Jūs esat zemes sāls

Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama.” (Mateja 5:13)

Vai es esmu zemes sāls? Un, ja es neesmu, ko var gaidīt sāls, kas nav sāls? Un pati galvenā atšķirība starp to, kas ir derīga un to, kas nav derīga, tā ir mīlestība. Dievs ļoti mīl visus cilvēkus. Mans Glābējs pie krusta ir nomiris par maniem grēkiem. Ja Viņam šī mīlestība nebūtu bijusi, Viņš nebūtu zemes sāls. Un arī mēs esam zemes sāls tikai tad, ja mums ir šī mīlestība, Kristus mīlestība. Protams, pavisam bez mīlestības nav neviena. Katrs kaut ko mīl, bet Kristus mīlestībai ir īpatnība: „Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat?” (Mateja 5:44 – 47)

Tātad Kristus mīlestības īpatnība sāk atklāties tad, kad sākas pārestības un naids. Kamēr viss iet gludi, neviens man pāri nedara, tad es nezinu, vai man ir Kristus mīlestība. Bet sākas pārestības un tikai tad var atklāties, vai man ir kaut kas līdzīgs Kristus mīlestībai. „Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Romiešiem 5:8) „Grēcinieki,” tas nozīmē „Dieva ienaidnieki.” Kristus nomira nevis par bijušajiem grēciniekiem, bet par tiem, kas vēl turpināja dzīvot grēkā un ienaidā ar Dievu.

Viņš nomira par tiem, kas Viņu sita krustā, Viņš mira par Saulu un Tarzus, kas gāja apkārt dusmās šņākdams pret Kungu un Viņa mācību. Tāda bija Viņa mīlestība. Bet Kristus mīlestība nebija tāda, ka Viņš par saviem ienaidniekiem domātu – tie ir tālu no manis un man pret viņiem nekāda ļaunuma nav, lai viņi dzīvo, man nav atriebības jūtu. Nē! Kristus savus ienaidniekus un ļauna darītājus un pāri darītājus redzēja aci pret aci. Viņš savās plaukstās juta, kā Romas leģionāri dzen naglas krusta kokā, lai Viņu piestiprinātu pie tā.

Viņš redzēja tās sejas; mums pat grūti iedomāties, kādas acis bija Romas zaldātam, kas cilāja veseri, kādas acis bija tiem, kas ap Viņu stāvēja un Viņš sacīja: „Kungs piedod tiem.” Viņš neko vairāk nevarēja darīt viņu labā, bet Viņš lūdza, lai Dievs viņiem piedod. Tā nav pārspīlēta prasība katram Dieva bērnam. Padomāsim, kas tā ir par mīlestību, kas ir tik ilgi, kamēr viss iet pa spalvai? Bet kad iet pret spalvu, tad mīlestība pazūd un sākās naids un īgnums. Vai tādas jūtas ir mīlestība?

Kristus sagaida, lai arī mēs mīlētu tos, kas mūs nemīl, kas mums vēl ļaunu un arī dara ļaunu. Ja mums trūkst šīs mīlestības, tad tas ir liels un ne ar ko neaizvietojams trūkums mūsu garīgajā un mūžīgajā dzīvē. Mēs domājam, ka tam otram tas ir trūkums un zaudējums, ja es viņu nemīlu. Protams, arī viņam, bet vislielākais zaudējums un trūkums ir tas, ko es pats ciešu, ja es kādu nemīlu.

Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.” (1. Timotejam 2:8) Kad es lūdzu Dievu un man ir dusmas uz kādu, man ir īgnums uz kādu, es par kādu esmu priecīgs, ka viņš šeit nav, sakiet, kas notiek ar manu lūgšanu? Kur tā aiziet? Šeit ir rakstīts: tā nekur neaiziet. Un zaudētājs esmu es.

Kaut kur dzirdēju tādu stāstu: divi kaimiņi nesatika, un vienam krimta tas, ka no otra kaimiņa mājas loga ir ļoti skaists skats uz ezeru. Un viņš nodomāja, ka, ja viņš savu žogu uzceltu labi augstu, tad otrs kaimiņš ezeru vairs nevarētu redzēt. Un viņš šo žogu arī uzcēla. Bet līdz ar to viņa paša dārzā vairs neiespīdēja saule, viņa dārzs palika ēnā.

