Pirmais karš

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

Dzīve uzliek dažādas nastas un problēmas. Mēs esam Dievam pateicīgi par to, ka ir tāda vieta, kur mēs šīs visas nastas varam nolikt. Mēs varam uzticēt visas problēmas un vajadzības savam Debesu Tēvam un varam to darīt pilnīgā pārliecībā, ka Debesu Tēvs to atrisinās, tā, lai tas nāktu mums par labu. Debesu Tēvs spēj darīt vairāk nekā mēs spējam lūgt vai vēlēties. Ja mēs uzticam savas vajadzības, tad Viņš jau šodien dod mums savu mieru, un šis miers ir kā palīdzības ķīla nākotnei. Par šo lielo priekšrocību, nolikt visu pie Jēzus kājām, uzticēt savu dzīvi Tam, kurš mūs ļoti mīl un kurš visu spēj, mēs esam Dievam ļoti pateicīgi. Tagad ļausim, lai Dieva Vārds uz mums runā un atgādina mums mūs vislielākās vajadzības, ja mēs tās aiz mūsu mazajām būtu aizmirsuši.

Un nāks daudzas tautas un sacīs: "Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!" Jo no Ciānas izies pamācība un Tā Kunga vārds no Jeruzalemes. Tad Viņš spriedīs tiesu tautu starpā un tiesās daudzas tautas. Viņi tad pārkals savus zobenus par lemešiem un savus šķēpus par vīna dārza dārznieku nažiem. Tauta pret tautu nepacels vairs zobena un nemācīsies vairs karot.” (Jesajas 2:3-4)

Mēs un līdz ar mums visa cilvēce ilgojas pēc laikmeta, kurā nebūtu vairs kara briesmu. Bet Dieva Vārds mums atklāj, kā šis posts ir iesācies. Šodien pakavēsimies pie pirmā kara, kas uz šīs planētas ir noticis, un pie tiem, kas šo karu izraisīja.

Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva.” (1. Mozus 4:8) Zināms, ka Ābels un Kains bija brāļi. Viņiem bija tie paši māte un tēvs. Viens no brāļiem sacēlās pret otru un viņu nokāva. Kāpēc?

Mūsdienās mēs bieži atsaucamies uz iedzimtību, ka cilvēks ir ļauns jau kopš dzimšanas, šajā gadījumā tas neder. Abiem brāļiem bija viens tēvs un tā pati māte, citu radinieku vēl nebija. Dievs ir radījis Ādamu un Ievu. Tad, kad vecāki deva saviem bērniem vārdus, lielākās garīgās cerības viņi lika uz Kainu. Vecāki cerēja, ka Kains viņiem vairāk būs par svētību. Vārds ‘Kains’ nozīmē ‘ieguvums’. Ieva sacīja: „Es Kainu esmu ieguvusi, jeb saņēmusi no Dieva.”

Bet Ābela vārds nozīmē ‘niecība’. Varbūt tāpēc, ka viņi cerēja, ka Kains būs pasaules glābējs. Varbūt bija arī citi iemesli, lai otro dēlu nosauktu vārdā Ābels. Nav nekāda pamata domāt, ka abi dēli būtu saņēmuši dažādu audzināšanu. Kā vienam, tā otram Ādams stāstīja par Paradīzi, par to, kāpēc viņi tur šodien nav, viņi visi kopā gāja uz Paradīzes dārzu un ar ilgām raudzījās uz to vietu, no kurienes viņi grēka dēļ tika padzīti.

Bet viņiem, kā visiem cilvēku bērniem, bija brīve izvēle. Kains izvēlējās savu ceļu un Ābeles savējo. Dieva desmit baušļi nosaka mūsu attiecības ar Viņu un arī cilvēkiem. Un tāda atšķirība Kaina un Ābela izvēlē, tā bija arī atšķirība viņu attiecībās pret Dievu un cilvēkiem. „Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni.” (1. Mozus 4:3-5)

Dievs bija pateicis, kādi upuri jāpienes un kādi upuri var attēlot pestīšanu. Zināms, ka pirmo upuri pienesa Paradīzē un Dievs to tā bija nozīmējis: jāmirst kādam dzīvniekam, jēram, un šī dzīvnieka ādā tika ietērpti Ādams un Ieva. Tātad viņi zināja, kādam jābūt upurim, kas simbolizē pasaules atpirkšanu.

Bet Kains Dievam uzstādīja savus noteikumus. Viņa doma nebija slikta, viņam likās, ka tā būs pat labāk. Tie bija ļoti krāšņi augļi. Varam iedomāties, ka tajā laikmetā bija augļi, kurus pat salīdzināt nevar ar mūsdienu viskrāšņākajiem augļiem, un nekādā gadījumā ar kādu nokautu dzīvnieku.

