Konflikta nokārtošana

 

„No turienes Ābrahāms devās uz kādu zemi dienvidos, kur apmetās dzīvot starp Kedemu un Šūru un uzkavējās kā svešinieks Gerārā.

Un Ābrahāms sacīja par Sāru, savu sievu: "Tā ir mana māsa." Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs sūtīja un paņēma viņu.

Bet Dievs naktī parādījās Abimeleham mjkādā sapnī un sacīja tam: "Redzi, tev mjjāmirst tās sievas dēļ, kuru tu esi paņēmis, mjjo viņa ir precēta sieva."

Bet Abimelehs nebija tai tuvojies, un viņš sacīja: "Tu, Kungs, taču neizdeldēsi nevainīgus ļaudis!

Vai viņš neteica man: tā ir mana māsa? - Bet viņa pati taču arī teica: tas ir mans brālis.- Sirds nevainībā un tīrām rokām es to esmu darījis."

Un Dievs sacīja viņam sapnī: "Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki.

Bet tagad atdod šo sievu viņas vīram, jo viņš ir pravietis, viņš lai aizlūdz par tevi, tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi, tu un viss, kas tev pieder."

Un Abimelehs no rīta steigšus sasauca savus kalpus un viņiem atklāti izstāstīja visu, kas bija noticis, un vīri ļoti izbijās.

Tad Abimelehs ataicināja Ābrahāmu un sacīja viņam: "Kāpēc tu to mums esi nodarījis? Vai es kādā lietā pret tevi biju noziedzies, ka tu pār mani un pār manu valsti esi uzlicis tik lielu vainu? Lietas, kādas nedrīkst notikt, tu man esi darījis.” (1Moz 20:1-9)

Vai Abimelehs pareizi runāja? Jā, pareizi. Ko Ābrahāms bija darījis? Pirmkārt, viņš meloja par savu sievu. Viņš ļāva notikt lielam pārpratumam starp savu un ķēniņa ģimeni. Līdz ar to šie cilvēki negribēdami izdarīja lielu grēku. Tas būtu par maz sacīts – tika izdarīts tā, kā nevajadzētu darīt – tā bija nelietība, tā bija nodevība. Tas bija tas, ko ticīgam cilvēkam nekad nevajadzētu darīt.

Abimelehs to saprata, jo caur šo nelietību bija arī cietis. Un tomēr viņš uzdeva ļoti gudru un ļoti pareizu jautājumu: „Un Abimelehs jautāja Ābrahāmam: "Ko tu turēji savā prātā, kad tu to darīji?" (1. Mozus 20:10) Tātad Abimelehs gan zināja, ka ir izdarīts slikti un nepareizi, bet viņš pieļāva varbūtību - „Es vēl visu nezinu.” Tu esi kaut ko izdarījis un liekas, ka tas ir slikti, bet nav vēl zināmi visi iemesli, nav vēl zināmi visi apstākļi. Es gribu noklausīties, ko tu pats teiksi par savu vainu. Varbūt tas nav tik ļauni, kā man likās.

Abimelehs ļāva Ābrahāmam izteikties un arī iedziļinājās vainīgā izteiktajā viedoklī. Viņam bija pacietība ieklausīties, kāpēc Ābrahāms tā darīja. Slikti tas ir, bet varbūt vēl jo projām ir kāds man nezināms un nesaprasts iemesls. Šāda pacietība noklausīties un iedziļināties otra viedoklī, cieņa pret otru cilvēku, kas ir kaut ko nodarījis, pacietība neko nedarīt dusmās un ātrumā, tas ir ļoti nepieciešams, lai nokārtotu pārpratumus starp cilvēkiem.

Pretēju piemēru var atrast Soģu 21:1–3. „Izraēla vīri bija Micpā solījušies, zvērēdami: "Neviens no mums nedos savu meitu benjaminiešiem par sievu." Un tauta nogāja uz Bēteli un palika tur līdz vakaram Dieva priekšā, un tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām un teica: "Kādēļ, ak, Kungs, Izraēla Dievs, tam bija Izraēlā tā notikt, ka šodien no Izraēla ir atrauta vesela cilts!"”

Tas bija konflikts starp Benjamina cilti un pārējām ciltīm. Benjamina cilts šā konflikta laikā tika gandrīz iznīcināta un izraēlieši redzēja, ka šīs cilts vairs drīz nebūs. Un kāpēc nebūs? Jo izraēlieši paši ir zvērējuši, ka šo cilti iznīcinās. Un, ja arī kāds vīrietis paliktu dzīvs, tad viņam nedos iespēju atrast sievu un turpināt cilts līniju. Kāpēc viņi bija tik sašutuši par Benjamina cilti un nolēma šo cilti iznīcināt?

