Citus Viņš pestījis…

 

Un tā bija trešā stunda, kad Viņu sita krustā. Un bija likts uzraksts Viņa vainas apzīmēšanai: JŪDU ĶĒNIŅŠ. Un līdz ar Viņu sita krustā divus slepkavas, vienu Viņam pa labo, otru pa kreiso roku. Un raksti ir piepildīti, kas saka: "Viņš tika ļaundariem pielīdzināts." Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja galvas un sacīja: "Redzi, Tempļa noplēsēj un uztaisītāj trijās dienās, palīdzi pats Sev un kāp no krusta zemē." Tāpat arī augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apsmēja un sacīja: "Citus Viņš ir pestījis un Sevi pašu Viņš nevar pestīt. Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam." Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu zaimoja.” (Marka 15:25-32)

Tie sacīja: „Citus Viņš ir pestījis.” Vai tas tā nebija? Vai pie Viņa nepienesa slimus, vājus, velna apsēstus un nemiera pilnus? Jēzus viņus dziedināja un glāba. Bija cilvēki, par kuriem domāja, ka neviens šajā pasaulē nespēj viņiem palīdzēt. „Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.” (Marka 5:4)

Šim cilvēkam neviens nebija spējis palīdzēt, pat savaldīt viņu nebija iespējams. Turpat 25., 26. pantā lasām: „Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka.

Medicīna izrādījās bezspēcīga. Iztērētie līdzekļi neko nedeva. Vēl 39., 40. pantā lasām: „Un, iegājis namā, Viņš tiem saka: "Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet guļ." Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.” Sēru namā atskanēja smiekli. Tur bija nomirusi kāda jauna meitene. Tā bija sinagogas priekšnieka Jaira meita, un, kad Jēzus runāja par to, ka ir iespējams palīdzēt, cilvēkiem bija jāsmejas – kas var palīdzēt tas, kurš ir jau nomiris? Tomēr Jēzus varēja. Jēzus palīdzēja tam, kuru nevarēja savaldīt ar ķēdēm un pinekļiem, pieskāriens dziedināja sievieti, kurai neviens ārsts nespēja palīdzēt, arī meitenīti, kura bija nomirusi, Jēzus paņēma pie rokas un viņa piecēlās dzīva.

To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!"” (Lūkas 19:7) Šeit ir minēts kāds cilvēks vārdā Caķejs. Arī viņam bija vajadzīga palīdzība, bet viņam neviens negribēja palīdzēt, jo viņš bija grēcinieks un daudziem cilvēkiem bija nodarījis pārestības.

Jāņa 8. nodaļā ir rakstīts par kādu sievieti, kurai arī bija vajadzīga palīdzība. Bet viņai neviens šo palīdzību negribēja sniegt. Viņu nostādīja pūļa vidū un sacīja: „Redziet šo sievieti! Mozus ir pavēlējis tādas akmeņiem nomētāt. Tagad mēs gribam to darīt.”

Mēs zinām kādu cilvēku, kurš bija piekalts pie krusta, blakus mūsu Glābējam Golgatas kalnā. Viņš savu dzīvi bija nodzīvojis grēkos. Tagad ar saviem grēkiem bija sagādājis sev šo kauna un moku pilno nāvi. Arī viņam neviens negribēja palīdzēt un viņu izglābt. Bet Jēzus citus bija pestījis un arī šos Viņš pestīja. Par to grēcinieku, kura namā neviens negribēja iet, ir rakstīts, ka Jēzus viņu padarīja par Ābrahāma bērnu, par tādu, kam ir ticība, kam ir grēku nožēla, kam pieder mūžīgā dzīvība. Sievietei, kurai tika veltīti tikai rupji un pārmetuma pilni vārdi, Jēzus viņai deva padomu un spēku iet un negrēkot vairs. Mēs zinām, ka viņa to spēja. Un arī ļaundarim, kas savu dzīvi bija nelietīgi nodzīvojis, kuram neviens nespēja neko labu teikt, nedz arī glābt, Jēzus viņam deva solījumu, par kuru vairs lielāka nevar būt: „Patiesi Es tev saku šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” Ja Jēzus tā sacītu uz mani vai tevi, vai mēs nebūtu laimīgākie cilvēki pasaulē? Neraugoties uz visu to, kas mūsu dzīvē ir bijis, un neraugoties uz to, kas mūsu dzīvēs vēl stāv priekšā.

Tiešām, „citus Viņš ir pestījis.” Augstie priesteri runāja patiesību: „Citus Viņš ir pestījis.” Tos, kam citi negribēja palīdzēt, Kristus viņiem palīdzēja, viņus glāba. „Sevi pašu Viņš nevar pestīt.” Vai arī tā bija taisnība? Viņš pats sevi nevar glābt. Jūdi domāja, ka Jēzus nevarēja atbrīvoties no krusta, no apcietinājuma. Trešajā dienā izrādījās, ka Viņš to var un, ja Viņš varēja augšāmcelties un iziet no kapa, tad, protams, Viņš varēja arī nokāpt no krusta, tajā brīdī, kad augstie priesteri un farizeji Viņu apsmēja.

Un tomēr, ja mēs paskatāmies dziļāk, arī šajos vārdos bija patiesība. Jēzus tiešām nevarēja sevi glābt. Ja Viņš būtu nokāpis no krusta, mēs visi pazustu. Ļaundaris, kuram Jēzus apsolīja Paradīzi, būtu pazudis, būtu pazudusi sieviete, kuru Jēzus izglāba no farizejiem. To Jēzus nevarēja pieļaut. Viņš tiešām nevarēja pats sevi pestīt.

