Kas atzīstas...

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību.” (Salamana pamācības 28:13)

Mēs visi esam nepilnīgi cilvēki, mūsu dzīvē ir kļūdas, pārkāpumi, varbūt smagākos gadījumos mēs sakām grēki. Un te nu ir tas noteikums - kas tajā atzīstas, tas izpelnīsies žēlastību. Tātad, ja tas tos neizsūdz un neatstāj, tas nedabūs žēlastību.

Kā jūs domājat, kas ir vieglāk – izsūdzēt pārkāpumus vai atstāt tos un turpmāk tā vairs nedarīt? Izsūdzēt noteikti vieglāk. Es arī tam piekrītu. Atstāt grēkus, tas ir, grēcīgās tieksmes un grēcīgos ieradumus, tas parasti ir ilgstošs process. Un katrs, kas ar grēku ir cīnījies savā dzīvē, tas ir pārliecinājies, ka ar cilvēka spēku šeit nepietiek, šeit ir vajadzīga vistiešākajā nozīmē Dieva iejaukšanās, lai cilvēks varētu atstāt to grēku, kas ir pārgājis viņa raksturā vai kļuvis par viņa ieradumu. Atzīt grēku, izsūdzēt grēku vai vainu, tas, bez šaubām, ir daudz vieglāk. Un, praktiski runājot, tas nav atkarīgs ne no viena cita, kā tikai no paša cilvēka. Un pie šī vieglākā no abiem noteikumiem – atzīties, izsūdzēt, - es gribētu tagad pakavēties.

Tas, ka šis noteikums ir samērā viegls, liecina, ka, ja mēs to nedarām, tad tur nav attaisnojuma. Ja kādu grūtu lietu es neizdaru, es varu pateikt – nu tā jau bija ļoti grūta lieta un man nepietika spēka vai saprašanas. Bet kā mēs redzējām – pateikt, atzīt savu vainu, tas ir daudz vieglāk, un ja mēs arī to nedarām, tad mums nav nekas, ar ko mēs varētu attaisnoties vai atvainoties.

Kam jāizsūdz grēki? „Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1. Jāņa 1:8) Šeit ir attēlots cilvēks, kas pats sevi neredz. Viņš pats par sevi ir ļoti labās domās; viņš domā – „man nav, ko izsūdzēt”. Viņš varbūt sēž šajā sapulcē, un viņš domā – žēl, ka šodien svētrunā nav nekā priekš manis, jo man nav nekas, ko izsūdzēt, man nav neviena grēka.

Šeit Dieva Vārds atgādina, ka tie ir maldi. Tāds cilvēks, kā šeit ir rakstīts – viņš pats sevi pieviļ. Un viņā nav patiesības. Viņš pats sevi neredz. No tā mēs varam secināt, ka, pirms mēs atzīstam grēkus kādam citam, mums vajag atzīt savas vainas pašiem sev. Pirms es nāku pie kāda cita, man ir pašam jāsaprot, ka tā tiešām bija vaina. Es nesapratu, bet reiz man jānāk pie atzīšanas, ka tas, ko es darīju vai varbūt runāju, vai ņēmu – tā bija mana vaina. Un man no šīs vainas kaut kādā veidā ir jāatbrīvojas.

Nu, tas ir tas pirmais – kam tas grēks ir jāizsūdz. Tātad pašam sev tas ir jāizsūdz, pašam sev jāatzīst, ka es tiešām esmu darījis nepareizi. Daudzi cilvēki nenāk pie Dieva, neiegūst glābšanu, jo viņi neprot vai nemāk paši atzīties, ka viņi grēko. Man nācās ar diezgan daudziem cilvēkiem runāt par Dieva baušļiem. Un, piemēram, es saku: „Redziet, ceturtais bauslis, tas prasa sabata svētīšanu.” – „Nu jā, tā jau gan iznāk.” Daudzi tam piekrīt, būtībā tam ir grūti nepiekrist, bet ar visu piekrišanu cilvēks neapzinās, ka tas ir grēks, ja viņš to pārkāpj. Ja viņš apzinātos, ka tas ir grēks, viņš kaut ko darītu, lai no tā grēka tiktu vaļā. Bet tā cilvēki saka: „Jā, tiešām, mums nesakrīt ar Dieva baušļiem, mūsu baznīca nesakrīt ar Bībeli un mūsu kristība nav pēc Kristus pavēles.” Bet nesaprot, ka staigājot nepareizo dzīvi, tas taču ir grēks. Tātad pats sev neatzīst savus grēkus, un tas ir tas ļaunākais, kas var cilvēkam notikt. Kā tāds cilvēks var saņemt Dieva žēlastību?

