Nehemijas grāmata IV

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.” (Nehemijas 4:17)

Tā ir ļoti neparocīgi strādāt – ar vienu roku strādāt, bet ar otru roku jātur ieroči, tāpēc, ka jebkuru brīdi var uzliesmot kauja vai cīņa. Kā to var piemērot mūsu garīgajai dzīvei? Vai arī mums tas tā ir neizbēgami, ceļot garīgo dzīvi? Vai arī šis laiks ir aizgājis un tagad ieročus var nolikt malā vai piekārt kaktā uz naglas, un tikai celt savu garīgo dzīvi, celt garīgo valsti?

Kā tas bija mūsu Pestītāja dienās? Apustuļu darbu 10. nodaļā ir sacīts, ka Viņš gāja apkārt, labu darīdams. Viņš visapkārt izdalīja debesu svētības. Viņš bija kāzās Kānā, Galilejā un tur Viņš darīja brīnumu, lai ļaudis priecātos. Tur bija mātes ar bērniem, Viņš svētīja šos mazos bērnus, lai šie bērni būtu veseli, lai viņi būtu laimīgi un lai mājās būtu liels prieks par viņiem. Tur bija divi brāļi, kas savā starpā strīdējās. Viņiem bija mantojums, un viņi nezināja, kā to sadalīt. Viņš abus samierināja. Viņš teica – jūs taču esat brāļi, kāpēc jums jāstrīdas? Viņi nokaunējās un nosarka, un aizgāja kā draugi.

Bija slimie un Kristus viņus dziedināja. Un ko vēl Viņš darīja? Viņš dziedināja un izmainīja arī cilvēka raksturu. Bija ļaudis, kas dzīvoja sliktu dzīvi. Un daudzi sacīja tāpat kā šodien – es zinu, ka tas ir slikti, bet es citādāk nevaru. Bet Kristus viņus darīja tādus, ka viņi spēja citādāk izdarīt. Un viņi priecājās, saņemot šo jauno raksturu. Tāda bija mūsu Pestītāja miera rīcība. Tā bija tāda miermīlīga miera darbošanās.

Un, neskatoties uz to, Viņa dzīve bija smagu cīņu dzīve. Kas tad bija Viņa ienaidnieki? Tur bija ļauni gari. Viņš tos izdzina. Viņi tik viegli nepadevās. Viņi kliedza – kāpēc tu atnāci mūs mocīt? Bet Kristus atnāca šurp viņus izdzīt. Tā bija cīņa. Par kādiem Viņš sacīja, ka tikai ar gavēni un lūgšanu viņus var uzvarēt. Tas nav tik vienkārši un viegli. Kristus cīņā sastapās ar pašu sātanu. Tas bija tuksnesī, par ko ir aprakstīts Mateja evaņģēlija 4. nodaļā. Tā bija cīņa. Un tā nebija viegla cīņa. Kristum vajadzēja cīnīties arī ar cilvēkiem. Ar tiem, kas, paši nezinot, izpildīja sātana gribu. Šajā cīņā Kristu sita, lija viņa asinis. Un šajā cīņā Kristus atdeva savu dzīvību.

Tātad arī Viņam vienā rokā bija ierocis. Viena roka tikai svētīja, tikai dziedināja, bet tomēr vajadzēja cīnīties. To Kristus atklāj savās mācībās. Viņš teica – meklējiet mieru. Atcerēsimies tādus brīnišķīgus vārdus, ko gribas vēl un vēl lasīt. Tie ir rakstīti 1. Pētera 3:8,9: „Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.”

