Dieva draudze: vienotība dažādībā

(Autors: Īzaks Kleimanis)

Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, - vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. Lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.” (1.Korintiešiem 12:20,21,25-27)

Šeit draudze tiek pielīdzināta organismam. Organismā ir dažādi locekļi un iekšējie orgāni. Un tie, protams, ir ļoti atšķirīgi savā starpā. Tiem ir dažāds izskats un funkcijas. Un tāpat mēs esam dažādi Dieva draudzē.

Kas ir vajadzīgs, lai šie dažādie, atšķirīgie locekļi sadzīvotu un sadarbotos savstarpējā cieņā un savstarpējā vienprātībā?

Šis jautājums ir svarīgs ne tikai mūsu ērtībai, lai būtu patīkami tādā patīkamā sabiedrībā atrasties. Brāļu mīlestība ir viena no galvenajām īstās draudzes pazīmēm, ne mazāk kā īstās dusas dienas svētīšana. Pestītājs saka – „Pēc tā jūs cilvēki pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ka būs mīlestība jūsu starpā.” Tātad, lai mēs patiešām būtu Dieva bērni, mums ir jākopj savā starpā tādas attiecības, kuras atbilstu šim visaugstākajam dievišķajam raksturojumam – mīlestību savā starpā. Kā tas panākams? Par to gribu dalīties dažām domām.

Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā!” (Romiešiem 14:10) Visa šī nodaļa runā par neiecietību, par tiesāšanas garu un parāda, cik nepareizi, cik neatbilstoši tas ir mūsu aicinājumam, Kristus mācībai, ja mūsu vidū ir nevienprātība un šis tiesāšanas gars.

Bet kādas tad ir tās atšķirības, kas varētu šādu tiesāšanas garu izraisīt? Runājot par daudzveidību Dieva draudzē, mēs visbiežāk domājam – vienam ir talants dziedāt, otram ir talants spēlēt, trešajam – runāt, ceturtajam – dzejot. Un tā katram savs talants. Sakiet – kā jūs domājat, vai šie talanti bieži var izraisīt tiesāšanas garu, nicināšanas garu savā starpā? Man liekas, ka nez vai! Nu ko mēs tur varam, nu ko viens cilvēks mani var nicināt tāpēc, ka es nedziedu tik skaisti kā viņš; un ko es viņu varu tiesāt tāpēc, ka viņš dzied? Tas nav nekāds iemesls, ka mēs viens otru varētu nicināt vai viens otru tiesāt. Acīmredzot ir citas atšķirības, kur nu mums ir jāpiesargās, lai šīs atšķirības neiedragā mūsu draudzes saliedētību un brāļu mīlestību.

Dažreiz cilvēki domā, ka te ir minētas atšķirības starp konfesijām. Jūs zināt – ir baptisti, ir luterāņi, ir adventisti, ir katoļi un vēl citi. Un jūs zināt, ka tieši tas ir rakstīts, lai neviens nav neiecietīgs pret otra ticības īpatnībām, bet lai visi ir kā viena dievišķa ģimene, kas iet uz vienu mērķi.

Un tagad jau ir, it sevišķi ārzemēs, tā sauktā ekumēniskā kustība, kur dažādas konfesijas cenšas apvienoties vienā draudzē, un tā viņi cer sagaidīt Kristu nākam godībā. Šeit šajā 14. nodaļā ir arī 6.pants, ko tieši daudzi attiecina uz atšķirību starp konfesijām. „Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam.” (Romiešiem 14:6) „Nu, lūk,” viņi saka, „šeit ir visa atšķirība. Viens svētī sabatu Dievam par godu, otrs svētdienu par godu. Viens ēd visu un dzer daudz ko, bet tas viss notiek Dievam par godu. Un tāpēc mūs šīm lietām nevajadzētu šķirt.”

Padomāsim un palasīsim uzmanīgi šo pantiņu. Vai tiešām šeit iet runa par Dieva ieceltajām dienām un svētkiem un par Dieva norādīto barību? „Kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu.” Kā jūs domājat, vai to dienu, ko Dievs ir svētījis un iesvētījis, un atšķīris, vai šo dienu kāds var necienīt un darīt to Kungam par godu? „Kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam.” Vai cilvēks var ēst to, ko Kungs ir aizliedzis, un pateikties par to? Un darīt to Kungam par godu? Vai tas būtu iespējams?