Kad Kristus ienāca Caķeja namā, Caķeja sirdī notika lūzums un viņš sacīja, ka visiem, ko viņš ir pievīlis, viņš atmaksās četrkārtīgi. „Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: „Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.”” (Lūkas 19:8) Tātad Caķejs gribēja meklēt rokā visus tos, kuru priekšā viņš bija vainīgs. Un viņš jau nevarēja tā vienkārši – še tev nauda 40 latu. Bet viņam bija jāsaka: „Es tevi esmu pievīlis, tu ar mani kārtoji kādas darīšanas vai nodokļus maksāji, bet es esmu vainīgs tavā priekšā, es tevi esmu piekrāpis.”

Caķejs saprata, ka viņam tas ir jādara. Ka viņam jāiet pie tā cilvēka, kura priekšā viņš ir vainīgs, un viņam tas ir jāpasaka, ka viņš ir vainīgs un arī šī vaina pēc iespējas jākompensē. Vai tas, ko Caķejs darīja, ir obligāts, vai tas ir saistošs mums visiem? Jā, noteikti! Un ziniet, kāpēc? Lūkas 19:9 Pestītājs par Caķeju un viņa namu, ko viņš teica? „Šodien šim namam pestīšana notikusi!” Kurš negribētu, lai par viņa namu (ģimeni) izskan šie vārdi? Kurš negribētu, lai debesīs izskan uzticīgā liecinieka liecība, ka šodien tā un tā cilvēka namam žēlastība notikusi? Tās ir mūsu lielās ilgas. Lai tas varētu notikt, arī mums ir jādara tas, ko Caķejs darīja, un, proti, mums ir pienākums meklēt tos, kuru priekšā mēs esam vainīgi, lai atzītos savā vainā viņu priekšā.

Kā priekšā mēs esam vainīgi? Nu, mums ir kādas vainas, neviens no mums neteiks, ka viņš nekad nav grēkojis un viņam nav nevienas vainas. Bet vai mēs arī saprotam, kā priekšā mēs esam vainīgi? Jā, noteikti! Tā arī Dāvids bija vainīgs Ūrija priekšā un varbūt vēl visas ģimenes priekšā, un, runājot par šo grēku, viņš teica: „Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns Savos spriedumos un nevainojams Savā tiesneša darbā.” (Psalmi 51:6)

To viņš saka Dievam. Iznāk tā, ka tā galvenā persona vienmēr ir Dievs. Jo Dievs ļoti pārdzīvo par mūsu grēkiem. Ir tāda dziesma „Tavs sargeņģelis raud”. Nu tāda dziļa, dvēseliska doma izteikta, ka, ja mēs darām nepareizi, tad tas eņģelis, kas mani sargā no bērna kājas, viņš raud, jo viņš redz, ka viņš mani nevar nosargāt. Es pats lienu, es pats eju zem lāsta. Un tāpēc viņš raud par mani. Bet tas, kas ir miris par maniem grēkiem, par taviem grēkiem – ko Viņš pārdzīvo, kad mēs darām kādu nepareizību! Un tāpēc, ja mēs esam kādā lietā izdarījuši kļūdu, mums šī kļūda ir jāizsūdz Dieva priekšā. Jo Viņš no šīs kļūdas cieš, Viņš par šo kļūdu pārdzīvo.

Bet tad arī cilvēku priekšā. Caķejs, bez šaubām, domāja cilvēkus, kuriem viņš kaut ko bija novīlis. Un mums arī jāmeklē tas cilvēks, vai tie cilvēki, kuru priekšā mums ir kāda morāliska vai materiāla vaina vai parāds.

