Radīšanas atcere

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)

Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. 9 Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. 10 Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”

(2Moz 20:8-11)

Sabats latviski nozīmē atpūta, darba pārtraukšana. Septītā diena ir diena, kuru ir iesvētījis Dievs. Par nožēlu jāatzīst, ka sabats pat kristiešu pasaulē netiek īpaši cienīts. Cilvēki ir pārāk aizņemti, lai to ievērotu. Ir daudz plānu, kas iejaucas šīs dienas mierā. Labie nodomi kaut kā tiek sašķobīti, apziņa tiek pārāk durstīta no nedēļas atmiņām, lai satiktos ar Dievu. Daudziem savukārt sabats liekas vecmodīgs, neiespējams mūsu modernajā laikā.

Teologu pasaulē sabats tiek noniecināts, tas esot Vecai Derībai piederīgs, un to bieži sauc par jūdu sabatu. Dzirdam arī apgalvojumus, ka tas esot piesists pie krusta un aizvietots ar žēlastību.

Lūk, visas šīs atziņas it kā nākot no “Sola Scriptura” - vienīgi Raksti” pētījumiem. Tur visas dievišķās pavēles tiek vērā ņemtas, bet vienīgi par sabatu ir klusums. Ja jūs atvērsiet kristīgo grāmatu veikalu, jums būs grūti atrast lasāmvielu, kas sniegtu skaidru Rakstu valodu par šo tēmu.

Gribētu nedaudz vēl vairāk pateikt. Varbūt būšu nepopulārs. Mēs savukārt no savas puses cenšamies pierādīt, kura ir šī diena, kad tā ir kristiešu pārgrozīta, un tomēr tā ir tikai mazākā daļa. Mēs maz runājam galveno: par tās saturu, par sabata svētībām, par sabata piedzīvojumu un tā svinībām. Man bieži nācies sastapties ar draudzes locekļiem kuri ļoti precīzi pateiks kura ir šī diena, ko šajā dienā nedrīkst darīt. Bet kad jautāju, ar ko sabats ir jāpiepilda, tad iestājas klusums. Zinām, ka šajā dienā jāapmeklē dievnams, bet kā piepildīt dienas atlikušo daļu? Tas ir jautājums par to, ko šī diena dod šodien mums. Tieši tas ir tas, pēc kā visvairāk ilgojas mūsu paziņas šodien. Draudzes mācītājiem, draudzes padomei bieži šī diena ir pilna ar pārrunām, kas noticis, kas jādara turpmāk. Koristiem tā ir aktīva mēģinājumu diena. Vai tas ir labs piemērs sabata svinēšanai?

Sabata bauslis, kuru tikko nolasīju, sākas ar aicinājumu pieminēt, gatavoties ikdienā šīs dienas svinībām. Tātad sabata ievērošana jau sākas mūsu ikdienas piedzīvojumos, mūsu attieksmē pret Dievu un saviem tuvākiem. “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī…” Un beigās ir pateikts kādēļ. “Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”

Kā redzam, te ietverta pamat filozofija par to, no kurienes mēs nākam un kāda ir mūsu attieksme pret mūsu Radītāju un viņa radību. Tas arī veido to, par ko mums galvenokārt vajadzētu domāt svinot sabata dienu.

Bet te mēs saskaramies ar mūsdienu sīvāko cīņu starp diviem pasaules uzskatiem: starp Bībelisko un evolucionāro. Grieķu filozofs Aristotelis iedibināja evolūcijas mācību, ka viss cēlies no sevis. Tātad mēs it kā esam neatkarīgi no Dieva? Un kristīgais teologs Darvins šo ideju centās pamatot ar pētījumiem. Viņš izveidoja jaunu reliģiju, ne zinātni, bet evolūcijas ticību. Dieva noliedzējiem - ateistiem evolūcijas ticība bija tieši pa prātam un daudzi vēl joprojām ir evolūcijas ticības piekritēji.

Šajā gadā pagāja 200 gadi kopš Darvina dzimšanas, man gadījās noklausīties raidījumu, šim notikumam par godu, kurā uzstājās Latvijas Universitātes cietvielu fizikas institūta pētnieks Roberts Paeglis. Viņš sacīja, ka visā pasaulē ir zinātnieki, kuri pretēji Darvinam tic, ka Dievs ir radījis pasauli un to radījis pirms sešiem gadu tūkstošiem. Un ka ģeoloģiskos slāņus izskaidro vērienīgā vispasaules katastrofa, kas izpostīja zemi - plūdi, kas notikuši 4500 gadu atpakaļ. Viņš arī sniedza viedokli par cilvēku vecumu un par zemes klimata izmaiņām pēc grēku plūdiem. Esot teorijas par to, ka pirms plūdiem bija cits atmosfēras spiediens. Viņš sacīja ka arī dinozauri nav šķērslis šim uzskatam par īso zemes mūžu. Jo dinozauru kaulos atrodamas asins šūnas, un tas nevarētu būt pie nosauktajiem 65 miljonu gadiem(BEREX)[1]. Bībele norāda, ka dinozauri bija radīti vienu dienu pirms cilvēka radīšanas.

