Pateicības parāds

(Autors: Īzaks Kleimanis)

Gribu padalīties dažās domās par to, kādu pateicību mēs esam Dievam parādā. Un kādā veidā mēs šo pateicības parādu varētu mēģināt kārtot.

Mateja 5:45 lasām: „Ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” Dievs savas svētības izlej pār dažādiem cilvēkiem. Ne tikai pār labiem, bet arī pār ļauniem. Pavirši lasot to, varētu likties, ka Dievam ir grūti atšķirt − te dzīvo labais, te dzīvo ļaunais, un tā Viņš Savas svētības lej ar plašu vēzienu, un tā nu tiek vienam un tiek arī otram. Protams, tas tā nav. Dievs prot atšķirt. Un nākotne rādīs, ka Dievs ļoti labi prot atšķirt un atrast savus bērnus visas pasaules vidū. Bet Dievs svētī necienīgos cerībā, ka kādreiz viņi kļūs cienīgi, un viņi šo cerību attaisnos.

Ikdienas sadzīvē mēs sastopamies ar tādu jēdzienu − „avanss”. Ko tas „avanss” nozīmē? Cilvēks vēl nav savu darbu padarījis, varbūt viņš nav pat iesācis, bet viņam jau viena daļa no algas tiek samaksāta. Šāds avanss ir liela uzticība no darba devēja puses. Viņš cer, ka tā nauda nepazudīs, ka darbinieks tomēr to attaisnos. Un no saņēmēja puses šāds avanss uzliek lielu pienākumu. Tagad jau daļa algas saņemta, kā lai es tagad nepildu to, ko man vajadzētu darīt. Es kādreiz pie kāda amatnieka kaut ko pasūtīju, kādu darbu, par ko vajadzēja arī naudu maksāt, un es viņam piedāvāju, ka mēs vismaz kādu daļu viņam varam samaksāt tūlīt. Un tas meistars bija rokām, kājām pretim. Viņš teica − „Ja es tādu avansu saņemšu, es vairs nakti nevarēšu gulēt, es domāšu − es taču esmu parādā, es to neesmu nokārtojis.” Un tas ir pareizi. Cilvēkam, kam ir sirdsapziņa, šāds avanss uzliek lielu pienākumu. Un lūk, Dievs, sniegdams savas svētības bezdievīgajai pasaulei, Viņš dod mīlestības avansu tādā cerībā, ka daudzi no šiem bezdievīgajiem ar laiku atzīs svētību devēju un attaisnos Viņa cerības.

Vai tas attiecas arī uz mums? Noteikti. Kā mēs izlietojam savu laiku − to dārgāko, ko Dievs mums dod? Kā mēs izlietojam savus līdzekļus? Vai mēs attaisnojam no Dieva saņemtās dāvanas mūsu dzīvē un kalpošanā?

Jāņa 1:11 - „Viņš nāca pie savējiem,” Kristus nākšana miesā bija liela priekšrocība un liela Dieva uzticība, ko Viņš dāvāja Savai Izraēla tautai. Israēls, kā mēs lasām Vecās Derības praviešos, ar savu dzīvi, ar saviem grēkiem nebija pelnījuši, lai Dieva Dēls nāktu pie viņiem. Bet Dievs cerēja, ka ar laiku viņi novērtēs šo lielo avansu. Un kļūs patiesa, īsta, cienīga Dieva tauta. Kā tas notika? Šajā pantiņā − Jāņa 1:11 rakstīts - „Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” Viņi neattaisnoja lielo uzticību. Kas šodien ir savējie? Mēs, kristīgā draudze, esam Dieva savējie.