Ja mēs visus tā mīlēsim un ar visiem tā dzīvosi mierā, vai tiešām mums arī vajadzēs sastapties ar cīņu? Jā, Kristus saka, ka vajadzēs. „Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ.” (Mateja 10:22) Un sevišķi tas notiks pēdējās dienās. „Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs būsit visu tautu ienīsti Mana Vārda dēļ. Un tad daudzi apgrēcināsies un viens otru nodos, un viens otru nīdīs. Un daudzi viltus pravieši celsies, un tie daudzus pievils. Un, tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” Par kādu laiku te ir runāts? Par mūsu laiku, dārgie brāļi. Un šajā cīņā mums vajadzēs uzvarēt. „Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja 24:9-13)

Un tā mēs nonākam pie secinājuma, ka mums vajag izkopt mūsu raksturu, mums visapkārt jāizdala svētības. Mums jādzied skaistas dziesmas par godu Dievam. Bet mums vajag arī cīnīties. Mums vajag arī ciest. Mums vajag izturēt līdz galam. Tātad vienā rokā mums jātur darbarīks, bet otrā rokā mums jābūt ierocim. Tādēļ mēs arī uzskatām, ka Nehemijas 4. nodaļa, ko mēs sākumā lasījām, daudz ko runā arī uz mums. Tāpēc, ka arī mēs ceļam, karojam un aizstāvamies. Un paskatīsimies, kā tas notika tajā laikā.

Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un, kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme. Bet, kad Sanballats un Tobija, kā arī arābi un amonieši, un ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu.” (Nehemijas 4:6-8) Tātad Dieva draudzes panākumi izsauca pretestību un naidu pretinieku pusē.

Jāņa Atklāsmes grāmatā mēs lasām, ka sātans nonāca uz Zemi ar lielām dusmām. Viņš zina, ka viņam ir maz laika palicis. Viņš redz, ka evaņģēlija celtnes siena ir līdz pusei gatava. Vēl mazdrusciņ un viņa valdīšanai pienāks gals. Un sātans vēl dara visu, ko tikai spēj. Šodien evaņģēlijs tiek sludināts apmēram 200 valstīs. Evaņģēlija vēsts savu darbu ir jau gandrīz pabeigusi.

Varbūt Dieva valstība tavā namā ir gandrīz gatava. Varbūt Dieva valstība ir jau gandrīz gatava tavā raksturā un tavā personīgajā dzīvē. Nebrīnies, varbūt tieši tādēļ tevi gaida nopietna cīņa. Sātans visu to redz. Un viņš jūt, ka tas ir pēdējais brīdis, kad vēl kaut ko varētu darīt. Ko viņš var darīt? Daudz ko. „Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: "Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!"” (Nehemijas 4:3) Tātad ienaidnieks tevi var izsmiet, lai tu nobītos un pamestu darbu.

Savukārt mūsu pretinieki teica: "Viņiem nekas nav jāredz, līdz mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus, un izbeigsim celšanas darbus!"” (Nehemijas 4:11) Tātad sātans ir gatavs fiziski iznīcināt visus tos, kas ceļ Dieva valstību. Mēs redzam Dieva bērnu vidū briesmīgas slimības. Mēs redzam nelaimes gadījumus Dieva tautas vidū. Avarēja brālis, avārijā nokļuva māsa. Bija arī tāds gadījums, kad divi Dieva draudzes darbinieki brauca ar velosipēdiem un iznāca no meža cilvēki, kas tos noturēja par saviem ienaidniekiem un nosita tos. Viņi nemaz nezināja, ka tie ir kristieši. Tie, kas bija mežā, bija politiski cilvēki. Viņi kļūdījās, viņi domāja, ka tie ir kādi politiskie ienaidnieki. Bet mēs saprotam, kas stāvēja aiz šīs kļūdas, tur stāvēja ienaidnieks.

Bija gadījums Latvijā, kad autobusā brauca trīs sludinātāji. Viens vecs sludinātājs ar dzīvesbiedri un viena Bībeles strādniece. Un šis autobuss iebrauca sienā, siena sagāzās un cilvēkus nosita. Tādi gadījumi notiek arī šodien. Un ko mēs redzam aiz šiem notikumiem? Sātans ir atnācis ar lielu naidu. Viņš cenšas darīt visu iespējamo, lai apturētu Dieva darbu.

