Augšāmcelšanās diena

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)

Sveicu visus ar sveicienu: “Kristus patiesi ir augšāmcēlies!”

Jāņa 20:1-18

1 Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. 2 Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." 3 Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. 4 Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. 5 Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. 6 Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus 7 un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. 8 Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. 9 Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem. 10 Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās. 11 Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā 12 un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. 13 Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." 14 To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. 15 Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!" 16 Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)! 17 Bet Jēzus viņai saka : "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva." 18 Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: "Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis."

 

Raugoties putnos, kā viņi atgriežas no siltajām zemēm, domās veidojas trīs vārdi: tic, skrien un sauc. Jā, šie putni atgriežas šeit, jo viņi tic, ka te būs pietiekami silts un viņi varēs vīt savas ligzdiņas un izšķilt putnēnus. Un putni tā vienkārši nelidinās, bet skrien gaisā un skrien uz zemes, jo jāveido ligzda, jānes ēdamais mātei, kura perē… Pavasarī nevar neievēot putnu dziesmas, īpaši no rīta. Putni ne tikai tā mierīgi čivina, bet viņi kliedz, viņi sauc, viņi priecājas.

Jāņa atstāstītais augšāmcelšanās stāsts ir viens no vissievērojamākiem. Arī te mēs saklausījām šos trīs atslēgvārdus tic, skrien un liecina…

Mēs tik ļoti tiekam iesaistīti šajā ainā, ka šķiet — esam paši tās dalībnieki. Vispirms mēs lasām par Mariju Magdalēnu un tad par diviem vīriem. Mēs lietojām vārdu vīri, bet drīzāk viņus būtu jāsauc par puikām. Jo tur mēs redzam bērnišķīgu sacensību. Kurš pirmais… Tikko viņi uzzināja par „nozagto līķi,” tūlīt viņi skrēja, cik spēja. Ir teikts, ka otrs māceklis bija pirmais pie kapa. Jā, Jānis bija jaunāks, viņš skrēja ātrāk. Aiz cieņas pret Pēteri viņš pagaidīja pie kapa. Pēteris iegāja pirmais. Un Pēteris it kā bija uzvarējis sacensībā. Un tā bija vienmēr. Pēteris centās izdarīt visu pirmais un viņu mācekļi pieminēja pirmo. Bet šoreiz tas bija tikai tehniski. Būtībā pirmais bija Jānis, viņš skrēja  ātrāk, bija māceklis, kuru Jēzus mīlēja un Jānis pirmais ticēja… un tomēr arī te bija kaut kas bērnišķīgs…

Stāsts par Mariju Magdalēnu bija ar pavisam citu raksturu. Viņa bija izmisusi. Viņa grima emocijās un neizpratnē. Un arī mums ir daudz jautājumu — kāpēc tā? Varbūt mēs pamanījām starpību ar citiem evaņģēlijiem. Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos  lasām, ka Marija Magdalēna gāja kopā ar citām sievām kapu apraudzīt pirmās dienas rītā. Te Jāņa evaņģēlijā viņa pieminēta viena. Vēlāk viņa lieto vārdu mēs… Tātad Jānis pievērsa vairāk uzmanības tieši Marijas Magdalēnas piedzīvotajam.

Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa… tātad tumsā. Jānis rakstot evaņģēliju mīlēja salīdzinājumus “gaisma un tumsa”. Varam saprast, ka tumsa atspoguļoja Marijas iekšējo stāvokli. Un ko viņa ieraudzīja? Kapa akmens bija novelts. Zinātnieki lēš, ka tas varēja svērt 1,5–2 tonnas. Tas bija apzīmogots ar Romas zīmogu.  Zīmogs bija norauts. Sargi tur vairs nebija… Runājot par šo akmeni — nesen Marijas un Martas brālis Lācars bija miris un arī viņam bija kapa priekšā liels akmens. Toreiz viņa bija lūgusi, lai šo akmeni noveļ. Bet tagad tas nebija nevienam jālūdz. No redzētā viņai radās secinājums, ka Jēzus kaps ir aplaupīts. Kādi viņai nezināmi cilvēki te bija plosījušies un tā viņa to stāstīja tūlīt Jānim un Pēterim: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." Tātad, bailes par kapu apzadzējiem lika stāstīt šo stāstu… Par nožēlu jāsaka, ka pat līdz šodienai daudzi vēlas domāt līdzīgi Marijai Magdalēnai un meklē kapus, kur vēl atrastos Jēzus kauli.

1.

