Dvēseles logi

Svētie raksti ir tāda dārgakmeņu krātuve, kur daudzi dārgakmeņi guļ virspusē. Šo dārgakmeņu mirdzums ir tūlīt redzams, mēs varam to viegli pacelt un arī novērtēt. Bet pēc citiem ir jārok. Citus mēs paņemam rokā un nevaram un nevaram uzreiz šo mirdzumu atrast. Tie ir vēl jāslīpē un jāpulē. Jāskatās pret gaismu un tad tikai mēs redzam, ka arī tā ir dārga patiesība. Bieži vien tās patiesības, pēc kurām dziļāk jārok, ir nozīmīgākas pat par tām, kuras ir ātri ievērojamas. Un arī šoreiz gribu ar jums padalīties ar tādu Dieva patiesības dārgakmeni, kura vērtību man uzreiz neizdevās atklāt, bet kopīgi pārvērtējot, mēs varēsim šo dārgakmeni novērtēt.

Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.” (Mateja 6:22-23) Pat padomājot, to nav vienkārši saprast, ko īsti šis teikums izsaka mūsu garīgajai dzīvei.

Acis mēdz saukt par dvēseles spoguli. Ieskatoties cilvēkam acīs, mēs varam daudz ko no dvēseles un garastāvokļa redzēt. Ar acīm cilvēks arī uzņem visvairāk iespaidu no ārienes. Piemēram, nedzirdīgs cilvēks, ja viņš ir zaudējis dzirdi, viņš tomēr nezaudē tik daudz, kā neredzīgs cilvēks. Neredzīgais zaudē vairāk nekā nedzirdīgais, jo lielākā daļa no visiem iespaidiem tiek uzņemti ar acīm.

Ja acis ir dvēseles logs, tad no ārpuses tajā var viegli ieskatīties. No ārpuses var ieskatīties dvēselē, bet dvēsele skatās uz visu apkārtni caur acu logu. Un, ja šis logs nav skaidrs, ko tad mēs varam redzēt? Dažreiz braucot ar mašīnu liekas – no kurienes tāda migla? Bet tā nav migla. Ir aizsvīdis logs temperatūras starpības iespaidā. Noslaukot tūlīt var redzēt, ka diena ir gaiša un logs nebija tīrs.

Varbūt jūs esat dzirdējuši par sievieti, kas skatījās pa logu pati uz savu veļu, ko viņa bija izkārusi ārā uz virves pēc mazgāšanas. Un viņa brīnījās, kāpēc drēbes tik slikti izmazgājušās. Palagiem melnas strīpas! Bet cita sieviete, kas bija klāt, teica: „Paskaties, kāds ir stikls!” Strīpas nebija uz palagiem, bet uz stikla.

Un tagad, ja mēs domājam par garīgo dzīvi, mēs vērtējam dzīvi, mēs vērtējam cilvēkus, mēs domājam par nākotni. Vai ir nozīme tam, ar kādām acīm mēs skatāmies uz to visu? Svētajos Rakstos mēs varam atrast vairākus piemērus tam, kas mūsu acis var piesārņot.

Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” (Mateja 20:15) Viena lieta ir skaudība, kas padara cilvēka redzi neskaidru. Tas notiek tā: ja cilvēkā ir skaudība, tad viņš redz to, kas citam vairāk vai labāks. It kā tam citam viss būtu labi, bet to, kas pašam, to viņš atkal redz, ka tas ir par maz, jo skaudība ir pārvērtusi viņa aci tā, ka prieka vietā viņš redz tikai neapmierinātību.

Kādreiz sen, kad kolhozs maksāja tikai vienu reizi gadā, man gadījās būt vienā lauku mājā tajā dienā, kad kolhoznieki saņēma algu. Un es redzēju, kā viens kaimiņš to saņēma un kā otrs. Starpība bija ļoti liela. Viens sacīja: „Iedomājies, tik un tik.” Un uzskaitīja to, cik nu tās naudas bija. Es priecājos līdzi, jo tie bija mūsu brāļi, kas bija nopelnījuši un saņēma algu. Tad otrā dienā es sastapu arī otru kaimiņu. Arī tas bija man pazīstams, bet jāsaka gan, ka tas nebija kristietis. Es viņam teicu: „Jūs neesat par velti strādājis – vakar jums arī naudu samaksāja.” Bet viņš atbildēja: „Kas tā par naudu, tās ir tikai asaras.” Tātad ļoti maz viņš laikam bija saņēmis. Vēlāk izrādījās, ka viņš bija saņēmis vēl vairāk naudu, nekā otrs, kurš par savu algu priecājās. Bet viņa acs un skats bija citāds. Viņš redzēja iemeslu neapmierinātībai tā vietā, lai priecātos.

