Vai Dievam mūs vajag?

Bībele daudz stāsta par cilvēku samaitātību un izvirtību. Pēc grēka ienākšanas Ēdenes dārzā (1. Mozus 3:6), cilvēku tikumi strauji degradējās, līdz gandrīz visa cilvēce gāja bojā plūdos (1. Mozus 6). Daudzus gadsimtus vēlāk Kristus sacīja, ka salīdzinoši maz būs to, kas pieņems Dieva īstenoto glābšanas plānu (Mateja 7:13-14; Mateja 22:14). Cilvēces vēstures apraksti nudien nav nekādi jaukie. Ņemot to vērā, mēs varam jautāt, kāpēc cilvēki vispār eksistē. Vai Dievam nebūtu vienkāršāk iztikt bez mums?

Šis jautājums ir saistīts ar virkni citu jautājumu. Piemēram, kāpēc Dievs neiznīcināja sātanu un viņa pusē nostājušos eņģeļus jau Debesīs, tiklīdz tie bija sacēlušies (Atklāsmes 12:7-9)? Kāpēc vispār trešā daļa eņģeļu pievienojās dumpinieku vadonim (Atklāsmes 12:4)? Kāpēc Dievs neiznīcināja Ādamu un Ievu tiklīdz tie izvēlējās grēkot, bet tā vietā ļāva grēkam turpināties un vairoties tūkstošiem gadu ilgi?

Ko gan patiesībā nozīmē stāsts par Ījabu, ja tajā redzam Dievu un sātanu it kā vienojamies par Ījaba pārbaudīšanu (Ījaba 1:9-11; Ījaba 2:3-6)?

Kāpēc Dievs izmanto cilvēkus evaņģēlija (glābšanas vēsts) pasludināšanā, un kāpēc Viņš tos apvelta ar dažādām garīgām dāvanām (Mateja 28:18-20, Efeziešiem 4:11-12)? Vai nebūtu vienkāršāk šajos centienos izmantot Svēto Garu un eņģeļus, un iztikt bez nožēlojamo cilvēku kuslās līdzdarbības?

Kāda īsti ir Atklāsmes grāmatā minēto Dieva atlikuma ļaužu loma (Atklāsmes 12:17; 14:12)? Redzams, ka viņi ir izredzēti kādam īpašam nolūkam, bet kādam tieši?

Mēģināsim rast kaut daļēju atbildi uz šiem jautājumiem, bet jau tūlīt jāsaka, ka mēs, cilvēki, spējam uztvert un izprast tikai nelielu kripatiņu no tā, kā un kāpēc Dievs darbojas. Mēs ticam, ka Dieva universs ir bezgalīgs, un mūsu perspektīva ir ļoti ierobežota. Turklāt neviens no mums nevar Dievam diktēt, kā/kādā veidā Viņam realizēt savu suverēno varu (Ījaba 38:1-7; Romiešiem 9:20-21).

Lai apjaustu, kāpēc mēs Dievam esam vajadzīgi, mums jāievēro, ka Dievs ir izvēlējies rīkoties noteiktā veidā, turoties pie noteiktiem principiem. Divi no Viņa pamatprincipiem ir izvēles brīvība (5. Mozus 30:19-20; Atklāsmes 3:20), un mīlestības kalpošana pretstatā piespiedu paklausībai (Galatiešiem 5:6; 1. Jāņa 4:18-19). Patiesībā mēs nezinām izsmeļošu atbildi uz jautājumu, KĀPĒC Viņš rīkojas tieši tā, tomēr Bībele atklāj pietiekoši skaidri, ka Dievs respektē šos principus.

Pārdomāsim pāris piemēru, kuros šie principi izpaužas. Kad sātans sacēlās, Dievs viņu varēja nekavējoties iznīcināt. Tomēr mēs zinām, ka dumpiniekam pievienojās liels skaits eņģeļu (Atklāsmes 12:4; Marka 5:9), un acīmredzot viņu sacelšanās radīja problēmas, kuras nebija tik vienkārši un tūlītēji atrisināmas. Ja Dievs nemierniekus iznīcinātu, daudzi jautājumi paliktu neatbildēti, un problēma paliktu.

