Habakuks

Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības - un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību - un Tu nesniedz palīdzību?” (Habakuka 1:2)

Tas ir mūžsens jautājums – kāpēc Dievs pieļauj ļaunumu, varmācību, ciešanas un netaisnību? Bieži cilvēki cieš nevainīgi. Cilvēki sauc pēc palīdzības, bet Dievs neparāda to, ka Viņš mūs dzirdētu. Pravietis Habakuks ir slavens ar to, ka viņš šādus jautājumus uzdeva Dievam uzstājīgāk, nekā citi pravieši. Mūsu laikā šie jautājumi ir ļoti aktuāli.

Pavisam nelielās pravieša Habakuka grāmatas nodaļās mēs atrodam gan jautājumus, gan Dieva atbildes. Par Habakuka personību ir rakstīts maz. Un maz mēs par šo pravieti zinām. No Habakuka grāmatas pirmās nodaļas pirmā panta mēs uzzinām, ka viņš bija Dieva pravietis. Viņš tiek nosaukts par pravieti Habakuku, tātad viņš ieņēma šādu amatu un pildīja šādu kalpošanu Jeruzalemē. Viņš dzīvoja ap 600 gadu pirms Kristus, laikā, kad Nebukadnecars gatavojās karagājienam, lai vēlāk ietu uz Jeruzalemi.

Habakuks redzēja savu tautu tāpat, kā Jeremija. Tauta dzīvoja grēkos, viņi cits citam darīja pāri, maz interesējās par Dieva patiesību. Tie, kas bija ieguvuši bagātību, dzīvoja uz nebēdu, mēģināja daudz ko laicīgi baudīt. Viņi nerēķinājās ar nabadzīgajiem, lai tiem palīdzētu. Ticība bija, bija arī templis, kas darbojās, bet kalpošana tajā bija tīri formāla.

Liels iemesls tautas garīgajam pagrimumam bija ķēniņš Jojakims, kurš bija ļoti vieglprātīgs un bezrūpīgs. Laikā, kad tauta cieta no lielām nodevām, ķēniņš pats dzīvoja izšķērdīgā greznībā. Viņš uzbūvēja sev brīnišķīgu pili, kura būtu cienīga tikt būvēta tikai labākos laikos vai arī kādā lielākā valstī. Ķēniņam nerūpēja Izraēla tautas garīgais stāvoklis, viņš arī maz pārdzīvoja par draudošajām kara briesmām.

Pravietis Habakuks bija cilvēks, kurš vēroja visas pasaules panorāmu, un, ja mēs izsekojam viņa jautājumiem, tie ir vispārīgi, filozofiski jautājumi, kurus varētu uzdot jebkurā laikā – par Dieva taisnību un rīcību, par cilvēku ciešanām, par cilvēku taisnību. Habakuks redzēja to, kas notiek starptautiskajā arēnā, vēroja kara darbību starp Asīriju un Ēģipti, strap Ēģipti un Babiloniju, viņš redzēja arī kā lielvalstis apdraud mazo Jūdeju. Redzot Dieva vadību, Habakuks saprata, ka agri vai vēlu pagānu lielvalstis pakļaus sev Jūdeju un varbūt pat sagādās lielas ciešanas un zaudējumus Dieva tautai. Nu pravietis nāca ar saviem jautājumiem pie Dieva.

Pirmais jautājums bija: „Kāpēc Dievs neatmaksā savai tautai, tas ir Jūdiem, kuri bija kas bija necienīgi savā aicinājumā un kas nedzīvoja pēc Dieva baušļiem?” „Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek manā acu priekšā, rodas asas domstarpības un uzliesmo naids! Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.” (Habakuka 1:3,4)

Tās bija Habakuka sirdssāpes, ar kurām viņš nāca pie Dieva. „Aplūkojiet citas tautas, skatieties cits uz citu un brīnieties, jo Es darīšu kaut ko jūsu dienās, kas jums būtu neticams, ja jums to stāstītu. Jo redzi, Es atmodināšu kaldejus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas viņiem nepieder.” (Habakuka 1:5-6)