2. Tesaloniķiešiem 2:10-12 ir runa par cilvēkiem, par garīgi akliem cilvēkiem, kuru ir ļoti daudz un par kuriem mēs ļoti skumstam. Mums visiem ir labi pazīstami cilvēki, mēs viņiem dodam Bībeli, bet viņi nesaprot. Mēs dodam viņiem jauno druku – viņi tik un tā nesaprot. Dodam „Ceļš pie Kristus” – viņiem ir garlaicīgi. Dodam „Pasaules problēmas” – atkal nesaprot. Bet mēs domājam – kā var būt tik akls cilvēks? Un ar ko tad īsti viņš savas acis ir samaitājis? „Kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc, ka tie nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā, ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” (2. Tesaloniķiešiem 2:10-12)

Man liekas, ka sevišķi tas pēdējais ir kā tāda skabarga, kas ļoti maitā cilvēka redzi – mīlestība pret netaisnību. Ja cilvēkam patīk netaisnība, tad viņš var nonākt pie tā, ka viņš nevienu grāmatu vairs nesaprot, nevienu cerību vairs nepieņem un neatzīst vairs nevienu no Dieva baušļiem, jo viņš ir iegājis tādā „patikšanā”, ka viņam patīk tā netaisnība, ko dara viņš pats un varbūt arī tā, ko dara citi.

Un tāpēc arī Bībelē ir minēti cilvēki, kuri ir garīgi akli. Ar grēku, netaisnību, ar kavēšanos un tīksmināšanos pie netaisnības, cilvēki ir samaitājuši savu garīgo redzi un tagad viņi patiešām vairs neredz. Dusmas, patmīlība, glaimi, tie dara cilvēku aklu.

Tev nebūs tiesu pārgrozīt, tev nebūs uzlūkot neviena vaigu, tev nebūs uzpirkšanas dāvanas ņemt, jo tās apstulbo gudro acis un pārgroza taisno lietas.” (5Moz 16:19)

Tam ir arī liela nozīme priekš mums, kas neesam nekādi tiesas vīri, bet mums tomēr sanāk spriest par vienu otru lietu. Te es gribu sacīt, ka draudzība ir laba lieta, mums vajadzētu būt tuviem un mīļiem draugiem vienam pret otru. Bet dažreiz draudzība kļūst tik cieša, ka mēs zaudējam objektivitāti, tas ir – mēs zaudējam savu garīgo redzi. Var sadraudzēties ar kādu tik ļoti, ka visu, kas draugam ir slikts, atzīst par labu, arī to, ko otrs dara ļaunu. Tāda ir draudzība, no kuras mums ir jāpiesargās. Pāri pār visu vajadzētu būt kristīgai mīlestībai un labvēlībai vienam pret otru.

Tā mēs varētu uzskaitīt katru netaisnību un kļūdu, kas ir kā svešķermenis acī, ka cilvēks nevar vairs redzēt. Mēs visi to esam piedzīvojuši – kaut kas iekrīt acī un ar to vairs nevar redzēt. Mēs ne iet, ne braukt nevaram, jo mūsu redze līdz ar to ir aizkavēta.

Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mateja 7:5) Te ir rakstīts par cilvēku, kurš redz skabargu cita acī, bet neredz baļķi savā. Viņam tiek norādīts, lai vispirms no savas acs izvelk to „baļķi,” un no otra acs tikai tad to skabargu. Kas tās par skabargām, kas tie par baļķiem? Tie ir mūsu grēki, netaisnības, kļūdas, nepareizas runas, nepareizas domas, nepareizas jūtas – tās apmiglo mūsu acis un mūsu redze vairs nav skaidra, mēs nevaram ieraudzīt to, ko Dievs mums rāda mūsu glābšanas dēļ.

