Vecais un jaunais bauslis

Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet vecu bausli, kas bija no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko esat dzirdējuši.

Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd.

Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā.

Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un piedauzības nav viņā;

bet, kas savu brāli ienīst, ir tumsībā un dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa ir aptumšojusi viņa acis.” (1. Jāņa 2:7-11)

Lai paskaidrotu, ko nozīmē mīlēt Dievu, Jānis netērē laiku teorijām un spekulācijām. Viņš ievieto mīlestību dzīves laboratorijā. Lakmusa tests, kas apstiprina mīlestību pret Dievu, ir mīlestība pret tuvāko. Ikviens, kas sakās mīlam Dievu, bet nemīl savus līdzcilvēkus, „ir tumsībā un dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa ir aptumšojusi viņa acis.” (1. Jāņa 2:11).

Mīlestības trūkums pret līdzcilvēkiem dara mūs par tumsas bērniem. Kā tādiem mums nav ne virziena, ne mērķa, ne redzējuma. Pretstatā tam, gaismas bērni mīl Dievu un mīl savus līdzcilvēkus. Apustulis šo mīlestību pret citiem sauc par jaunu bausli (1. Jāņa 2:8), kas tajā pat laikā ir arī vecs bauslis (7. p.). Kā šis bauslis vienlaikus var būt gan jauns, gan vecs?

Vecs tas ir tāpēc, ka tas ir pastāvējis vienmēr. Mīlestības bauslis pastāvēja jau tad, kad mūžīgā Vārda balss prasīja atbildību no Kaina: „Kur ir Ābels, tavs brālis?” (1. Mozus 4:9). Tas bija spēkā, kad bauslība prasīja, „Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,- Es esmu Tas Kungs!” (3. Mozus 19:18). Tas bija spēkā, kad Miha paziņoja: „Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti - darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:8).

Tomēr tas ir jauns bauslis, jo Kristus to pacēla jaunos augstumos. Jēzus norādīja uz mīlestību kā galveno mācekļa pazīmi un māceklības pārbaudes testu. Jēzus sagaida, lai mēs mīlētu savus līdzcilvēkus tā, kā Viņš mīl mūs (Jāņa 13:34, 35), un, kā to parāda krusts, Viņš mūs ir mīlējis līdz nāvei.

Runājot par to, ka mums jāmīl savi tuvākie, Jēzus ieviesa jaunu šī vārda definīciju: tuvākais nav tas, kas ar mums saistīts asinsradniecības, kopējas ticības vai kultūras saitēm, bet ikviens, kuram vajadzīga palīdzība.

Kā liecina līdzība par samarieti, „Kristus parādīja, ka mūsu tuvākais nenozīmē tikai kādu no draudzes vai ticības, pie kuras mēs piederam. Šeit nav nozīmes rasei, ādas krāsai vai sabiedriskajai šķirai. Mūsu tuvākais ir katrs cilvēks, kam vajadzīga mūsu palīdzība. Mūsu tuvākais ir ikkatra ienaidnieka ievainotā un sasistā dvēsele. Mūsu tuvākais ir ikviens, kas pieder Dievam.” (Elena Vaita, Laikmetu Ilgas, 503. lpp. (oriģ.).) Šī jaunā definīcija ietver mīlestību bez robežām.

Pievienojiet šai izpratnei vēl vienu dimensiju: Jēzus mūs dara spējīgus mīlēt citam citu. Caur Jēzu, iemiesoto Dievu, „tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd.” (1. Jāņa 2:8). Jēzus ir gaisma, un Viņš mums dod iespēju dzīvot gaismā. Ja mēs dzīvojam gaismā, mēs nevaram ienīst savus līdzcilvēkus vai būt pret tiem vienaldzīgi. Mīlestība kļūst par dabīgi no sirds plūstošu straumi un paklausības augļi pārpilda māceklības trauku (Jāņa 15:8).

(Autors: Ekhards Mūlers)