Nepielūdzamie likumi un žēlastība

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna (saīsināta))

Ir pienācis tas brīdis, kad mēs varam, netraucēti no ikdienas rūpēm un steigas, iedziļināties mūžīgajā Dzīvības Vārdā un tajos notikumos, kas ir aprakstīti, lai mēs būtu gatavi vislielākajam notikumam – Kristus nākšanai un mūsu ieiešanai Tēva valstībā.

Mēs lasām par sentēviem: „Un viņi devās ceļā, bet Dievs uzsūtīja bailību pār pilsētām, kas bija viņu apkārtnē, un tie nedzinās Jēkabam un viņa dēliem pakaļ. Un Jēkabs nonāca Lūzā, kas atrodas Kānaāna zemē, tas ir, Bētelē; viņš līdz ar visu, kas tam bija.” (1. Mozus 35:5,6)

Dievs uzsūtīja bailes, un kānānieši nedzinās Jēkabam un viņa dēliem pakaļ. Kāpēc tad viņiem būtu jādzenas tiem pakaļ? Iepriekšējā nodaļā mēs uzzinām, ka Jēkaba ģimenei bija ļoti nopietna sadursme ar vienu no kānāniešu tautām, hīviešiem. Tas bija sakarā ar Jēkaba meitu Dinu.

Kas bija vainīgs pie šīs sadursmes? Lielā mērā Jēkabs pats un viņa dēli. Viņi nenosargāja savu māsu, savu meitu. Viņa iedraudzējās ar kādu jaunekli no šīs tautas. Un pēc pagānu ieraduma starp viņiem radās pārāk tuvas attiecības. Tad, kad tas atklājās, brāļi visu vainu uzvēla tikai otrai pusei. Paši par savu vainu negribēja domāt. Un ne tikai apvainoja otro pusi, bet arī ar viltību un ar nodevību asiņaini izrēķinājās ar šiem cilvēkiem un nonāvēja arī daudzus, kas bija pilnīgi nevainīgi šajā lietā.

„Viņu sīklopus un viņu liellopus, un viņu ēzeļus, un visu, kas bija pilsētā vai uz tīruma, tie nolaupīja.” Tā kā mēs saprotam, ka tajā lielajā sašutumā viņi neaizmirsa arī savas laicīgās intereses. Un bija gatavi arī iedzīvoties uz šī konflikta rēķina. „Un visu viņu bagātību un visu viņu bērnu pulku, un viņu sievas tie aizveda gūstā kā laupījumu.” Nu to darīja tikai divi no Jēkaba dēliem. Pārējo vaina bija tā, ka viņi klusēja.

Un Jēkabs sacīja Simeonam un Levijam: "Jūs grūžat mani postā, padarīdami mani ienīstu šīs zemes iedzīvotāju kānaāniešu un ferisiešu starpā. Cik liels ir mūsu skaits? Ja tie sapulcējas pret mani, tie mani var sasist. Un es un mans nams tiksim iznīcināti." Bet tie sacīja: "Vai viņš drīkstēja apieties ar mūsu māsu kā ar netikli?"” (1. Mozus 34:28-31)

Nu, tāda bija attaisnošanās, ka viņi aizstāvēja savas māsas godu. Bet viņi to darīja tā, kā tas ir šeit Bībelē objektīvi aprakstīts. Kāds domātājs par atriebību ir izteicies tā – atriebība mazu taisnību pārvērš par lielu netaisnību. Un tā tas bija arī šajā gadījumā. Jēkaba dēlu taisnība nebija tik liela, kā tā netaisnība, ko viņi izdarīja, atriebdamies par savu taisnību.

Mēs lasām par mūsu Pestītāju 1. Pētera 2:22,23 - „Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē; Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu.” Atriebība pastāv. Kungs saka – Man pieder atriebība un Es atmaksāšu. Bet, kad Jēzus atradās cilvēka miesā, tad Viņš nekad neatriebās, nevienam neatmaksāja ļaunu ar ļaunu un arī nevienu netiesāja.

Un, lai gan Jēkaba dēli to nezināja tik skaidri, kā mēs to šodien zinām, tomēr viņi to zināja. Un Jēkabs to zināja un vēlāk arī mēs lasām, ka Jēkabs viņus par šo lietu bargi norāja, var sacīt, pat nolādēja.

Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.” (2. Korintiešiem 2:15) Jēkaba ģimenei vajadzēja būt saldai smaržai pagānu vidū. Jēkabs pareizi sacīja – mūsu smaka nav salda. Mēs izplatām ap sevi tādu aromātu, ka cilvēkiem ir jābēg, ir jābēg no mums un jābēg arī no mūsu ticības, mūsu Dieva. Nu tādi bija apstākļi, kādos viņi atkāpās no šīs vietas un gāja uz Bēteli pēc Dieva pavēles.

