Līdzība par cilvēku, kuram bija dzimšanas diena

Jēzum patika līdzības. Arī mums tās patīk. Stāsta, ka labs mācītājs no vienas līdzības iztaisot septiņus sprediķus. Ne tik labs - droši vien vēl vairāk. Līdzība nav īstenība. Līdzība ir īstenības koncentrāts. Atšķaidi līdzību ar savu sirdsapziņu - apmēram 1:7, un tu iegūsi īstenību - ilustrējošu, pamācošu, iedrošinošu vai brīdinošu. Kā nu kuram. Kā nu kuru reizi. Bet kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.

***

Kādam cilvēkam bija dzimšanas diena. Jubilārs bija sabiedrībā populārs; viņam bija daudz draugu un paziņu, un viņš bija arī ļoti viesmīlīgs. Tāpēc viņš jau laikus vietējā avīzē bija ievietojis smalkjūtīgu, bet nepārprotamu sludinājumu: “Dārgie draugi, ja vēlaties būt ar mani manā dzimšanas dienā, esat laipni lūgti, vietas pietiks visiem!”

Dzimšanas dienas vakarā jubilāra mājā sapulcējās daudz ļaužu. Pirmie ieradās tie, kuri sevi uzskatīja par jubilāra labākajiem draugiem. Drīz atnāca arī ne tik tuvie draugi un vienkārši paziņas. Melni dienesta auto atvizināja vietējos varas vīrus, kuriem amats uzlika pienākumu būt klāt visos lielākos pasākumos.

Viesu vidū bija arī ļaudis, kuri jubilāru personīgi nekad nebija redzējuši, bet bija gan dzirdējuši par viņa viesmīlību, tāpēc negribēja laist garām izdevību pasēdēt pie klāta galda. Bez tam ieradās diezgan daudz tādu, kuriem vienkārši patika būt sabiedrībā - tā viņi jutās labāk.

Sākumā viesi pieklājīgi sasveicinājās savā starpā un, svinīgā noskaņā skandējot “Sveiks lai dzīvo!”, uz kāda stūrī stāvoša galdiņa glīti sarindoja līdzatnestās dāvanas. Tad sāka paklusām tērzēt. Pulciņš vīriešu nopietni runāja par drīzumā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Viņi sprieda, kuru listi atbalstīšot jubilārs. Partija ar nosaukumu “Vislabākā partija” tā noteikti nebūšot, jo tajā visi esot blēži.

Telpas citā malā dažas dāmas apmainījās ēdienu receptēm, kā arī vienprātīgi nosodīja kādas pilsētiņā pazīstamas kundzes nelāgo ģērbšanās stilu. Māmiņas pārrunāja bērnu audzināšanas smalkumus. Jaunieši, sastūmuši krēslus aplītī, noslēpumaini sačukstējās un raidīja cits citam zīmīgus skatienus. Laiku pa laikam kāds kaut ko dziedāja. Ļoti solīdi, protams, tieši dzimšanas dienai piemērotas dziesmas.

Viesības patiešām bija izdevušās jaukas; visi izskatījās pacilāti un priecīgi. Tikai nekur nemanīja pašu jubilāru.

Tad viens no tiem, kuri sevi uzskatīja par jubilāra labākajiem draugiem, sacīja: “Dāmas un kungi, mīļie viesi! Sēdīsimies taču beidzot pie galda!” Šo uzaicinājumu klātesošie jau sen bija gaidījuši, tāpēc nelikās divreiz lūgties.

Kad ciemiņi bija ieņēmuši vietas ap galdu, kāds piecēlās un teica garu galda runu, kurā slavēja jubilāra viesmīlību, devību un citas labas īpašības. Pārējie piekrītoši māja galvām. Daži gan paklusām burkšķēja, sak, kas tur tik gari esot ko runāt, jāķeras tak beidzot pie lietas.

Un tad ēda un dzēra. Nudien, viss garšoja lieliski. Kad izsalkums bija remdēts ar uzviju, atsākās sarunas.