Nebrīnīsimies par šo lietu. Svētie Raksti, saka, ka ir lietas, ko Dievs nevar darīt: „Ja mēs esam neuzticīgi, Viņš paliek uzticīgs, jo Viņš nevar Sevi pašu aizliegt.” (2. Timotejam 2:13) Dievs ir mīlestība un Viņš nevar būt citāds, nevar sevi aizliegt, un tāpēc Jēzus tiešām nevarēja sevi atpestīt.

Lai mūs glābtu, Viņam vajadzēja atdot visu: „Kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs” (Filipiešiem 2:6, 7). Viņš nav mums atdevis savas varas un mīlestības pārpalikumu, bet Viņš sevi ir pilnīgi iztukšojis un visu to, kas Viņam piederēja, kas Viņš pats bija, to Viņš atdeva mums, lai mūs glābtu.

Viņam vajadzēja brīnišķīgi paēdināt izsalkušos, bet Viņš to nedarīja priekš sevis. Mēs lasām, ka tuksnesī gavējot, viņš nedarīja nekādus brīnumus, lai apmierinātu savu izsalkumu. Viņam vajadzēja dziedināt visus, un Viņa dziedinātāja spēks izplūda no Viņa, bet Viņš nedziedināja pats sevi.

Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, turpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” (Jesajas 53:4) Bija veseli ciemi un miesti, kuros nevienā būdiņā neskanēja sāpju nopūtas, kur nevienā ģimenē nebija slimnieku un vājo, jo Jēzus no Nācaretes bija izgājis tai vietai cauri, bet pats Viņš palika pilns sāpju un vājības. Viņš nevarēja pats Sevi pestīt.

Pie krusta Viņam vajadzēja iepriecināt ļaundari, Viņam vajadzēja rūpēties par savas mātes nākotni. Viņš nedrīkstēja rūpēties par sevi, sevi iepriecināt. Viņa abas rokas bija aizņemtas, lai palīdzētu mums, lai nestu mūsu nastas. Viņam nebija nevienas brīvas rokas, kura varētu palīdzēt viņam pašam. Tiešām, citus Viņš pestījis, bet sevi pestīt nevarēja.

Tāda bija Jēzus dzīve, tāda bija Viņa mīlestība. Tādai ir jābūt arī mūs dzīvei. Glābējs saka: „Jūs esat zemes sāls.” Sāls izceļ garšu un saglabā svaigumu. Tas, ko sāla, ir uzturvielas vai kas cits, bet pati sāls nav redzama, tā pazūd, tā izkūst. Tā sev neko nepaņem, tā pati nekas nav un sev arī neko neprasa. Tā tam ir jābūt mūsu dzīvēs. Mūsu „es”, mūsu patmīlībai, godkārei, mūsu personīgajām vēlmēm ir jāpazūd un jāizkūst kalpojot, gādājot un aizlūdzot par citiem. Pārbaudīsim savas dzīves mērķi un virzienu. Vai mēs dzīvojam citu labā? Vai mēs varam stāvēt blakus tam, kurš dzīvoja citiem un mira citu labā, bet neko nevarēja darīt savā labā?

Šī patiesība, kuru rakstu mācītāji negribot izrunāja pie krusta, mums atgādina arī ļoti sāpīgu patiesību attiecībā uz mūsu dzīvi – mēs patiešām nevaram sevi izglābt. Mums ir vajadzīgs izglābties, mums ir vajadzīgs pārvarēt rakstura vājības, trūkumus, nelabas tieksmes, tādas, par kurām mēs paši saprotam, ka tās nav labas. Varbūt tās ir bailes vai īgnums, dusmas vai patmīlība. Mēs paši nevaram sevi izpestīt. Tāpēc Jēzus ir iztukšojies un miris, lai tevi, mani, mūs izpestītu no tā, no kā mēs paši sevi glābt nevaram, lai mūs pārveidotu, jo mēs paši to nevaram izdarīt. Šo lielo cerību Dievs mums šodien grib atgādināt.

Vai mums ir liela vai maza nasta, vai būtu vainas apziņa, vai sirds nemiers, vai tas būtu kāds tikums, kuru mēs nespējam apgūt, vai kāds netikums, no kura nespējam atbrīvoties. Ja ir kaut kas, ko gribam panākt savā raksturā, ko gribam panākt savā dzīvesveidā, nekrāpsim sevi – mēs paši sevi nevaram pestīt. Bet ir Kāds, kas to spēj, kas to gribu un darīs to pēc mūsu ticības.

Uzlūkosim mīlestību, kas visu varēja priekš mums un neko nedarīja sevis labā. Pārdomāsim nopietni, cik mēs darām citu labā. Vai mēs tik vien esam gatavi kā atdot citiem kaut ko no sava pārpalikuma? Un vai mēs varam stāvēt blakus tam, kurš ir iztukšojies, lai atdotu mums visu? Kaut mūs stiprinātu lielā cerība, ka Jēzus bija nevarīgs, lai mēs būtu spējīgi un vareni. Viņš bija nespēcīgs, lai mēs visu varētu Viņā, kas mūs dara spēcīgus. Ticēsim šim spēkam un satversim to ticībā. Tūkstoši šo spēku ir satvēruši un piedzīvojuši atjaunošanos savā dzīvē, savā sirdī un raksturā. Vai arī tu gribi būt viens tiem? Šis spēks mums tiek šodien piedāvāts. Jēzus no krusta piekrītoši saka: „Es sevi nevaru pestīt, jūs runājat patiesību, bet tevi gribu pestīt. Vai tu šo pestīšanu gribi pieņemt savā dzīvē?

(Mācītāja Ī. Kleimaņa svētruna)