Kaldeji bija Dieva rīkste, un Viņš atbildēja Habakukam, ka kaldeji nāks un varas darītāji dabūs ciest. Drīz tas tā arī piepildījās. Bet pravietis bija dziļš uz vispusīgs domātājs, un viņu šī atbilde neapmierināja. Habakuks domāja tālāk par Dieva taisnību. Visi cilvēki stāv Dieva priekšā, arī kaldeji ir cilvēki. Jūdi bija grēcīgi, bet kādi bija kaldeji? Viņi bija vēl grēcīgāki. Kā tas tagad sanāk, ka Jūdiem ir jācieš no kaldejiem? Dievs ļāva kaldejiem Jūdus iekarot, uzvarēt un pazemot, bet kaldeji bija tauta, kas Dieva nepazīst. Kur paliek Dieva taisnība?

Lasām Habakuka 1:13 - „Tavas acis ir pārāk šķīstas, lai Tu varētu skatīt ļaunumu, un varas darbus Tu arī nevari uzlūkot. Kāpēc tad Tu mierīgi noraugies uz laupītājiem un ciet klusu, kad ļaundaris aprij to, kas taisnāks par viņu?” (Habakuka 1:13) Tātad pret Dieva atbildi pravietis nāca ar pretjautājumu. „Mana tauta ir atkāpusies no Tevis, bet tagad kaldeji to aprīs!” Nākošajos pantos Habakuks lieto salīdzinājumu „Kā zivi noķers tīklā un sagūstīs.” Bet, kas tad ir tie ķērāji, vai viņi ir taisni cilvēki? Kāpēc Dievs viņus svētī?

Šādu jautājumu mēs uzdodam arī šodien. Ciešanu iemesls, protams, ir saprotams. Visi cilvēki ir grēcinieki, tāpēc arī mums ir jācieš. Bet mēs redzam, kas ciešanas nav samērīgas ar grēkiem. Daži gribētu, lai vairāk cieš tas, kurš ir lielāks grēcinieks, bet tie, kas ir taisnāki, būtu tuvāk Dievam, lai Dievs viņus pasargātu un svētītu vairāk nekā grēciniekus. Bet tas tā nenotiek. Mums rodas jautājums: „Kur paliek Dieva taisnība?”

Tā mēs redzam, ka Habakuka domāšana bija ļoti tuva mūsu laikmetam, jo lielais jautājums ir par Dieva taisnību, tas ir visnopietnākais jautājums: „Vai Dievs ir taisns, vai Viņam var uzticēties, vai Dievs mūsu dzīvi vēro, vai Viņš iejaucas mūsu dzīvē?” Dievs pravietim atbildot, pirmkārt, saka, lai viņš nemeklē taisnību tepat, jeb šobrīd. Dievs saka, lai pravietis skatās drusku tālāk, lai kādu laiku paciešas, tad arī būs redzama Dieva taisnība piepildāmies.

Šī parādība īstenosies noteiktā laikā, un tās īstenošanās steidzīgi tuvojas, un, pat ja tās piepildīšanās vilcinātos, tad tomēr stipri būs cerēt uz to, jo tas viss nāktin nāks un nekur nepaliks.” (Habakuka 2:3) Tātad Dieva taisnība piepildīsies. Mēs nevaram teikt, ka gribam redzēt šo taisnību piepildāmies tūlīt, mums ir jāļauj, lai Dievs savu taisnību piepilda īstajā laikā.

Trešajā nodaļā ir izteikti pieci lāsti pār netaisniem cilvēkiem, kas sākas ar vārdu „vai!” Tātad Habakuks, kad jautāja, kas būs ar tiem neticīgajiem, un Dievs atbild, ka neticīgie saņems savu algu. Grēks atradīs tos, kas dara grēku, to nopelns būs ciešanas un nāve. Lasām divus no šiem nolikumiem. „Bēdas tam, kas kāri un sīksti rauš kopā netaisnu mantu savam namam. Velti viņš cenšas novietot savu ligzdu augstā vietā, lai paglābtos no nelaimes nesējas rokas.” (Habakuka 2:9)