Es tagad jums varu, piemēra pēc, protams, uzdāvāt šo skaisto Bībeli un sacīt: „Tā ir vērtīga grāmata, tā ir dārga grāmata, lietojiet šo grāmatu un jūs mantosiet daudz svētības no tās!” Jūs varat šo manu dāvanu nonicināt. Jūs varat to nolikt bēniņos, jūs galu galā to varat iemest krāsnī. Bet jūs taču to nevarat darīt man par godu! Jo es to jums esmu devis kā svētību! Tas ir tas labākais, ko es jums varu dāvināt. Un jūs taču to nevarat nonicināt man par godu. Tā mēs nevaram nonicināt Dieva pavēles un darīt to Viņam par godu! Acīmredzot šeit ir runa par citām dienām un citām barībām, un par citiem likumiem. Nevis par tiem, kurus Dievs ir iespraudis kā robežstabus starp draudzi un starp pasauli. Mēs nevaram šos robežstabus apgāzt, pārkāpt un sacīt, ka mēs to darām Kungam par godu.

Viens Kungs, viena ticība, viena kristība.” (Efeziešiem 4:5) Dieva draudzē nevar būt otra ticība, kas netic Bībelei, vai Kristus nākšanai, vai kādai Bībeles daļai. Dieva draudzē nevar būt divas kristības – viena kristība kā Kristu kristīja un vēl kāds cits kristību veids. Nevar būt divējādi baušļi. Nevar būt divējādi likumi. Tātad mums jācienī visi cilvēki, visi ticīgie, lai arī kādi viņi nebūtu. Mums jācienī arī neticīgie. Bet mēs nevaram sadarboties ar tiem, kas ved uz pazušanu un māca ceļu, kas ved uz pazušanu. Acīmredzot ne par šīm atšķirībām ir rakstīts, lai mēs satiekam, saprotamies un papildinām ar šīm atšķirībām cits citu.

Atliek jautājums – kādas ir tās atšķirības, kas gan var būt Dieva draudzē, bet tomēr nedrīkst iespaidot mūsu vienprātību un mūsu savstarpējo mīlestību?

Tiešām, Dieva Vārds mums atklāj par nopietnām, dziļām diferencēm Dieva bērnu dzīvē, garīgā dzīvē un arī viņu ārējā dzīvesveidā.

Pirmkārt jau mums ir dažādas tautības. Dažādu kultūru pārstāvji mēs esam. Pie mums iebrauc viesi, piemēram, no Amerikas. Tad dažs tā rausta plecus un domā-viņi tā savādi ģērbušies, sēž tā savādi, žestikulē tā savādi. Tāpat varbūt viņi rausta plecus par mums. Jo mēs nākam no dažādām kultūrām. Ir arī dažādi izglītības līmeņi. Ir cilvēki, kas ir analfabēti. Vienā draudzē, kur es kalpoju, kāda māsa, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt, saprata Dieva patiesību. Nu, es lasīju, viņa klausās. Un tagad es saku: „Kā jūs pārbaudīsiet? Jūs jau nevarat šķirt līdzi Bībeli.” Bet Dievs viņai deva brīnišķīgu atklāsmi un viņa saprata, ka šī mācība ir patiesa, un šai mācībai arī sekoja. Ir cilvēki ar augstu izglītību. Mums ir augstskolu pasniedzēji, zinātnieki. Mantiskais stāvoklis; mums ir trūcīgāki, mums ir turīgāki. Jā, ir starpība, bet šī starpība acīmredzot nedrīkst iespaidot mūsu savstarpējo mīlestību un vienprātību.

Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie Viņa un sacīja: „Kāpēc mēs un farizeji gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?”” (Mateja 9:14) Izrādās, ka starp Jāņa Kristītāja mācekļiem un Jēzus mācekļiem arī jau bija liela atšķirība. Jānis Kristītājs veda augstākā mērā askētisku dzīvi. Viņš staigāja rupjā maisa drēbē, izgatavotā no kamieļa sariem. Viņš ēda visvienkāršāko barību. Bet kādas drēbes bija Pestītājam? Vai Viņš arī staigāja tādās drēbēs? Nē! Viņa drēbes acīmredzot bija skaistas, vērtīgas. Jo romiešu leģionāri tad, kad Viņu bija piesituši krustā, pat sastrīdējās – katrs gribēja sev iegūt šī apsūdzētā Jēzus drēbes.

