„Laika vairs nebūs”

Un eņģelis, ko es redzēju stāvam uz jūras un uz zemes, pacēla savu labo roku pret debesīm un zvērēja pie Tā, kas dzīvo mūžīgi mūžam, kas radījis debesis un visu, kas debesīs, zemi un visu, kas uz zemes, un jūru un visu, kas jūrā.” (Atklāsmes 10:5, 6)

Daudzi cilvēki jūt un saprot, ka šim pravietojumam vajadzētu zīmēties uz mūsu dienām. To mēs varam saprast no šī eņģeļa zvēresta.

Bieži vien dievišķās brīdinājuma vēstis ir saistītas ar laiku. Piemēram, pirms plūdiem Dievs sūtīja brīdinājuma vēsti – 1. Mozus 6:3 ir rakstīts, ka Dievs dod cilvēkiem noteiktu laiku. Un cik dienas tika dotas pārdomām? 120 gadi! 120 gadus cilvēce varēja pārdomāt – vai turpināt cīņu pret Dievu, vai arī kapitulēt Dieva priekšā. Un kad šie gadi bija pagājuši, tad nāca plūdi un bija atšķirība katra cilvēka izvēlē.

Daniela 8:26 mēs lasām par laiku, kas bija noteikts viņam dotajai brīdinājuma vēstij – „Parādība par vakariem un rītiem, kas tev darīta zināma, ir uzticības cienīga; paglabā to jo cieši slepenībā, jo līdz tam ir vēl ilgs laiks.” Danielam tika dota atklāsme par 2300 rītiem un vakariem, un šodien mēs zinām, ka līdz šī pravietojuma piepildīšanai bija jāpaiet 2,5 tūkstošiem gadu. Tas ir ilgs laiks. Šis laiks ir dots, lai cilvēce varētu sagatavoties šī pravietojuma piepildījumam.

Šodien arī mums ir dota vēsts, ko mēs saucam par trīs eņģeļu vēsti. Tā ir vēsts par Kristus nākšanu. Par to, ka katram cilvēkam ir jāpadomā par Dieva baušļiem, par ticību Dievam kā Pestītājam un kā Radītājam. Cik ilgs pārdomu laiks ir dots šodien? Eņģelis zvēr un saka: „Bez laika. Laika vairs nebūs.”

Šodien, kad tu dzirdi, tev ir jāizšķiras. Mūsu laiku sauc par žēlastības laiku. Ne tikai tāpēc, ka grēcinieks šodien vēl var tikt apžēlots, tas arī tā ir, bet arī tāpēc, ka šis laiks ir pielikts pāri visiem rēķiniem. Kāds sludinātājs, runājot par mūsu laiku, ir to salīdzinājis ar to, ka mēs pieejam pie kādas iestādes, varbūt veikala vai darbnīcas, un skatāmies, ka mēs jau būtībā esam nokavējuši, jo darba laiks jau ir beidzies. Tur rakstīts līdz pieciem, bet tagad ir jau pāri pieciem. Bet kā par brīnumu vēl durvis nav aizslēgtas. Nu tāds ir mūsu laiks. Laiks, kurā nevar kavēties. Tas ir pielikts laiks. Mēs nevaram cerēt, ka vēl būs kāds pagarinājums. Eņģelis ir teicis: „Vairs laika nebūs.” Uzskati, ka šinī momentā ir tava pēdējā izdevība salīdzināties ar Dievu!

Vēl šī eņģeļa vēsts ir vēsts par mūžības tuvošanos. Šodien laiks kā nežēlīgs vagars cilvēku dzen un vienlaicīgi arī ierobežo. Katrs mūsu dzīves solis ir ierobežots ar laiku. Varbūt katrs no mums par savu dzīvi var sacīt, ka viņš kaut ko ir nokavējis. Viņš to gribētu, bet to vairs nevar atgūt, jo laiks ir pagājis. Tā var būt maza vai arī liela lieta, bet tā nav atgūstama, jo laiks ir pagājis. Man pagājušā nedēļā gadījās braukt no Jelgavas uz Rīgu un paspēt uz perona, kad vilciens vēl stāvēja, bet pēkšņi automātiskās durvis aizvērās un es sapratu, ka es netieku uz šo vilcienu. Laiks bija nokavēts un arī iespēja aizbraukt bija jāatliek. Un tā laiks visām mūsu izdevībām vienreiz aizver šīs durvis un arī mūsu dzīves laikam šīs durvis pēkšņi un negaidīti aizveras. Tas tā ir šodien.