Tā ir arī ar Dieva žēlastības sauli, ka mēs negribam šo sauli novēlēt katram. Un, ja mēs gribam šādu „žogu” uzcelt, lai otrs neredzētu Dieva žēlastību un lai otrs neredzētu mūs, tad mēs līdz ar to aizsedzam pestīšanas sauli paši sev.

Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1. Korintiešiem 13:3) Jūs saprotat, kā tas varētu notikt, kad atdod visu, bet tomēr nav mīlestības? Varbūt ir mīlestība pret to, kam atdod, bet ir arī tomēr kāds ienaidnieks, kam es nenovēlu neko labu. Man nav tās mīlestības, kas iet pāri katram naidam un katrai pārestībai. Pāvils saka: „Tu mīli un uzupurējies, bet tā tava mīlestība neietver un neapņem visu pasauli, bet tikai kādu cilvēku vai cilvēkus, kas tev ir pa prātam. Ja tava mīlestība nav tāda, kā Kristus mīlestība, tad tu neesi nekas. Tu esi nederīga sāls, tu nederi ne pasaulei, ne mūžībai.”

Iemīlēt savu ienaidnieku – nevis bijušo ienaidnieku, bet to, kas šodien ir mans ienaidnieks, viņš man vēl ļaunu, viņš man dara ļaunu, viņš man dara pāri. Viņš to nesaprot un neatzīst. Lai viņu mīlētu mūsu sirdī ir jānotiek kādam brīnumam, kādai pārdabiskai pārvērtībai. Mēs sacīsim, ka brīnumi tik bieži nenotiek. Bet bez šī brīnuma mēs neesam nekas, bez šī brīnuma mēs esam tā nederīgā sāls, kas der tikai par pameslu citiem cilvēkiem un lopiem.

Šim brīnumam ir jānotiek mūsu dzīvē. Un nekavēsim sev laiku, pazemīgi atzīstot, ka mums nav mīlestības. Vai, man nav tādas mīlestības! Tās man nebija vakar, tās man nebija pērn un rīt man būs jāstājas Kunga Soģa krēsla priekšā. Vai tad man būs šī mīlestība? Man vajadzētu kaut ko darīt. Es jums neapsolu, ka es tagad pateikšu visu, ko jums vajag darīt, lai iegūtu mīlestību, bet tomēr gribu padalīties ar dažiem padomiem – ko mēs varam darīt, lai nepaliktu tādā stāvoklī, kādā varbūt mēs esam šodien un lai varētu mīlēt tā, kā Kristus ir mīlējis.

Pirmais padoms par šo tēmu ir lūgšanas. Galatiešiem 5:22 ir minēts Svētā Gara auglis, un kāda ir tā pirmā īpašība? Ko mēs tūlīt pazīstam, ka tas ir Svētā Gara auglis? Mīlestība. Gara auglis pirmkārt ir mīlestība. Lūgsim pēc Svētā Gara augļa, lūgsim pēc mīlestības uz konkrēto cilvēku, kuru mēs šodien nemīlam, atcerēsimies, uzmeklēsim savās atmiņās, vai nav kāds cilvēks, uz kuru man nav mīlestības un lūgsim, lai Svētais Gars mums dod mīlestību uz šo cilvēku. Ja ir iespējams, lūgsim kopā ar viņu, ja viņš ir ar mieru, ja viņš ir tāds, kas Dievu lūdz. Tas būs vissvētīgākais. Ja tas nav iespējams, tad lūdzot par viņu, būsim gatavi izmantot jebkuru izdevību, lai ar viņu salīdzinātos. Tuvināsim šīs izdevības un lūgsim, lai Dievs parāda mums šādu izdevību, ka mēs varētu salīdzināties un saprasties ar to, ar ko mēs nesaprotamies. Kā jūs domājat, vai var par vienu cilvēku vienlaicīgi, vienā laikā aizlūgt un arī ienīst viņu? Vai tas ir iespējams? Man liekas, ka tas nav iespējams. Viena lieta ir jāpārtrauc. Kaut īgnums, nepatika, naids, kaut mēs to pārtrauktu un paliktu kā tādi, kas aizlūdz par to, ko mēs vēl esam jutuši nepatiku.

