Sargā savu sirdi

 

Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: „Tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, tur kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: uzraugi šo vīru. Bet, ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli vai arī ar vienu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt. Un, kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija.” Un Israēla ķēniņš sacīja: „Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā tu pats esi spriedis.”” (1. Ķēniņu 20:39, 40)

Tādā uzskatāmā veidā pravietis savās sarunās ar ķēniņu atklāja to, cik liela ir sarga atbildība. Protams, te nebija runa par gūstekņu apsargāšanu, tā bija tikai tāda aina. Bet šeit bija domāts par garīga sarga uzdevumu, ka mēs kā cilvēki savā ziņā esam sargi un mums kā sargiem ir liela atbildība uzlikta, lai mēs šo uzdevumu arī uzticīgi izpildītu.

Bet kas tad mums ir jāsargā? Kas mums ir jānosargā, par ko mums ir jābūt modriem? Ādamam un Ievai, kā jūs jau zināt, tika uzticēts liels un skaists dārzs. Lai viņi to koptu un arī sargātu. Arī mums ir daudz kas uzticēts gan materiālajā dzīvē, gan arī garīgajā dzīvē. Mums ir jāsargā sava veselība, jāsargā varbūt savs gods, varbūt daudz kas jāsargā, bet „Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Salamana pamācības 4:23) Pāri visām lietām. Vairāk nekā mantu, vairāk nekā veselību. Sargi savu sirdi, sargi savu dvēseli.

Dievs radīja cilvēku kā tādu būtni, kas visaugstākā mērā ir neatkarīga un pati atbildīga par sevi. Viņš radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības. Ja mēs sakām: „Dievs, Dieva līdzība.” Vai mēs varam teikt – Dievu kāds iespaidoja, Dievam kāds lika darīt to, ko pats negribēja, Dievs bija kādas citas būtnes iespaidā vai tika tās vadīts? Protams, nē. Dievs ir neatkarīgs. Un Dievs pašā visaugstākajā nozīmē ir atbildīgs pats par savu gribu.

Un arī cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības. Doma, ka cits cilvēks var izšķirt manas sirds mūžīgo likteni, šī doma ir atmetama, tā nav pamatota Svētajos Rakstos. Ir gan tā, ka mēs varam veicināt, apstākļi var veicināt vai kavēt mūsu kristīgo izaugsmi, mūsu garīgos panākumus. „Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai tas atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību.” (Ecēhiēla 33:9)

Te mēs redzam – pamācīt mēs varam, aizrādīt mēs varam, labu priekšzīmi rādīt, tas ir mūsu pienākums. Bet tomēr katrs pats izšķir savu likteni. Dažreiz mēs dzirdam stāstām – kāds ir aizgājis no draudzes. Kāpēc? Tur bija viens, kas pret viņu bija nelaipns, tur bija cits, kas rādīja sliktu priekšzīmi. Un tā cilvēks aizgāja. Visi šie apstākļi un vēl citi apstākļi var mūs tikai iespaidot. Bet tie nekad nevar izšķirt to, vai kāds cilvēks atkrīt vai nāk pie Dieva.

Ikvienam, kas grēku dara, jāmirst. Bet, dēlam nav jānes sava tēva noziegums un tēvam nav jānes dēla noziegums. Taisnam tiek alga par viņa taisnību, un bezdievim sods par viņa bezdievību.” (Ecēhiēla 18:20) Runājot par ticību, par to, kādi izaugs mūsu bērni, mēs vienmēr domājam par audzināšanu. Un audzināšanai tiešām ir liela nozīme – un tomēr tai nav izšķiroša nozīme. Dēlam nav jānes sava tēva noziegums.

Kāds tad ir lielākais noziegums, ko var izdarīt ticīgs tēvs vai ticīga māte? Nepareizi audzināt savu bērnu. Nedarīt to labāko, lai tas bērns būtu ticīgs, lai tas bērns būtu mūžībā pie Dieva. Un tomēr dēlam nebūs nest tēva noziegumu. Tēvs var būt vieglprātīgs, viņš var būt nesaprātīgs, viņš var būt nevērīgs pret savu uzdevumu, un tomēr dēls izšķir pats savu likteni. Viņš savu sirdi var nosargāt, viņš savu sirdi var atdot Jēzum, lai saņemtu mūžīgu dzīvību. Viņš var savu sirdi izniekot un atdot pasaulei, un pļaut mūžīgu bojāeju.

Lielais Audzinātājs un lielais Skolotājs noteikti gribēja un šodien grib, lai visi tikti izglābti. Bet jūs zināt, ko Glābējs saka Jeruzalemei, tas ir rakstīts Mateja 23:37: „Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu, kas nokauj praviešus un nomētā ar akmeņiem tos, kas pie tevis sūtīti! Cik reižu Es gribēju sapulcināt ap Sevi tavus bērnus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt.