Varēja sagaidīt, ka Kānānieši viņiem uzbruks, atņems viņiem laupījumu, atriebsies. Bet Dievs viņus atturēja, kaut gan viņi bija vainīgi, un viņi neslēpa, ka ir vainīgi. Un Jēkabs pats saka saviem dēliem, ka jūs esat vainīgi, ko jūs esat darījuši. Un lieto tik nenoslīpētus, nenolakotus vārdus. Viņš saka tā, kā tas ir. Un tomēr Dievs viņus pasargāja. Un izglāba viņus no viņu grēku sekām. Šis notikums izraisa mūsos pārdomas par Dieva žēlastību, kāda tā ir.

Mēs visi esam grēcinieki. Un grēka nopelns ir nāve, to mēs lasām Romiešiem 6. nodaļā. Tas ir – mēs esam pelnījuši mūžīgu nāvi. Un Dievs ir precīzu likumu Dievs. Varam sacīt – dzelzs likumu Dievs. Dievs nevar un nevarēja atstāt cēloni bez sekām. Grēka sekām ir jābūt nāvei. Ko cilvēks sēj, to tam būs pļaut. Un Dievam nebija tādas iespējas mūs tā vienkārši atbrīvot no šī cēloņa, tas ir, no mūsu sējas pļaujas.

Bet tas, ko Viņš varēja darīt, ir aprakstīts Jesajas 53:5,6: „Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.”

Ievērojiet šeit vietniekvārdus: mūsu sods bija uzlikts Viņam. Tātad tas bija mūsu sods, bet Viņš to nesa. Viņš nevarēja padarīt tā, lai tā soda nebūtu, jo mēs to esam sējuši un mums tas ir jāpļauj. Bet Viņš pļāva mūsu vietā. Un Viņš uzkrāvās mūsu sāpes sev. Mēs Viņu nesapratām, mēs Viņu turējām par Dieva sodītu un sasistu, un nospiestu. Bet Viņš mūsu pārkāpumu dēļ ir ievainots. Un mūsu grēku dēļ sagrauzts. Tā sodība guļ uz Viņu, caur ko mums miers nāk. Un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.

Grēks nes sāpes mūžībā, un mēs zinām, ka Kristus šīs sāpes uzņēma uz sevi. Mēs domājam, kā būs grēciniekam Kristus dienā. Nu vai tur būs arī fiziskas sāpes vai tur būs tikai lielas sirdssāpes, morālas sāpes, pārdzīvojums? Lai to noskaidrotu, mums ir jāskatās uz Golgatas krustu. Tas, ko Kristus pārdzīvoja, bija man sagatavots; ja Kristus nebūtu bijis, es to saņemtu Viņa nākšanas dienā. Tas ir, Dieva tiesas dienā. Tas ir sagatavots katram grēciniekam. Tās ir gan fiziskas sāpes, gan vientulība un kauns, tā ir atšķirtība no Dieva un no žēlastības. Tās ir grēka sekas mūžībā.

Bet mēs zinām arī, ka grēks nes savas sekas arī šodien. Mēs vēl mūžību un tiesas dienu neesam redzējuši, bet tomēr mēs saprotam un arī daudzi, kas Dievam netic, viņi saka – jā, to gan mēs esam novērojuši, ka cilvēks savā dzīvē saņem to, ko viņš pats citiem ir sagatavojis. Viņš pļauj to, ko pats ir sējis.

Kā ir ar šīm sekām, ar sekām, ko cilvēks pļauj jau šeit virs zemes? No vienas puses liekas – ka šīs sekas mums ir jānes. Nu, kādreiz mēs lietojam tādu rupju, primitīvu piemēru. Viens cilvēks, piemēram, ir dzērājs, ir apreibinājies ar alkoholu un iet pa dzelzceļa stigu un viņš neredz vilcienu, un viņam nobrauc kāju, piemēram. Nu pēc tam viņš var atgriezties, viņš var nākt pie kristībām, viņš var pamest, bez šaubām, arī dzeršanu. Nu tā kāja, kā mēs saprotam, viņam vairs nepieaug. Tās grēka sekas paliek. Tāpat arī citu grēku, slinkuma un citu grēku sekas vai sliktas audzināšanas sekas, ar tām arī lielā mērā cilvēkiem savā dzīvē ar šīm sekām ir jāsastopas.

Un tomēr – vai būs pareizi, ka Jēzus atņem tikai tās sekas, ko grēks nes mūžībā? Un ka tās sekas, ko grēks nes šajā dzīvē, ka tās mums pilnībā ir jānes pašiem? Lasām Jāņa 5:14: „Pēc tam Jēzus to atrod Templī un saka viņam: "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks."