Mums ir jāapzinās, mums ir jāsaprot, ka naids padara vislielāko ļaunumu mums pašiem. Mums arī tas ļoti skaidri jāsaprot un vienmēr jāatceras, ka, ja man kāds nepatīk, man pret kādu ir īgnums, man pret kādu ir slikts noskaņojums un es viņu nelabprāt gribu redzēt, tas lielu ļaunumu sagādā man, manai dvēselei un apdraud manu mūžīgo likteni.

Mārtiņš Luters ir sacījis tā: „Mana dvēsele ir pārāk priecīga un pārāk plaša, lai es varētu būt savā sirdī citu cilvēku ienaidnieks.” Ja es atļaušos just ienaida jūtas pret kādu cilvēku, vai tad mana dvēsele būs plaša? Vai mana dvēsele būs priecīga? Nekad ne. Dvēsele it kā sačokurosies, paliks tāda šaura, īgna un arī bez kāda prieka, tumša, drūma. Tātad mūsu pašu dēļ, mums vajadzētu sargāties no naida, no īgnuma, no nepatikas.

Kāds cits Dieva vīrs ir uzrakstījis tā: „Es apņēmos nevienam neatļaut pazemot un apgānīt manu dvēseli, izaicinot mani uz naidu pret viņu.” Ko tas varētu nozīmēt? “Kāds cilvēks man dara pāri, varbūt pat ļoti sāpīgi. Man ir jāsaprot, ka tagad viņš mani grib izaicināt, lai es izjūtu naidu pret viņu. Ar to es apgānīšu savu dvēseli, es ar to pazemošu savu dvēseli. Nē es viņam to neatļaušu, tas neizdosies nevienam cilvēkam, ne ļaunam eņģelim, manī izraisīt naidu, kas varētu mani šķir no Dieva un no pestīšanas prieka.”

Bieži vien mēs kā cilvēki saskaramies, mums ir katram savas intereses, un kā ar tām interesēm dažreiz notiek? Kad tās krustojas, rodas konflikts. Konflikta rezultātā rodas nepatika, īgnums un naids pret kādu cilvēku, un tas mūsu dvēseli apgāna tā, kā mēs to jau lasījām. Lai tas nenotiktu, atcerēsimies, ka katrā konflikta situācijā ir divas puses un, ja mēs to apsvērtu, tad konflikts zaudētu savu asumu.

Kad mēs pirms 30 gadiem precējāmies, mums kāzu nebija, bet kāds brālis tomēr bija kopā ar mums, un viņš mums deva labu padomu, lai mēs meklējam to otru pusi pie katras konfliktsituācijas. Viņš mums izstāstīja kādu labu piemēru, kas palika atmiņā. Doma bija tāda, ja ir kādas nesaprašanās, meklē otru pusi. Pēc tās vienas puses jums jāpaliek par ienaidniekiem. Jūs nekā nevarat saprasties, bet apskatiet to otru pusi un, ja šo lietu apskata no otras puses, vai tad ir kāds iemesls ļaunoties?

Angļiem ir tāds aforisms, viņi saka: „Lai arī cik plānu nenogrieztu siera šķēli, tāpat tai būs divas puses.” Tas ir ļoti pareizi, mēs nevaram no siera nogriezt tik plānu šķēli, lai tai būtu tikai viena puse. Lai cik plānu arī negrieztu, būs viena puse un būs arī otra puse. Akls ir tas cilvēks, kurš skatās tikai uz vienu pusi. Meklēsim arī ienaidnieka labās īpašības un mīkstinošos apstākļus, un mēs redzēsim, ka atkrīt iemesls nepatikai, neuzticībai, īgnumam un naidam.

Mīlestībai, lai tā iemājotu sirdī, ir kāds priekšnosacījums. Un šis priekšnosacījums ir pateicīgs gars. Tas, kurš izjūt pateicību pret cilvēkiem un arī pateicību pret Dievu, tas arī spēs mīlēt, viņam būs viegli mīlēt un viņu būs citiem viegli mīlēt.

Kādā ģimenē bija iegājusi atsvešināšanās, īgnums un pat naids. Sieva un vīrs, kas abi bija ticīgi, gāja pie mācītāja pēc padoma, un sieva sacīja, ka viņai vairs netīk dzīvot, viņas dzīvē it nekā laba vairs nav. Ar vīru viņa arī vairs lāga nesaprotas un vīru ieraugot viņai ir nepatīkami. Un viņa nesaprata, kāpēc Dievs to pieļauj, un kā lai viņa turpina dzīvot. Ko mācītājs varēja viņai atbildēt? Viņš sāka jautāt:

- Vai tavs vīrs ir dzērājs?

