Kāpēc kristieši krustu ir nolikuši centrā

Eiropa. Tūrists, iedams pa pilsētas ielām, pamana sev priekšā baznīcu ar zelta krustu uz kupola. Viņš nolemj ieiet katedrālē. Baznīcā viņam rodas sajūta, ka vienalga pie kuras vietas viņš piesaista savu skatu, visur ir redzams iedomāts krusta tēls. Tūrists nojauš – sāksies dievkalpojums, baznīcā ir sanākuši cilvēki. Dziesmas, lūgšanas, vakarēdiena pasniegšana un dievkalpojums ir beidzies. Tūrists atstāj dievnamu ar domīgu seju. Viņam ir radušies daudzi jautājumi. Viens no tiem skan prātā īpaši skaļi: Vai tiešām kristieši krusta dēļ uzskata pasauli par neko? Kāds ir pamats tik koncentrētai uzmanībai krustam? Krustam, pie kura kāds ir miris? Jauno cilvēku nepamet dīvainā sajūta – Tas viss ir samākslots, stipri pārspīlēts! Vai es kļūdos?!

Krusta simbols. Katrai ideoloģijai, kustībai vai reliģijai ir savs īpašs simbols. Cilvēki vienmēr ir centušies savas domas un idejas attēlot redzamā veidā. Kā piemēru varam minēt lotosa ziedu. Pasaulē to šodien uztver kā budisma, hinduisma zīmi, taču agrāk to izmantoja ķīnieši, ēģiptieši, indieši. Lotosa riteņa formas dēļ to uzskata par skaistuma un harmonijas simbolu. Senais jūdaisms izvairījās lietot zīmes vai simbolus, tā izvairoties no otrā baušļa pārkāpšanas. Islāmu simbolizē pusmēness. Bet pirms islāms sāka lietot pusmēness simbolu, to lietoja Bizantijas impērijas valdnieki, uzsverot savu neatkarību. Arī kristietība šodien lieto savu simbolu – krustu. Ir arheoloģiskie un vēsturiskie atklājumi, kas liecina par to, ka krusts nav vienmēr bijis kristietības simbols. Tāpat kā citām kustībām, arī kristiešiem ir bijis nepieciešams laiks, lai izprastu to, kam viņi tic, lai saprastu, kas ir galvenais ticībā, lai saprastu, kā to pastāstīt citiem.

Vēsture. Tā kā kristiešiem tika izvirzītas visšausmīgākās apsūdzības, tad viņiem bija jābūt uzmanīgiem, un bija jāizvairās no atklātas savas pārliecības sludināšanas. Cilvēki no krusta izvairījās arī tāpēc, ka krusts saistījās ar noziegumos notiesātiem cilvēkiem. Katakombās arī šodien atklāj zīmējumus uz sienām. Tajos ir attēloti pāvi – nemirstības simbols, un palmas zari – uzvaras simboli. 2. gadu simtā pēc Kristus, vajātie kristieši simbolu vietā attēloja Bībeles ainas – Noasa šķirsts, Daniels lauvu bedrē, trīs draugi uguns ceplī. Visas šīs tēmas runāja par vienu un to pašu – Kristus izpirkšanas tēmu.

Bija arī citas iespējas simbola izvēlei, piemēram, silīte ar jaundzimušo vai priekšauts, kuru Jēzus bija aplicis, mazgājot kājas mācekļiem. Laika gaitā, kristiešiem arvien nopietnāk pārdomājot savu misiju uz zemes, kā arī pārdomājot kristiešu draudzes vietu sabiedrībā un pašas draudzes pamatvērtības, visas emblēmas un uz sienām uzgleznotās tēmas pamazām saplūda vienotā izpratnē par galveno kristietības mācībā. Pamazām kristieši savu kalpošanas ideju virzīja vienā vienotā simbolā. Koka krustā. Neskatoties uz to, ka jebkurš cits simbols būtu daudz pozitīvāks vai vairāk mieru nesošs, kristieši tomēr izvēlējās koka krustu! Pārdzīvojot vajāšanas, spīdzināšanu un nāvi, kristieši par savu simbolu atstāja vienkāršu koka krustu. Kas par dīvainu ideju?

Krusta divi koki jau kopš senatnes bija simbols Visuma un zemes attiecībām. Kristiešiem krusta simbols bija argumentēts pilnīgi no cita skatījuma. Kā galveno Jēzus Kristus misijas izpratnē kristieši nevēlējās pieminēt ne Jēzus dzimšanu, ne mācības, ne kalpošanu, pat ne augšāmcelšanos, ne doto Svētā Gara dāvanu. Bija tikai viens notikums Kristus dzīvē, kas tik ļoti uzrunāja – krusta nāve!