Un kā palika? Vai tā kā Jēzus gribēja, vai tā, kā to Jeruzaleme gribēja? Nē, palika tā, kā gribēja katrs atsevišķais cilvēks. Jēzus grib mani glābt, Jēzus grib tevi glābt, Viņš saka: „Cik reižu es tev atgādināju – nāc pie Manis?” Un tomēr paliks tā, kā ne Viņš grib, bet tā, kā es pats gribu. Ja es negribēšu nākt, es nenākšu un savu sirdi nenosargāšu.

Kristīgam, ticīgam cilvēkam praktiski izšķirošais ir paša izvēle. „Mēs zinām, ka ikviens, kas no Dieva dzimis, negrēko.” (1. Jāņa 5:18) Bet kā tas tā var notikt – negrēkot? Dažreiz iebilst – nu, kā mēs tā varam pilnīgi negrēkot? Tālāk tas ir rakstīts: „Bet tas, kas no Dieva dzimis, pasargā sevi, un ļaunais neaizskar viņu.”

Dievs jau grib mums dot spēku negrēkot. Bet lielais izšķirošais jautājums ir – vai tu sargā sevi pašu? Par visu kas jāsargā, sargā savu sirdi. Sargā sevi pašu un tad tu būsi, kas no Dieva dzimis, tu būsi brīvs no grēka. Bet vai tu gribi sevi sargāt? Ir cilvēki ar dažādiem raksturiem, ar dažādām tieksmēm un nosliecēm. Dažāda ir audzināšana un izglītība, un tomēr briesmas mūsu sirdīm, briesmas mūsu raksturam, briesmas mūsu mūžīgai dzīvībai draud katra cilvēka dzīvē.

Mēs lasām 1. Ķēniņu 3:5 - „Kādu nakti Gibeonā Tas Kungs Salamanam parādījās sapnī. Un Tas Kungs sacīja: "Saki man, ko lai Es tev dodu?"” Nu, varbūt burtiski tādu sapni neviens no mums nekad nav sapņojis, bet cik brīnišķīgi tas būtu, ja mēs varētu Dievu redzēt un balsi dzirdēt. Un Dievs teiktu – „Lūdz, ko tu vēlies. Es tev to došu.” Un kas šajā stāstā ir vēl brīnišķīgāks, ka Salamans zināja, ko viņam visvairāk vajag. Viņš nelūdza mantu, viņš nelūdza bagātību vai godu, nelūdza arī daudz dzīves dienas, bet viņš lūdza dievišķo gudrību.

Mēs Bībelē lasām, kāda ir šī Dieva gudrība. Tā vispirms ir šķīsta un laipna, pilna žēlastības un labu augļu. Un Salamans lūdza: „Man nevajag neko kā vien šo dievišķo gudrību.” Un mēs redzējām, ka viņš saņēma lielu gudrību. Pāri par to, ko viņš lūdza, viņam pietika gudrība uzcelt skaistu templi, kas bija brīnums tā laika arhitektūrā. Viņam bija gudrība nosargāt savas robežas, ka Izraēlam bija tādas robežas, kādas pēc tam nekad nav bijušas un arī pirms tam nav bijušas. Bet viņam nepietika modrības nosargāt savu sirdi. To viņš nenosargāja. Un tā bija viņa lielā traģēdija.

Krita pravieši. Mēs zinām pravieti, kurš pats par sevi pravietiski teica – es esmu vīrs ar atvērtu aci. Un tiešām, viņš redzēja Zvaigzni no Jūda, redzēja Glābēja nākšanu pirms gadu tūkstošiem; viņa vārds bija Bileāms. Un tomēr arī viņš krita. Sātans atrada vāju vietu viņa dzīvē, viņa raksturā, un viņš krita. Krita Jēzus mācekļi. Un cik zemu krita, mēs to zinām. „Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12)

Pat Debesu eņģeļi krita. Un tāpēc, lai arī cik labā stāvoklī mēs šodien neatrastos, cik daudz mēs uzvaras nebūtu ieguvuši. Cilvēki mūs varētu apbrīnot, kā mēs esam uzvarējuši tādu grēku un tādu vājību, tas ir brīnums. Un tas tiešām ir brīnums, ja mēs uzvaram kaut ko savā dzīvē. Bet tas vēl nenozīmē, ka mums briesmas nedraud. Briesmas draud katru brīdi. Un mums ir jābūt modriem katru brīdi. Katram cilvēkam ir jāsargās. Un jāsargās no katra grēka.