Vēlāk sātans panāca, ka arī liela daļa cilvēces pakļaujas viņam.
Bībele māca, ka Dieva izstrādātais un īstenotais cilvēces glābšanas plāns kaut kādā ziņā ir nepieciešams arī eņģeļiem (1. Pētera 1:12; Atklāsmes 3:5). Drāmu, kas risinās uz mūsu zemes, vēro eņģeļi un/vai citu pasauļu iedzīvotāji (Ījaba 1:6; 1. Korintiešiem 4:9; Efeziešiem 3:10; Kolosiešiem 1:16, 20). Acīmredzot glābšanas plānā ir arī tādi aspekti, ko nekritušām būtnēm ir grūti izprast; tāpēc tām ir jāpiedzīvo – jānovēro šī plāna īstenošanās, turklāt tam ir vajadzīgs laiks.

Ja Dievs būtu iznīcinājis sātanu nekavējoties, vai izdarījis to ar Ievu un Ādamu, Viņa taisnība būtu apmierināta. Bet kā ar Viņa mīlestības, žēlastības un brīvības principiem? Dievs varēja kārtot lietas tā, lai sacelšanās nebūtu iespējama, lai visi būtu spiesti Viņam pakļauties; bet tāda rīcība būtu pretrunā ar brīvības un mīlestības principiem.

Vērojošā universa priekšā Dievs rīkojas saskaņā ar noteiktiem principiem, kas izriet no Viņa rakstura, un, saprotot to, mums ir vieglāk izprast cilvēku (un, ja vēlaties, arī cilvēces ciešanu) lomu Dieva globālajos plānos.

Vēl viens būtisks Dieva virsvaldības princips ir dievišķi – cilvēciskā sadarbība (1. Korintiešiem 15:10; Filipiešiem 2:12-13; Kolosiešiem 1:29). Savā būtībā tas ir cieši saistīts ar iepriekšējo – brīvības un mīlestības principu. Dievs mums parāda mīlestību, piešķir mums brīvību un spēju Viņam atsaukties. Tomēr Viņš nepaveic mūsu darbu mūsu vietā, nedz arī aicina mūs to darīt vienatnē; Viņš veido ar mums saskaņotu kopdarbību.

Bībelē ir daudz tekstu, kas apraksta cilvēku lomu evaņģēlija (glābšanas) vēsts pasludināšanā (Marka 16:15; 2. Timotejam 4:2). Šīs vēsts sludināšana notiek Svētā Gara spēkā un ar Dieva eņģeļu atbalstu, tomēr ir skaidrs, ka šajā kopējā darbā būtiska loma ir uzticēta arī cilvēkiem. Viens (bet droši vien ne vienīgais) no iemesliem, kāpēc Dievs mūs iesaista savā pasākumā, ir šīs mūsu līdzdarbošanās sniegtā iespēja pilnveidoties un pieaugt mūsu raksturiem (1. Pētera 1:6-7).

Raugoties no mūsu ierobežotās perspektīvas, varam sacīt, ka Dievs savā ziņā riskēja, Ādamu un Ievu tūlīt neiznīcinot, bet uzsākot ilgstošo un komplicēto glābšanas plāna īstenošanu (2. Korintiešiem 5:19). Vai atradīsies cilvēki, kas Viņam atsauksies aiz mīlestības un no tīras sirds, nevis cerot uz kādiem apsolītiem labumiem? Daļēju atbildi uz šo jautājumu sniedz stāsts par Ījabu, tāpat arī apustuļu un Ebrejiem 11. pieminēto cilvēku dzīves. Jā, bija tādi cilvēki, kas tiešām atsaucās.

Viņu dzīves liecība kalpoja par iedrošinājumu viņu ticības biedriem un arī tiem, kas dzīvoja (dzīvo) vēlākajos gadsimtos. Uz otru pusi, viņu dzīves liecība atspēko sātana apgalvojumu, ka cilvēki kalpo Dievam savtīgu motīvu vadīti (Ījaba 1:10). Gandrīz visi apustuļi beidza dzīvi kā mocekļi, un varam būt pilnīgi droši, ka viņi par tādiem nekļuva naudas dēļ.