Vēstures atradumi liecina, ka kristieši kopš 2. gadu simta zīmēja un iegravēja krustu kā savu ticības un pārliecības simbolu. Ir ari zināms, ka kristieši pārmeta krusta zīmi sev pašiem un ari citiem. Teologs Tertuliāns bija viens no pirmajiem, kas aprakstīja kristiešu tradīcijas – „Pie katra nākamā soļa un kustības, pie katras iziešanas un ieiešanas, kad mēs uzvelkam savas drēbes un apavus, kad mēs mazgājamies, kad sēžam pie galda, kad iededzam lampas – visās ikdienas dzīves parastajās gaitās mēs uzvelkam uz pieres krusta zīmi.”

Laika gaitā krusta zīmes pārmešanu atmeta vai atcēla, jo radās argumenti, ka kristiešiem nevajadzētu uzturēt tradīcijas, ko agrīnie kristieši nepazina un nelietoja. Bet bija argumenti arī par labu krusta zīmes lietošanai: „Tas ir mums par pamācību…, lepoties ar kalpošanu Jēzum Kristum, nevis nokārt galvas tādēļ, ka mēs no tā kaunētos, kaut arī tas sagādā mums kaunu un negodu no šīs samaitātās pasaules rokām.”

Nākamajos gadu simtos daudzi teologi atzīmēja krusta izvēli simbolam kā pozitīvu faktu. Kā argumentu minot tieši to, ka kristieši izvēlējās krustu par spīti tam, ka viņus nemitīgi izsmēja, pazemoja un zaimoja viņu izvēles dēļ. Vēl viens apstāklis, kas rada pārsteigumu par krusta kā kristietības simbola izvēli. Tā laika sabiedrība ar milzīgām šausmām uzlūkoja krustā sistos cilvēkus.

Skatoties no šī baiļu un šausmu viedokļa ir arī saprotami Pāvila vārdi 1. Kor. 1:18, 23: „Jo vēsts par krustu ir ģeķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas topam izglābti, tas ir Dieva spēks. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” Tā laika saprātīgs cilvēks nekad nespētu pielūgt cilvēku, kas ir notiesāts uz nāvi sitot krustā. Krusta nāve bija vispazemojošākais soda veids, nozieguma un kauna apvienojums! Cilvēku, kas tika sists krustā, izslēdza no cienīgu un kārtīgu cilvēku aprindām. Par pielūgsmi nemaz nerunājot.

Nav īsti zināms, kad radās ideja sist cilvēkus krustā, bet pat tad, kad romieši pārņēma krustā sišanas soda veidu, tad tas tika pielietots tikai ļoti smagos noziegumos apsūdzētiem cilvēkiem. Senās Romas valstsvīrs Cicerons kādā no savām runām senātā nosodīja ideju, ka Romas pilsoni varētu sist krustā: „Sasiet Romas pilsoni ir noziegums, pērt viņu ir kaut kas pretīgs, nonāvēt Romas pilsoni ir gandrīz slepkavošana; sist krustā – kas? Nav nemaz piemērotu vārdu, kas spētu aprakstīt tik šausmīgu rīcību.”

Gan jūdi, gan romieši krustu uzlūkoja ar šausmām! Jūdi nešķiroja „krustu” vai „koku”, un tāpēc nespēja pieņemt, ka ir atšķirība starp pakārtu un krustā sistu. Jūdi automātiski attiecināja uz krustā sistiem cilvēkiem šausmīgos vārdus no 5. Moz. 21:23, ka pakārtais ir Dieva lāsts. Jūdi nespēja noticēt, ka Dieva Mesija nomirs zem Dieva lāsta, piesists krustā. Tas nebija izprotams arī romiešiem, tāpēc abas puses nepalaida iespēju pasmieties par kristiešiem.

Mūsdienu cilvēkam, skatoties uz visiem vēsturiskajiem un sadzīviskajiem apstākļiem, ir patiess pamats uzdot jautājumu – Kāpēc tomēr krusts ir kristietības simbols? Nekur vēsturē neviens simbols nav tik ļoti izsmiets un nicināts kā krusts. Divu tūkstošu gadu garumā krusts ticis nemitīgi pazemots un nicināts, šis simbols vienmēr ticis uzskatīts kā vājuma un nespēka simbols. Kas kristiešiem lika par savu simbolu izvēlēties krustu – vājuma un nespēka simbolu?

Izskaidrojums par labu krusta izvēlei ir tikai viens, proti, ka krusta centrālā nozīme bija Jēzus prātā. Un kristieši, būdami uzticīgi savam Kungam, ar ietiepīgu apņēmību, es pat teiktu nepielūdzamu spītību, palika līdz galam uzticīgi savam Skolotājam un viņa misijai.

Rakstos ir tikai viens notikums aprakstīts, kas liecina par to, ka Jēzus jau agri apzinājās savu sūtību šinī pasaulē. Tas ir aprakstīts Lūkas 2. nodaļā. Vecāki Jēzu nejauši atstāj Jeruzalemē. Kad Jēzus ir atrasts, vecāku un dēla sarunā atklājas Jēzus domas par savas dzīves nozīmi: „Vai nezinājāt, ka man jādarbojas Tēva lietās?” Īss teikums, taču atklāj Jēzus attieksmi pret Dievu kā Tēvu un skaidri izsacītu apziņu, ka Viņam būs jāpagodina savs Tēvs. Jau divpadsmit gados Jēzus apzinās, ka ir ienācis pasaulē ar īpašu nodomu. Viņš apzinās, ka nodoms būs jāpiepilda.