Ja mēs domājam, ka tas cilvēks vienmēr ir tikai viens, tad mums vajadzētu plašāk skatīties uz katras vainas, uz katras kļūdas diapazonu. Katrai kļūdai ir diezgan plašs diapazons, un tā sagādā skumjas un sāpes ne tikai vienam cilvēkam, bet bieži vien daudziem. Apustulis Pāvils raksta: „Bet, ja kas skumdinājis, tas nav tik mani skumdinājis, bet, lai neteiktu par daudz, pa daļai jūs visus.” (2. Korintiešiem 2:5) Šeit Pāvils runā par to grēcinieku, kas minēts pirmajā vēstulē. Un viņš saka „tas mani skumdinājis” tāpēc, ka Pāvils ir sludinātājs. Viņš bija apustulis, viņš pārdzīvo par katru vienu draudzes locekli, ja viņš dara kaut ko nepareizi. Un tad viņš saka, ka kaut kādā mērā tas jūs visus ir noskumdinājis. Jums visiem bija kauns, jums visiem bija neērti, jums bija žēl, ka viņš iet tādu ceļu, kas neved uz debesīm, un tā šīs skumjas ir mūs visus aizskārušas, un tas nozīmē, ka šis grēcinieks patiesībā ir vainīgs diezgan daudzu cilvēku priekšā.

Un tā arī šodien, ja ir kāda nepareizība, liela vai maza, ja to izdara bērni, tad noteikti tas sāp vecākiem. Un bērni izrādās savu vecāku priekšā vainīgi. Kaut gan viņi nav tieši vecākus aizskāruši. Tas sāp, bez šaubām, draudzes vadītājiem, draudzes vecākajam. Tas sāp brāļiem un māsām un būtībā tā ir vaina arī katra līdzzinātāja priekšā. Un tā mēs vērojam no Svēto Rakstu aprakstiem, ka diezgan daudz ir to cilvēku, kuru priekšā mēs izrādamies vainīgi, izdarot kaut tikai vienu kļūdu vai grēku.

Jūs zināt Jēkaba vēstulē tur 5. nodaļu, mēs vēlāk atgriezīsimies pie tā. Tur ir rakstīts diezgan plaši: „Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu.” (Jēkaba 5:16) Mēs dzīvojam visi sabiedrībā, mēs dzīvojam kolektīvā, un ja mēs izdarām kādu nepareizību, tas aizskar gandrīz katru. Nu varbūt tādu vienkāršu salīdzinājumu varētu teikt – ja mēs braucam kādā pārpildītā satiksmes līdzeklī un viens kaut kā krīt un gāžas, un beigās no tā cieš gandrīz visi, jo visi ir cieši viens ar otru saistīti. Un tā mēs, dzīvojot sabiedrībā, arī tā esam – ja es esmu klupis vai kā citādāk nepareizu soli spēris, tas var aizskart ļoti daudzus, un pēc patiesības arī visiem vajadzētu zināt, ja es atzīstu sevi par vainīgu vai atzīstu to par kļūdu.

Tāds piemērs ir minēts Apustuļu darbos 19:18, 19 „Daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca atzīdamies un izstāstīdami savus darbus. Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu.” Nu, tās grāmatas acīmredzot bija kādas māņticības, kādas burvju grāmatas, un tas ir grēks, jo Dievs ir aizliedzis burt un pūšļot. Viņi ar to bija nodarbojušies. Bet tagad viņi izsūdzēja savus grēkus, kā mēs lasām - daudzi nāca un izteica, visiem klātesot. Un tad vēl te aprēķināts, cik tās grāmatas bija vērtas. Ko tas nozīmē? Varbūt tas bija draudzē, varbūt tas bija draudzes sekretārs vai kāds cits, ka viņš sarakstīja un pie viņa nāca katrs un sacīja: „Pieraksti, brāli, mani arī, es arī ar burvestību esmu nodarbojies, bet es to ļoti nožēloju!” „Nu, tad es pierakstu tevi arī, tu arī esi sadedzinājis grāmatas par 100 latiem.” Sadedzināt burvju grāmatas būtu varējuši arī katrs savā pavardā vai ugunskurā. Bet šādi tie, kas bija grēkojuši, atklāti atzina savus grēkus un to, cik šis grēks ir bijis liels.