Un tālāk par citiem cilvēkiem, par visu grēku, mēs lasām 12 pantu: „Bēdas tam, kas ceļ pilsētas ar asinsizliešanu un kas pilis uztaisa ar netaisnību!” (Habakuka 2:12) Habakuks teica: „Redziet, ko kaldeji dara? Viņi būvē pilis un iekaro zemes, bet, vai viņi ir taisni ļaudis?” Dievs saka: „Vai, tam, kas to dara!” Šodien viņi dara, bet, gaidi, nāks laiks un viņus piemeklēs tādas posts, kādu viņi ir pelnījuši. Netaisnība dzemdē postu.

Bet, kas būs ar nevainīgo cietēju? Tas saņems algu, ja vien saglabās ticību. „Lūk, uzpūtīgs un pārgalvīgs savā sirdī ir iekarotājs. Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” (Habakuka 2:4) Tā Dievs lika pravietim noraudzīties uz visu lietu galu un teica: „Būs tā, kā tu to šodien redzi. Tas ir tikai sākums. Skaties uz pļaujas laiku, un tu redzēsi: „Vai, tam, kas dara netaisnību, kas šodien ir augstā vietā. Jo, ja viņš rīkojas nepareizi, viņš kritīs zemu, bet taisnie nekad neaizies bojā. Bet, ja viņš saglabās ticību, visa pasaule aizies bojā, bet taisnie tiks izglābti.””

Mums ir zināmi apustuļa Jāņa vārdi, ka pasaule aizies bojā, bet, „kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.” (1. Jāņa 2:17). Šo vēsti Dievs deva Habakukam, bet, vai viņš šo atbildi arī saprata? Vai viņš samierinājās ar šo atbildi? Lasām pravieša pēdējos vārdus, kad skats uz gala iznākumu viņu ļoti iepriecināja, kad Dievs viņam atklāja to, ka šī diena vēl nav viss. Šodien vēl nav gala norēķinu diena, bet tā būs tālāk, un tu redzēsi, kas notiks – taisnie dzīvos, bet netaisnie aizies bojā.

Tad pravietis Habakuks lūgšanā izteica Dievam pateicību, izteica Viņam slavu un nāca arī pie praktiska secinājuma, kas ir ļoti svarīgs un dārgs ticīgajiem visos laikos. Tātad, iesākot savu pārrunu ar Dievu, viņš saka: „Kā, lai tic, kad varas darbi notiek, Dievs neiejaucas un netaisnie ir augstās vietās, gūst panākumus un uzvar. Kā lai tagad saprot Dieva taisnību?” Bet tad, kad Dievs izteica un jau norādīja, ka ir vēl pēdējā diena, kad taisnais dzīvos caur ticību, tad Habakuks saprata: „Ja tas ir tā, tad ceļa grūtības nav jāņem īpaši nopietni, bet tas ir tikai šaurais ceļš un tas ir tikai ceļš. Bet priekšā ir mērķis, jeb mājas, uz kurām mēs cenšamies nokļūt. Tāpēc mums ir jāpriecājas - ne tāpēc, ka šodien labi iet un nekas ļauns nenotiek, bet visvairāk par to, kas mūs sagaida nākotnē.”

Pēdējās nodaļas 17. un 18. pantā mēs lasām brīnišķīgus vārdus: „Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!” (Habakuka 3:17,18)

Habakuks apraksta posta un zaudējuma stāvokli cilvēku dzīvē. Kas ticīgajiem arī tādos apstākļos ir jādara? „…Tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!” Jo šī dzīve nav viss, īstā dzīve sāksies, kad Kungs nāks. Tas, ka tagad kaldeji būvē augstas pilis, tā vēl nav laime. Laime būs, kad mēs varēsim staigāt pa zelta ielām un baudīt augļus no dzīvības koka. Un tāpēc šodien, kaut esam zemā vietā, kaut arī mēs redzētu, ka daba mūs neapgādā ar visu nepieciešamo un mums nepadodas mūsu laicīgie darbi, un tomēr nākotne pieder sacītajam. Taisnie caur ticību dzīvos mūžīgi. Un, ja mēs dzīvosim ticībā, arī mēs dzīvosim mūžīgi. Vai mēs šodien varam gausties, ka nav lopu laidaros vai, ka nav vīna koku, vai kā cita, kas šeit aprakstīts?