Notikumu gaitai attīstoties, Marks, Matejs un Lūka izceļ kādu sarunu starp Jēzu un viņa mācekļiem. Jēzus jautā mācekļiem, ko ļaudis domā par Viņu. Noskaidrojis to, Viņš uzdod jautājumu Marka 8:29: „"Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: "Tu esi Kristus."” Vienkāršs un reizē pamatots jautājums. Kad Pēteris apstiprina, ka Jēzus ir Kristus, Jēzus sāk atklāti runāt par pilnīgi nepieņemamām lietām: „Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties.” (Marka 8:31) Jēzus brīvi sāk runāt par savu nākotnes redzējumu. Tieši tas, ka mācekļi atzina Viņu par Mesiju, ļāva Jēzum runāt atklāti par mērķi. Par neracionāla mērķa sludināšanu, Pēteris savu Skolotāju paved sāņus un iedrošinās iebilst. „Atkāpies no Manis sātan!”, skan Jēzus vārdi. „Tu nedomā pēc Dieva prāta, bet pēc cilvēku prāta!”

Tas ir pirmais ciešanu paredzējums. Otrs paredzējums tika izteikts vēlāk, kad Jēzus kopā ar mācekļiem slepus gāja caur Galilejas novadam. Marka 9:31 – „Cilvēka dēlu nodos cilvēku rokās, un tie Viņu nokaus, un nokauts Viņš pēc trim dienām celsies augšām.” Marks piebilst, ka visi mācekļi pēc šī teikuma, neko nesaprazdami, izbijās.  Matejs atkal papildina Marka sacīto un piebilst, ka mācekļi noskuma. Jēzus vārdi pauž stipru apņēmību piepildīt visu, kas ir rakstīts Rakstos par Mesiju.

Trešo ciešanu paredzējumu Jēzus izsaka, kad viņi visi dodas uz svēto pilsētu. Marks, aprakstot šo notikumu, izceļ godbijību, ar kādu Jēzus uzsaka sava mērķa īstenošanu. Marka 10:33-34 – „Redzi, mēs ejam uz Jeruzalemi, un cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem. Un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos Viņu pagāniem. Un tie Viņu apmēdīs un apspļaudīs un To šaustīs un nonāvēs...” Lūka, aprakstot šo notikumu, papildina ar komentāru: „…lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka dēlu.”

Šie trīs nāves paredzējumi piešķir krusta notikumam īpašu nozīmi. Jēzus pakāpeniski un noteikti ved savus sekotājus pie krusta. Jēzus apzināti sagatavo savus mācekļus tālākajiem notikumiem. Atstāstot notikumu gaitu un izteiktos vārdus, Marks sagatavo savus lasītājus notikumiem, kas aizskārs jebkura kristieša sirdi un prātu. Marks paziņo, ka Jēzus Kristus gatavojas sava nodoma piepildīšanai.

Visu savienojot kopā, redzam, ka uzsvars netiek likts uz to, ka Jēzus tiek nodots, ka Viņu nodod paša māceklis, ka Viņu noraida paša tautieši, viņu vadītāji, nav uzsvars arī uz augšāmcelšanos. Uzsvars ir likts uz divu Vecās Derības ļoti svarīgu nodaļu – Daniēla 7. un Jesajas 53. – savienošanu. Neskatoties uz to, ka Jēzus sevi dēvē par Cilvēka dēlu, kas Daniēla grāmatā ir attēlots kā valdnieks, Viņš pieņem cietēja kalpa tēlu un lomu no Jesajas grāmatas, tādējādi savienojot divas mesiāniskās personas. Jesajas 53:5: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Daniēla 7:13-14: „Kamēr es vēroju nakts parādību, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja… Viņam tika piešķirta vara, godība un valdīšana…”

Kāpēc kristieši ar tik milzīgu apņēmību izvēlējās krustu par savu simbolu? Kristietības pamats ir piedošana un izpirkšana caur krusta nāvi. Krusts kā simbols ataino pasaulei kristietības pamatvērtības – žēlastību, žēlsirdību, piedošanu, izpirkšanu, glābšanu, ticību, cerību, mīlestību! Kāpēc kristieši ar tādu spītību un ietiepību izvēlējās krustu par savu simbolu? 2. Korintiešiem 12:9-10: „Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās." Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani. Tādēļ man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.”

Vai tiešām krusts ir tikai vājuma un nespēka simbols?

***

Autors: Uģis Dauksts

Raksts sagatavots uz Dž. Stota grāmatas „Kristus krusts” pamata. Veltīts manam dēlam un draudzei Dobelē.