Viņš nāk pie savējiem, Viņš mīt mūsu vidū, Viņš svētī savējos. Vai mēs Viņu uzņemam? Jūs zināt, saskaņā ar Atklāsmes grāmatas pravietojumiem, mēs esam Laodikejas laikmets. Pravietiskajā vārdā šodienas Dieva draudze ir nosaukta tādā aizšifrētā vārdā − Laodikejas draudze. Kādas tad ir Laodikejas draudzes attiecības ar Jēzu Kristu? Vai tā Viņu uzņem, vai tā viņu neuzņem? Atklāsmes 3:20 - „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.” Tātad, kādas ir mūsu laika draudzes attiecības ar Jēzu Kristu? Jā, nav teikts, ka labas, ka Viņš ir uzņemts. Viņš stāv pie durvīm un klaudzina. Un kādas šai klaudzināšanai ir sekas? Tas nav rādīts. Acīm redzot dažs ielaidīs, dažs arī neielaidīs.

Par tiem, kas ielaidīs, par tiem ir rakstīts Jāņa 1:12 „Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” Tātad būs tādi un būs arī citādi. Pie kuriem tu piederi? Vai pie tiem, kur Kristus ilgi klaudzinājis aiz durvīm? Pie tiem, kuri Viņu nedzird, jo ir vēl citi trokšņi, citas skaņas, nav vaļas, nav laika. Vai arī tu piederi tiem, kas Viņu uzņem, un kuriem Viņš dod varu kļūt par Dieva bērniem? Vai Kristus ir ielaists manā sirdī, manā dzīvē? Par to liecina manas sirds jūtas. Bet visvairāk mana dzīve. Mana dzīve tāda, kādu to varētu redzēt no malas, ja es varētu no malas noskatīties visu savu dzīvi, tad es apmēram varētu saprast, kādas ir manas attiecības ar Jēzu Kristu. Mīļie, noskatīsimies uz savu dzīvi it kā no malas! Un nāksim pie secinājuma − Jēzus grib, lai garīgais mielasts ar Viņu ir mūsu ikdienas piedzīvojums. Ja mēs Viņu neesam ielaiduši, mēs varam vēl Viņu ielaist, un Viņš dos mums varu kļūt par Dieva bērniem.

Romiešiem 5:8 ir parādīts vislielākais avanss, ko Dievs dod cilvēcei − „Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” Kristus negaidīja, kad mēs atgriezīsimies un kļūsim par bijušajiem grēciniekiem. Bet, kamēr mēs vēl bijām patiešām īsti grēcinieki, Viņš mums avansā atdeva Savu dzīvību.

Savējie Viņu neuzņēma, bet Viņš uzņēma šo cilvēku grēkus un nesa šos grēkus uz Golgātu. Kristus Ģetzemanes dārzā, kā mēs ticam, redzēja visu, jo Viņš bija Dievs Visuvarenais, kas visu redz. Viņš redzēja pasaules neticību, Viņš redzēja katru no mums, Viņš redzēja mūsu vienaldzību, gan pirms Viņš mūs atrada, gan arī pēc tam. Un tomēr Viņš izšķīrās mūsu dēļ un citu grēcinieku dēļ, un citu vienaldzīgo dēļ iet uz Golgātu.

Mūsu dzīves laikā Glābējam bija un šodien ir ar mums attiecības. Un kādas tās ir? Viņš mūs katru meklēja tanī laikā, kad mēs no Viņa bēgām un vairījāmies, un kaunējāmies. Viņš pacietīgi gaidīja, kad mēs atsauksimies. Dažreiz daudzus gadus. Un tad, kad mēs nācām, tad Debesīs bija līksmība. Eņģeļi dziedāja slavas dziesmas. Mīļie, tas viss bija avanss. Mēs vēl neko laba neesam darījuši, lai eņģeļi varētu līksmoties, mēs vēl šodien daudz neesam darījuši, lai Debesīs būtu par mums prieks, un Jēzus varētu mūs saukt par saviem bērniem. Bet Dievs mums, atdodams Savu Dēlu, ir devis ļoti lielu, neizsakāmi lielu uzticību. Kā mēs šo uzticības avansu varētu attaisnot? Un kā rīkoties, lai saņemtu vēl atlikušo “algas daļu”? Mēs runājam, ka tas, ko esam jau saņēmuši pie krusta, šis avanss ir bezgalīgi liels. Bet arī tas, ko mēs vēl gaidām, atlikušā daļa, vai tā ir maza? Kas mums būtu jādara, kā mums būtu jārīkojas, lai mēs saņemtu atlikušo algas daļu?