Jāņa mācekļi bieži gavēja, Kristus nemācīja tā bieži gavēt. Viņi bieži atradās pie farizejiem un augstiem cilvēkiem, kas viņus aicināja pie galda, un tur viņi baudīja, ko viņiem nesa priekšā. Nu tā arī mūsu laikā ir atšķirība. Dažādi mēs ēdam. Cits ēd ārkārtīgi pieticīgi, bet citam patīk garšīgi galdu klāt. Cits uzvedas tā vaļīgāk, it kā jautrāk, cits ir ļoti nopietns. Ne vienādi mēs lūdzam. Cits lūdz ilgi, ļoti daudz laika pavada lūgšanās. Cita lūgšanas ir īsākas, koncentrētākas. Ģērbjas dažs sevišķi pieticīgi, pat uzkrītoši pasaulei, cits ģērbjas krāšņāk. Citam patīk ceļot, cits domā: „Priekš kam mums jāceļo, man tāpat ir labi mājās.” Un tās atšķirības ir diezgan lielas starp Dieva ļaudīm.

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā.” (1.Korintiešiem 12:7-9) Un gribētu sevišķi uzsvērt-ticība. „Citam dota ticība.” Mums visiem ir ticība, bet mums nav vienāda ticība. Citam ticība ir it kā dziļāka, lielāka. Citam varbūt tā nav tāda. Citam ticība liek daudz darboties un riskēt, citam ir tāda ticība, ka viņš labprāt gaida, paļaujas, ka Dievs kaut ko darīs viņa lietā. Un tā šīs atšķirības var būt diezgan lielas.

Svētajos Rakstos ir tādi piemēri, kas parāda, cik spilgta atšķirība var būt pat diviem ticīgajiem. Abi ir labi cilvēki, ticīgi cilvēki, Dieva vadīti un svētīti cilvēki, un tomēr cik liela atšķirība var būt viņu rīcībā un arī viņu garīgajā dzīvē. Mēs nebrīnīsimies, ka ir starpība starp tiem, kas dzīvo mūsu laikā, un tiem, kas dzīvoja Ābrama laikā. Bet lasīsim tādus piemērus par cilvēkiem, kas dzīvoja vienā laikmetā, un arī redzēsim, cik dažādas ir ticības dzīves izpausmes.

Lasām Ezras 8:21-23. „Un es izsludināju tur gavēni pie Ahavas upes, lai zemotos mūsu Dieva priekšā un izlūgtos no Viņa līdzenu ceļu sev pašiem, mūsu mazajiem bērniem un visai mūsu mantai, bet es kaunējos prasīt no ķēniņa karaspēku un jātniekus, kas lai aizsargātu mūs ceļā no ienaidnieka, jo mēs bijām sacījuši ķēniņam tā: „Mūsu Dieva roka valda par glābiņu pār visiem, kas meklē Viņu, bet Viņa vara un dusmas ir pret visiem, kas Viņu atmet.” Tā mēs gavējām un lūdzām no mūsu Dieva palīdzību šai lietā, un Viņš ļāvās pielūgties.” Un tikai ar lūgšanas ieročiem, tikai ar lūgšanas aizsegu, ja tā varētu sacīt, Ezra devās tuksnešainā ceļā, kur ik uz soļa varēja uzglūnēt laupītāji, un šajā ceļā viņš nesa zelta un sudraba traukus, kas bija domāti Jeruzalemes templim. Tā bija liela ticība, kas paļāvās uz eņģeļu sardzi un pilnīgi atteicās no cilvēcīgiem ieročiem un no katra cilvēcīga spēka.

