Ko jūs skatāties!


“Kad nu Jēkabs redzēja, ka Ēģiptē ir labība, tas sacīja saviem dēliem: "Kāpēc jūs skatāties cits uz citu? Redziet, es esmu dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, noejiet turp un pērciet mums to, lai mēs varētu palikt dzīvi un mums nebūtu jāmirst." (1. Mozus 42:1,2)

Tajā laikā Kānaānā bija bads. Tas ir tajā zemē, kur dzīvoja Jēkabs un viņa dēli. Bada nāve draudēja pašiem, draudēja arī viņu ģimenēm un, protams, arī lopu ganāmpulkiem. Dēli arī bija dzirdējuši to pašu, ko dzirdēja Jēkabs. Citādi viņam nebūtu ko pārmest – ko jūs skatāties! Tātad arī viņi dzirdēja, ka ir izeja, nav jāmirst, nav jāiet bojā. Un tomēr viņi skatījās un nekā nedarīja. Un tieši to tēvs viņiem pārmeta ar šādiem vārdiem – «Ko jūs skatāties!»

Svētajos Rakstos nav aprakstīts iemesls, kāpēc viņi kavējās, kāpēc viņi skatījās un nedarīja. Mēs varam iedomāties, ka iemesli bija vairāki. Varbūt viņi skatījās, ko darīs citi kaimiņi - vai kāds ies uz Ēģipti, tad mēs arī iesim līdzi. Bet neviens neiet. Nu viņi skatās, cik ilgi tas tā var turpināties. Varbūt pa daļai viņi nebija pārliecināti, vai Ēģiptē ir tā, kā runā. Runā gan, ka tur ir maize, ka tur var arī nopirkt. Bet vai tiešām tas tā ir?

Iespējams, ka viņi nebija par to pārliecināti, šaubījās neticībā. Un galu galā ir skaidrs, ka viens no iemesliem ir tas, ko mēs saucam par inerci; tas ir kūtrums. Lai cilvēks, kurš sēž, pieceltos, viņam vajag pārvarēt savu inerci. Un cilvēkam dabā ir tas, ka viņš ir kūtrs, un viņam kādreiz pietrūkst tādas apņēmības kaut ko mainīt savā dzīvē, kaut arī viņš zinātu, ka tas ir vajadzīgs.

Kūtrums uzņemties tālu ceļu, maksāt varbūt lielu cenu - un tā nu viņi kavējās, tā ka tēvam par to bija jābrīnās. 1. Mozus 37:28 lasām kādu apstākli, kas varbūt bija arī iemesls neiet uz Ēģipti. «Un garām gāja Midiāniešu tirgotāji, tad brāļi izvilka un izcēla Jāzepu no bedres ārā un pārdeva Jāzepu Ismaēliešiem par divdesmit sudraba seķeļiem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģipti.»

Tātad viņi zināja, ka Jāzepu aizved uz Ēģipti. Un tagad uz Ēģipti būtu jāiet pēc maizes. Nu, Jāzeps droši vien nav vairs dzīvs, tā jau nu viņi domāja. Bet kas zina, vai kādas pēdas nav saglabājušās. Vai Jāzeps kādam nav kaut ko stāstījis? Galu galā tur varēja nejauši sastapt tos pašus Midiāniešu tirgotājus... Un tā viņiem prāts nenesās iet uz Ēģipti, jo tur var sastapties ar savu grēku un ar savu melu pēdām. Un tā nu viņi skatījās. Skatījās un kavējās, un ja viņi vēl ilgi skatītos, tad viņi bez šaubām aizietu bojā bada nāvē.

Tā tas bija ar brāļiem, un tā viņu tēvs Jēkabs viņiem pārmeta. Bet kā tas ir ar mums? Vai arī mēs neciešam badu? Tas ir − garīgu badu. Vai visai cilvēcei netrūkst kaut kā tā, kas ir vēl svarīgāks par maizi un svarīgāks par barību? Šodien aug jaunatne un tas vairs nav nekāds noslēpums, par to runā, par to raksta − jaunatne bez cerības, bez ideāliem, bez skaidrības, kas ir labs un kas ir ļauns. Bez gaumes, bez apziņas par savas dzīves ceļu. Vai tas nav bads? Vai nav liela vajadzība pēc skaidrības, pēc miera pēc mērķa, pēc sevis apzināšanās?