Cik svarīgi ir redzēt pareizi? Cik bēdīgi ir redzēt nepareizi, neredzēt pietiekoši labi? Lasot dažādus piemērus Bībelē, var saprast, ka pareizs skats, pareiza redzēšana, tā ir puse no uzvaras, bet, kad mēs redzam savu ceļu nepareizi, tad mēs jau tikpat kā esam zaudējuši, esam cietuši neveiksmi savā situācijā, varbūt pat visā dzīvē.

Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.” (Apustuļu darbi 9:7) Kas bija šie ceļabiedri? Tie bija Pāvila pavadoņi. Pāvils gāja uz Damasku un Kristus viņam parādījās. Kā jūs domājat, vai Kristus negribēja parādīties arī pārējiem cilvēkiem? Vai ir kāds cilvēks, kuram Kristus negrib atklāties, parādīt, ka Viņš ir Pestītājs? Vai ir kāds, kuru Jēzus neaicina? Bet, lūk, Pāvilam redze bija skaidra, viņš redzēja, ka Tas ir viņa Pestītājs. Par pārējiem mēs nezinām, kādi, baļķi, grēki, skabargas un aizspriedumi viņiem neļāva saskatīt viņu Pestītāju. Tā vietā, lai viņi redzētu Pestītāju, viņi neredzēja neko. Cik tas ir bēdīgi un cik bieži tas atkārtojas! Mēs atšķiram Bībeli un sakām: „Te ir Tava glābšana, laime, tavas ģimenes laime, laime uz nāves gultas, te ir tava cerība bojā ejas laikmetā. Bet cilvēks tajā neko nesaskata. Kāpēc? Tāpēc, ka redze ir samaitāta. Ir kāds grēks, ir kāda skabarga, netaisnība, kāda miesas bauda, ko cilvēks lolo un negrib atmest, vai arī kāds cits traucēklis, šādi cilvēki tiešām arī neredz. Cilvēks ir akls un paiet savai glābšanai garām.

Kad Dieva vīra kalpotājs cēlās agri no rīta un izgāja ārā no mājas, redzi, tad karaspēks ar zirgiem un ratiem bija jau pilsētu ielencis, un viņa puisis tam sacīja: "Ak vai, mans kungs! Ko nu darīsim?" Bet viņš atbildēja: "Nebīsties, jo to, kas ir ar mums, ir vairāk nekā to, kas ir pie viņiem." Un Elīsa lūdza Dievu un sacīja: "Kungs, lūdzams, atver viņam acis, ka viņš var redzēt!" Un Tas Kungs atvēra tā puiša acis, ka tas redzēja, un, lūk, kalns bija pilns ugunīgu zirgu un ratu visapkārt ap Elīsu.” (2. Ķēniņu 6:15-17)

Tas izsaka daudz arī ticīgam cilvēkam. Mēs dzīvojam dažādos dzīves apstākļos un dažreiz šie apstākļi ir tādi, ka mums liekas, ka mēs būtu aplenkti. Kā šajā notikumā, šiem Dieva vīriem liekas, ka viņi ir karavīru aplenkti un no ienaidniekiem nekādi nevar glābties, ka nav izejas. Bet, ja acis ir atvērtas, tad viņi redz, ka Dievs vēl var sniegt palīdzību, ka Dievam vēl ir padoms un šis padoms ir daudz spēcīgāks par to, ko sātans grib nodarīt. Ja redze ir bojāta, tad cilvēks, arī ticīgs cilvēks, dzīvo neziņā, varbūt izmisumā, un, ja šinī gadījumā neatvērtos acis, varbūt viņš aizietu tālu, padotos ienaidniekam vai bēgtu.

Līdzīgs piemērs: „Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: "Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs." Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: "Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri; un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs."” (4. Mozus 13:31- 33)

Tie bija izlūki, kas gāja izlūkot apsolītajā zemē. Viņi visi gāja kopā. Viņi redzēja vienu un to pašu zemi un redzēja vienus un tos pašus amoriešus un kanaāniešus. Kāpēc tik liela starpība? Viens saka: „Tas nekas, iesim droši! Mēs noteikti uzvarēsim!” Bet otri saka: „Mēs esam pazuduši, mums nav nekādu cerību, jo tie vīri, ar kuriem mums būs jācīnās ir liela auguma!”