Vai tas nozīmē, ka mums no savām kļūdām vai grēkiem jāizdara tāda reklāma? Vai jāizreklamē – nu es esmu to darījis un to darījis pagājušā gadā un lai visi to zinātu? Tur var būt sīki grēki, varbūt es tur ar sievu esmu strīdējies vai vēl tur kāda citādāka lieta – vai tas ir jāizklāsta ļoti daudziem cilvēkiem? Nē, to Svētie Raksti nemāca. Ir jāatzīst sevi par vainīgu. Noteikti un nepārprotami, tā, lai cilvēki saprot, ka es patiešām atzīstu sevi par vainīgu.

Es nezinu, vai jums gadījies kaut ko tādu novērot, bet es novēroju ne vienu reizi vien. Divi cilvēki strīdas. Tagad viens saka: „Nu, laikam, draugs, es arī esmu vainīgs!” Tas otrs saka: „Es arī atzīstu, ka esmu vainīgs.” Bet tāds dusmīgs viņš skatās uz otru. Un es kā vērotājs domāju – brīnišķīgi jau būtu, bet tā neizskatās, ka viņš sevi atzītu par vainīgu. Viņš tikai saka to vārdu. Un ja viņam noprasa: „Bet, brāli, kur tad tava vaina bija?” „Nu mana vaina bija, ka es tam otram uzticējies esmu. Man nevajadzēja nemaz pie viņa iet un viņu saukt par brāli. Tur bija mana vaina. Citreiz es vairs viņam neticēšu!”

Nu, ja tādas mums ir vainas, tad tagad mēs izsūdzam otra vainu, ka viņš nav uzticams. Tā nu mēs nevaram savus grēkus tik miglaini, tik neskaidri sūdzēt. Mums ir skaidri jāparāda, vai mēs gribam savu vainu sūdzēt, vai mēs gribam cita cilvēka vainu sūdzēt. Tur ir starpība. Bet tālāk tādas detaļas ne vienmēr ir vajadzīgas. Lasām, piemēram, Lūkas 15:21, jūs to zināt no galvas. Pazudušais dēls nāk pie sava tēva. Un ko viņš saka: „Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm.” Pirmkārt pret debesīm. Jo debesu Tēvs jau nepārdzīvoja mazāk nekā viņa miesīgais tēvs. „Un esmu grēkojis arī pret tevi un neesmu vairs cienīgs. Tagad es varu cerēt tikai uz žēlastību.” Bet viņš neuzskaitīja – es esmu tik daudz naudas izšķērdējis, tad es pa krogiem dzīvoju, tad es gāju uz nezin kādiem namiem vēl. Un tad es vēl tur darīju to un to. Tas nav jāsaka. Kāda nu kādam ir interese zināt, cik dziļi viņš ir vārtījies dubļos. Es esmu vainīgs, es neesmu cienīgs. Es esmu vainīgs pret Dievu, es esmu vainīgs pret cilvēkiem. Ar tādu atzīšanos pietiek. Ja šī atzīšanās ir patiesa un nāk no sirds.

Līdzīgu atzīšanos mēs lasām Lūkas 17:4. „Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl - piedod viņam.” Tātad, kā viņš ir grēkojis? Ar vārdiem grēkojis, aprunājis un ko mēs zinām, kā tik cilvēki nevar grēkot. Un te nav minēts, ka viņš būtu atkārtojis visus tos vārdus, to es tam teicu, to es tam teicu. Nē, bet viņš saka: „Brāli, es esmu vainīgs tomēr tavā priekšā un man ir žēl. Ar tādu atzīšanos pietiek, bet tas ir arī jāzina visiem, kas šinī grēkā ir kaut cik iesaistīti. Lai tas būtu aprunāšanas grēks vai kāds cits grēks, visi, kas var zināt, ka tāda kļūda ir notikusi, tiem ir arī jāzina, ka man ir arī žēl. Ja viņi to nezina, es tikai sevī vai tikai ar vienu cilvēku mēģinu salīgt, tad tas grēks vēl nebūs salīdzināts un es nevaru vēl saņemt Dieva žēlastību.

