Marta, Marija un Lācars

(Autors: Īzaks Kleimanis)

„Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru.” (Jāņa 11:5)

Ģimenē, kas dzīvoja Betānijā, netālu no Jeruzalemes, bija divas māsas un viens brālis. Mēs no Bībeles uzzinām, ka viena māsa bija nama saimniece. Varbūt tā bija vecākā māsa, varbūt arī nē. Viņas vārds bija Marta.

Otras māsas vārds bija Marija. Šī Marija acīmredzot aizgāja no mājām un dzīvoja kādā apvidū, ko sauca par Mikdalu vai Magdalu. Palestīnā ir vairāki apvidi ar tādu nosaukumu. Un tā viņu vēlāk sauca par Mariju Magdalēnu vai par Magdalas Mariju. Par šo Mariju ir zināms, ka viņa savā dzīvē bija paklīdusi, un arī apsēsta no ļauniem gariem. Nu, tas iet kopā – grēks un apsēstība. Tas ir no viena avota, tas nāk no velna. Dieva žēlastība bija tā, ka šī Marija savā kritušajā stāvoklī sastapās ar Jēzu. Jēzus viņu atbrīvoja no ļaunajiem gariem un arī no ļaunajām tieksmēm. Un pastāv doma, ka tieši viņa bija tā sieviete, kurai Kristus reiz sacīja – „Ej un negrēko vairs!”

Un viņas sirdī notika pārvērtība, un viņa varēja tiešām iet un vairs negrēkot. Viņai nebija vairs uz to vilkmes. Kopš šīs sastapšanās un šī pārmaiņas laika Marija vienmēr centās atrasties Jēzus tuvumā. Viņa izmantoja visas iespējas, lai atrastos tajās telpās, kur atrodas Jēzus. Viņa pavadīja Jēzu Viņa visās gaitās un arī tad, kad Jēzu piesita pie krusta, tad šī Marija atradās tuvumā un redzēja Viņa pēdējo nāves cīņu. Mateja 28:1 - „Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt.”

Arī tad, kad Jēzus bija miris un ielikts kapā, šī Marija bija tā, kura pirmā cēlās un pirmā atnāca pie kapa un līdz ar to arī pirmā pārliecinājās, ka Jēzus ir augšāmcēlies un varēja to pavēstīt mācekļiem. Liekas, ka Marta, Marija un Lācars bija vēl jauni cilvēki. Par viņu vecākiem nav nekas zināms, varbūt tie jauni nomira. Viņi varbūt auga kā bāreņi. Tas arī iespējams. Bet visvairāk to [ka viņi bija jauni] liek domāt tas, ka par Lācara slimību un nāvi viņi ļoti noskuma. Arī apkārtējie kaimiņi apraudāja Lācaru. Tas liek domāt, ka viņš bija jauns cilvēks. Jo vecam cilvēkam, kad tas nomirst, tas ir dabīgāk, un tad varbūt nebūtu tik lielas skumjas bijušas.

Iesākumā mēs lasījām, ka Jēzus mīlēja Martu, Mariju un arī Lācaru. Jēzus mīl visus cilvēkus, bet šos viņš acīmredzot mīlēja ar kādu sevišķu mīlestību. Kas tur varētu būt par iemeslu? Katrā ziņā es arī gribētu būt tāds, ko Jēzus mīl ar sevišķu mīlestību, varbūt vēl vairāk nekā citus. Kā to var panākt? Mēs zinām, ka Jēzus bija grēcinieku draugs. Kad Viņš redzēja cilvēku, kas mokās ar savām ļaunajām tieksmēm, Viņam bija ļoti žēl šādu cilvēku. Viņš tos ļoti mīlēja un arī centās viņiem sniegt palīdzību.

Par Mariju varētu teikt, viņa bija šāda grēciniece, viņa izraisīja Jēzus līdzjūtību un pēc tam aiz pateicības vienmēr Viņam sekoja. Marta un Lācars tādi nebija. Un tomēr Jēzus mīlēja arī Martu un mīlēja arī Lācaru. Zināmu mājienu mēs varam iegūt par šīs mīlestības iemeslu lasot grāmatā „Laikmetu Ilgas”. Tur ir rakstīts tā – „Kad Viņš bija noguris, kad slāpa pēc cilvēku draudzības, Viņš bija priecīgs iegriezties šajā miera pilnajā mājvietā. Prom no farizeju aizdomām, te Viņš atrada sirsnīgu viesmīlību un tīru, skaidru draudzību. Te Viņš varēja runāt vienkārši un pilnīgi brīvi, zinādams, ka Viņa vārdus sapratīs.” Vai mēs tagad saprotam, kāpēc Jēzus sevišķi mīlēja šo ģimeni?