Bet Dievu nekas neiepriecina tā, kā uzticība un paklausība Viņam. „Un Samuēls sacīja: "Vai tad Tam Kungam ir lielāka patika par dedzināmiem un kaujamiem upuriem nekā par paklausību Tā Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki,” (1. Samuēla 15:22) Šeit Samuēls runā par Saulu, kurš gan pienesa upuri, bet tomēr ne tādu, kādu Dievs prasīja Ābelam un Kainam. Tā arī šodien ir veselas konfesijas, kas uzstāda Dievam savs noteikumus un grib paklausības vietā ieviest tādu kalpošanu Dievam, kas viņiem liekas labāka nekā tā, ko noteicis pats Dievs.

Piemēram, ir pārcēluši Sabatu uz pirmo nedēļas dienu par godu Kristus augšāmcelšanās dienai. Šodien cilvēki saka un argumentē: „Vai tad tas var būt slikti, ka mēs svinam šo dienu par godu Kristus augšāmcelšanās dienai? Mēs priecājamies par to, ka Viņš ir augšāmcēlies, to atzīmēt ir brīnišķīgi.” Bet citi saka arī tā: „Kaut arī Jēzus nav dzimis šajā dienā [ziemassvētkos], un tomēr dzimis reiz Viņš ir, un kas tur var būt slikts, ka Viņa dzimšanu svinam šādā ļoti aizkustinošā un svinīgā veidā?” Tā daudzi cilvēki atsakās no Dieva pavēlēm, bet tajā pat laikā to, ko Viņš nemaz nav prasījis, to viņi labprāt dara. Bet tam, ko Dievs ir prasījis, viņi atrod dažādus iebildumus un saka, ka tas ir nepievilcīgi un tas mums it kā neko nedod.

Es lasīju kāda baptistu mācītāja, profesora rakstu par homilētiku – sludināšanas mākslu. Tur izskan arī dažādas Bībeles mācības un tiek aizskarts arī jautājums par kāju mazgāšanu. Pēc Bībeles jau tā sanākot, bet viņš reiz esot bijis kādā sapulcē, kurā viens otram mazgāja kājas. Profesors raksta, ka viņš šajā sapulcē nejuta iekšēju pacilātību. Tad sanāk, ka tas, ko viņš juta, ir pietiekams iemesls, lai atmestu to, ko Dievs mums ir pavēlējis, bet darītu to, ko jūtam vai kas mums vienkārši patīk.

Un tā varbūt arī Kains juta, ka ņemt vienu dzīvnieku un to nokaut, tā bez šaubām būs viena nepatīkama lieta. Daudz patīkamāk par to būs paņemt krāšņus, nogatavojušos augļus un vēl uzlikt ziedus pa virsu un to visu salikt uz altāra. Varbūt Kains rādīja un teica Ābelam: „Redzi, kāds altāris, ko es upurēšu Dievam. Bet, kāds ir tavs upuris - tas dzīvnieks pretojas un tur ir asinis! Būs jādīrā un jādara vēl citas nepatīkamas lietas, kas tā pa dievkalpošanu?”

To tiešām nevar salīdzināt skaistuma un estētiskuma ziņā. Bet tā, ko prasa Dievs, ir dievkalpošana, kas atgādina pestīšanu. Tas, ka Kristus mira pie krusta, arī tas nebija estētiski un neizskatījās skaisti. Pagānu mistērijas droši vien bija daudz skaistākas, bet mēs no tām pagānu puķēm pestīšanu negūtu, bet gūstam to tika caur Glābēja asinīm. Tādiem vajadzēja būt arī upuriem. Un tikai šādus upurus Dievs varēja pieņemt.

Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mateja 15:9) Šodien zināms, ka ir daudz un dažādas pavēles, dažādas konfesijas, kas balstās uz tradīcijām un cilvēku pavēlēm. Ja mēs meklētu kur šīm lietām ir sākums, mēs nonāktu pie Kaina, kurš bija pirmais, kurš nepamatojās uz Dieva Vārdu, bet uz savām cilvēcīgajām domām. Mēs redzam, cik lielu piekrišanu ir ieguvis Kaina ceļš. Kādas bija Kaina attiecības ar Dievu? Līdz Kainam, nevienam cilvēkam šādas attiecības nebija bijušas. Ādams un Ieva gan krita grēkā, bet viņi nekad neatvietoja Dieva pavēles ar savām iedomām vai pašu izgudrotām pavēlēm. Pirmais, kas to darīja, bija Kains, viņš arī izredzējās sevišķas attiecības pret savu tuvāko.

Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: "Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni?” (1. Mozus 4:5-6) Tas bija kaut kas jauns uz mūsu planētas, ka viens cilvēks apskaišas uz otru. Vēl nekad neviens nebija dusmīgus vārdus runājis uz otru cilvēku, nevienam vēl nebija vaigi dusmās sarkuši un neviens vēl nebija izrādījis kādu dusmu pazīmi.

Mēs atceramies aprakstu par grēkā krišanu. Ieva bija pirmā, kas krita grēkā, bet Ādams to uzzināja un nolēma Ievu grēkā neatstāt. Ko pēc mūsdienu normām vajadzētu darīt? Mēs mūsu ģimenēs pārmetam viens otram daudz mazākas lietas, kuras arī izraisa asus vārdus dusmas un pārmetumus: „Nē tu esi vainīgs!” Starp Ādamu un Ievu tā nebija. Kā var savu vainu pierakstīt otram cilvēkam? Kā var dusmoties, apskaisties uz savu tuvāko un neskatīties viņam acīs? Viņi vēl to nesaprata.

Bet pirmais, kas izgudroja arī tādas attiecības, bija Kains. Tā bija liela pārmaiņa cilvēku savstarpējās attiecībās. Pirms viņiem nebija skaudības un aizdomu, Kains bija pirmais, kurš iedomājās: „Ja Ābels nebūtu ar savu pareizo upuri nācis, tad varbūt Dievs būtu pieņēmis to pašu upuri?” Bet tagad Ābels ir vainīgs,- tās ir aizdomas.

Pārdomāsim savas attiecības ne tikai ar Dievu, bet arī pret savu tuvāko. Kāds ir tavs vaigs? Vai tu esi atgriezies pie tādām attiecībām, kādas bija starp cilvēkiem pirms Kaina? Jo zemē, kur nebūs naida, aizdomu, nežēlības, skaudības un karu - vai mēs tajā iederēsimies? Tāda īsumā bija Kaina izvēle. Tā bija šausmīga, un tomēr tā ir guvusi lielu piekrišanu mūsdienās.

Ābela izvēle bija uzticība un paklausība Dievam. Pāvils rakstīja par sevi un Apollu, ka viņi ir apņēmušies neizlikties gudrākiem par to, kas stāv rakstīts. Arī Ābelam likās dabīgi, ka to, ko Dievs saka, nevajag apspriest un kritizēt, to vajag vienkārši pildīt, jo tas ir pats labākais. Tādas bija Ābela attiecības ar Dievu. Ābels atklāti uzticējās saviem tuvākajiem un bija gatavs labāk ciest, nekā nīst.

Viņi bija divi brāļi. Nav pamata domāt, ka Kains bija fiziski daudz spēcīgāks par savu brāli. Tāpat arī nav pamata domāt, ka Kains bija apbruņots. Mūsdienās tie cilvēki, kas uzbrūk citiem, ir apbruņoti. Bet Kaina gadījumā nav rakstīts, ka viņš būtu bijis apbruņots. Lieta tāda, ka Ābels nepretojās. Labāk ciest, nekā sist savam tuvākajam un naidoties. Tā ciezdams viņš arī mira un viņa asinis tika izlietas.

Apustulis Pāvils ir teicis, ka Kristus asinis runā labāk nekā Ābela, bet arī tās runā vēl šodien. Ko šīs Ābela asinis saka? Ābela asinis saka, cik ļoti tuvu viens mirstīgs cilvēks var līdzināties savam Glābējam Jēzum. Šajā senajā laikmetā, kad vel nebija dzirdēta Kalna svētruna, nebija vēl redzēts Golgatas krusts un Ābela ziņas par evaņģēliju, liekas, bija trūcīgākas, nekā tās ir mūsdienās. Arī par ļaunumu Ābelam nebija tāda izpratne, kāda tā ir mums šodien. Tomēr, redzams, ka arī tajā laikā Ābels varēja ļoti līdzināties savam Pestītājam.

Jo jums dota žēlastība ne vien uz Kristu ticēt, bet arī par Viņu ciest” (Filipiešiem 1:29). Šāda priekšrocība ir dota arī mums, tajā ietilpst arī visas pārējās lietas, kas saistītas ar staigāšanu Kristus pēdās. Mācīsimies no Kaina kā nedrīkst darīt, no kā mums ir jāsargās. Mācīsimies arī no Ābela,- kā sekot savam Glābējam ikdienā. Atcerēsimies, ka mūsu izvēle starp Ābelu un Kainu, tā ir mūsu ikdienas problēma, katrā solī, katru dienu, varbūt pat vairākas reizes dienā. Lūgsim pēc tā gara, kas vadīja seno Ābelu, lai arī šis ceļš mūs iespaido dzīves krustcelēs, lai mūsu dzīve runātu kā Ābela asinis. Lai Dievs uz to mums visiem palīdz!