Jūs būsiet dzirdējuši, ka jau senie romieši izteica tādu vērojumu, ka kļūdīties ir cilvēciski. Viņi saka: rara humanum. Jaunajos mūsu laikos kāds domātājs, arī pieliekot tādu zināmu asprātību klāt, ir paplašinājis šo sakāmvārdu. Un viņš ir teicis – kļūdīties ir cilvēciski, bet atzīt savu kļūdu ir pārcilvēciski. Mēs tomēr esam redzējuši, ka Dievs neprasa neko pārcilvēcisku. Ieiet pie brāļa un pasacīt: „Brāli, es tomēr esmu vainīgs. Man ir žēl, ka es neesmu pret tevi pareizi rīkojies.” Vai tas ir pārcilvēciski? Tas nav pārcilvēciski. To katrs var izdarīt katrs, kam vien ir laba griba to darīt. Un Dievs arī no mums to prasa. Ja mēs to darām, tad mēs gūstam lielas svētības. Kā šajā dzīvē, tā arī mūžīgajā dzīvē. Un es gribētu uzskaitīt, ka Dieva Vārds mums atklāj, kādas svētības mēs mantosim, ja mēs parādīsim šo kristīgo drosmi, šo kristīgo vīrišķību, lai pieietu klāt pie tiem, kuru priekšā mēs varētu būt ar kaut ko vainīgi, un atzītu savu vainu.

Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” (Psalmi 133:1) Un mēs visi piekritīsim – cik jauki ir, ja ģimenē ir saticība un vienprātība. Cik grūti ir, ja nav starp kaimiņiem vienprātība, un cik jauki ir, ja šāda vienprātība atjaunojas un mēs varam skaidri skatīties otra acīs. Un šādu saprašanos rada atzītas kļūdas. Ne tas, ka kļūdu nav, jo kuram cilvēkam kļūdu nav? Kurš savā ģimenē nav pielaidis kļūdu, kurš, ar kaimiņiem satiekoties, nav pielaidis kļūdas, kurš to nav darījis draudzē vai sabiedrībā? Bet atzīt kļūdas, no tīras sirds atzīst: „Jā, tur es biju vainīgs.” Tas rada šo jauko vienprātību, kuru apdzied dziesminieks.

Pirms diezgan daudziem gadiem divas jaunas kristietes strādāja vienā darba vietā. Viņas bija kopā vienlaicīgi mācījušās un izmācījušās, un tagad viņas abas kopā strādāja. Bet to vienu māsu visas pārējās darbabiedrenes ļoti ieredzēja. Bet par to otru māsu izteicās nevis slikti, bet, kā mēs sakām, rezervēti. Vienmēr tā kaut kā šķībi uz viņu skatījās un neko labu par viņu negribēja teikt. Un vienreiz tā māsa, ar kuru draudzīgāk apgājās, viņa saka tai darba biedrenei – kas jums ir pret manu ticības biedreni? Vai viņa strādā slikti? Nē, viņa strādā tāpat kā es. Mēs kopā esam mācījušās un mēs vienādi strādājam. Es to pati zinu. Es nestrādāju labāk par viņu. Nu, ja ticības dēļ, tad jau man tā pati ticība ir, kas tai otrai – nu kāpēc jūs pret mani tik laipnas esat un to manu māsu nevarat ieredzēt? Un ko jūs domājat viņai atbildēja tās darba biedrenes? Viņas teica: „Pareizi, tā ticība jums ir vienāda, strādājat jūs arī vienādi, viņa nestrādā sliktāk par tevi, bet mēs esam ievērojušas, ka viņa nekad neatzīsies, ka viņa ir kļūdījusies.”

Un tāpēc uz viņu skatījās šķībi, jo tā māsa neprata to mākslu – atzīties. Ja es esmu kļūdījies – nu jā, es esmu kļūdījies. Es negribēju neko ļaunu, bet es esmu kļūdījies savā darbā. Bet viņa bija tā ieņēmusies sevi taisnot un attaisnot, ka viņa nekad nav kļūdījusies. Un tas radīja saspīlētas attiecības, kas nebija ne jaukas ne arī mīlīgas.

Šādas attiecības kādreiz rodas ģimenē. Un tad klusē. Kādā rakstā bija frāze „modernās klusējošās ģimenes”. Vīrs un sieva dzīvo, bet viņiem nav par ko runāt savā starpā. Un tas ir tāds slogs, ko ilgi nevar panest. Tādu atmosfēru nevar ilgi izturēt. Un no kā tas nāk? Tas nāk no tā, ka ir kāda vaina, varbūt niecīgi maz, bet tā nav pārrunāta, tā nav izsūdzēta un vai vienam, vai otram, vai abiem trūka tās vīrišķības paskatīties acīs un pasacīt: „Es biju drusku vainīgs! Tur bija mana kļūda.” Un tāpēc šī atmosfēra ir tik smaga.