1. Korintiešiem 11:28, 29 teikts: „Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” Lai cilvēks pats sevi pārbauda. Tādai jābūt mūsu atbildei. Vai es izšķiru Kunga miesu? Vai es apsveru to, cik liela ir Debesu Tēva uzticība, kas šai miesai ļāva ciest manis, grēcinieka labad? Viņš ļāva Savam Dēlam iet nāvē mūsu dēļ. Viņš evaņģēlija pērli piedāvāja mums. Viņš neuzskatīja mūs par tām cūkām, kurām nevajag mest pērles priekšā. Lai gan mēs Debesu skatījumā varbūt šo nosaukumu esam patiesi pelnījuši.

Viņš atklāja mums savas sirds pārdzīvojumus. Vai mēs katram cilvēkam stāstām, kas ir mūsu sirdī? Protams, nē. Tikai tam, kuram mēs varam uzticēties. Bet Debesu Tēvs tev un man ir atklājis, kas ir Viņa sirdī. Viņš ir atklājis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo dēlu ļoti mīl. Viņš mums ir atklājis, ka Viņš mūs mīl un savā ziņā vēl vairāk mīl nekā savu Dēlu. Šo savu cīņu, šo savu upuri Viņš mums ir uzticējis. Tā ir liela uzticība. Vai mums tāpēc nevajadzētu Viņam visu atklāt, kas ir mūsu sirdī? Kur ir mūsu mīlestība, kam tā pieder? Kur ir mūsu naids, kur ir mūsu šaubas, kur un kam pieder mūsu ilgas? Vai nevajadzētu Viņam visu uzticēt un uz Viņu paļauties nešaubīgā ticībā?

Mēs Viņam esam, es tā uzdrīkstos, mīļie, teikt par visiem, mēs Debesu Tēvam esam sagādājuši daudzas vilšanās. Nu varbūt ne visi vienādi. Varbūt es vairāk, cits mazāk, bet mēs visi esam viņu pievīluši. Viņš mums uzticas. Bet viņš mūs vēl nav pievīlis. Vai mums jo vairāk nevajadzētu uzticēties un uz Viņu paļauties?

Un otrs, kā mums vajadzētu kārtot šo uzticības avansu. Mateja 25:40 - „Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Lielā uzticība, ko Dievs ir dāvājis man, man viņu vajag atdāvināt jums. Un arī visiem pārējiem cilvēkiem. Jo, ko jūs darījāt vienam no vismazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši Man − to saka mans Pestītājs.

Dievs mums ir daudz uzticējis. Viņš mums ir atkārtoti uzticējies. Viņš ir uzticējies cerībā, ka mēs to attaisnosim. Uzticēsimies arī mēs saviem līdzcilvēkiem! Nebūsim aizdomu pilni pret saviem līdzcilvēkiem. Būsim cerības pilni, tur, kur man bija aizdomas par vienu, ka viņš nekad nelabosies, viņš nekad nesapratīs, Dievs vēlas, lai tur mistu cerība, ka viņš sapratīs un viņš pieņems, un viņš attaisnos tās cerības, kas uz viņu ir liktas.

Uzticēsim vienaldzīgiem cilvēkiem Dieva aicinājumu! Un cerēsim, ka viņi to vienreiz novērtēs. Dāvāsim viens otram uzticību, kaut otrs to arī nebūtu pelnījis, bet Dievs taču man uzticēja to, ko es nebiju pelnījis. Vai mums nevajadzētu arī uzticēt otram to, ko viņš patiesībā pēc līdzšinējās rīcības it kā nebūtu pelnījis?