Vai tad Jozua un Kālebs neredzēja šos vīrus tik garus, cik viņi bija patiesībā? Nē, viņi vīrus redzēja vienādus, bet acis viņiem nebija vienādas. Viena acis bija mazgātas ar cerību un paļāvību uz Dievu. Citam bija tālredzīgas acis, viņš aiz visiem šķēršļiem nesaredzēja Dieva izpalīdzīgo roku. Viņi neko vairāk neredzēja, kā kānaāniešu cietokšņu mūrus un viņu pašu ieročus.

Kā mēs raugāmies uz Dieva apsolījumiem, baušļiem un prasībām? Kā mēs raugāmies uz tām grūtībām, kas var mūs sagaidīt nākotnē? Kā mēs raugāmies uz savām neuzvarētajām vājībām? Kā mēs raugāmies uz saviem brāļiem un savām māsām? Kā mēs raugāmies uz pasaules cilvēkiem? Vai viņi var atgriezties, vai arī viņi ir bezcerīgi un atmetami? Mazticības un grēka apmiglotās acis neredz Dieva spēku. Mēs runājam par grēku, par skaudību un citiem grēkiem, bet mazticība ir arī viens no grēkiem, kas apmiglo ticīga cilvēka acis un viņš neredz to, ko Dievs ir viņam sagatavojis. Mēs zaudējam cerību, jo mēs neredzam Dieva palīdzību, un tad arī mums nav panākumu mūsu ceļos, cīņās un pasākumos.

Mūsu Glābējs staigāja šeit pa zemes virsu. Viņš bija mums līdzīgs cilvēks – Viņa acis bija kā mūsu acis, bet tās bija ļoti tīras un skaidras. Ko Kristus ar savām acīm redzēja? Jāņa evaņģēlija 8. nodaļā ir aprakstīta kāda grēciniece. Glābējs redzēja daudz grēcinieku. Tos redzēja arī citi cilvēki, bet viņi sacīja, ka šos grēciniekus vajag nomētāt ar akmeņiem vai padzīt no mājām. Kāpēc tā sieviete te vēl ir atnākusi? Un ko blēdīgie muitnieki un tas, kurš kokā bija uzkāpis, vēl no Jēzus grib?”

Tā grēciniekus redzēja cilvēki, kuri bija mazticīgi, iedomīgi un paštaisni. Bet ko Jēzus redzēja un kāds bija Viņa skats? Viņš redzēja, ka arī tie ir Dieva bērni. Jēzus redzēja, ka tie ir arī sātana gūstekņi, kurus vajag atbrīvot.

Bija kāds stāsts par tēlnieku, kurš kopā ar savu draugu aizgāja uz akmens lauztuvēm. Viņš pie viena akmens bluķa nostājās un skatījās. Viņš bija tā aizkustināts, ka asaras sāka birt no viņa acīm. Tēlnieka draugs viņam vaicāja, ko viņš šajā bluķī saskata, tas taču ir tikai parasts akmens bluķis. Tēlnieks viņam atbildēja: „Šajā akmens bluķī ir eņģelis un es vēlos to atbrīvot.” Tēlnieks ar to domāja, ka viņš vēlas šo akmeni ņemt savā darbnīcā un izveidot eņģeļa figūru. Tāpat arī Jēzus katrā cilvēkā redzēja to, ko nespēja saskatīt citi. Farizeji un Rakstu mācītāji teica: „Šī nemācītā tauta ir nodeldēta.” Bet Jēzus teica: „Svētīgi esat jūs, kas esat garā nabagi!” Tā Pestītājs raudzījās uz cilvēkiem. Tā Viņš raudzījās uz savu darbu un uz tām grūtībām, kas Viņam bija jāpiedzīvo. Mēs piedzīvojam grūtības, garīgās cīņas un dažreiz arī pagurstam. Mūsu Pestītājs piedzīvoja lielākas grūtības un arī lielāku vilšanos.