Bet jūs atceraties - Ezras laikā dzīvoja vēl cits Izraēla vadonis. Tas bija Nehemija. Arī viņš ir uzrakstījis mazu grāmatiņu, kas saucas viņa vārdā. Nu, kā Nehemija rīkojās tad, kad viņam draudēja briesmas? Lasām Nehemijas 4:13,14: „Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem. Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: „Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!”” Nehemija arī varēja atteikties no zobeniem, no šķēpiem, darīt to, ko Ezra darīja. Vai tas bija labāk, ko viņš darīja, vai tas bija sliktāk? Vai mēs teiksim, ka Nehemijam bija mazāka ticība? Es personīgi domāju – varbūt viņam bija aktīvāks raksturs un aktīvāka daba, un viņš domāja – nu, ko mēs tā sēdēsim un Dievu lūgsim, mēs paļausimies uz Dievu un arī kaut ko darīsim, lai nodrošinātu sevi.

Un lūk, Dieva Vārds saka – ko tu nicini savu brāli vai ko tu tiesā savu brāli? Ja Ezra būtu nācis pie Nehemijas un sacījis: „Kā tev nav kauna! Tu esi ticīgs cilvēks un tev te zobeni un šķēpi un tu visu plāno uz priekšu! To nevajag darīt! Tu sēdi mierīgi un lūdz Dievu, un viss nokārtosies.” Ja Nehemija sacītu: „Kā tad tu tā – visu atstāj Dievam un pats neko negribi darīt! Tu taču varēji sargus dabūt, nodrošināties ceļā.” Dieva Vārds saka, ka tie pārmetumi nav vietā. Dievs svētīja Nehemiju, Dievs svētīja Ezru. Vienam ir tāds raksturs, otram tāds raksturs. Vienam tāda ticība, otram tāda ticība. Nenicini savu brāli! Netiesā savu brāli! Tāpat kā tevi, otru brāli arī vada Dievs.

Vēl lielāku atšķirību mēs lasām arī šajā Izraēla gūsta laikmetā. Atšķiram Esteres 2:20. „Estere vēl joprojām nebija neko stāstījusi par savu jūdisko izcelsmi un saviem tuviniekiem, kā Mordohajs bija viņai pavēlējis, jo viņa darīja, kā Mordohajs teica, tāpat kā tad, kad viņa bija audzināšanā pie viņa.” Estere bija viena ticīga meitene. Un viņas tēvocis jeb audžu tēvs arī bija ticīgs. Un tagad aicina Esteri oficiāli ar pavēsti, ka viņai jānāk un jākļūst par pagānu ķēniņa, par Persijas ķēniņa blakussievu. Viņai jāpāriet un jādzīvo harēmā, un jāpieder šim pagānam, kas nepazīst dzīvo Dievu. Un ko viņai Mordohajs saka? „Ej! Ja tāda pavēle ir, ko mēs tur darīsim, ej, varbūt tas ir Dieva ceļš!”

Un vēl ko viņš viņai piekodina? „Nestāsti nevienam, ka tu esi ticīgā!” Iedomājies – nestāsti tam, kas būs tavs vīrs, lai neviens nezina, ka tu esi ticīgā, ka tu pazīsti dzīvo Dievu un kalpo Viņam. Nu, mēs teiksim, ka tas bija tāds laikmets, atšķirīgs laikmets no mūsu. Bet kas šajā laikmetā vēl dzīvoja? Tur bija Daniēla grāmatā minētie trīs jaunekļi Duras klajumā. Jūs zināt, kāda pavēle tika izdota? Vai viņi arī slēpa, ka viņi ir ticīgie? Vai viņi arī baidījās, ja mēs atteiksimies pildīt ķēniņa pavēles, tad kas ar mums notiks? Tad jau jāpiekāpjas. Nē, viņi nekapitulēja. Tanī laikā dzīvoja arī Daniels. Un tad, kad viņš Dievu lūdza, viņš zināja, kas par to draud. Bet viņš atvēra logu, lai visa Bābele redz, ka viņš tic dzīvajam Dievam. Tātad atšķirība bija ļoti liela.

Viņi gan dzīvoja ne gluži vienā gadā, laikam viņi nevarēja burtiski sastapties, bet, ja tas notiktu, ja mēs tagad iedomātos, ko viņi viens otram nevarētu teikt? Ko Daniels nevarēja Mordohajam teikt? „Un tu vēl esi vadonis. Un tāda diplomātija! Meitu atdod harēmā, un lai viņa nestāsta, lai viņa savu ticību noliedz! Un vēl vadonis tu skaities! Tevi no draudzes vajadzētu izslēgt, jo tu esi par daudz bailīgs.”