Ir tāda ziņa (tas ir svētais Evaņģēlijs), ka pie Jēzus šo badu var apmierināt. Jāņa 6:35 Jēzus sacīja viņiem: "ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam. Jēzus sniedz cilvēka dzīvē jēgu, mērķi un dod spēku dzīvē īstenot labos nodomus. Tātad Viņš cilvēkā dod gan gribu, gan spēju. Cilvēkam bez Jēzus ne tikai nav spēka izpildīt to labo, ko viņš grib, bet viņam lielāko tiesu - un šodien mēs to redzam − trūkst arī labu nodomu. Viņam nav nekādas jēgas un apziņas − ko vajadzētu sasniegt, kas būtu pareizs, un viņš pat nestādās priekšā, kam vajadzētu veltīt savu dzīvi. Tas, kas nāk pie Jēzus, tas saņem mērķi, tas saņem virzienu savai dzīvei un saņem arī spēku, kā šo mērķi sasniegt.

Faktiski mēs dzīvojam katastrofas gaidās. Nu, pirmkārt, mēs negribam un nedomājam to slēpt, ka katru cilvēku sagaida vecums un nāve, tā ir individuāla katastrofa. Katrs cilvēks to apzinās, viņš nevar nezināt, ka viņš tuvojās galam, viņš tuvojās savai katastrofai. Un atrodamies bez šaubām arī vispārējās katastrofas gaidās. Tas ko mēs šodien dzirdam par ekoloģiju, ekonomiku, politiku, tas nozīmē, ka mēs dzīvojam katastrofas priekšvakarā.

Šajā nemiera, trauksmes un bezcerības laikmetā skan Dieva balss − “Dievs ir mūsu patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā.” (Psalmi 4:2) Nav cita patvēruma. Nav citas domas, kur varētu patverties, bet ir viens patvērums, tas ir Dievs. Viņš ir Ārsts un varens Palīgs bēdu laikā. Un ja mēs domājam, ja mēs neesam cienīgi vai mums kaut kas trūkst, lai Dievs mūs varētu pasargāt, lasām Jesajas 55:7 – “Bezdievis lai atstāj savu ceļu...”

Nu, teiksim, es šodien būtu bezdievīgais un domāju − kā Dievs mani var nosargāt. Man taču nav nekāda patvēruma. Bet Dievs dod tik vienkāršu padomu. Viņš saka − “Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas un lai atgriežas pie Tā Kunga.” Daudzi cilvēki saka − «Nu tas jau ir par vēlu. Es esmu jau tik tālu aizgājis un tā jau ieradis. Man jau ir par vēlu!» Bet ko saka Dieva Vārds? Lai atstāj, lai atgriežas, tad Viņš par to apžēlosies! Pie mūsu Dieva, jo pie Viņa ir daudz piedošanas...

Tātad Dievs nav tāds, ka Viņš varētu kaut ko mazliet piedot, bet ja kaut kas vairāk, kaut kas jau hroniski ir iegājis, to nu Viņš jau nevar piedot. Nē, pie Viņa ir daudz piedošanas. Tik, cik ir vajadzīgs tev un man un katram grēciniekam. Un mēs esam Bībelē lasījuši par to cilvēku, kas bija grēkos dzīvojis un mira ļaundara nāvē pie krusta. Un Dievam izrādījās arī pietiekoši piedošanas priekš viņa.

Un ja mēs tā zinām un mēs to apzināmies un lasām, tad it kā arī mums sentēvs Jēkabs uzdod to jautājumu − «Kādēļ jūs skatāties?» Ko jūs kavējaties? Kāpēc jūs pilnībā neatgriežaties? Kāpēc jūs nenākat remdināt savu izsalkumu, savas slāpes un smelties drošu patvērumu šajā nedrošajā laikā?