Jānis domāja citādāk. Viņš tāpat redzēja novelto akmeni, viņš redzēja salauzto Romas zīmogu, viņš redzēja, ka tur vairs nebija sardze (zinātnieki saka, vismaz 15 apbruņotu vīru), jo Jānis varēja mierīgi pagaidīt, kamēr Pēteris atskrien. Jānis zināja, ka par zīmoga salaušanu vien varēja nopelnīt nāves sodu. Un apskaidrību viņā ienesa saliktās drēbes, kuras viņš redzēja kapā. Viņš bija redzējis, kā Jēzus piecēla Lācaru no nāves. Rokas, kājas bija cieši satītas. Redzēja, kā viņam noņēma līķautus, lai viņš varētu staigāt. Tāpēc Jānis pilnībā saprata, ka zagļi, kuri gribētu zagt Jēzus mirušās miesas, nebūtu nesuši līķi prom, notinot drēbes. Jānis ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies! Jānis ticēja pirmais! Bet vēl šī ticība nebija izteikta vārdos. Par viņu lasījām (20:8-9): “Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem.” Tā piebilde runā par to, ka Jānis nespēja augšāmcelšanos pamatot uz Rakstiem, jo viņš agrāk nebija sapratis pravietojumus par Kristus augšāmcelšanos.

Tādu pravietojumu mēs lasām Ps 16:10: “ jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” Tātad tikai pēc redzēšanas Jānis saprata šī pravietojuma nozīmi. Un šķiet, ka tieši Jāņa evaņģēlijs ietver vispiemērotāko veidu tam, kā atsaukties Jēzum un Viņa vēstij. Taču Jānis līdz šim bija palicis kopā ar Jēzu līdz sāpīgākam noslēgumam. Kāpēc viņš arī neredzētu to, kas noticis tagad? Jānis paliek Jēzus uzticamais liecinieks, viņš ir avots neatvietojamām zināšanām par to, lai ticētu šim evaņģēlijam. Viņš grib pats redzēt salocītās drēbes un tukšo kapu. Viņš tūlīt tic bez izskaidrojuma tam, ko tas nozīmē.

Mēs pazīstam šādus cilvēkus kristietībā, bez tiem kristietība nevarētu izdzīvot. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri tic, ka tieši tas pusaudzis, kurš ir sabojājis skaņas iekārtu baznīcā, kurš ir vienīgi tikai problēmu radītājs, beidzot izaugs par spēcīgu skaņu inženieri. Mums vajadzīgi cilvēki, kuri neprasa pierādījumus, ka mūžīgā dzīvība uzvarēs nāvi, un kuri iekšēji priecājas, kad saklausa vārdu augšāmcelšanās. Varbūt viņi mūs dažkārt kaitina ar savu drošo optimismu un, kad viņi atraida kādus redzamus faktus, kas runā pretī viņu pārliecībai, tad tomēr mēs slepeni šādus cilvēkus cienām un no viņiem smeļamies spēku savam ticības ceļojumam. Mēs smeļamies spēku no viņu nesvārstošās paļāvības, ka Dievs beidzot visu vērsīs par labu. Pat tad, ja kāds tiks krustā sists.

2.

Bet tagad varam pievērsties Pēterim. Te mēs redzam tādus interesantus raksturojumus, ja mīļotais māceklis tic, Pēteris skrien. Atbildot uz Marijas Magdalēnas bēdu stāstu par nozagtām miesām, Pēteris skrien. Pētera skrējiens nemaz nav tik viegli saprotams. Līdz šim Pēteris bija skrējis prom no Kristus. Viņš bija lielījies, ka dzīvību atdos,  bet par pārsteigumu citiem bija pārliecinoši trīs reizes apgalvojis, ka Jēzu nepazīst, un tad viņš bija meties ārā no tiesas zāles, lai visu to nožēlotu. Viņš bija tālu no Kristus krusta tajā krustā sišanas dienā. Varbūt, tas te nav pateikts, ka Pēteri vadīja arī neliela greizsirdība uz kolēģi, kuru apzīmēja kā Jēzus mīļoto mācekli…

Pirms visa tā Pēteris bija kopā ar visiem mācekļiem, kad Jēzus piecēla Lācaru. Un varbūt, ka viņa prom skrējienu pagrieza atpakaļ klusa cerība — vai tāpat  kā ar Lācaru nevarētu notikt ar pašu Jēzu?

Daudzi no mums dzīvo šādu Pēterim līdzīgu dzīvi. Mēs esam piepildīti ar pretrunīgām emocijām. Mūsu dvēseles ir piepildītas ar greizsirdību, ka citiem iet labāk nekā mums, ka citi ir vairāk svētīti ar Dieva mīlestību nekā mēs. Mēs esam greizsirdīgi, kad redzam citos paļāvību un prieku. Mēs sev esam apsolījuši, ka mēs nedarīsim vienu vai otru lietu, kas vada mūs prom no Dieva, jeb darīsim to, ko Dievs mums liek, bet nepaiet ne minūte, kad atkal esam tur, kur bijām agrāk. Ar Pēteri mēs varam izteikt savus trūkumus. Varbūt varam atcerēties kaut ko ievērojamu un jaunas dzīvības iemiesošanu no pagātnes, un tad, skrienot uz to pusi, cerēt,  varbūt tas var atkārtoties atkal…

3.