Un tagad uzdosim jautājumu katrs sev – vai mans nams ir brīvs no aizdomām un skaudības? Vai tas, kas iegrieztos manā namā atrastu tur sirsnīgu viesmīlību un tīru draudzību? Vai ar tevi var runāt vienkārši un brīvi, zinot, ka tu nepārpratīsi, neatstāstīsi un neizpratīsi teiktos vārdus no ļaunās puses? Ja tas tā ir ar tevi un ar tavu namu, tad Jēzus arī tevi mīlēs un labprāt uzturēsies tavā namā. Viņš apsola tev un man, ka “Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” (Atklāsmes 3:20)

Šīs divas māsas nebija vienādas. Kā mēs jau runājām, viņu piedzīvojumi nebija vienādi. Un arī raksturi un noslieces bija dažādas. Lūkas 10:40-42 sacīts: „Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: „Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.” Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.””

Te nu mēs bez komentāriem saprotam, kāda bija atšķirība starp šīm divām māsām. Šī atšķirība sniedz bagātīgu vielu pārdomām arī tev un man. Bez ēšanas nevar dzīvot. Bez darba nevar dzīvot. Jārūpējas, jāgādā. Bet ja tikai to vien dara – trūkst klusu pārdomu, lūgšanas brīžu, tad arī mūsu rūpes un visa mūsu dzīve ņem maldīgu virzienu. Mēs pa dzīvi staigājam tā kā cilvēks staigājot pa ceļu vai pa mežu, vai pa kādu citu vietu. Protams, pa nezināmu ceļu. Jo mēs visi staigājam pa nezināmu ceļu. Mēs jau nestaigājam savu vecāku pēdās, nedz arī mūsu bērni staigās pa to ceļu, ko mēs esam ieminuši.

Un staigājot pa nezināmu ceļu – ko vajag vienmēr darīt? Vajag apstāties. Un vajag apdomāt, vajag apsvērt, varbūt pajautāt – vai es eju pareizi? Un ja mēs to nedarīsim, kas tad var notikt? Var notikt, ka mēs ejam un steidzamies, un ejam pavisam nepareizā virzienā. Un šie klusie brīži, kur mēs apstājamies, atskatāmies, vai mēs pareizi ejam, tie ir klusie pārdomu un lūgšanas brīži, ko mēs pavadām pie Dieva Vārda un klusībā ar Jēzu.

Ja šo brīžu trūkst, tad mūsu dzīve un arī garīgā dzīve var ņemt nepareizu virzienu. Es gribu teikt par mūsu draudzi. Šī draudze manā dzīvē ir devītā draudze un droši vien arī pēdējā. Nu tā ka varu salīdzināt šo draudzi ar citām draudzēm, kur mēs esam bijuši. Man šķiet, ka salīdzinot ar citām draudzēm, šī draudze ir darbīga draudze, ir labi organizēta draudze, ir arī uzupurīga draudze.

Bet man šķiet, ka mums trūkst kluso brīžu ar Jēzu. Daudzi no mums nav pieraduši pavadīt laiku vienatnē ar Dievu. Daudziem no mums trūkst intereses pie lūgšanām un liekas, ka nav arī daudz, ko teikt Dievam. Nu, tas noteikti ir trūkums. Un šo trūkumu mēs ne ar ko citu nespējam aizvietot. Mēs varam mācīties dziedāt un spēlēt. Un varam ļoti labi iemācīties. Bet ja mums trūkst dziļa lūgšana vienatnē ar Dievu, ja mēs savas sirdis nespējam atklāt Dievam un savu prātu Dieva Gara iespaidam, tad mūsu darbība var ņemt tādu virzienu, kuru Dievs nevar svētīt. Tādas pārdomas izraisa Jēzus vārdi, kas ir sacīti Marijai un Martai.

1. Pētera 1:7 - „Lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.” Mums ir ticība. Bet mūsu ticībai jātiek pārbaudītai. Tāpat kā zeltu izkausē un pārbauda, un tikai tad to var izlietot kādam darbam.