Es, rakstot šo konspektu, atcerējos savu piedzīvojumu samērā ļoti senos laikos, kad es vēl mācījos jūrskolā. Nu tur bija tādas formas drēbes. Un es piedalījos pie to tērpu izdalīšanas. Man bija tāds zināms sabiedrisks pienākums. Un vienreiz man gadījās lielas nepatikšanas. Es tur biju dalījis, nu tie, kas dienējuši, zina, ko sauc par bušlatu, tā ir tāda silta jaka. Mums bija melna jūrniekiem. Un bija jāatdod noliktavā atpakaļ, un man tas noliktavas pārzinis saka: „Ko tu man dod atpakaļ? Es tev dodu jaunu, bet tu man dod vecu, novalkātu. Un es skatos - tiešām, tā ir. Es saņēmu jaunus, bet tas, ko es it kā tagad viņam atdodu, tas ir jau lietots.

Nu viņš mani sāk rāt. Viņš saka – tu gribi mani piekrāpt un tā. Es domāju - nu laikam tas bušlats pie manis būs, es nekur neesmu licis. Pie manis, kur es biju, tikai tur bija tās drēbes un es nevienam neesmu devis, ne mainījis. Un uzreiz es tā domāju, tas noliktavas pārzinis man laikam gribēja iesmērēt, kā saka, un to vainu uzvelt man. Un tā viņš mani ļoti rāja, bet padarīt neko nevarēja, jo es nebiju materiāli atbildīga persona un tā tas arī pagāja. Un nekādas tālākas sekas tam nebija.

Es neatceros, vai tas bija tanī dienā, vai nākamajā. Pienāk viens no maniem biedriem, arī kursants, kurš skaitījās arī mans palīgs šajā pienākumā. Un viņš pasaka: „Vai zini, par to bušlatu tā vaina bija mana.” Un vairāk neko. Nu, es saku: „Nu labi, ja tava, tad tava.” Tātad viņam bija pieejams un viņš bija to maiņu izdarījis man nezinot. Vēlāk un arī tagad es domāju – kas viņu spieda pie manis nākt un atzīties, ka viņš to ir izdarījis. Tā lieta bija nokārtota. Tai nebija nekādas tālākas sekas. Un es domāju – taču viņam bija neērti skatīties man acīs. Man nebija uz viņu ne mazākās aizdomas. Bet viņam laikam sirds nebija mierīga un viņš domāja – labāk ir pateikt, man ir neērti skatīties tam cilvēkam acīs.

Mēs vēl mācījāmies vairākus gadus kopā. Neteikšu, ka viņš kļuva par manu labāko draugu, bet katrā ziņā man ar viņu bija ļoti labas attiecības. Un ja man viņam vajadzētu kaut ko pēc tam uzticēt, es to noteikti darītu. Atceroties šo notikumu, es gribu sacīt, ka jābrīnās, kāpēc kristieši to dažreiz nesaprot. Kāpēc mēs dažreiz nejūtam, ka mums ir neērti skatīties viens otram acīs. Un kāpēc mēs nemeklējam – kā to varētu likvidēt? Kādus vārdus no savas puses man vajadzētu pateikt, lai man būtu patīkami un labi skatīties acīs savam ticības brālim un varbūt arī savam ģimenes loceklim.

Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” (Jēkaba 5:16) Mēs lūdzam un ļoti bieži lūdzam par slimniekiem. Un ļoti skumstam par to, ka šīs lūgšanas ne vienmēr tiek uzklausītas. Un, lūk, vai te nevar būt iemesls – izsūdziet cits citam grēkus un lūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Ja mēs neesam izsūdzējuši un man ir kāda vaina, kuru es neesmu izsūdzējis un es gaidu, kamēr tas otrs spers pirmo soli, un es lūdzu, un mana lūgšana netiek uzklausīta. Vienprātība ir noteikums visām kopīgām lūgšanām. Arī lūgšanās pēc Svētā Gara. Tur Apustuļu darbos 2:1 ir teikts, ka vasarsvētku dienā visa draudze bija vienprātīga. Kā šī vienprātība tika panākta? Elena Vaita, aprakstot sagatavošanās laiku, lieto tādus izteicienus: „Mācekļi pazemoja savas sirdis patiesā nožēlā, (..) viņi izskauda katru iekāri būt pirmajam.”