- Nē, viņš nav.

- Vai viņš staigā apkārt ar citām sievietēm?

- Nē, viņš nestaigā.

- Varbūt viņš ir rupjš, varbūt viņš ir palaidis rokas, varbūt tevi piekāvis?

- Tā tik vēl trūka! Nē, tā arī nav bijis.

Tā nu mācītājs veda sievieti uz domām, ka viņas vīrs nemaz nav tik ļauns, kā viņa domāja. Bet tad viņš vēl apdomājās un sacīja:

- Es tev došu vienu labu padomu: aizej mājās, paņem vienu papīra lapu un saraksti desmit iemeslu, par ko tev vajadzētu būt Dievam pateicīgai.

- Man nav ko rakstīt, manā dzīvē nav nekā laba. Viss ir tikai slikts un man nav par ko pateikties.

- Es redzēju tavu meitiņu – skaists, mazs bērniņš. Vai par to tu arī neesi Dievam pateicīga?

- Nu vienīgi par to, par to gan.

- Kad tu to būsi pierakstījusi, pazemojies Dieva priekšā un saki: „Kungs, es tev pateicos par manu bērnu, ka viņš ir vesels un labs. Par to es Tev pateicos!” Meklē vēl un tu atradīsi vismaz desmit iemeslus, par ko tev vajadzētu Kungam pateikties. Un pateicies par katru, ne tikai uzraksti, bet arī zemojies Kunga priekšā lūgšanā un nes savu pateicību Kunga priekšā par katru iemeslu.

Viņa tiešām paklausīja šim padomam. Kā jūs domājat, vai viņa atrada desmit iemeslus? Jā, noteikti atrada. Viņa pateicās par visām šīm lietām un viņas dzīve pārvērtās. Elena Vaita ir rakstījusi šādus vārdus: „Mēs nedrīkstam atļaut, lai mūsu jūtas ir viegli ievainojamas. Mēs dzīvojam nevis lai sargātu savas jūtas un savu labo slavu, bet lai glābtu dvēseles. Kad rodas interese par dvēseļu glābšanu, mazās domstarpības viegli aizmirstas. Mums nav jāuzskaita savi pārbaudījumi, grūtības, bēdas un skumjas. To dara Debesis. Kamēr domājam par nepatīkamām lietām, daudzas lietas, kuras būtu vērts apzināties, izslīd no mūsu atmiņas un pie tām pieder Dieva laipnība, kas mūs apņem ik brīdi un tā mīlestība, kas pārsteidz eņģeļus, jo Dievs ļāva Savam Dēlam mirt mūsu vietā.”

Nekavēsimies pie sīkajiem pārpratumiem mūsu dzīvē, jo aiz tiem, aiz šī „augstā dēļu žoga” mēs neredzam Dieva mīlestības sauli. Un, ja šodien mana sirds paliek nejūtīga, domājot par Golgātu, tad tas nozīmē, ka manā dzīvē ir tāds žogs, ka es esmu akls aiz sava pārpratumu, savu sīko skumju un domstarpību žoga.

Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” (Mateja 6:12) Mīļo brāli un mīļā māsa, vai tev ir kāds parādnieks, kurš neatdod parādu un arī neatzīst savi par parādnieku? Vienalga, vai tas būtu materiāls, vai morāls parāds. Ja tev tāds parādnieks ir, tad tā ir zelta izdevība parādīt Kristus mīlestību un saņemt mīlestību no Kristus. Dievs mums piedod, nevis tāpēc, ka mēs piedodam saviem parādniekiem, bet tāpēc, ka Kristus ir miris par mums. Viņš mums piedod tādā mērā, kādā mēs piedodam saviem parādniekiem. Vai mēs kādreiz nenosakām sev pārāk mazu Dieva žēlastības mēru?

Kaut šīs īsās pārdomas sekmētu mūsu izaugsmi mīlestībā, kaut mēs Debesu skatījumā tiešām būtu cienīgi šī neaptverami augstā raksturojuma – „zemes sāls”.