Paeglis atgādināja, ka visvienkāršākais organisms mikrobs sastāv no 50 elementiem - no 50 molekulām. Katrs no tiem ir kā maziņš motoriņš un bez viena no tiem šis mikrobs vispār nevarētu eksistēt. Zinātnieks teica, ka Darvina laikā mikroorganismi nebija pētīti. Toreiz varēja pieņemt, ka no kādas želejas elektriskās izlādes rezultātā varēja kaut kas rasties, kas attīstījās tālāk un kļuva par organismu. Šodien faktiski ir ļoti grūti noticēt šādai pasakai. Jo ir daudzas lietas, kas liek tikšķēt mikroorganismam un ja kāda no viņa daļām pietrūkst, tad tas nav dzīvotspējīgs. Tā jau no mazākā dzīvā organisma līdz pašam lielākam mācamies, ka to visu radījis neaptverami gudrs Radītājs.

Roberts Paeglis atsaucās uz mūsu brāļa neiroķirurga Bendžamina Karsona (Amerikas dzīvā leģenda) vārdiem, ka “ņemot vērā tos zinātniskos faktus, kas skaidro pasaules rašanos, kuras ir pieejamas zinātnes literatūrā: man vienkārši pietrūkst ticības lai ticētu evolūcijai, lai ticētu, ka pasauli nav radījis Dievs.”

To arī ļoti labi apstiprinājis Arturs Barklavs - Grīnhofs grāmatā: “Mūsdienu zinātne un Dievs” ko izdevusi Latvijas Universitāte 2008. gadā. Tur 111.lpp. ir šāds citāts: “Zinātne, balstoties uz prātu, uz racionālo domāšanu uz pieredzes, uz eksperimentālā ceļā iegūtām atziņām, lietojot galvenokārt induktīvo metodi, tas ir, ejot no atsevišķā uz vispārīgo beigu beigās nonāk pie Dieva, kā savu pētījumu gala punkta. Nonāk pie atziņas, ka bez Dieva pasaule nav pilnīgi izskaidrojama.”

Pastāv uzskats, ka nekas ne no kā nevar rasties. Šodien zinātnieki ir nonākuši pie atziņas, ka Dievs visu radījis no sevis. Pētot materiālo pasauli ir atklāts, ka pati sīkākā materiālā daļiņa pastāv pateicoties enerģijai. Būtībā nav nedalāmās pamatvielas. Molekulas sastāv no atomiem un atomi no elektrona līdz protonam un neitronam. No elektrona līdz protonam un neitronam viss ir enerģijas izpausme. Šodien jau ejam tālāk un runājam kvantu fizikas valodā. Tas viss paziņo vienu: viss, pastāv Dieva spēkā. Apd 17:28: “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam…” Tātad mēs joprojām gan fiziski gan garīgi esam pilnīgi atkarīgi no Dieva. Sabats, kurā mēs pārdomājam par Dieva gudrību un spēku radot šo pasauli, mums neļauj aizmirst šo patiesību.

Kādreiz lielais franču matemātiķis, dabas zinātnieks un fiziķis Renē Dekarts uzstādīja jautājumu: “Bet kāpēc vispār kaut kas ir, tā vietā lai nekā nebūtu?”

Atbildi uz šo jautājumus jau 2700 gadus agrāk ir sniedzis Dievs ar pravieti Jesaju (Jes 45:18): “Tā saka Tas Kungs, kas radīja debesis, Dievs, kas veidoja zemi, - Viņš to nav radījis kā tukšu vietu, bet lai tā būtu apdzīvota.” Tātad Dievs radīja šo zemi ar īpašu nolūku, lai tā nebūtu tukša, lai te varētu dzīvot Viņa draugi. Dievs ilgojās pēc draugiem. Dievs vēlējās radīt sev draugus, ar kuriem varētu uzturēt stipras, mīlestības pilnas attiecības. Viņš izveidoja skaistu mājokli ar ziediem ar putnu dziesmām un pēc tam viņš radīja vīrieti un sievieti. Viņš tos radīja pēc savas līdzības. Lai tie valdītu pār zemi. Pēc cilvēku radīšanas nākošā diena bija sabats - svētību diena.

Un tā mēs saprotam, ka sabats mums atgādina radīšanas mērķi. Tas bija radīt draugus un uzturēt ar viņiem ciešu draudzību. Kaut arī cilvēks krita grēkā, tomēr šo nodomu Dievs nav mainījis. Viņš dara visu, lai cilvēku atjaunotu savā sākotnējā stāvoklī un lai no jauna vaigu vaigā mēs Viņu skatītu. Tāpēc pat šodien Dievs vēlas, lai mēs noliktu visas rūpes un šo dienu veltītu tieši viņam, kā Viņa draugi. Šo pašu domu Jēzus atgādināja mācekļiem pēdējā sarunā augšistabā (Jāņa 15:15): “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc, ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.”