Varbūt jūs jau esat dzirdējuši senu stāstu par kādu, kā agrāk teica − komiju. Par jaunu cilvēku, kas tika pieņemts darbā kādā tirdzniecības uzņēmumā, viņam tika dāvāta arī uzticība. Tur bija līdzekļi un lielas naudas summas. Un viņš − ar vārdu sakot, viņš padevās kārdinājumam un piesavinājās un izšķērdēja kādu ne pārāk lielu naudas summu. Viņš domāja, ka kaut kā tur nogludināsies un viss tā nolīdzināsies. Bet tā nenotika. Un šī neuzticība tika atklāta. Tā naudas summa nebija tik liela, ka viņam tāpēc būtu jāiet cietumā sēdēt. Bet viņš saprata, ka uzticību ir zaudējis. Viņš vairs nevarēs strādāt tirdzniecībā, nevarēs strādāt šajā uzņēmumā. Un pienāca brīdis, kad viņam bija jāiet pēc norēķina pie direktora. Toreiz teica − „principāls”. Un viņam saka − „Nu tagad tev jāiet pie principāla, tur tu dabūsi norēķinu.” Un viņš iegāja iekšā, un tur sēdēja kāds sirms kungs. Un viņš teica, ka ir informēts un zina, kas par lietu. Un tad viņš ilgi noskatījās uz viņu un sacīja − „Jaunais cilvēk, pirms daudziem gadiem es esmu stāvējis tai vietā, kur jūs tagad stāviet. Un man tomēr ticēja! Ejiet, strādājiet, es jums ticu!”

Nu, bet es gribētu jautāt − labi, ka šajā krēslā sēdēja tāds, kam pašam bija daudz piedots. Bet ja šis principāls būtu cilvēks, kuram nevajadzētu nekādu piedošanu? Ja viņš būtu godīgs un krietns no paša sākuma, un viņš nebūtu piedzīvojis to, ka viņš būtu izšķērdētājs, ka viņš būtu apzadzies, un ka viņš būtu kādu piedošanu saņēmis? Vai viņš arī apžēlotu šo jauno cilvēku? Kā jūs domājat? Jā, nevar zināt. Un es domāju tā, ja viņš būtu ticīgs cilvēks, un ja viņš apzinātos, ko Dievs viņam ir piedevis, un ja viņš apzinātos, ka viņš Dieva priekšā nav nekas daudz vairāk, kā šis tagad notvertais zaglēns. Tad viņš gan būtu piedevis un nebūtu viņam atņēmis savu uzticību. Bet cilvēks, kas par Dieva piedošanu neko nezina, vai to nevērtē, viņš, visdrīzāk, domātu citādāk un arī rīkotos citādāk.

Pazīstamā Jēzus stāstītā līdzība par diviem parādniekiem − tā mūs aicina salīdzināt, to, ko mēs no Dieva esam saņēmuši - par velti, aiz žēlastības – ar to, ko mēs cilvēkiem dodam par velti un arī aiz žēlastības. Dievs mums ir devis visdārgāko. Mīļie, Dievs mums to ir devis avansā. Vai mēs tā darām? Vai mēs tā gribam darīt viens otram? 1. Mozus 6:6 - „Tad Dievam kļuva žēl, ka Viņš cilvēku zemes virsū bija radījis, un Viņš Savā sirdī ļoti noskuma.” Jūs zināt, te ir runa par senu laiku un seniem cilvēkiem. Bet mana lūgšana Dieva un jūsu priekšā ir šāda − „Kaut Dievam nebūtu jānožēlo, ka Viņš man tik ļoti daudz ir uzticējis!” Kaut Dievam nebūtu jānožēlo, ka Viņš tev tik ļoti daudz ir dāvājis!