Bet par jauno laikmetu, kas tuvojas, eņģelis saka: „Laika vairs nebūs.” „Tava saule vairs nenoies, un tavs mēness nezaudēs savu spožumu, jo Tas Kungs būs tava mūžīgā gaisma, un tavām skumju dienām būs gals.” (Jesajas 60:20) Jaunajā zemē nevienu vairs nebaidīs agrs rudens. Ka tik varētu paspēt, kamēr salnas nav nokodušas ziedus! Nekas, kas ir labs, vairs nebeigsies, nedz arī kādas baudas un prieki, ko cilvēki baudīs jaunajā zemē, nebūs saistīti ar laiku.

Es atceros bērnībā, kādu spilgtu iespaidu uz mani atstāja teātris. Mani vecāki kādreiz veda mūs, bērnus, uz Rīgas operu, visvairāk uz baleta izrādēm. Un uz bērna iztēli tas atstāj ļoti spilgtu iespaidu; spožā gaisma un dekorācijas, un tie dejotāji. Bet visu laiku es ar tādām skumjām un tādu smeldzi raudzījos uz priekškaru. Jo es sapratu – pienāks laiks un viss tas aizvērsies, un atkal sāksies drūmā ikdiena un būs jāiet pie skolas grāmatām. Un tā tas mūsu dzīvē ir – viss beidzas, jo laiks ir nepielūdzams. Un, lūk, eņģelis mums pavēstī mūžības tuvošanos. Viņš saka: „Laika vairs nebūs.” Tavai jaunībai, tavam spēkam, tavam skaistumam, dabas skaistumam, mieram un labklājībai nebūs gala, jo laika vairs nebūs, jo iestāsies mūžība. Nu tā būtu otra šī eņģeļa zvēresta nozīme.

Trešā nozīme vārdiem “laika vairs nebūs,” ko mēs arī varam saprast, attiecas uz mūsu dienu lielo nevaļu. Cilvēkiem nav laika. Tā ir dīvaina parādība, jo šodien cilvēki ļoti taupa laiku. Taupa tā, kā nekad agrāk. Brauc ātri, strādā ar mašīnu palīdzību, arī ļoti ātri. Mājas solis arī ļoti paātrināts, pērk gatavu vai pusfabrikātus. Ūdeni, gaismu un siltumu dabū ar rokas pagriezienu vai pogas piespiešanu. Nevajag tā kā agrāk – iet un nest, un celt, un šķilt un tā tālāk.

Vajadzētu būt daudz brīva laika katram cilvēkam. Sakiet, vai jums ir tas brīvais laiks? Jā, nav. Un nevienam nav. Par to eņģelis ir brīdinājis. Kāpēc tas tā notiek? Kur ir šīs burvestības iemesls, ka cilvēkam vajadzētu būt laikam, bet nav tā laika? Vai stunda ir palikusi īsāka? Nē, stunda tāpat - 60 minūtes. Diennakts – 24 stundas. Tā kā bija tēvu tēvu laikā, tā ir arī šodien. Un tomēr – laika vairs nav. Nav laika tāpēc, ka cilvēki to laiku izlieto citur.

Kāpēc cilvēki ir nevaļīgi? Mēs sakām par kādu - viņš nevar atnākt uz dievkalpojumu, viņam nav laika pasēdēt, parunāt, nav laika lasīt grāmatas, jo viņš ir aizņemts ar kaut ko citu. Un tieši par šo parādību – ka cilvēks ir aizņemts un svarīgākajam viņam neatliek laika – par to eņģelis ir arī izteicis šo pravietojumu. Lūkas 14:18-20 ir aprakstīts, kā kāzu viesi, tie, kurus Kungs aicināja uz kāzu mielastu, kā viņi taisnojas, ka viņiem kā nav? Nav laika. Un kāpēc viņiem nav laika? Nu tāpēc, ka viņiem nav laika. Par tiem darbiem mēs saprotam, ka tos jau varētu atlikt.

Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.”

Viens ir nopircis tīrumu, viņš grib iet skatīties – JAU NOPIRKTU TĪRUMU. Otrs ir iegādājies vēršus un tas tagad grib redzēt – vai labi vai slikti tie vērši, kurus viņš JAU IR NOPIRCIS. Nu, un trešais ir apņēmis sievu un tam arī tāpēc jākavējas pie sievas un nevar atnākt ar sievu kopā uz mielastu. Tā kā objektīvi spriežot viņi jau varēja arī atrast laiku, bet viņi šo laiku izlietoja citur, un viņiem trūka izpratnes – kas būtu tas svarīgākais šinī brīdī, nākt uz kāzu mielastu. Tas būtu svarīgāk nekā pie vēršiem iet vai tīrumu apskatīt. Bet, lūk, viņi neprata izšķirt. Un tieši tā ir mūsu laika īpatnība, ka cilvēkiem neizdodas vai arī viņi necenšas izšķirt – kas ir tas svarīgākais šajā brīdī un kas ir tas svarīgākais viņiem.

Dieva vārdā ir vairāki tādi brīdinoši piemēri, kas ir uzrakstīti mums par brīdinājumu, ka var gadīties, ka mēs neprotam izšķirt to svarīgāko, un tāpēc pavadām savu laiku un arī izlietojam savus spēkus, savas spējas lietām, kuras būtībā nav svarīgas ne šai dzīvei, nedz arī mūžībai. Vienu piemēru mēs jau esam lasījuši Lūkas evaņģēlijā, ka tie, kas tika aicināti, - nu, mēs nevaram teikt, kas tas kāzu mielasts tāds bija, bet acīmredzot kaut kas ļoti svarīgs, ļoti nozīmīgs un ļoti skaists, vērtīgs priekš tā, ko lūdza uz šo mielastu. Un viņš neprata to novērtēt. Viņš aizgāja tur pa tīrumu, kur neko vairs nevarēja līdzēt, nevarēja labot un tā viņš pameta un neizmantoja šo dārgo izdevību.

Otrs piemērs ir Lūkas 12:18 - „Un viņš turpināja: to es darīšu - es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu.” ...un tad viņš sēdēs un priecāsies, ka tas šķūnis uzbūvēts. Nu, protams, tas nav grēks – būvēt šķūni, ja vajag šķūni, tas šķūnis ir jābūvē. Un tomēr – kā Dievs nosauc šo cilvēku? Viņš saka – bezprātīgais! Kāpēc? Tāpēc, ka tu šķūni būvē? Vai katrs, kas šķūni būvē, ir pelnījis tādu raksturojumu, ka viņš ir bezprātīgs? Acīmredzot nē! Bet viņš kaut ko palaida garām, kas ir daudz svarīgāks par visu to šķūni, par visu, kas tai šķūnī iekšā. Šeit tas nav rakstīts, kas tas ir. Varbūt viņam vajadzēja šķirt kaut ko Bībelē un uzzināt to, ko viņš nezināja. Varbūt tur bija kaut kāds parāds jānokārto ar Dievu vai cilvēkiem, to mēs nezinām. Bet bija kaut kas svarīgāks. Viņš to neredzēja – kā akls. Un Dievs saka: „Tu, bezprātīgais! Tu varēji būt mūžībā, bet tu neredzēji, ka te ir durvis, kuras ir jāattaisa, un tu tām durvīm pagāji garām un aizgāji šķūni celt. Lūk, tāpēc tu esi bezprātīgs, tu esi nožēlojams.”

Vēl piemēru lasām Lūkas 10:30-32 - „Tad Jēzus atbildēja un sacīja: „Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām.””

