viņam dosi laimi? Vai tu viņu varēsi paturēt? Tev jau pašam jāiet bojā un tu to zini. Kāpēc tu tik ļoti cīnies šī cilvēka dēļ?

Un ko sātans var atbildēt? – Lai viņš nav ne tavs, ne mans! Es viņam tiešām neko negribu dot un arī nevaru dot. Man nav nekā, ko dot. Lai viņš nav nedz tavs, nedz mans. Tāda ir mīlestība, kuras dēļ mūs meklē, velk un vilina pasaule.

Kāds kristietis reiz piedzīvoja vislielāko nelaimi savā dzīvē, viņš zaudēja ticību. Un pēc tam viņš desmitiem gadu lekcijas lasīja un arī gāja pie saviem bijušajiem brāļiem un centās viņus novērst no ticības. Un tā pirms diezgan daudziem gadiem viņš arī apmeklēja mūsu ģimeni. Viņš pateica savu lietu. Un kad mēs bijām ar viņu parunājuši, tad es uzdevu viņam tādu personīgu jautājumu – es sacīju – kas tas ir par darbu, ko jūs darāt? Vai šis darbs jūs apmierina? Tagad jūs esat atbraucis pie manis un pierādāt, ka ticēt nav pareizi un Bībele nav pareiza, un draudze nav pareiza.

Nu labi, es jūs neklausu. Es jūs nepieņemu, jūs esat velti atbraucis. Bet ja nu es pieņemtu to jūsu mācību, kas pēc tam notiktu? Varbūt es sāktu dzert un smēķēt, tādējādi sabojājot dzīvi sev. Varbūt es sabojātu dzīvi savai sievai un saviem bērniem, varbūt izdarītu vēl kādu noziegumu. Beigās nokļūtu cietumā, varbūt pa krogiem dzīvotu – tad jūs būtu apmierināts?

Un ko viņš atbildēja? – Jā, viņš sacīja – vienā lekcijā pie manis arī piegāja viena dāma un sacīja – „Jūs mācāt, ka tā un tā, ka Bībele nav pareiza, bet jūs neredzat, kāda mūsu jaunatne aug bez Bībeles!” Nu, viņš saka – nu jūs jau arī to pašu sakāt. Bet kā jūs uz to skatāties?- es jautāju. Un ko viņš varēja atbildēt? Vienalga, lai nav ne tavs, ne mans! No ticības tik un tā ir jāatbrīvojas, jo tie ir maldi. Un kas tālāk notiek, tas viņam ir vienalga.

Bet domājot par sevi, mums katrā ziņā jālīdzinās tai īstai mātei. Mums jāizkopj savā dzīvē, pirmkārt, pret saviem vistuvākajiem cilvēkiem, īstā, Kristus mīlestība. Mēs esam aicināti, lai mūsu ģimenēs valda Kristus mīlestība. Pāvils raksta – jūs, vīri, mīliet savas sievas – kādā līmenī, pēc kāda standarta? – tā kā Kristus ir mīlējis! Mātes, mīliet bērnus, bērni, mīliet mātes kā Kristus mīlēja, ar dievišķo mīlestību. Vai mēs kādreiz nemaldamies un mūsu mīlestībā nav kādi sātaniski elementi, kādi patmīlības elementi, ka tā vairs nav dievišķa?

Es šinī brīdī atceros kādu kristīgu māti, kas audzināja savu dēlu ticībā un arī izaudzināja ticībā. Un dēls bija krietns un vēl šodien ir krietns kristietis. Un māte bija ļoti laimīga par to, ka viņai ir tāds dēls. Bet tagad pienāca laiks, kad tam dēlam vajadzēja dibināt savu ģimeni. Un māte saprata, ka viņš vairs pilnībā man nepiederēs, tagad piederēs kādai citai sievietei un vēlāk visai ģimenei.