Kāds no tiem, kuri bija nākuši sabiedrības dēļ, uzrunāja blakussēdētāju, kuru šurp bija atvedusi cerība krietni pamieloties. Pirmais sacīja: “Savādi, ka jubilāru nemaz neredz. Bet es par to patiesībā tikai priecājos. Esmu dzirdējis, ka viņš aizvien tāds nopietns. Viņam klātesot nebūtu tik jautri un omulīgi kā tagad. Nu- man šķiet - nevarētu tik brīvi justies.”

Uzrunātais atbildēja: “Jā, es jums piekrītu. Ja viņš te būtu, droši vien skaitītu kumosus, un mēs nevarētu normāli paēst.”

Sarunā iesaistījās pāri galdam pretī sēdošā pilsētas domes locekle. Viņa teica: “Jums abiem pilnīga taisnība. Cik es pazīstu jubilāru, viņš vienmēr uzmācas ar savām pamācībām, it kā mēs būtu kādi bērni. To gan skaļi runāt nevajadzētu, bet es jums teikšu vaļsirdīgi- tiešām labi, ka tagad viņa te nav.”

Lai cik klusi runāja deputāte, sarunu tomēr bija noklausījies kāds no viesiem, par kuru baumoja, ka tas tāds pavieglāks prātā. Viņš iejaucās: “Nu, ziniet, es esmu pārliecināts un varu to pat pierādīt, ka nekāda jubilāra vispār nav. Šito visu ir izdomājuši tie tur, kuri sēd galda galā.” Un viņš pamāja uz jubilāra labāko draugu pusi.

Pavieglajam prātā gan neviens neatbildēja, tomēr tie, kuri viņa repliku bija dzirdējuši, arī sāka šaubīties. Tiešām, savādi. Jubilāru nekur nemana, galda galā sēž viņa labākie draugi un izturas tā, it kā viss būtu kārtībā.

Bet jubilāra draugi šādās runās, protams, nepiedalījās. Viņu sarunas bija patiesi sirsnīgas; viņi nebeidza cildināt jubilāru. Kāda vecāka sieviete stāstīja, cik skaisti zvaigžņotas debesis esot bijušas tajā naktī, kad jubilārs piedzima. Kāda cita dalījās atmiņās par to, cik jauks puisēns jubilārs esot bijis bērnībā.

Divi vīri iekarsuši (bet pieklājīgi) strīdējās par to, vai avīzē publicētais jubilāra ielūgums bijis domāts tikai viņiem, tas ir - draugiem, vai arī patiesi visam šim ēdelīgajam baram. Pirmais domāja, ka tos, kuriem nav personīgu attiecību ar jubilāru, vajadzētu dzīt ārā, bet otrais sacīja, ka jubilārs būšot apbēdināts, ja kāds tikšot izraidīts.

Divas pajaunas sievietes ar sapņainām acīm atcerējās, kā pirmo reizi sastapušas jubilāru. Šīs atmiņas bija tik aizkustinošas, ka vienai no viņām pat noritēja asara. Kāds no draugiem ieminējās, ka viņam gan gribētos, lai jubilārs arī ir klāt, bet citi viņu steigšus mierināja sakot, ka nekur tālu jau viņš nevarot būt. Viņš noteikti esot kaut kur tepat tuvumā, un vajagot ticēt, ka viņa atnākšana notiks drīz.

Daži gan bija patiesi noskumuši, ka jubilāra nav; tie sacīja, vajagot viņu saukt, vai vēl labāk - iet meklēt. Bet, tā kā ārā bija tumšs un visai auksts (jo tas bija decembrī), tad arī tie beidzot piekrita, ka nekas cits neatliekot, kā gaidīt tāpat.

Kāds nomaļus sēdošs vīrs, par kuru pārējie zināja, ka tam tumša pagātne, piepeši ieteicās - klau, kas tas par troksni? Man šķiet it kā kaut kur kaut kas grabinātos.

Viņam piebalsoja arī viens no bērniem, kurš nebija mierīgs un visu laiku skraidīja pa māju meklējot jubilāru. Arī viņš teica - it kā kaut kur klauvētu.