Un kā jūs domājat, vai Mordohajs nevarēja kaut ko Danielam pārmest? Kā jums šķiet? Jā, viņš varēja pateikt: „Brāli Daniel, tu esi kas? Tu esi fanātiķis. Vai tu nevari aizvērt to logu, kad tu lūdz Dievu? Tā tu ar savu fanātismu velti izraisi ķēniņa dusmas. Un ne tikai tu cietīsi, bet mēs visi cietīsim!” Un Mordohajs varēja aiziet pie ķēniņa un pasacīt: „Es par Danielu neatbildu. Viņš ir fanātiķis, viņš nemaz nav no mūsu ticības. Mēs neesam tādi, kas pārkāpjam pavēles.” Viņš to varēja darīt. Bet Dieva Vārds saka: Nedariet to! „Ko tu tiesā savu brāli? Ko tu nicini savu brāli? Viņš stāv sava Soģa krēsla priekšā. Viņa tiesnesis ir Dievs, viņa vadītājs ir Dievs.”

Bez šaubām mūsu lielākās simpātijas izraisa tas, kas iet taisnu ceļu. Kas iet drosmīgo, varonīgo ceļu. Bet, ja mēs lasām Esteres grāmatu un vēl citas lietas, mēs atrodam, ka ir tāds laiks, kad Dievs svētī Mordohaju ar visu viņa diplomātiju. Ir tāds laiks, kuram bija vajadzīga Estere, un varbūt neviens cits viņas vietā nevarēja panākt tādu atsvabināšanu un tādu brīnumu, kāds notika viņas laikā.

Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja.” (1.Korintiešiem 12:17,18) Dieva draudzei šī daudzveidība ir nepieciešama. Ir dažādas situācijas, dažāda cilvēku sabiedrība, un tāpēc Dieva draudzē ir vajadzīgs būt dažādiem cilvēkiem un dažādiem talantiem ar dažādu pieeju un ar dažādu izpratni. Ir jābūt tādiem, kas ir dedzīgi, kas ir gatavi uzupurēties uz pirmo izaicinājumu. Ir jābūt arī tādiem, kas ir ļoti pacietīgi un ir gatavi gadiem ciest, kamēr Dievs sūtīs savu atbildi. Ir vajadzīgi tādi, kas daudzpusīgi plāno un cenšas paredzēt visas iespējas, lai neizrādītos nesagatavoti jebkurā cīņas situācijā. Bet tur ir vajadzīgi arī tādi, kas paļāvīgā ticībā uztic visu Dievam, nedomā par nākamo soli savā dzīvē. Arī šī ticība ir par svētību viņiem un ir par svētību Dieva draudzei.

Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kurš esot lielākais. Un Viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: „Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.”” (Marka 9:34,35) Mēs, izejot no tā, ko runājām, labāk saprotam, par ko mācekļi strīdējās. Viņi redzēja – dažāda ir darbība ap mums. Pēteris visvairāk runā. Pie katra vārda viņam ir kaut kas, ko teikt, un kaut kas, ko piebilst. Varbūt Bartolomejs vai kāds cits, tas sēž un nerunā neviena vārda. Evaņģēlijos nav neviena izteiciena, ko Bartolomejs, arī apustulis būdams, būtu sacījis. Kurš no viņiem ir tas lielākais? Tur ir viens, kas sēž pie Jēzus vistuvāk, tas ir Jānis. Bet ir viens, kas nes vislielāko atbildību par finansēm, viņš nes līdzi kasi. Kas tad īsti mums ir tas svarīgākais? Ko mēs varētu sacīt – lūk, tas ir tas svarīgākais, uz viņa visvairāk dibinās draudzes darbība? Bet ko atbildēja Pestītājs? Arī Viņa atbilde būtu labi jāsaprot.

„Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Ja kāds apsēdīsies pēdējā solā, bet viņš to darīs tāpēc, ka viņš grib būt pirmais. Vai tas būs labi, kā jūs domājat? Nē! Jēzus to nav domājis. Un ja mēs rūpīgi kalposim viens otram tikai tāpēc, lai mēs būtu pirmie, to Viņš arī nav domājis. Bet Viņš saka – „To tematu – „kurš lielākais” – to atmet, tas nav tavs temats. Tas nav tavs jautājums, tev vajadzētu domāt par kaut ko citu. Un kāds ir tas temats? „Kā es varu citam pakalpot? „ Kā es varu nostāties tajā vietā, kur neviens nestāv, lai to vietu izpildītu. Lūk, tās ir tavas rūpes. Tas ir tavs temats un tavs jautājums.

Mums nav jāpacieš tas, ka brālis ir citādāks. Bet mums ir jāpriecājas par to. Tas ir Dieva draudzes spēks, ka mēs esam dažādi, ka mums ir dažāda izpratne, ka mums ir dažādas pieejas daudziem jautājumiem. Mums ir dažādi raksturi un dažādi attīstīta darbība. Tas ir ģimenes spēks, ja ģimenes locekļi nav visi vienādi. Ja mana sieva būtu gluži kā es, ar tām pašām stiprām, ar tām pašām vājām pusēm, tad nebūtu neviena, kas manas vājās puses varētu papildināt. Un es viņai atkal neko nevarētu papildināt. Un līdz ar to es viņai būtu mazāk vajadzīgs. Es esmu pateicīgs, mīļie brāļi un māsas, ja jūs atšķiraties no manis, ka jums ir citādi raksturi nekā man, atšķirīga ticības dzīve, dažāda izpratne daudzos jautājumos. Būtu bēdīgi, ka visi sludinātāji sludinātu taisni tā kā es un ne citādāk. Un protams, ja nebūtu neviena tāda, arī tas būtu iztrūkums.

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” (1.Korintiešiem 12:7) Nebaidīsimies – ja mēs nāksim draudzē, tad mums būs jākļūst taisni tādam, kāds esmu es vai kāds ir tas brālis. Nē! Dieva draudzē ir dažādi cilvēki, kurus vieno tikai Kristus ticība un cerība būt kopā debesu godībā. Un gandrīz viss pārējais mums ir katram savs, un tā ir Dieva draudzes svētība. Nemeklē savu brāli padarīt sev līdzīgu! Necenties par to, lai tavs bērns būtu tieši tev līdzīgs. Necenties, lai tavs dzīves draugs būtu taisni tāds, kāds tu esi!

Es pazīstu kādu ģimeni, kur tēvs ir tāds ļoti apdāvināts grāmatvedis. Viņš ir augsts grāmatvedis tur bankas nodaļā. Savukārt viņa sieva bija laba šuvēja. Bet viņš tai sievai nedeva mieru, kamēr viņš arī viņu neizmācīja par grāmatvedi. Tad viņam meita izmācījās par medicīnas māsu un tēvs viņu iespaidoja tik ilgi, kamēr viņa medicīnu pameta un arī kļuva par grāmatvedi. Un šī meitene stāsta, ka smieklīgi noklausīties, bet es šo ģimeni labi pazīstu un tāpēc neko nepārspīlēju. Šī meita, kas jau bija kļuvusi par grāmatvedi, apprecējās ar vienu vīrieti no Krievijas. Tas bija labs buldozera mašīnists. Un nodzīvoja gadu un mēs apprasāmies – „Kā iet?” Nu jā, viņš esot iestājies neklātienes nodaļā mācīties par grāmatvedi. Vēlāk uzzināju, ka viņš gan izmācījās par grāmatvedi, bet strādāt viņš strādā uz buldozera. Viņš nevar to izdarīt, ko no viņa grib.

Necentīsimies uzspiest, lai, lūk, tavs ģimenes altāris būtu tāds, kā manā ģimenē. Lai tavi bērni būtu kā mani bērni. Lai mēs to pantiņu izprastu tieši tā, kā es to izprotu, tas nav vajadzīgs. Tā ir Dieva svētība, ka mēs saprotam dažādi. Nemeklēsim atdarināt viens otru! Meklēsim paši sevi! Kādas ir manas īpašās dāvanas, kāda ir mana īpašā izpratne? Ko Dievs man ir devis tādu, kas ir tikai man, un citiem tas ir mazāk vai nemaz. Un lūkosim izlietot savu ticību, savu raksturu, savu izpratni savam tuvākam par labu un Dievam par godu!