Un nu šī māte, protams, neaizliedza precēties, bet atrada visādus iemeslus, ka tā meitene nav laba un tā nav saimnieciska, un tā atkal mani necienīs, un tā tālāk. Un paklausīgais dēls tā arī neapprecējās. Un tiešām piederēja tikai mātei. Māte nodzīvoja garu mūžu, sirmā vecumā nomira. Un tagad dēls būtu brīvs, bet viņam jau gadi pagājuši, kad viņš pats savu dzīvi varētu nodibināt. Un viņam nav draugu dzīvē, nav bērnu, pie kā viņš varētu dzīvot.

Un tā māte, gribēdama labu un mīlēdama savu dēlu, tomēr ar kādu mīlestību mīlēja? Vai tā bija pilnīgi dievišķīga mīlestība? Kā par dievišķo mīlestību rakstīts 1. Korintiešiem 13:5? Mīlestība nemeklē savu labumu, mīlestībai nav neviena patmīlības pavediena. „Man, man, es, es” - tā nav dievišķa mīlestība.

Pārbaudīsim savu mīlestību, savas attiecības ar mūsu līdzcilvēkiem. Iesākot ar vistuvākajiem cilvēkiem. Kāds pasaulīgs dzejnieks, dzīves vērotājs, kādreiz, rakstot par ģimenes mīlestību, uzdeva tādu jautājumu – „Vai mēs mīlam savus draugus, vai mēs mīlam pašu mīlestību?” tas ir nopietns jautājums. Pārbaudīsim savas attiecības ar cilvēkiem un izkopsim dievišķu mīlestību, iesākot ar tiem cilvēkiem, kas mums ir vistuvākie, un beidzot ar visiem pārējiem!

Līdzīgi īstajai mātei Zālamana priekšā, Jēzum Kristum, mūsu Pestītājam, nav vienalga, vai mēs dzīvojam, vai mirstam. Jāņa 10:10 teikts: „Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.”

Līdzīgi tam, kā šī īstā māte nāca Zālamana priekšā, nāca pie tiesas, lai izrautu savu dēlu no tās rokām, kas viņu tā nemīlēja, kā viņa mīlēja, tā Jēzus šodien stāv Debesu tiesas priekšā un - ko Viņš tur grib? Izraut tevi un mani no tā rokām, kas mūs ir sagūstījis un ved līdzi uz mūžīgo pazušanu.

Jēzus tiešām grib mūs iegūt. Lai mēs piederētu Viņam. Bet ja mēs nenākam, mēs atsakāmies (Viņš ar varu nevienu neiegūst) arī tad Jēzus tāpat grib mūsu labumu, lai mums būtu dzīvība un lai mums viss būtu pa pilnam. Tāda ir Jēzus mīlestība.

Mēs šeit gribam pateikties Dievam par bagāto ražu šajā rudenī. Bet vairums cilvēku nepateiksies Dievam. Bet vai viņi saņem mazāk svētības? Vai viņu ābeles nav tāpat pilnas? Vai viņiem zeme nedod tāpat savas svētības? Arī dod. Es nezinu – vai es drīkstu to teikt visu vārdā, bet man pašam gan gribas, ka Dievs tās svētības sadalītu drusku citādāk. Lai šie cilvēki nevarētu tā lielīties – es nezinu nevienu svētdienu, nepildu nevienu bausli, bet man nekā netrūkst. Man labāk patiktu, ka cilvēks tā nevarētu pateikt.

Pavisam nepatīkami, ka kāds lielās - un tādi arī ir - ka jūs tur, ko jūs tur neēdat visu un vēl nedzerat un nesmēķējat. Skatieties – es visu ko daru un kas man kaiš? Esmu veselāks kā jūs viens otrs. Kāpēc tas tā ir? Mēs kādreiz sakām mazliet īgni un domājam – kāpēc Dievs tā dara? Lai Viņš dara mazliet citādāk, tad viņiem būtu vieglāk Viņu pieņemt.

Mateja 5:45 sacīts - „Jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” Dievs to nedara tāpēc, ka Viņam būtu grūti atšķirt. Nedomājiet, ka Dievam būtu grūti atšķirt ticīgo no neticīgā vai īsto ticīgo no neīstā un vienu svētīt, otru nesvētīt. Dievs to var atšķirt. Bet Viņš mīl arī ļaunos un Viņš grib, lai saulīte silda tāpat arī ļauno, un tāpēc Viņš visiem dod svētības un nevienam tās neliedz.