Lasot iepriekšējo nodaļu var saprast, ka bija lieli un svarīgi iemesli. Tur bija notikusi vardarbība un tautieši vēl apņēmās vainīgos aizstāvēt. Izraēla apņemšanos varētu nosaukt par svētām dusmām, jo tur tiešām bija iemesls sašutumam, un tomēr tās bija dusmas. Te mēs varam saprast, ka izraēlieši paši pieņēma šo lēmumu, sašutuma brīdī viņi paši zvērēja, bet vēlāk raudāja un domāja, kā tas ir noticis, ka viņi devuši šādu zvērestu. Viņi domāja, kā lai tiek no šī zvēresta vaļā.

Šis piemērs vēl lieku reizi pierāda, ka mums katrs vārds un lēmums, ko pieņemam sašutumā un satraukumā, tas vēlāk būs jānožēlo, un būs grūti atkal nolīdzināt to, ko esam satraukumā runājuši. „Jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību.” (Jēkaba 1:20) Tas, ka esam satraukti, esam dusmīgi, tā ir viena lieta, bet ir svarīgi, ka mēs nespriestu, nelemtu, nerīkotos un nerunātu, pirms nav norimis mūsu satraukums.

Lai tās būtu svētas dusmas, lai tas būtu svēts sašutums. Un tomēr, ja mēs šajā sašutumā runājam, darām vai pieņemam kādu lēmumu, tas visdrīzāk nebūs taisns Dieva priekšā. „Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi” (Filipiešiem 2:3). Redziet, kādu cieņu pret līdzcilvēkiem prasa Dievs, lai mēs šo cilvēku turētu augstāku, nekā sevi pašu. Ja mēs to nespējam, turēt mazākais līdzīgu sev. Lai mēs viņam parādītu cieņu, ieklausoties viņa viedoklī, ticot arī tam, ko viņš saka par saviem motīviem, un respektējot tos iemeslus, kas lika cilvēkam rīkoties šā vai tā.

2. Korintiešiem 10:7 Pāvils runā par nesaprašanos brāļu starpā: „Vērojiet, ko jūs pie citiem redzat. Ja kāds ir sevī pārliecināts, ka viņš pieder Kristum, tad lai viņš apdomā, ka, tāpat kā viņš, tā arī mēs piederam Kristum.” Tātad es mīlu Dieva Vārdu, taisnību un patiesību, un tad, kad kāds rīkojas tā, ka es to nevaru saprast, Dieva Vārds aicina ticēt, ka arī šis brālis mīl taisnību un patiesību, un arī viņš vēlas būt Debesīs. Kā es drīkstu domāt par savu brāli, ka viņš to negrib. Bet, lūk, ir noticis kāds pārpratums, kas ar pacietību, vienam otru uzklausot ir jāizlīdzina.

Necienība pret otru cilvēku ir grēks pret Kristu, jo Kristus par katru cilvēku, arī par viszemāko grēcinieku, ir samaksājis ar visu, kas Viņam bija. Un, protams, necienība pret cilvēku arī neļauj mums izkļūt no pārpratumiem un konfliktiem, neļauj dzīvot mierā ģimenē, draudzē un jebkurā citā sabiedrībā ar cilvēkiem.

Ir ļoti pamācoši un svarīgi mācīties un vērot, kā Debesu Tēvs ir kārtojis vislielāko pārpratumu, kas notika starp Dievu un cilvēku. Šis pārpratums ir tas, ko mēs saucam par ‘grēkā krišanu’. Tas bija liels pārpratums starp cilvēku un tā radītāju. Šī pārpratuma sekas mēs ciešam vēl šodien. Pēc tam, kad cilvēks ir novērsies no Dieva, viņš pārkāpj tos baušļus, kas bija domāti viņa laimei un dzīvībai. Ko prasīja taisnība?

Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Romiešiem 6:23) Tas nozīmē, ka Dievam šo dumpīgo planētu vajadzētu iznīcināt, šos cilvēkus, kas ir sacēlušies pret Viņa valdību, kas ir atkāpušies un grēkojuši. Dievam tos vajadzētu iznīcināt, pārvērst nebūtībā, padarīt par pīšļiem, tas būtu bijis tikai godīgi, jo grēka alga jeb nopelns ir nāve un cilvēks to ir izvēlējies.

Ļoti savādi ir tas, ka tieši cilvēki ir tie, kas domā, ka Dievam tā vajadzētu rīkoties. Es gribu atsaukties uz kādu senu aforismu, kuru daudzi no mums droši vien jau ir dzirdējuši, kurš ir izcēlies jau senatnē starp grieķu filozofiem, bet ko vēl šodien piekopj un praktizē daudzi cilvēki, šis teiciens ir šāds: „Lai pasaule iet bojā, bet lai dzīvo taisnība.”

Daudzi cilvēki domā, ka viņiem ir sava taisnība, lai viss iet bojā, bet taisnībai ir jāuzvar un jāpastāv. Par laimi Dievs šo pārpratumu nokārtoja citādi. Dievs neteica, lai iet bojā vainīgā pasaule un, lai pastāv dievišķā taisnība. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16)

Pārpratumā, kas notika starp cilvēku un Dievu, jau iepriekš bija zināms, kas ir vainīgs. Vainīgā puse bija cilvēks. Tāpēc šo teikumu, kas rakstīts Jāņa 3:16 varam skaidrot arī tā: „Jo tik ļoti Dievs vainīgo mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai vainīgais nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Tā ir dievišķā taisnība: „Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums - klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos.”(Jesajas 32:17-18) Dieva taisnības mērķis nav vainīgā nāve jeb bojāeja. Dieva taisnības mērķis ir mūžīgā dzīvība visiem, tai skaitā arī vainīgajam.