Tātad, mīļie, lai saņemtu Svētā Gara vēlo lietu, ir jāizpilda vairāki noteikumi. Bet viens no tiem ir atzīt vainas un meklēt salīdzināšanos savā starpā. Varbūt tas ir nenoliedzams fakts, ka mēs šīs svētības, Dieva žēlastību un saticību, un mieru, visu to, kas nāk no vainas atzīšanas, šīs svētības mēs kavējamies iegūt. Mēs varētu daudz ko vairāk iegūt un būt daudz laimīgāki, ja mēs nekavētos atzīt savas vainas un kļūdas. Un ja mēs pārdomājam – kāds tam varētu būt iemesls? Viens iemesls var būt tas, ka mēs neuzskatām par vainu to, kas patiesībā ir vaina. Un varbūt ir pat pelnījis to nosaukumu grēks. Bet cilvēks domā – ak, tas nu tā. Tā nav ne vaina, nedz arī grēks.

Es jau minēju ceturto bausli, cik daudz nav cilvēku, kas pārkāpj to un nedomā, ka tas ir grēks šī vārda pilnā nozīmē. Apustuļu darbu 24. nodaļā mēs varam redzēt, ko apustulis Pāvils uzskatīja par grēku un netaisnību. „Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā, kā tikai šo vienu vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!” (Apustuļu darbi 24:20, 21) Šeit Pāvils atklāti izsūdz kādu savu kļūdu. Un šo kļūdu viņš sauc par vainu. Bet kāda tā vaina ir? Mums pat grūti precizēt. Iekš kā pastāvēja, kā juristi saka, „nozieguma sastāvs”? Varbūt to varētu, stingri ņemot, nosaukt par tādu diplomātiju, par tādu labi domātu viltību, ka viņš nepateica visu taisnību uzreiz ar ļoti labiem nolūkiem, bez viena slikta nolūka. Un tomēr viņš redzēja – tā ir viena lieta, kas man ir jāizsūdz. Un viņš visas publikas priekšā saka: „Tā nu ir viena vaina, kuru es esmu pieļāvis.”

Bieži vien klusēšanu mēs attaisnojam ar otra cilvēka grēkiem. Tātad ir bijis kāds pārpratums starp diviem cilvēkiem. Nu, kāpēc tad man pie viņa ir jāiet un jāpasaka: „Es esmu vainīgs”? Viņam taču arī ir vaina un vēl lielāka, lai viņš iet pirmais. Es nākšu, atzīšu, ka esmu vainīgs, otrs var mani pārprast, viņš var mani apkaunot, viņš var visiem izstāstīt: „Lūk, es sen teicu, ka tas Kleimanis ir vainīgs un tagad viņš pats atzīstas. Viņam citas izejas vairs nav. Nu viņš atzīstas un tagad jūs visi varat saprast, ka viņš patiešām šajā lietā ir bijis vainīgs.” Tas var notikt un arī notiek. Tas liecina, ka daudz kas ir atkarīgs arī no otrās puses. Ir jāprot izsūdzēt savas vainas un ir jāprot pazemībā uzklausīt, ja kāds nāk un izsūdz savu vainu. Ja tas nenotiek, tad tiešām var piedzīvot no cilvēku puses tādu kaunu un nepatikšanas.

Bet Ebrejiem 12:2 ir aprakstīts kāds, kas par kaunu nebēdāja. Viņu arī apkaunoja un netaisni apkaunoja, un tie, kas viņu apkaunoja, paši bija vainīgi. Un tomēr šis cilvēks par kaunu nebēdāja. Un jūs zināt, kas šis cilvēks bija. Un mēs saucamies Viņa vārdā. Kristus uzņēmās kaunu cilvēku priekšā. „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:5)

Kad redzēja, ka Viņš iet kopā ar diviem ļaundariem un nes koka krustu, tad domāja ne tikai to, ka Viņš ir romiešu priekšā vainīgs, ne tikai, ka Viņš ir kāds kriminālnoziedznieks kā tie divi slepkavas un zagļi, bet domāja, ka Viņš arī no Dieva ir atstāts. Jo cilvēki bija pārliecināti, ja kāds ir Dieva bērns, tad viņš nekad nenonāks līdz tādam negodam, ka viņš būtu jāsoda ar krusta nāvi. Jēzus uzņēmās krusta kaunu arī Dieva priekšā.