Kristus pēdējā dienā iznīcinās bezdievīgos. Mēs to zinām. Viņi aizies ugunī. Un no tās vairs nebūs pamošanās. Bet vai tas nozīmē, ka Jēzus viņus pārstāj mīlēt? Nekādā gadījumā! Ir jau tā, ka Dieva laipnība mūs velk uz nožēlu, bet ja arī mēs nenožēlojam savus grēkus un nenākam, tad tomēr Jēzus mūs turpina mīlēt.

Jāņa 13. nodaļa iesākas tā, ka Jēzus mīlēja savējos, kas bija pasaulē, un Viņš tos mīlēja līdz galam! „Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam.” Līdz pat galam Viņš mīlēja!

Nu jūs teiksiet – „savējos”. Bet kas bija starp savējiem? Tur bija viens, kas bija zaglis un arī nodevējs. Arī to Jēzus mīlēja un mīlēja līdz pat galam. Jāņa evaņģēlijā rakstīts par tiem „savējiem”, ka Viņš nāca pie tiem savējiem, bet izrādījās, ka tie Viņu neuzņēma. Un tomēr viņi bija savējie. Un arī viņus Jēzus mīlēja un mīl līdz galam. Jēzus ļoti mīl to pasauli, kas aizies bojā un kas Viņu ienīst, un tos, kas Viņu sita krustā, un tos, kas šodien Viņu izsmej.

Arī tos Jēzus ļoti mīl un grib viņu dēļ darīt to labāko. Tāda ir Dieva mīlestība. Bet tad, kad beigsies grēka pasaule, tad Jēzus nevarēs vairs viņiem dot tādu dzīvi, lai viņi darītu grēku, lai viņi sekotu saviem ieradumiem. Un tad atliek – vai nu viņus iznīcināt, vai arī viņus ar varu ievest debesu valstībā. Nu un tad mēs teiksim – tad jau to vajadzētu darīt! Lai tad viņi labāk dzīvo Dieva valstībā, nekā uguns jūrā!

Bet iedomājieties cilvēku ar ļauniem ieradumiem. Viņš ir ieradis melot. Viņam dzīves galvenais stimuls ir patmīlība, varbūt kāda zema kaislība. Bez tā viņš dzīvot nevar. Un tagad ievietot tur, kur neko tādu nevar attīstīt. Tur nevienam neinteresē viņa kaislības, tur nevienam neinteresē viņa patmīlība. Viņš to nevar lolot, viņš to nevar attīstīt. Kāda būtu viņam šī dzīve? Tās būtu mokas, pie tam uz visu mūžību.

Mēs arī dzīvē kaut ko tādu vērojam. Cilvēks, kam ir slikti ieradumi, saslimst, nu beigās atveseļojas un tagad ārsti viņam saka – ja jūs gribat dzīvot, jūs nedrīkstat vairs smēķēt, jūs nedrīkstat vairs dzert un nedrīkstat ēst treknu, nedrīkstat ēst saldu, nedrīkstat ēst vēlu vakarā. Nu un daudz ko citu vairs nedrīkst. Bet ja cilvēkam šie ieradumi ir dziļi iegājuši dzīvē un raksturā, ko tas cilvēks atbild? – Jā, viņš saka, ja es nedrīkstēšu paēst visu ko un smēķēt ar, tad jau labāk es nedzīvoju!

Un tiešām – viņš labāk nedzīvo. Kamēr var, viņš visu ko dara, un kad nu nevar, tad viņš laimīgi aiziet kapā, jo viņš vismaz ir dzīvojis tā, kā ir gribējis. Un tagad šo cilvēku ievietot tur, kur vairs nebūs iespējams visu to darīt un turēt tur visā mūžībā? Tas būtu ļaunāks par elles mokām.