„… Tad visi mācekļi atstāja Viņu un bēga.” (Mateja 26:56) Sākumā no Jēzus novērsās tie, kurus Jēzus bija dziedinājis, kurus Viņš bija brīnišķīgi paēdinājis. Tad aizgāja 70 mācekļi, kas ar Viņu bija ilgi staigājuši. Trīs vistuvākie mācekļi nogulēja liktenīgo brīdi Ģetzemanes dārzā. Viens no Jēzus mācekļiem Viņu nodeva un pārējie aizbēga tad, kad Pestītājam bija jādodas uz Golgātu.

Kā Viņš tad skatījās uz to, kas notika Viņa dzīvē un dzīves cīņā? Vai Viņam šīs ciešanas nelikās veltīgas? Vai nelikās, ka būtu jāklausa Rakstu mācītāju un Israēla virsnieku ironiskajam padomam: „Kāp no krusta nost, tad mēs zināsim, ka Tu esi Dieva Dēls!” Vai bija vērts dzert šo rūgto kausu līdz pēdējam pilienam? Bet Jēzus redzēja citādi, nekā cilvēki to redzēja. Viņš savā ticībā redzēja augļus, ko nesīs Viņa nāve. Viņš redzēja tos, kas Viņu aizliedza, ka tie atgriezīsies un kļūs par Dieva bērniem, un tā arī notika.

Jēzus mira vientuļš, bet Viņa nāve netika aizmirsta un nebija veltīga. Atgriezās visi tie mācekļi, kas bija aizbēguši. Tas, kurš Jēzu aizliedza trīs reizes, tas arī trīs reizes apstiprināja: „Kungs, Tu zini.” Un Kungs zināja, ka Pēteris Viņu mīl no visas savas sirds. Nāca Nikodēms, nāca Jāzeps, un tālāk rakstīts, ka arī daudzi no priesteriem un Rakstu mācītājiem kļuva ticīgi.

Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.” (Jesajas 53:12) To Kristus piedzīvoja, jo Viņa ticības un cerības acis bija skaidras. Viņš redzēja tālu, un Viņš bez šaubām redzēja, ka arī no mūsu samaitātās paaudzes būs raksturi, kas pārvērtīsies, būs tādi, kas atgriezīsies, būs tādi, kas varēs ieiet pa pērļu vārtiem.

Ar kādām acīm mēs vēlamies skatīties uz savu dzīves cīņu un kalpošanu? Ar kādām acīm mēs vēlamies skatīties uz mūs dzīves ceļu, laika nobeigumu un draudzes darbu, uz brāļiem, māsām un viņu izaugsmi? Vai mūsu acis ir mazgātas ar cerību, ticību un mīlestību?

Glābējs mums deva vēsti par Laodiķeju. Atklāsmes 3. nodaļā ir aprakstīts viens no padomiem, ko Dievs izsaka mums. „Es tev došu padomu: pērc no Manis (..) acu zāles tavas acis svaidīt, lai tu kļūtu redzīgs.” Mīļo brāli, mīļā māsa, lai tu un es varētu redzēt, cik liela un cik skaista ir glābšana, ko Dievs mums piedāvā!

Cik varena, cik tuva ir Dieva roka, kaut gan tev šodien ir grūtības un „sīrieši” aplenc tavu dzīvi un tavu namu. Bet kaut tu redzētu, ka to, kas ir par tevi, to ir vairāk nekā to, kas ir pret tevi. Kaut tu varētu uzlūkot savus kaimiņus, tavas pilsētas daudzos iedzīvotājus, kas šodien ir tikai akmens bluķi, kas neredz glābšanu, kas neredz neko iekārojamu Jaunajā Pasaulē. Kaut tu varētu ieraudzīt, ka tie ir Dieva bērni, kurus Kristus ir spējīgs atbrīvot! Lai Dievs svaida mūsu acis ar ticību, cerību un mīlestību. Kaut Dievs mums dotu tādas acis, kādas ir bijušas Kālebam un Jozuam, tādas acis, kādas ir bijušas Jēzum Kristum!

(Autors: Īzaks Kleimanis)