Ir bijuši cilvēki, kas sacīja: „Lai nu ko, bet tādu muļķību, tādu kaunu es neizdarīšu savā dzīvē.” Un taisni gadījās to muļķību un kaunu izdarīt. Mums nevajadzētu novērtēt pārāk zemu mūsu pretinieka gudrību un spējas. Sātans meklē un atrod vājas vietas katram cilvēkam. Jūs zināt, kā mēdz sacīt, „Ahileja papēdi”. Nu, tas Ahilejs jeb Ahils ir bijis grieķu bruņinieks. Viņš izgāja cīņā, viss viņam bija apsegts un nodrošināts ar bruņām un likās, ka viņu nekur nevarēs ievainot. Un tomēr vienai kājai pēda nebija ar bruņu plāksni nosegta, un viņa ienaidnieks atrada to viņa pēdu un caur to viņu ievainoja un arī pieveica. Un tā sātans meklē pie katra cilvēka un atrod katram – tev un man ir tāda pēda, kur sātans jūt, ka tur viņam ir izredzes. Un tieši to viņš meklē. Un meklē ar lielu pieredzi, ar lielu viltību un, protams, arī atrod.

Dāvids krita vienā grēkā, Salamans, viņa dēls to zināja. Un tādā grēkā jau nu viņš nekrita. Bet viņam bija cita vāja vieta. Un sātans to uzmeklēja un atrada. Bileāmam bija vēl cita vājība. Par Mozu ir rakstīts, ka viņš bija lēnprātīgāks par visiem cilvēkiem. Viņam nebija tādu tieksmju kā Dāvidam vai Salamanam. Viņš nebija mantkārīgs kā Bileāms. Un tomēr arī Mozus neiegāja svētajā zemē, jo arī viņam bija tā Ahila pēda. Kaut kas bija tāds, kur sātans viņu varēja notvert un varēja viņu ievest grēkā.

Dažu cilvēku grēki ir visiem zināmi un iet viņiem pa priekšu tiesā, bet citiem grēki arī vēl seko.” (1. Timotejam 5:24) Cilvēki parasti domā – kad jau krist grēkā, tad vismaz nekrist atklātā grēkā, lai nu cilvēku priekšā nebūtu kauns. Bet patiesībā visbīstamākie grēki ir tie, kas šodien vēl nav atklāti. Ja grēks atklājas šodien, tad laiks vēl ir atgriezties. Bet ja grēks paliek dziļi apslēpts, tas atklāsies tikai tanī brīdī, kad būs par vēlu atgriezties. Glābējs brīdina mūs par to, ka nāks cilvēki un sacīs: „Kungs, kungs, mēs visu esam darījuši, lūdzu, kādā sakarībā mums nav atvērti vārti?” Viņi brīnīsies. Un tanī brīdī atklāsies viņu grēki. Un viņi sapratīs, ka viņi nevar ieiet Debesīs. Un sapratīs arī to, ka viņi patiesībā Kristu nekad nav pazinuši. Sludinādami, runādami valodām, brīnumus darīdami, viņi Kristu nekad nav pazinuši. Tātad labāk ir, ja mūsu vājības, ja mūsu tieksmes, ja mūsu vājās vietas atklājas šodien, lai mēs tās varētu nosegt un nosargāt, un atgriezties.

Stāstā par Kainu un Ābelu Dievs Kainam uzdod jautājumu: „Kur ir tavs brālis?” Un Kains atsaka: „Es neesmu sava brāļa sargs.” Mēs saprotam, ka tā bija viņa lielā kļūda un maldība. Mēs esam savu brāļu sargi. Mēs atbildam par to iespaidu, ko mēs atstājam uz saviem līdzcilvēkiem, gan uz tuviem, kas ir mūsu ģimenē un mūsu draudzē, gan arī par iespaidu, ko mēs atstājam uz jebkuru cilvēku, ar kuru mēs sastopamies vai kas par mums dzird.

Bet tomēr kara laikā galvenais pamatlikums – nosargāt pašam savu posteni. Kāds labums ir, ja cilvēks iemantos visu pasauli, bet pazaudēs savu dvēseli? Kāds labums ir, ja es atvedīšu daudzus cilvēkus Kristum un tomēr pats aiziešu bojā un nebūšu derīgs? Un vai tas maz ir iespējams? Pāvils jau saka – es esmu arī tā ar mieru. Ja es daudzus varētu atvest pie Kristus, es būtu ar mieru palikt atpakaļ.

Tā ir liela mīlestība, kas neraugās uz algu. Bet vai tas ir iespējams? „Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!” (Ījaba 14:4) Tas nozīmē, ka es varu jūs aicināt dzīvot šķīstu dzīvi, skaidru dzīvi, lai varētu Dievu redzēt, bet ja jūs noraugāties uz mani, kāds es esmu, es pats savu sirdi neesmu nosargājis, varbūt savas rokas neesmu nosargājis, un tās ir aptraipītas, vai jūs man ticēsiet? Tas būtu ļoti grūti.