Jēzus pats ir izbaudījis otro nāvi. Viņš zina, ka tā ir briesmīga. Un tomēr tas ir tas labākais, ko Viņš vēl varēs dot tiem cilvēkiem, kas žēlastības laikā nav atgriezušies. Romiešiem 14:11 - „Jo ir rakstīts: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam.” Ievērojiet – „visas mēles atzīsies Dievam.”

Arī tie, kas aizies uguns jūrā, jo viņi ir atzīti par nederīgiem debesīs, arī tie teiks Dievu. Par ko viņi teiks? Ne tikai par to, ka viņi ir atzinuši, ka to nav pelnījuši, bet arī par Dieva žēlastību. Viņi redzēs, ka tas labākais, kas mums vēl atliek, tas ir tas, ko Jēzus mums dod. Mēs neko labāku vairs nevaram gūt, kā tikai šo nāvi un mūžīgo nebūtību. Tāda ir Kristus mīlestība, kas mīl labos, mīl ļaunos, mīl tos, kas Viņam atsaucas, un mīl arī tos, kas Viņam neklausa. Un vēl visiem labu un vēl dzīvību.

Pirms mēs šķiramies no šīm domām, atgriezīsimies vēlreiz pie Zālamana un pie šīm divām mātēm un tā viena bērna. Iztēlosimies laiku, kad pēc šīs tiesas prāvas pagāja 15, varbūt 20 gadu. Šis bērns ir izaudzis un kļuvis jau par jaunekli, un ar laiku viņš noteikti uzzinās, kā viņš ir šai mātei, un ka ir arī otra sieviete, un ka viņš ir bijis reiz kā strīdus ābols. Un ka tikai pateicoties ķēniņa spriedumam viņš tagad pieder šai mātei.

Es tā gribu domāt, man patīk šī doma, ka pati māte viņam visu izstāsta. Man patīk doma, ka māte saka – „Tu, dēls, tagad esi liels un tev ir jāzina, ka es tevi dabūju ar ķēniņa Zālamana lēmumu. Es tev nevarēju jautāt – kuru māti tu labāk gribi, jo tu biji mazs, tev bija tikai trīs dienas. Bet tagad ir 16 vai 18 gadi.

Izšķiries, dēls, tagad pats, kam tu gribi piederēt. Es negribu tevi turēt kādos spaidos, lai tev uzspiestu savu gribu. Tu zini – es esmu tava māte. Bet ir vēl otra sieviete, tā arī tevi mīl. Un viņa arī pretendēja uz to, ka tu esi viņas dēls, tu tagad vari izšķirties. Un tad viņa izstāsta visu, kā ir noticis. Puisis uzzina, ka tā otra sieviete bijusi gatava piekrist, lai tad bērnu arī pārcērt – „Lūdzu, lai tad nav nevienam!”

Bet ko tu, māt, sacīji? – viņš jautā. Un māte pastāsta, kā viņa toreiz reaģējusi – „Nē! Labāk mani cērtiet pušu, bet lai bērns dzīvo. Dodiet viņu, kam jūs gribat, tikai lai viņš dzīvo.”

Tā varēja notikt un varbūt tiešām tā arī notika. Un tagad pasakiet – ko atbild šis jauneklis? Kā šis jauneklis izšķiras? Kā jūs domājat? Vai viņš nemetās savai mātei pie kājām? Vai viņš nesaka – „Es zinu, ka tu mani mīli, bet es nezināju, ka tik liela ir bijusi tava mīlestība!” Vai viņš neizsaucas – „Cik laimīgs es esmu, ka tāda mīlestība ir mani izaudzinājusi, ka es pie tādas mīlestības drīkstēju sasildīt savu sirdi no pašas bērnības līdz pat šim laikam!”

Mīļie – cik liels ir mīlestības Dievs! Cik liela ir tā mīlestība, kurai mēs esam ticējuši un uz kuru esam likuši savu cerību! Cik laimīgi ir tie bērni, kas šo lielo mīlestību atzīst jau no savas bērnības. Lai Dievs mums palīdz iegūt un izkopt tādu mīlestību, kas būtu līdzīga Jēzus mīlestībai!