Neviens īpaši neievēroja šaubīgā tipa teikto, jo ko gan tāds cilvēks var labu pateikt. Un arī viņš pats vairs nedzirdēja nekā cita, kā namu pildošo čalu un dziesmas. Puišeli māte sabāra un teica, lai šis turoties blakus viņai, tad nebūšot jāprāto par visādiem trokšņiem.

Tā kā lielā svinību zāle bija silta un mājīga, un galds bija klāts tiešām karaliski, tad visi nolēma, ka palikšot te svinēt jubileju līdz pat rītam. Un tā turpinājās dziesmas, sarunas, smiekli, joki. Kaut kur tostarp kāds kliedza, kāds raudāja, daži diezgan skaļi nezin par ko strīdējās. Bet viens otrs bija atradis kādu mīkstāku mēbeli un iemidzis.

Varēja būt tā ap pusnakti, kad namam bikli tuvojās gājējs. Tas bija kāds vientuļš klaidonis, kurš aukstajā ziemas naktī staigāja, lai sasildītos. Arī viņš pirms nedēļas uz parka soliņa atrastā saburzītā avīzē bija lasījis jubilāra ielūgumu, bet nebija piegriezis tam vērību, jo saprata, ka starp smalkajiem viesiem tādi kā viņš neiederas. Nu jau sen viņš bija aizmirsis avīzē lasīto. Vīrs klīda pa ieliņām, un viņam patika vismaz pa gabalu vērties uz mājām, kurās dzīvoja laimīgie. Tuvojoties jubilāra mājai, viņš jau iztālēm ievēroja spoži apgaismotos logus un tuvāk nākot sadzirdēja arī klusinātas dziesmu skaņas. Caur vieglajiem aizkariem vīrs saskatīja cilvēkus svētku drānās.

Viņš nespēja atturēties nepiegājis tuvāk; tik ļoti viņu valdzināja domas par cienījamo ļaužu laimīgo dzīvi, kas ritēja tepat - aiz šiem logiem. Klusi pielavījies viņš ilgi un alkaini vēroja zālē notiekošo. Svinību omulības apburts viņš pat aizmirsa savu vientulību, tikai, redzot jubilejas mielasta galdu, kas joprojām bija bagātīgs, tukšais vēders likās vēl tukšāks.

Kad kājas bija pārāk nosalušas, lai vēl ilgāk paliktu uz vietas, vīrs nolēma apiet namam apkārt. Liels bija viņa pārsteigums, kad nogriezies ap ēkas stūri viņš pamanīja, ka nav vienīgais ārā stāvētājs. Pie mājas parādes durvīm vīdēja vēl kāds aukstumā trīsošs stāvs. Klaidonis uz brīdi apjuka, bet tad iedomājās, ka tas būs kāds no viņa likteņa biedriem. Šīs domas iedrošināts, viņš uzrunāja svešo.

Klau, - viņš teica sveiciena vietā, - šajā mājā gan ir jauki. Vai tu zini, kas te notiek?

Otrs ārā stāvētājs laipni, bet skumjā balsī atbildēja - šeit mani draugi manā mājā svin manu dzimšanas dienu.

Šī atbilde klaidonim šķita vairāk kā pārsteidzoša, un viņš izbrīnā iesaucās - Bet ko tad jūs šeit darāt?

Uz to jubilārs - jo tas tiešām bija viņš - vēl skumjāk atbildēja: es pievakarē uz brīdi izgāju, lai sagādātu draugiem vēl dažus jaukus pārsteigumus. Kad atgriezos, viņi jau bija atnākuši, un kāds laikam nejauši aizslēdzis durvis. Un tā nu es, kā redzat, stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja viņi dzirdēs manu balsi un durvis atdarīs, es ieiešu pie viņiem un turēšu ar viņiem mielastu un viņi ar mani.

***

Ar to arī beidzas mana līdzība par cilvēku, kuram bija dzimšanas diena. Novēlu sev un jums – ikdienā un svētkos - neaizmirst vissvarīgāko!

(Māris Debners)