Katrs pārpratums rada zaudējumus. Taisnīgi būtu, ja šos zaudējumus uzņemtos un ciestu tas, kurš ir vainīgs pie pārpratuma. Bet: „To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2. Korintiešiem 5:21) Tad, kad Dievs kārtoja pārpratumu starp sevi un cilvēku, visus zaudējumus uzņēmās nevainīgā puse. Citādi to nemaz nevarēja nokārtot, jo vainīgais neatzinās. Bet Dievs tomēr gribēja, lai taisnība nestu mieru, dzīvību un piedošanu. Tāpēc Dievs Pats uzņēmās zaudējumus, kas izrietēja no šī konflikta jeb pārpratuma, lai varētu piedāvāt piedošanu, mieru un dzīvību vainīgajai pusei.

Mīļie, Dievs sagaida, lai arī mēs ietu šo ceļu. Ja mēs kārtojam kādus pārpratumus, ja mēs tos gribam likvidēt, tad mums jāskatās, lai pārpratuma dalībnieki paliktu dzīvi, lai viņi netiktu garīgi sasisti. Jūs varbūt esat dzirdējuši par ārstiem, kas ārstē tikai ārstēšanas dēļ. Visi papīri ir kartībā, visas analīzes ir ielīmētas slimības vēsturē, bet slimnieks ārstējot aiziet bojā, par to ārstam maza bēda. Tādi ārsti, protams, nav visi un tādu nav daudz, bet tas ir ļoti bēdīgi, ja kāds tā tiek ārstēts.

Dievs no mums sagaida, lai mēs draudzes un citu cilvēku vainas dziedinot domātu par to, lai viņi varētu dzīvot, celties un viņu garīgā dzīve netiktu iedragāta. Tā mēs no Dieva varam mācīties, cik ļoti mums ir jāuzupurējas, cik ļoti pacietīgiem un pazemīgiem mums jābūt, ja mēs vēlamies nokārtot kādus pārpratumus vai nesaprašanos.

Varētu rasties jautājums: „Ja mēs tā turēsim mieru, žēlosim vainīgo, vai notiks tā, ka pasaulē vairs nevaldīs taisnība?” „Tātad netiesājiet priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāks; Tas arī cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus, un tad ikvienam būs sava uzslava no Dieva.” (1. Korintiešiem 4:5) Mēs neesam aicināti tiesāt. Mēs esam aicināti piedot. Mēs neesam aicināti atklāt to, kas ir apslēpts tumsībā, sirds dziļumos, motīvos un pārrunās tavas ģimenes lokā, kur es nebiju klāt. Mums nav uzdevums to atmaskot jeb atklāt.

Vai tas nozīmē, ka viss būs apslēpts un netaisnība valdīs? Nē, jo ir Viens, kas tiesā un atklāj. Zeme, uz kuras mēs dzīvojam, tā būs vieta, kur taisnība mājos, šeit nemājos nekāda netaisnība, meli un tumsa. To nokārtot ir uzņēmies Dievs. Mēs nevaram to nokārtot un mēs neesam pilnvaroti to darīt, bet mēs esam pilnvaroti piedot un meklēt mieru. Ja mēs tam ticam, ja mēs ticam Kunga nākšanai, ka Dievs ir taisns, ka Dievs ir taisns soģis jeb tiesnesis, tad mums ir mazāk jāuztraucas par to, ka kāda vaina paliek neatmaskota vai nesodīta.

Ja mēs izjūtam lielu sašutumu par to, ka kāds cilvēks kaut ko ļaunu nesodīts dara un pieviļ citus, ka viņu uzskata par labu, bet patiesībā viņš tik labs nemaz nav, tad mūsu sašutums liecina, ka mūsu ticība ir ļoti maza. Ja mūsu ticība būtu lielāka, tad mēs būtu mierīgi, jo zinātu, ka nāks Kungs un viss līdz tam apslēptais, katra netaisnība saņems sodu un atmaksu.

Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem.”(Mateja 5:9) Lūkosim nolīdzināt katru pārpratumu starp mums un Dievu. Šodien ir laiks, kad mēs to varam sacīt. Lūkosim nolīdzināt arī katru pārpratumu starp mums un cilvēkiem. Darīsim to savstarpējā cieņā un pazemībā. Šodien ir laiks, kad mēs to varam darīt. Meklēsim taisnību, kas nes mieru un dzīvību. Meklēsim Dieva taisnību – to taisnību, kuras augļi ir miers un drošība, lai Dievs mūs varētu pieņemt par saviem bērniem, lai mēs reiz varētu dzīvot tajā zemē, kur taisnība mājo.

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)