Tātad, Dieva principi ir mīlestība, brīvība, sadarbība un tā tālāk. Turpretim sātana darbības pamatā ir egoisms, spaidi, maldināšana un tamlīdzīgas lietas. Atklāsmes grāmata apgalvo, ka šie divi poli, jeb divas valstības, pilnībā atklāsies īsi pirms šīs pasaules gala. Sātans, izmantojot savu aģentūru starp cilvēkiem, izveidos savu piespiedu paklausības sistēmu (Atklāsmes 13:15-16) Tie, kuri atteiksies iekļauties viņa sistēmā, zaudēs visu – darbu, ieguldījumus, mājas, ģimeni, draugus, labu reputāciju un tā tālāk. Kad sātans uz zemes pilnībā izveidos savu piespiedu paklausības reliģisko sistēmu, ir skaidrs, ka no kalpošanas Dievam neviens vairs nevarēs sagaidīt kādu materiālu labumu (kā tas šodien reizēm diemžēl ir).

Vai būs cilvēki, kas šādos apstākļos paliks Dievam uzticīgi? Dievs ar varu nevienu nespiedīs pakļauties Viņam, jo tas nav veids, kā Dievs kārto lietas. Vai būs tādi, kas labprātīgi izvēlēsies ciest vienkārši tāpēc, ka no visas sirds vēlēsies būt un palikt Viņa pusē, jo mīl Viņu? Vai būs tādi, kas būs mācījušies ik dienas uzticēties Kristum tā, ka varēs palikt nelokāmi apstākļos, kad pret viņiem nostāsies ne tikai sabiedriskā doma, bet arī reāli draudi dzīvībai un sātans darīs visu, lai viņus dabūtu pie malas? Jā, Bībele apgalvo, ka, Kristum atgriežoties uz mūsu zemi, šeit būs tādi cilvēki (1. Tesaloniķiešiem 4:16-18).

Vai Dievam tiešām ir vajadzīgi šādi cilvēki? Viņš varēja rīkoties arī citādi, piemēram, grēkā kritušo Ādama un Ievas vietā radot jaunu cilvēku pāri. Tomēr Radītājs tā nedarīja; tā vietā Viņš vērojošajam universam gadu tūkstošiem ilgi uzskatāmi demonstrē savas virsvaldības principus – brīvību, mīlestību, pašuzupurēšanos un sadarbību. Un tāpēc arī mēs esam aicināti aktīvi iesaistīties Viņa glābšanas plānā.

Sātans, ievedot cilvēkus grēkā un tam sekojošā nāvē (Jāņa 12:31; Romiešiem 6:16, 23), ir pieteicis savas pretenzijas uz šīs pasaules valdnieka troni (Jāņa 14:30), bet Kristus spēks sātana varu pilnībā salauž (Jāņa 12:31; 16:11). Un Dievam uzticīgo ļaužu atlikums ir dzīvs pierādījums tam, ka Dieva ceļi ir ne tikai labāki par kritušā eņģeļa piedāvājumu, bet tie ir nevainojami un pilnīgi.

“Un es redzēju tādu kā kristāla jūru, sajauktu ar uguni; tie, kas bija uzvaru guvuši pār zvēru, viņa tēlu un viņa vārda skaitli, stāvēja pie kristāla jūras ar Dieva cītarām rokās. Tie dziedāja Dieva kalpa Mozus dziesmu un Jēra dziesmu, sacīdami: "Lieli un brīnišķīgi ir Tavi darbi, Kungs Dievs, Visuvaldītāj; taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ! Kas Tevi nebītos, ak, Kungs, un neslavētu Tavu Vārdu? Jo Tu vien esi svēts; visas tautas nāks Tavā priekšā un Tevi pielūgs, jo Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami"” (Atklāsmes 15:2-4).