Es ļoti labi atceros to brīdi, kad pirmo reizi lasīju šos vārdus. Tie mani tā saviļņoja. Lasīju tos atkal un atkal. Iedomājieties: Lielais Radītājs mūs sauc par saviem draugiem. Bet kad? Tas pateikts iepriekšējā pantā. Tad kad pildām Viņa pavēles. Kad atrodam laiku Viņam. Draudzībā ir jāiegulda laiks un tā ir septītā diena. Tā ir sabata diena. Tā mums ir jānošķir no citām dienām. Un te kā mūsu atbilde ir pielūgsme. Mēs esam no viņa atkarīgi, mēs esam aicināti Viņu pielūgt. Tā ir vēsts kas mums jāsludina: “pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus."

Radīšanas stāsts mums atgādina, ka esam radīti pēc Viņa līdzības. Bet šī līdzība liek vērot to ko, Dievs darīja, kā viņš rīkojās un tā liek mums rīkoties līdzīgi. Piemēram, sešas dienas viņš radīja un septītajā dienā Kungs atdusējās; tāpēc Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. Tāpat arī mums Viņš liek sešas dienas strādāt un padarīt visus savus darbus, un septītā dusēt.

Vai Dievs bija noguris? Nebūt ne. Bet viņš zināja, ka mēs nogursim. Viņš zināja, ka mums būs vajadzība pēc fizisko un garīgo spēku atjaunošanas. Ja tas bija vajadzīgs pirms grēkā krišanas, cik daudz vairāk tas vajadzīgs tagad pēc grēkā krišanas. Un tāpēc Dievs pēc darba nedēļas dusēja, lai sniegtu mums piemēru. To atgādina Jaunās Derības rakstos vēstules Ēbrejiem autors (Ebr 4:9-11): “Tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai. Jo, kas iegājis Viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem kā Dievs no Saviem. Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā, lai neviens nekristu nepaklausībā pēc tā paša parauga.”

Kad vijoles skolotājs spēlē skolēna klātbūtnē, vai to viņš dara, lai parādītu, ka prot spēlēt? Nē, to viņš dara, lai skolnieks mācītos spēlēt tāpat. Tāpat arī Dievs mums atstājis daudzus piemērus, lai mēs mācītos no Viņa un darītu tāpat. Viņš sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu un kas ir teikts par Viņu sabata dienā? Viņš pēc sava ieraduma bija dievnamā. Un tādiem cilvēkiem, kas seko Viņa paraugam, Viņš saka (Mat 11:28): “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Tātad nevajadzētu psihologus, mazāk vajadzētu slimnīcas, ja mēs savas nastas uzticētu Jēzum Kristum. Pie kam šeit vārds „atvieglināt” ir neveikli tulkots, burtiski būtu jātulko: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jums gribu sniegt sabata dusu.”

Jēzus sabata dienā piegāja pie cilvēkiem, kuri pat nelūdza to darīt, kuri pat iepriekš nebija izteikuši ticību Viņam, bet Viņš viņus dziedināja. Vai jūs varat iedomāties sevi tā neticīgā cilvēka vietā, kurš zemē bija gulējis 38 gadus un tad pie viņa sabata dienā pienāca Jēzus pajautāja vai gribi vesels būt un tad lika piecelties? Un šis cilvēks varēja piecelties. Vai tā nebija viņa laimīgākā diena?

Nesen man saeimas komisijā prasīja, kā varam zināt kura ir sabata diena? Kāpēc mēs prasām būt brīvi sestdienā. Atbildēju ka to var viegli uzzināt. Pirmā nedēļas diena pēc Bībeles bija Kristus augšāmcelšanās diena. Tātad latviski nosauktā svētdiena. Tad septītā diena, sabats, iznāk iepriekšējā, tā, ko mēs saucam par sestdienu.

Un beidzot mēs sabata bauslī esam nonākuši pie vārdiem: „tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” Ko nozīmē „būtu svēta”? Tas nozīmē - būtu mūsu dzīvē nošķirta svētai lietošanai. Tas nozīmē, ka Kungs šajā dienā īpašā veidā nāk pie mums. Tas nozīmē, ka Viņš mūs vēro un ierosina darīt to pašu, ko Viņš darīja sabata dienā. Mēs esam radīti tā, lai mūsos tāpat varētu tikt izlieta mīlestība. Tā kā Dievs rūpējas par mums, tā arī mēs tiekam aicināti rūpēties par citiem. Un tieši tam nolūkam arī ir dota sabata diena.

Man šķiet, ka to vislabāk apraksta Jesajas 58 nodaļa. „Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos - vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo Tā Kunga mute tā ir runājusi.”

Tātad sabats ir priecīga diena. Sabats mums atgādina, ka Dievs visā par mums rūpējas, ka visā esam no Viņa atkarīgi. Nesot prieku citiem, mūsu sirds tiks vēl vairāk iepriecināta. Kristus tā rīkojās, un Viņš aicina mūs rīkoties tāpat. Un lūk, tieši te ir atbilde uz jautājumu, kā mums jāpiepilda svētās stundas. Kristus joprojām ir Kungs par sabatu. Un Sabats jau no pašiem sākumiem līdz mūsu dienām ir celts cilvēka dēļ.

Autors: Valdis Zilgalvis


[1] Pētnieki apgalvo ka hemoglobīns nevar saglabāties 65 miljonu gadu.