Šeit mēs pieminējām tikai tādus rupjus gadījumus. Bet ir arī daudz smalkāki paņēmieni. Un sātanam ir ļoti daudz šādu paņēmienu. Viņš jau tūkstošiem gadu studē cilvēku vājības. Un viņš zina, kādu kuram atslēgu piemeklēt, un cenšas to darīt. Sātans izlieto dažādus ieročus. 7. pantā mēs lasām, ka tur bija dažādi ļaudis. 2. pantā mēs lasām, ka viņš runāja savu ciltsbrāļu un samariešu karaspēka priekšā un arī karavīrus iesaistīja cīņā. Bet ko mēs lasām 12. pantā? „Kad atnāca jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos, tad viņi stāstīja mums desmitiem reižu: "No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū."” (Nehemijas 4:12)

Un pat jūdus sātans izmantoja, lai vājinātu šos ticīgos brāļus. Tas var notikt arī šodien. Pret Dieva ļaudīm nostājas arī reliģiskas un, saprotams, arī ateistiskas organizācijas. Un grūtības mums daudzreiz sagādā arī mūsu brāļi. Tādi brāļi, kas pa pusei dzīvo pasaulīgu dzīvi, un viņi saka – kāpēc jūs tā cenšaties? Kādēļ jūs tik daudz upurējat? Kāpēc jūs tik bieži skrienat uz baznīcu? Jūs varat būt ticīgi tāpat kā mēs un dzīvot vienā mierā, strādāt savā saimniecībā. Aizbrauciet uz kalniem, baudiet dzīvi. Un tādā veidā novājina tos, kas ceļ evaņģēlija sienu.

Ar kādiem ieročiem Nehemijas laikā ļaudis pretojās uzbrukumam? „Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.” Sakiet, vai mēs arī varam ar tādiem ieročiem cīnīties? Kā jūs domājat? Evaņģēlijā ir sacīts: Ņemiet zobenu. Bet kādu zobenu? Gara zobenu. Tur ir sacīts – Uzlieciet bruņu cepuri galvā – pestīšanas bruņu cepuri. Ņemiet vairogu – ticības vairogu. Tātad mums nav ar tukšām rokām jādodas cīņā. Mums ir ieroči.

Vai jūs domājat, ka šie ir vāji ieroči? Apustulis Pāvils saka, ka tie nav cilvēcīgi ieroči, kas mūsu rokās, bet spēcīgi. Salīdzinot ar cilvēcīgiem ieročiem, mūsu ieroči ir daudz spēcīgāki. Un tie mums ir jāsatver un ar tiem jācīnās.

13. pantā, kuru lasījām, ir sacīts, ka Nehemija viņus novietoja pa ciltīm. Un kā mēs tādu lietu saucam, kad katrs dara savu darbu? Mēs to saucam par kārtību jeb disciplīnu. Tas ir ļoti vajadzīgs mums, Dieva ļaudīm. Lai mēs kopīgi sanāktu, lai mēs kopīgi lūgtu un mācītos, lai mēs saskaņoti darbotos, ir vajadzīga disciplīna. Neviens mums nepavēlēs. Bet lai mēs paši zinātu. Tas uzvarai ir ļoti nepieciešams.

Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba.” (Nehemijas 4:15) Mēs šodien lasām Nehemijas grāmatu, lai mēs zinātu sātana nodomus. Pasaule šodien pazaudē ticību Dievam. Vēl vairāk – viņi ir pazaudējuši ticību sātanam. Mēs sastopam ļaudis, kas saka – „Nu Dievam, tam es vēl ticu, to es pieļauju, ka Dievs ir, bet sātans – tā ir izdoma. Tās ir bērnu pasakas – nu kas tas par sātanu.”