Ticības pārbaudījumi piemeklē visus ticīgos. Un mēs redzēsim no šī piemēra, no Martas un Marijas, ka arī to cilvēku ticība, ko Jēzus sevišķi mīl, tomēr arī viņu ticībai ir jātiek pārbaudītai. Kā tika pārbaudīta Marijas un Martas ticība?

Jāņa 11:3, 5, 6 - „Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: „Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims.” Tas bija Lācars, viņu brālis. Jēzus viņu mīlēja un māsas viņu mīlēja, un tāpēc viņas sūtīja ziņu, ka tas, ko tu mīli, tas ir slims. ”Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.”” Bet ko māsas gaidīja šajā laikā – viņas gaidīja tūlītēju palīdzību. Ko Lācars gaidīja? Ka Jēzus sniegs tūlītēju palīdzību un atbildēs uz māsu lūgumu. Un tomēr šī palīdzība nenāca divas dienas. Mēs zvanām ātrajai palīdzībai un ja jau paiet pusstunda vai stunda, mēs sakām – „Nu kaut kas nav kārtībā.” Mēs nevaram sagaidīt.

Divas dienas ģimene gaidīja palīdzību no Jēzus. Un Lācaram palika vienmēr sliktāk un sliktāk, un nekādas zāles nelīdzēja, un viņa dzīvība acīm redzot dzisa. Jēzus varēja nenākt, bet tāpat uzklausīt lūgšanu un palīdzēt. Tā viņš bija palīdzējis dažiem citiem. Tomēr šoreiz Jēzus palīdzību nesūta.

Aizlūgšanas, šķiet, ir veltīgas. Velti sūtīja pie Jēzus. Velti Viņam lūdza. Palīdzība nenāk un pēc divām dienām Lācars nomirst. Jāņa 11:17 - „Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.” Divas dienas, kamēr Lācars nomira, un vēl četras dienas pagāja, tikai tad ieradās Jēzus. Ieradās par vēlu. Viņu aicināja laikā. Bet Viņš atnāca daudz par vēlu. Kad vairs nekas nebija glābjams.

Kas notika ar Marijas ticību? Tas bija ticības pārbaudījums. Tas ir arī tavas ticības pārbaudījums. Mēs lūdzam Dievu un lūdzam lielās bailēs – piemēram, ir smaga slimība. Varbūt pat draud nāve. Vienīgais Dievs var palīdzēt. Mēs gaidām – nupat nāks tā palīdzība. Bet viņa nenāk. Tas ir liels pārbaudījums mūsu ticībai. Un daudzi cilvēki, kas to ir piedzīvojuši, saka – „Ja tā, tad es nelūgšu vairs Dievu un droši vien tāda Dieva nav, vai arī ja Viņš ir, tad Viņš neinteresējas par mani. Viņš neredz mani un par velti Viņam kalpot un par velti lūgt!”

Kas notika ar Marijas ticību? Un sevišķi mūs interesē, – kas notika ar Martas ticību? Jo tā Martas ticība jau tāpat bija tāda vāja. Viņai nebija tādas dziļas ilgas sēdēt pie Jēzus kājām. Un tagad vēl piedzīvot to, ka Jēzus nav palīdzējis. Nu Lācars ir miris, palīdzēts nav. Jāņa 11:24, 27. - – „Marta saka Viņam: „Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.”” Vai viņa bija saglabājusi ticību Dieva spēkam? Bija saglabājusi. Šodien daudzi cilvēki tic, ka Dievs ir, bet, ka miroņi celsies, par to viņi saka – „Kas tam var ticēt?!” Vai Marta arī nevarēja tam ticēt? Nē, viņa varēja tam ticēt. Viņa zināja droši, ka viņas brālis celsies augšām.

27. pants – „Viņa saka: „Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē.”” Jūs saprotat ko šie vārdi nozīmē? Tu neesi palīdzējis, Tu neesi klausījis, Tu neesi manu lūgumu ievērojis, un tomēr Tu esi Dieva Dēls un Tu esi Dieva sūtīts. Un Tev bija nākt pasaulē un kļūt par pasaules glābēju. Vēl lasām 28., 29.p. - „Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: „Mācītājs ir atnācis un tevi sauc.” Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie Viņa.”