Mums kā cilvēkiem patīk plānot un domāt, ka mūs sagaida labklājības laikmets, ka mēs celsim šķūņus un tie būs pilni, mēs iekārtosim namus, kuros nekā netrūks, ka mēs būsim veseli un stipri, būsim labās vietās un labi iekārtoti. Tiešām, šīs cerības piepildīsies! Mūs gaida labklājība, bagātība, veselība un nevīstoša laime bez rūpju ēnas. Bet tas būs tikai Kristus valstībā. Tagadnē un tuvākajā nākotnē mūs gaida kaut kas cits. Mūs gaida nāve, katru cilvēku gaida nāve un bēdas, ciešanas un zaudējumi. Jo mēs dzīvojam nāves ēnas ielejā. Mēs paši un citi cilvēki šo nomu, kurā cilvēce dzīvo, ir ļoti nepareizi izmantojusi un mums ir jāpiedzīvo rezultāti. Tas ir neizbēgami, bet mēs varam priecāties arī tādos apstākļos. Un ne tikai šodien domājot par šiem apstākļiem, kas nāks, bet arī tad, kad viņi tiešām pienāks, mums būs iemesls priecāties.

Mēs šodien daudz dzirdam par to, ka cilvēki cieš no neražas, cieš no bada, zemestrīcēm, taifūniem, pēc kuriem cilvēki paliek bez pajumtes. Kā jūs domājiet, vai šo cilvēku starpā nav arī krietni kristieši? Tur ir mūsu brāļi, ticīgi cilvēki, kuri arī gaida Kristus atnākšanu. Vai viņi ir izmisumā, vai viņi kurn uz Dievu? Vai viņu uzdod Dievam jautājumu: „Kā tas nākas, ka kaut arī mēs lūdzot Dievu pieminam arī dienišķo maizi, lietu un tāpat arī citas lietas, bet tomēr tās nenāk?” Nevarētu teikt, ka es ar šādiem cilvēkiem neesmu sastapies, bet es domāju, ka lielākoties viņi nekurn, bet gan raugās tālāk par šodienu, par tagadni, viņi raugās uz nākotni.

Raugoties nākotnē nevar citādi, kā vien priecāties. „…Tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!” Mums nav iemesla šaubīties par skaisto nākotni, kas mūs gaida. „Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Romiešiem 8:32) Tas, ka Dievs mums dāvātu visas lietas, ka Dievs mums dotu jaunu ķermeni, ļautu mums dzīvot skaistajā un laimīgajā zemē, tas vēl joprojām ir nākotnes piedzīvojums, un par nākotni mēs varam sacīt, ka tā vēl ir nezināma. Bet tas, ka Dievs nav taupījis savu Dēlu, bet Viņu par mums visiem nodevis, tas ir fakts, mēs to zinām, te vairs nav ko minēt, nav vajadzīgi pierādījumi, nav vajadzības filozofēt. Tas ir jau noticis.

Tātad, ja Dievs par mums ir no devis savu Visdārgāko, vai Viņš mums vēl liegtu Dzīvības koku, vai ieiet tajā valstībā, ko Dievs mums ir sagatavojis? Turēsim šodien stipru savu ticību. Neplānosim tik daudz lietas virs zemes. Neplānosim laicīgu laimi, jo tā, visticamāk, var arī nebūt. Bet plānosim un priecāsimies par to laimi, kas mūs noved mūžībā. Un, kad mūs piemeklēs tas, kas šodien jau daudzus piemeklē, kaut mūsu ausīs skanētu pravieša Habakuka vārdi: „Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” Visa pasaule aizies bojā, bet taisnie dzīvos savas ticības dēļ. Tāpēc es līksmošos Kungā, savā Dievā un Pestītājā.