Bet ienaidniekam to vien vajag. Viņam to vien vajag, lai nerēķinātos ar viņa darbību, viņa esamību. Viņš šo cilvēku sasaista un aizved gūstā. Un pats viņš čukst šim cilvēkam ausī – tāda sātana nemaz nav, netici viņam. Tātad šis cilvēks nekad necīnīsies ar ienaidnieku. Viņam liksies, ka šāda ienaidnieka vispār nav. Bet mums ir zināmi viņa nodomi. Mīļie, mums ir jāzina, ka mums ir ienaidnieks. Protams, ne jau cilvēks, bet ļaunais gars. Un šis ienaidnieks ir gatavs uz visu. Un mums ar to ir jārēķinās.

Tad es sacīju dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējai tautai: "Darbs ir liels un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti. Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!"” (Nehemijas 4:19,20) Kā mēs to nosauksim? Ja mēs to nosauksim par brāļu mīlestību – vai tas būs pareizi? Ja mēs to nosauksim par vienotību – vai tas būs pareizi? Būs pareizi. Ir tāda devīze – viens par visiem, visi par vienu. Ja ir tāda vieta, kur tas var īstenoties, tad tā ir Dieva draudze.

Viens nomira par visiem. Vai tiešām arī mums citam par citu nevajag cīnīties, citam citu aizstāvēt? Mēs esam tā mācekļi, kas nomira par visiem. Vai tiešām arī mums nevajag cīnīties kopā ar tiem un par tiem, kas ir cīņā? Varbūt pats galvenais, kāpēc jūdi uzvarēja tajā laikā, ir uzrakstīts šeit: „Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: "Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!"” (Nehemijas 4:14)

Lai uzvarētu, ir nepieciešams atcerēties Kungu. Jo ja Kungs būs ar mums, kas būs pret mums? Par ko mēs cīnāmies? Vai tad mēs cīnāmies, lai mūsu draudzē būtu vairāk ļaužu? Vai tad mēs necīnāmies par to, lai mūsu bērni, lai mūsu ģimenes un mūsu draugi būtu mūžīgās dzīves dalībnieki? Šeit ir cīņa uz dzīvību vai nāvi. Un runa ir par mūžīgu dzīvību un mūžīgu nāvi. Ja mēs to sapratīsim, ja mēs sapratīsim, ka Dievs ir mūsu pusē, tad mēs šajā cīņā nepagursim un necietīsim zaudējumus.

Vai ilgi vajadzēja cīnīties? Vai arī mums vajadzēs ilgi cīnīties, būt tādā sasprindzinājumā? „Tā mēs veicām mūra darbu: puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes. Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis,- neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.” (Nehemijas 4:21, 23) Karavīri ļoti vēlas noģērbt savu formu. Noņemt jostu, novilkt smagos zābakus un atpūsties.

Tā arī Kristus karavīriem gribētos mazdrusciņ atpūsties. Bet to varēs vienīgi pēc galīgās uzvaras. Mēs lasījām 21. pantā – viņi bija gatavi no agra rīta līdz kamēr parādījās zvaigznes. Dārgie, tā tam vajadzētu būt arī mūsu dzīvē – no saullēkta līdz kamēr zvaigznes parādās. No agra rīta, no pašas agrās bērnības sākas cīņa. Un līdz kādam laikam šī cīņa būs? Šeit ir sacīts – līdz laikam, kad parādās zvaigznes. Jūs zināt, par kādām zvaigznēm ir sacīts Daniela 12:3: „Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.

Lūk, kad šīs zvaigznes liecinās par pestītiem ļaudīm, tad beigsies cīņa. Tad mēs atlaidīsim savas jostas. Un tad mēs noliksim savus ieročus. Un tad mēs dziedāsim slavu Debesu Tēvam. „Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” (1. Timotejam 6:12) un „Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls.” (Atklāsmes 21:7)

(Turpinājums sekos)