Te ir runa par to slimnieku, kas 38 gadus gulēja slims. Un izrādās, ka tas viss notika grēka dēļ. Mēs nezinām, kādu grēku viņš darīja, vai viņš grēkoja pret dabas likumiem vai pret citiem Dieva likumiem, bet tās bija grēka sekas. Pestītājs to skaidri saka. Un tāpēc Viņš viņu brīdina – skaties un negrēko vairs, jo tu vari atkal saslimt un vēl smagāk. Bet pirms tam – ko Jēzus bija darījis ar šo slimnieku? Viņš viņu piecēla un dziedināja. Tas ir – Viņš atbrīvoja viņu no grēka sekām.

Un tagad mēs to pašu esam lasījuši par Jēkaba ģimeni. Vai viņi tagad nebija pelnījuši, ka viņus aplaupa? Viņi to bija pelnījuši. Bet Dievs viņus atbrīvoja no viņu grēku sekām. Dažreiz mēs aizstāvam veselības aizsardzības likumus, veselīgas dzīves likumus. Un dažreiz mēs tos aizstāvam līdz pārspīlējumam. Mēs sakām, ka dabā valda dzelzs likumi un ka visas slimības ir tikai mūsu pārkāpumu rezultāts. Ievērosim dabas likumus un tad mums nebūs jāslimo. Un ja mēs neievērosim dabas likumus, tad tas ir dzelzs likums un sekas būs ciešanas. Mēs novecosim ātrāk, kļūsim darba nespējīgi.

Nu, tā mēs sakām, bet patiesībā gluži tā nav. „Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem” (Psalmi 103:10) Un tas nozīmē, ka starp mūsu grēkiem un to sekām nostājas Dieva roka, Dieva žēlastība. Ir gan tiesa, ka mums bieži savā dzīvē jāizbauda mūsu vieglprātības un citas pārkāpumu sekas. Bet mums jātic un mēs varam saprast, ka Dievs mums pieļauj to tik daudz, tikai tādā mērā, lai mēs iemācītos labi saprast šos dabas likumus. Nevis tāpēc, ka Viņš mums uzkrautu visas sekas, bet Viņš mums ļauj it kā nogaršot, iepazīties ar šīm sekām, lai mēs saprotam, kas no kā nāk, lai es saprastu, kādi likumi valda Dieva radībā.

Tā mēdz būt ģimenēs, arī manā ģimenē tas tā bija. Kad bērni iesāk strādāt, viņi pelna, nāk pirmā alga. Vecāki, kas saprātīgi audzina savus bērnus, savā ziņā kaut kā ļauj iepazīties saviem bērniem ar naudas vērtību. Viņi saka – tā nu ir tava nauda, tagad tu vari kaut ko nopirkt. Tagad tev labi jāpaskatās, ko tu pirksi, lai tas būtu izdevīgi, lai tas nebūtu izšķērdīgi. Tā vienā vai otrā veidā ļauj bērnam iepazīties ar tām likumībām, kas valda dzīvē.

Bet vai vecāki tā saka, ka tagad tev ir pirmā alga, tagad es vairs tev ēst nedošu, tagad tev jāiztiek ar to algu? Tā ir tava alga, ja tu proti, tad izsaimnieko, neproti – tad tev ies tā, kā tu redzi, jo tas ir dzelzs likums. Es neesmu redzējis ģimenes, kur vecāki tā darītu. Pat trūcīgās ģimenēs tas tā nenotiek.

Un tas tāpat ir ar mums kā Debesu Tēva bērniem. Starp mūsu rīcību un tām sekām ir Dieva Žēlastība. Starp mūsu rīcību un mūžīgām sekām, starp mūsu rīcību un tās laicīgām sekām nāk vidū Dieva žēlastība. Dievs mums liek arī darīt pareizo. Dievs no mums sagaida, lai mēs visu darām pareizi un sekas Viņš uzņemas uz sevi. Viņš arī šīs sekas neatstāj mums, bet Viņš saka – sekas par tavu rīcību Es uzņemos uz sevi. Un, ja mēs kļūdāmies, arī tad Dievs uzņemas mūsu rīcības sekas uz sevi.

Ir gan tiesa, ka valda nepielūdzami likumi. Jo Dieva likumi ir mūžīgi, tos nevar pārkāpt. Bet Jēzus ciešanu, Jēzus nāves dēļ mums nav jāpieskaras, mums nav jāsatver nepielūdzamo likumu aukstais asmens. Bet mēs drīkstam satvert silto Tēva roku. Un šī roka gan audzina un vada, bet tā mūs arī pasargā no tiem nepielūdzamiem likumiem, kurus mēs būtu maldīdamies pārkāpuši. „Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” (Ebrejiem 4:15,16)