Mēs zinām, ka tas bija ceļš no Jērikas uz Jeruzalemi. Jādomā, ka priesteris un levīts gāja uz Jeruzalemi. Kas priesterim bija darāms Jeruzalemē? Nu, ļoti svarīga darīšana – viņam jākalpo templī. Tur mainījās un sākās viņa dežūra. Viņam jāsteidzas, lai nenokavētu dievkalpojuma sākumu. Varbūt viņam vajadzēja kvēpināt, varbūt upurus pienest vai kaut ko citu darīt. Tāpat levīts varbūt bija dziedātājs vai kaut kas cits. Viņš gāja un viņš bija aizņemts, bez šaubām. Bet kam viņš pagāja garām? Tam, kas bija vēl svarīgāks. Tur gulēja viens cilvēks, kuram vajadzēja palīdzēt. Un tas ir daudz svarīgāk nekā templī dziedāt vai templī kvēpināt. Bet tie cilvēki neprata atšķirt. Viņi tam svarīgākajam aizgāja garām. Un to mazāk svarīgo, ar to viņi aizņēma savu laiku.

Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.”” Kāda bija labā daļa? Ko Marija darīja? Jā, viņa sēdēja pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdos. Es tagad gribētu jautāt, vai jūs to uzdrošinātos pateikt – vai Jēzus pareizi runāja šinī gadījumā? „Vienas lietas tikai vajag.” Vai mēs tā varam dzīvot – tikai sēdēt pie Jēzus kājām un klausīties Viņa vārdus? Nē! Arī toreiz to nevarēja. Martai bija jāgādā, viņa nesa, ko ēst, Jēzum pašam vajadzēja ēst. Un Marijai arī vajadzēja ēst. Bet Marija tikai klausās. Tas pats ir arī mūsu dzīvē. Mēs taču nevaram dievnamā pavadīt ne tikai dusas dienu, bet arī visas pārējās dienas. Kas tālāk notiktu, ja mēs neko citu vairs nedarītu?

Ko Pestītājs domāja ar šo aizrādījumu? Mums, bez šaubām, ir vajadzīgas daudzas lietas. Mums jāstrādā, mums jāmācās, mums arī jāatpūšas. Mums vajag arī pabūt sabiedrībā. Mums vajag kopt arī savu namu. Mums vajag bērnus audzināt. Mums ir ļoti daudz pilsoņpienākumu. Un tie visi ir jāpilda. Bet šajā brīdī, katrā vienā brīdī mums tikai tas viens jādara. Tas ir tas, kas ir labākais, tas svarīgākais šim brīdim. Rīt būs kaut kas cits svarīgāks.

Un Pestītājs saka: „Svētīgs ir tas, kas cenšas un prot atšķirt, kas ir tā labā daļa šinī brīdī.” Nedara pirmo, kas ienāk prātā vai ko piedāvā – nāc, iesim tur vai izlasi to, - bet viņš apdomā, kas tad ir tas labākais, tas piemērotākais šim brīdim manā dzīvē? Svētīgs ir tas, kas šo daļu izvēlas, jo šī daļa viņam netiks atņemta.

Turpretim, ja cilvēks neprot atšķirt, kas ir tas labākais, kas šim brīdim ir tas nozīmīgākais, viņš cieš lielu zaudējumu. Un varbūt pat mūžīgu zaudējumu. „Un no Isašara dēliem tādi, kuriem gudrība zināt, kas Israēlam katrā laikā darāms; viņu vadoņi bija divi simti vīru, un viņu pavēlēm bija pakļauti visi viņu brāļi.”(1. Laiku 13:32) No šī īpatnējā raksturojuma mēs redzam, ka Israēlam katrai ciltij bija virsnieki, bet acīmredzot ne visi virsnieki saprata, kas ir tas svarīgākais. Visi bija enerģiski un plānoja kaut ko. Bet tikai Isašara ciltij bija cilvēki, kas bija apveltīti ar tādu smalkjūtību, ar tādu izpratni – ko katrā brīdī būtu labi darīt. Un kas būtu svarīgākais un ko nedrīkst palaist garām tieši šinī brīdī. Ja cilvēks to saprot, tas ir lielisks ieguvums. Un ja mēs necenšamies to izprast, tad mēs varam ciest lielus zaudējumus.