Un tāpēc par visu, kas jāsargā, sargi savu sirdi. Ja mēs nenosargājam sevi, neteiksim, ka neiespējami, bet gandrīz neiespējami nosargāt savu līdzcilvēku. Par Glābēju mēs lasām: „Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā."” (Mateja 26:37, 38)

Kristus nāca uz šo zemi, lai glābtu manu dvēseli, lai glābtu tavu dvēseli, lai glābtu visus grēciniekus. Un tomēr Viņš bija nomodā par savu dvēseli. Ja Viņš nebūtu nosargājis savu dvēseli kārdinājumos tuksnesī, ja Viņš nebūtu uzvarējis Ģetzemanes dārzā, ja Viņa dvēsele netiktu stiprināta, Viņš nevarētu izglābt arī mūsu dvēseles.

Šajā vientuļajā cīņā gadījās tā, kā mēs to zinām – neviens Viņu neatbalstīja. Viņš Pēterim apsolīja: „Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos.” Viņš lūdza caurām naktīm par saviem mācekļiem, bet no Viņa mācekļiem nebija neviens gatavs pat vienu stundu aizlūgt par Viņa dvēseli. Un tomēr Jēzus pats bija modrs par savu dvēseli.

Pravietis Jesaja saka, ka Viņš to vīna spaidu mina viens pats. Un neviens no tautām nav bijis ar Viņu. Ja mēs esam Jēzus sekotāji, mums jāprot būt modriem par savu dvēseli. Mums jāprot būt modriem tad, kad neviens mūs neatbalsta šajā modrībā. Es ticu, ka mēs visi aizlūdzam cits par Citu. Bet ja jūs neviens neaizlūgtu par mani, man tomēr ir jābūt modram un tomēr ir jālūdz pašam un jāsargā sava sirds, jo no tās iziet dzīvība.

1. Ķēniņu grāmatā mēs esam lasījuši par to sargu, kurš nenosargāja viņam uzticēto gūstekni. Un viņš saka: „Man šur un tur bija jāiet.” Nu tāda jau ir mūsu dzīve. Mums ir jāskrien šur un tur. Mums ir daudz pienākumu, laicīgu pienākumu un arī garīgu pienākumu. Bet mēs nedrīkstam būt tik aizņemti ar citām lietām un ar citiem cilvēkiem, ka aizmirstu savu dvēseli. Mēs nedrīkstam būt tik aizgrābti ar citu cilvēku sasniegumiem vai neveiksmēm, jo kas tad tanī laikā sargās mūsu pašu dvēseles?

Jūs kādreiz esat novērojuši māti ar mazu bērnu. Viņai ir daudz pienākumu, viņai ir daudz darba, bet ko viņa arī nedarītu, jūs vērojat, katrā brīdī viņa noraugās – bet ko mans bērns dara? Katru brīdi viņa ir modra. Un zinātnieki saka, ka mātei galvā smadzenēs ir tāds centrs, ka viņa naktī ir modra un klausās, vai tas bērns neiekliedzas. Māte var nedzirdēt tur nez cik lielas skaņas, tur pērkons var dārdēt, bet ir tāds centrs - ko tas bērns dara naktī, vai viņš neiepīkstēsies.

Lūk, tā mums ir jābūt modriem par savām dvēselēm. Mēs visu ko varam darīt un mums daudz ir jādara, bet par visu, kas jāsargā, sargā savu sirdi. Sargā savas rokas, lai tās būtu tīras un sargā savu raksturu, lai tas augtu Kristus līdzībā. Mēs varam lasīt Jesajas grāmatā, „Klau! Jau atskan skaļš tavu sargu sauciens, viņi gavilē visi vienā balsī, jo tie redz paši savām acīm, ka Tas Kungs atgriežas Ciānā.” (Jesajas 52:8)

Tas ir mūsu piedzīvojums vistuvākajā nākotnē. Pienāks brīdis, kad mums vairs nebūs ar trīcēšanu un drebēšanu jāglābj sava sirds un jāglābj savs dzīvības kronis, jo nebūs vairs tas, kas to apdraud. Nebūs vairs tas, kas to var atņemt. Mēs varēsim dzīvot drošos dzīvokļos, kur neviens mūsu sirdi neapdraudēs un mēs varēsim mierā un līksmībā baudīt to, ko Kristus mums ir sagatavojis Golgatas kalnā; bet vēl ir jāiztur. Vēl mēs savu pilnīgo glābšanu redzam tikai gara, ticības acīs. Mīļie, nepaliksim vāji, bet izturēsim līdz galam!

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)