Ja Jānis ticēja un Pēteris skrēja, tad Marija Magdalēna runāja. Marija Magdalēna atkal atnāk vēlreiz pie kapa tad, kad Jānis un Pēteris bija aizgājuši mājās. Marija atnāca un raudāja par to, kas bija zaudēts. Viņa negaidīja, ka te kaut kas vēl varētu notikt. Viņa vienkārši bija atnākusi raudāt par zaudēto dzīvību, par to, ka vairs nevarēja pat mirušo atrast un tam pieskarties, arī par to, ka tā īsti nebija spējusi atvadīties. Savās bēdās viņa nespēja skaidri domāt. Raudādama viņa ieliecās kapā, tur viņa ierauga divus eņģeļus un savās bēdās viņa pat nepamana, ka viņi nav no šīs pasaules.

Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." 14 To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. 15 Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!"

Kaut arī viņa ieraudzīja eņģeļus un līdz ar viņiem arī Jēzu, Marija Magdalēna vēl viņus nepazina. Acis bija bēdu aizplīvurotas un arī sirds neko vēl nejuta. Viņa domāja, ka tas ir dārznieks. Viņa nespēja iedomāties, ka viņa atrodas Dieva tuvumā, augšāmceltā Kristus klātbūtnē. Bet tad, kad Jēzus izrunāja viņas vārdu, tas viņu pārvērta. Viņa pazina savu Skolotāju. Augšāmceltais Jēzus sauca viņu vārdā. 16 Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)!

Šeit mēs lasām par to, kā notiek atgriešanās. Jēzus uzrunā mūs ļoti personīgi. Marija! Tas veicināja viņas ticību. Tas veicina arī mūsu ticību. Un tad viņa apgriezās, teoloģiski varam teikt - atgriezās. Apustulis  Pāvils vēstulē Efeziešiem raksta 2:8: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Viņa kļuva cita Marija. Viņa pazina Kristus balsi.

Augšāmceltais Dieva Dēls arī mūs uzrunā. Tāpat kā Magdalēnas dzīvē, tāpat arī mūsu dzīvē Viņš atnāk un uzrunā. Cik labi, ka Marija pazina Jēzus balsi. Un lūk, tad Jēzus viņai liek iet un stāstīt redzēto. Tas notika tāpat, kā ar Samariešu sievieti pie akas. Viņš lika viņai iet un stāstīt… Bet Jēzus viņai saka : “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”

Te ievērojām arī vienu momentu, ka Jēzus atteicās pieņemt savu mīļoto cilvēku pielūgsmi pirms nebija saņēmis apliecinājumu, ka Tēvs ir atzinis Viņa upuri. Viņš uzkāpa Debess augstumos, lai no Tēva dzirdētu apstiprinājumu, ka Viņa atpirkšanas maksa par cilvēku grēkiem ir pietiekama, ka caur Viņa izlietām asinīm visi var iegūt mūžīgo dzīvību. Gan apustuļu vēstules, gan arī Atklāsmes grāmata un vēstule Ebrejiem parāda, ka Tēvs apstiprināja ar Kristu noslēgto derību, ka Viņš pieņems grēkus nožēlojošos un paklausīgos,  un mīlēs tos tāpat kā Viņš mīl savu Dēlu. Bībele stāsta, ka tagad visa vara Debesīs un virs zemes ir nodota Dzīvības valdniekam.

Te varam redzēt, cik ļoti Kristus mīlēja savus mācekļus, tajā skaitā arī Mariju Magdalēnu, ka Viņš tūlīt pēc augšāmcelšanās nedaudz pakavējās, lai satiktos un iepriecinātu noskumušo Mariju un dotu viņai uzdevumu stāstīt. Tātad, kad Jēzus bija augšāmcēlies, Viņš vispirms pārliecināja mācekļus, ka Viņa mīlestība un sirsnīgās rūpes par tiem nav mazinājušās.

18 Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: “Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis.” Marijai bija jākļūst par Jēzus apustuli mācekļiem. Tie, kas ir vairāk pētījuši Bībeli, atzīst, ka stāsts par Kristus augšāmcelšanos ir saistīts ar Kristus uzdevuma veikšanu, ar liecināšanu. Citādi vispār neviens no mums neuzzinātu, kas notika augšāmcelšanās rītā. Tad Lieldienas notikums būtu pieminēts ar sajūsmas asarām, ar apskāvieniem, bet tas viss izzustu nebūtībā. Tomēr Marija paklausa Augšāmceltajam un nepaliek apskāvienos, bet aiziet no dārza, lai stāstītu to, ko viņa zina, kas ir patiesība.

Un tā gaidītais noslēgums būtībā ir jauns sākums. Stāstīt par jaunu dzīvi tiem, kas ir tuvu nāvei, ka arī viņiem pienāks augšāmcelšanās rīts, kad Jēzus nāks otrreiz,  sniegt mūžīgās vērtības - dzīvības ūdeni un maizi tiem, kas vēlas pirkt un pārdot paejošas lietas. Marija stāsta par augšāmcelto Pestītāju, un viņas runā mēs varam saklausīt arī savu balsi…

Lai arī citi ticētu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, lai skrietu un liecinātu par to atkal citiem...