Jēzus dzīvē visam bija noteikts mērķis. Es gribu lasīt tikai kā piemēru Romiešiem 4:25. „ Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” Tātad Kristus mirst mūsu dēļ, Viņš nemirst nejauši. Viņš nemirst aiz pārpratuma, bet Viņš mirst ar noteiktu mērķi. Ir rakstīts – kad laika piepildījums nāca, tad Kristus mira ar noteiktu nolūku, ar noteiktu mērķi, proti – lai mani un tavi grēki tiktu piedoti. “Un uzmodināts,” ir rakstīts. Vai arī tam bija kāds mērķis? Jā, mūsu taisnošanas labad. Viņš tika uzmodināts, ne tikai lai kaut ko pierādītu, bet ar noteiktu mērķi – lai mums būtu Aizstāvis Dieva troņa priekšā.

Katrs Viņa solis, katrs Viņa vārds bija kā asa bulta, kam vajadzēja izpildīt noteiktu mērķi pie cilvēkiem un pie visas pasaules. Cik liels pretstats Kristus ir tai pasaulei, kas nezina un arī neinteresējas, kāpēc viņi ir piedzimuši, kāpēc viņi dzīvo un kāpēc viņi nomirst. Pie Kristus nebija nekādas neziņas par savu mērķi un nebija tāda brīža, ko Viņš pavadītu bez mērķa. Visam bija mērķis un viss notika ar nolūku. Viņš nekavējās un nenovērsās no sava mērķa nekad. Un neko nemainīja arī tas, ka Viņa mērķis bija krusts Golgātā, ārpus Jeruzalemes. Pasaulei nav dzīves mērķa. Un tāpēc tas ir dabīgi, ka tā nemeklē mērķi arī savai dienai un nemeklē mērķi savas dzīves mirklim. Aizņem laiku ar to, kas pagadās, un, kad nāk tas, kas būtu vajadzīgākais, tad nav vairs laika, jo cilvēks ir jau aizņemts, viņš ir nevaļīgs.

Mums ir jāatšķiras no pasaules ar savas dzīves plānveidību, ar savas dzīves mērķtiecību, ar to, ka mēs pastāvīgi uzdodam jautājumu – kāpēc, kādā nolūkā Dievs man ir devis šo mirkli? Kādam nolūkam Dievs man ir devis šo dienu? Un tad jācenšas ar visiem prāta un dvēseles spēkiem šo mirkli un šo dienu tieši šim Dieva dotajam nolūkam izlietot.

Bet Jēzus tam sacīja: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?”” (Mateja 26:50) To Jēzus jautāja vienam konkrētam cilvēkam konkrētā gadījumā. Bet šo pašu jautājumu Dievs uzdod arī tev – kur un kā tu pavadi savu laiku? Kāpēc tu šodien esi šeit un rīt tu būsi citur? Vai tur ir tava labākā vieta? Vai tas, ko tu šobrīd dari, vai tas, ko tu šobrīd lasi, vai tas, ko tu šobrīd klausies, vai tas, ko tu šobrīd runā – vai tā ir tā labākā daļa? Vai tas ir tas labākais, ko tu šajā brīdī vari darīt, lasīt vai klausīties?

Vai tavam mirklim vispār ir mērķis? Un vai šis mērķis ir pareizs? Tas ir jautājums, kuru katram kristietim vajadzētu sev uzdot katrā savas dzīves brīdī. Šodien tas, ko eņģelis savā zvērestā saka, ir vēl tikai brīdinājums. Viņš saka: „Laika vairs nebūs.” Patiesībā tev un man šodien vēl ir laiks, mums tikai jāpadomā, kā mēs šo laiku lietderīgi izlietosim, lai mums tiktu tā labā daļa, kas netiek atņemta. Rīt atskanēs eņģeļa spriedums – „Laika vairs nav! Izvēles vairs nav!” Kaut tanī brīdī mēs būtu paveikuši galveno mūsu dzīvē!

(Autors - Īzaks Kleimanis)