Ja Dievs neklausa mūsu lūgšanas, ja mēs piedzīvojam vilšanos – vai mums ir viegli vēl aicināt citus, lai arī viņi nāk pie Dieva? Vai citiem ir viegli nākt, ja viņi ir piedzīvojuši vilšanos? Mēs aicinām vienu otru cilvēku nākt uz dievnamu. Bet daži saka, arī mums kaimiņos tādi ir, kas piedzīvojuši, ka viens nomiris, otrs nomiris un viņi saka – „Es tagad neeju nevienā baznīcā!” Bet Marta aicina Mariju nākt, jo viņa ilgojas redzēt Pestītāju, viņa tic, ka Viņš ir pasaules Pestītājs, un viņa vēlas Viņam arī sekot. Ebrejiem 11:35 mēs lasām, kas notiek un kas apsolīts ticībai, kas iztur pārbaudījumus. – „Sievas savus mirušos atguvušas ar augšāmcelšanos. Bet citi tika mocīti, nepieņemdami atsvabināšanu, lai iegūtu augšāmcelšanos.”

Kā jūs zināt, šinī gadījumā ar Martu un Mariju notika tas pirmais variants – viņas atguva Lācaru. Viņš cēlās augšām viņu acu priekšā. Bet viņas bija gatavas arī uz otru iznākumu. Viņas bija gatavas gaidīt augšāmcelšanās rītu, lai tad apsveiktu savu brāli.

Pēc nedaudz stundām viņas kļuva par Jēzus uzvaras dalībniecēm. Viņas apkampa savu brāli un atraisīja viņa līķautus, lai viņš var staigāt. Bet viņas bija ar mieru arī gaidīt, lai augšāmcelšanās dienā to varētu darīt un tad viņu apkampt un tad kopā staigāt pa svēto pilsētu. Nešaubīgā ticība vienmēr uzvarēs. To rāda Marijas dzīve, to rāda Martas dzīve, ka nešaubīga ticība, ja vien tā paliek nešaubīga, neraugoties uz neveiksmēm vai vilšanos, tā kļūst par Jēzus uzvaras dalībnieci. Tā šo uzvaru var piedzīvot visdrūmākajā dienā. Ir rakstīts, ka Lācaram jau bija smaka. Arī šāda diena varēja kļūt par uzvaras dienu un kļuva par tādu. Un katrā ziņā droša uzvara nešaubīgu ticību gaida Jēzus atgriešanās dienā, kas tuvojas.

Ebrejiem 13:8 teikts - „Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi.” Arī cilvēka daba, arī cilvēka iespējas ir līdzīgas vakar, šodien un tādas būs, kamēr cilvēki dzīvos. Marija bija līdzīga mums. Arī mums ir vājības un mums ir grūti no tām atbrīvoties. Bet Kristus spēkā viņa atbrīvojās no savām vājībām. Arī es varu Kristus spēkā atbrīvoties no savām vājībām un arī Tu to vari.

Marta bija valdonīga. Marta bija nepacietīga. Iedomājieties – cik tas ir nepieklājīgi – mana māsa sēž un runā ar ciemiņu. Bet es izskrienu no virtuves un saku - „Kāpēc Tu ar viņu runā, lai viņa nāk uz virtuvi strādāt! Sēdi tu te viens pats! Kāpēc viņa ir atstājusi mani vienu!” Tik nepacietīga viņa reiz bija. Bet tagad viņa ir ar mieru gaidīt līdz pastarai dienai, līdz augšāmcelšanās dienai. Viņai pazuda nepacietība. Viņa ir iemācījusies gaidīt. Viņai bija laicīgas intereses – kā labāk uzņemt, kā labāk pabarot. Tomēr viņa prata pārorientēties uz mūžīgo cerību, uz to dzīvību, kas nebūs vairs laicīga.

Mīlēt, paciest, gaidīt, ticēt, pārvērsties un uzvarēt – tā ir tā labākā daļa, kas netiks atņemta tam, kas šo daļu ir izvēlējies. Savā laikā Marija bija izvēlējusies šo daļu. Pēc kāda laika arī Marta izvēlējās šo daļu. Šodien arī tu vari izvēlēties šo daļu. Vai tu to gribi? Izvēlēsimies arī mēs šo daļu, lai mums būtu manta, kas nekad nevar tikt atņemta!