Varbūt kā Jēkaba dēli arī mēs skatāmies uz kaimiņiem, varbūt skatāmies uz brāļiem un māsām, ka tie arī nedara to labo, arī negatavojas Kristus nākšanai. Tātad arī man nevajadzētu steigties to darīt. Varbūt tā ir mazticība, varbūt arī kūtrums, kas mūs aizkavē darīt visvajadzīgāko savā dzīvē. Ecehiēla 18:31 Dievs uzdod kādu jautājumu. Mēs jautājumu attiecinām vairāk uz pasauli, jo pasaule iet ceļu, kas ved uz mūžīgu pazušanu. Bet patiesībā tas pantiņš skan citādāk − «Kāpēc gan jūs gribat mirt...» Un kā tālāk ir rakstīts? - «Israēla nams!» Tā ir draudze. Jā, es esmu draudzē, es esmu sludinātājs, bet Dievs skatās, ka es tik kūtrs esmu izdarīt to pārmaiņu, kas ir vajadzīga manā dzīvē, jeb veikt to, kas man ir jāveic, lai būtu gatavs Viņu sastapt. Tāpēc Viņš saka − «Kāpēc jūs gribat mirt? Kas tā ir par savādu lietu? Jūs zināt dzīvības ceļu, jūs zināt, ko vajag, bet jūs it kā gribat mirt, it kā jums negribētos dzīvot. Ko jūs skatāties?»

“Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam."” (Apustuļu darbi 1:11) Tur arī bija ticīgi cilvēki, un viņi arī skatījās, un eņģelis arī viņiem pārmeta, ka nav ko skatīties, vajag darīt. − «Un sacīja − «Jūs galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tā nāks, kā jūs viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.» Tātad pastāv tādas briesmas, ka mēs skaidri zinām, ka Kristus nāks no debesīm, bet mēs stāvam, mēs neejam uz priekšu, mēs stāvam un skatāmies.

Eņģeļi saka − Ko jūs skatāties, vajag kaut ko darīt, jo jūs zināt tik daudz un tik skaidri, jums vajag kaut ko darīt. Un šo domu es arī gribu smelties savai dzīvei. Varbūt tā nav liela lieta, bet vēl kaut kas man trūkst. Un tev, mīļo brāli, arī kaut kas trūkst. Un Dieva vārds saka − «Ko jūs skatāties? Ko tu gaidi, kāpēc tu neizdari to, kas tev trūkst? Vienam jauneklim Jēzus sacīja, ka cik viņam trūkst? Viena lieta tikai. Vai tad starp mums ir kāds, kuram nevienas lietas netrūkst? Mums katram trūkst viena lieta. Un Jēzus saka − «Ko jūs skatāties? Eņģeļi saka − «Ko jūs skatāties? Kristus drīz nāks un tev vēl kaut kā trūkst. Tev tas ir jādara, kas tev trūkst. Tev tas ir jāiegūst. Vai arī tev tas ir jāatmet. Bet tas, kas trūkst, tas ir jānokārto. Jo nav laika skatīties. Skatoties un kavējoties var aiziet bojā.

Šie vīri uzklausīja eņģeļu padomu un šeit pat 14. pantā ir rakstīts, ko viņi darīja − «Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar viņa brāļiem.» Arī mēs varam nākt lūgšanās un pielūgsmē kopā ar citiem kristiešiem. Un ko mēs lūgsim? Lūgsim, pirmkārt, lai Dievs mums atklāj, kas mums trūkst. Varbūt mēs to nezinām. Varbūt mēs domājam kaut ko citu, bet mums trūkst tas, ko mēs neiedomājamies. Varbūt mums kaut kas ir jāizlabo savā dzīvē un mēs to neredzam. Lai Dievs mums to parādītu. Lūgsim, lai Svētais Gars mūs ietekmētu, lai Dieva pirksts mums uzrādītu to manā dzīvē, un es to varētu saprast, ka – redzi, te ir tā lieta, kas tev trūkst, te ir tā lieta, kas tev ir jādara. Un lūgsim arī mēs pēc modrības un apņēmības pārvarēt savas dzīves inerci.

Varbūt tas, kas manā dzīvē ir jāmaina, ir jau ilggadīgs, tāds ierūsējis, iesūnojis ieradums. Bet Dievs saka − nu šī lieta ir jāpārvar. Jo drīz Kristus nāks godībā. Kaut mums būtu tā apņēmība, ka mēs negribētu mirt, bet ka mēs darītu to, ko tikai šodien var darīt. Kaut Dievs uzklausītu mūsu lūgšanu! Kaut tajā dienā, kad Viņš nāks godībā, nebūtu vairs neviena lieta, kas tev un man trūktu, lai ieietu un kļūtu par Viņa ģimenes locekļiem! Ja tāda būs mūsu lūgšana, varam būt droši, ka Dievs to uzklausīs un atsauksies!