Piedomāsim pie tā, pie kā mums būtu bieži domās jākavējas. Pie Dieva tiesas debesu vissvētākajā vietā. Tur savā laikā tiek vai tiks nosaukti tavi un mani grēki. Varbūt manā un varbūt arī tavā dzīvē ir tādi grēki, kurus lasot, eņģeļiem ir ļoti neērti izrunāt tos vārdus. Varbūt tur tiek minēti tādi darbi, ka Dieva liecinieki – eņģeļi - novēršas ar pretīgumu, jo viņiem nepatīk, ka tādus vārdus min un tādus darbus min, kādus cilvēki savā laikā ir darījuši. Bet viens ir tas, kas nebēdā par kaunu. Viņš pieceļas un saka: „Ar šo grēcinieku Es esmu saistīts. Un to grēku Es zinu. Un par šo grēku Es esmu gatavs atbildēt un Es par šo cilvēku, nu kā mēs šodien cilvēcīgā valodā sakām, galvoju. Jums viņš ir pretīgs un jums, eņģeļiem, gribas novērst savu skatu no šī cilvēka biogrāfijas. Bet Es stāvu viņam līdzās. Viņš ir Mans brālis, viņš ir Mans draugs.”

Lūk, tāds ir mans Glābējs un tā Viņš atzīstas mūsu grēkos un atzīst Sevi par grēcinieku draugu. Bet mēs bieži neatzīstam paši savas vainas, kuras mēs paši tiešām esam darījuši. Tur nav nekāda runa par kāda otra vainas uzņemšanu, bet par paša vainu, mēs gribam sevi nostādīt it kā tā nebūtu mūsu. Lai mums būtu miers ar Dievu, lai mums būtu miers ar cilvēkiem, Jēzus ir gājis krusta mokās un krusta nāvē. Vai tad mums miers nav vajadzīgs? Bet mēs bieži dodam priekšroku naidam un nemieram, un tā darām dažreiz tāpēc, ka negribam pateikt dažus vārdus. Dažus patiesus, sirsnīgus vārdus par to, ka mēs esam vainīgi. Un tāpēc mēs labāk dzīvojam nemierā, dzīvojam nesaticībā vai tādā baigā klusēšanā, kāda notiek ģimenē un sabiedrībā.

Mīļie, es gribu atgādināt sev un arī jums, mēs saucamies par kristiešiem. Un šim vārdam ir kāda nozīme, ja mēs cenšamies darīt, ko Kristus darīja. Bet ja mēs domājam, ka uz mums tas neattiecas, tad šim mūsu nosaukumam nav nekādas nozīmes. Kādreiz kāda draudzes locekle, mēs runājām par to, kā viņa ir rīkojusies kādā gadījumā, un es viņai atgādināju, ka Kristus šādā, ļoti līdzīgā, gadījumā ir rīkojies pavisam citādi. Un tā māsa pateica: „Jā, bet es jau neesmu Kristus!” Nu pareizi, tu neesi Kristus, bet tu esi kristietis. Un ja tu nemaz negribi būt tāds kā Kristus, tad jau nav nozīme, ka tu saucies par kristieti.

Mīļie, Dieva žēlastība ietver sevī visu. Dieva žēlastība, tas ir miers. Dieva žēlastība ir labas attiecības ar cilvēkiem, Dieva žēlastība ir mūžīgā dzīvība. Debesu Tēvs to sagādāja par ļoti dārgu maksu. Bet mums Viņš piedāvā to ļoti lēti un dažreiz par to ir vajadzīgs tikai pateikt dažus patiesus un sirsnīgus vārdus. Pārbaudīsim, vai mēs neesam šos vārdus parādā Dievam, vai neesam tos vārdus parādā cilvēkiem, un lai Dievs palīdz šos parādus kārtot!

(Autors: Īzaks Kleimanis)