Jeremija

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna (saīsināta))

Jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” (2. Pētera 1:21)

Šeit Bībeles autori, tas ir, tie cilvēki, kas ir uzrakstījuši vienu vai vairākas Bībeles grāmatas, ir nosaukti par Dieva cilvēkiem. Ar tādiem cilvēkiem ir patīkami iepazīties. Pie viņu dzīves ir patīkami un pamācoši kavēties. Šodien gribam pakavēties pie viena no viņiem - pravieša Jeremijas.

„Jeremijas, Hilkijas dēla, runas; viņš cēlies no priesteru kārtas Anatotā, Benjamīna zemē.” Jeremija bija priesteris, viņš dzīvoja priesteru pilsētā Anatotā. Tas bija patiesībā tikai kāds ciems, ne pārāk tālu no Jeruzalemes. Vēl par viņu mēs atrodam citās vietās, ka viņam nebija ģimenes, Dievs viņam lika dzīvot tā, ka viņam arī bērnu nebija, un viņš pilnīgi kalpoja tikai Dievam.

Pār viņu nāca Tā Kunga vārds Jūdas ķēniņa Josijas, Amona dēla, dienās viņa valdīšanas trīspadsmitajā gadā, un tāpat tas nāca pār viņu joprojām arī Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, dienās līdz pat Jūdas ķēniņa Cedekijas, arī Josijas dēla, vienpadsmitā valdīšanas gada tecējumam, kas izbeidzās ar Jeruzālemes iedzīvotāju aizvešanu gūstā šā gada piektajā mēnesī.” (Jeremijas 1:1-3) Nu tie ir nākamie ķēniņi pēc Jesajas laika. Šo ķēniņu laikā darbojās pravietis Jeremija. Stāvoklis Jūdejā krasi atšķīrās, salīdzinot ar Jesajas laikiem. Jesajas laikā lielvalstis bija Asīrijas ziemeļos un Ēģipte – dienvidos, kas apdraudēja Jūdeju un gribēja to pakļaut. Jeremijas laikā vēl šīs divas lielvalstis eksistēja, bet paaugstinājās jauna valsts – Babilonija, un šī valsts apdraudēja pārējās lielvalstis un arī jūdu zemi.

Dzīvesveids Jūda zemē nebija varonīgs, tos pašus grēkus, kurus norāja Jesaja – vienaldzība, nevērība, vieglprātība un nežēlība pret nabagiem, netaisnība, mantkārība, godkārība, liekulība Dieva priekšā - tas viss vēl vairāk bija vairojies. Jūdu grēki bija sasnieguši tādu robežu, ka vajadzēja nākt Dieva sodam. Un Jeremija bija tas, kas šo vēsti arī nesa. Viņš nesa vēsti, kas ar Jūda grēkiem ir neizbēgama. Tajā laikā kaldeji uzbrauka vairākām tautām, apdraudēja arī Jeruzalemi. Jūdu virsnieki ļoti cerēja uz Dieva palīdzību. Jo Dievs bija izglābis viņus no pārākajiem ienaidniekiem. Un vēl Jesajas laikā, mēs atceramies, Dievs brīnišķīgi izglāba no Asīriešu karaspēka.

Bet tagad bija jānāk sodam. Un Jeremija norādīja un pravietoja, ka kaldeji šajā karā uzvarēs, ka pretošanās ir bezcerīga, ka tā ir tikai lieka asinsizliešana. Jo Dievs ir tas, kas atdevis viņus kaldejiem, un Dievs pazemos Jeruzalemi. Šī vēsts cilvēcīgi bija pilnīgi bezcerīga. Jūdiem tā bija ārkārtīgi rūgta vēsts, ka šī pilsēta tiks ieņemta. Un ne tikai ieņemta, bet arī izpostīta. Un Jeremijas vārdi no viņa mutes skanēja briesmīgi. Ciāna kā tīrums tiks uzarta. „Tur, kur stāv brīnišķīgais templis, kas atrodas pakalna vidū, tur būs arams tīrums.” Tā bija briesmīga vēsts un bezcerīga vēsts.

Bet pie šīs vēsts Jeremija nesa arī vēl citu, gan par tālāku nākotni. Viņš šodienai nedeva nekādu cerību. Viņš sacīja – ir jāpadodas gūstā, mums nav citas iespējas. Bet attiecībā uz nākotni viņš sludināja gaišu cerības vēsti. „Jūs piemeklējis vēl tikai cilvēcīgs pārbaudījums; Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” (1. Korintiešiem 10:13) To vēsti arī pravietis nesa Jeruzalemes iedzīvotājiem. Viņš sacīja – sodam ir jānāk, gūstam ir jānāk. Jeruzaleme tiks iznīcināta. Bet Dievs grib, lai jūs to izturētu un ka jūs neaizietu bojā.

Visai šai zemei jāpaliek par izkaltušu kailatni un tuksnesi, un visas šīs tautas kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus. Bet, kad šie septiņdesmit gadi būs pagājuši, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa tautu, tā saka Tas Kungs, viņu pārkāpumu dēļ, arī kaldeju zemi un visu apvidu darīšu par mūžīgu tuksnesi.” (Jeremijas 25:11,12) Tā bija cerības vēsts, ka tā valsts, kas pārvaldīja visu, tā valsts, kas Jeruzalemi pārvērtīs par tuksnesi, tā nav mūžīga. Pienāks brīdis, un tā pati pārvērtīsies par tuksnesi. Un neviens viņu nevarēs glābt. Septiņdesmit gadi ir garš laiks, bet tomēr tas neizturami nav. Šajā laikā Jūdiem vajadzēja saglabāt ticību, vajadzēja saglabāt arī pacietību.

„Vēstule skan: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, visiem trimdiniekiem, ko Es liku izvest no Jeruzalemes uz Bābeli: celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! (..) Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība." (..) Tiešām tā saka Tas Kungs: kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu Savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu atpakaļ šinī vietā.” (Jeremijas 29:4,5,7,11)

Tādu cerību pravietis Jeremija nesa ļaudīm, kas cieta kaldeju uzbrukuma laikā. Tātad viņš norādīja, ko šinī piemeklējumā Dievs piedāvā, Dieva acs ir žēlīga, tā ir atvērta pret savu tautu. Un šis smagais pārbaudījums nobeigsies īstā laikā un nobeigsies ar taisnības uzvaru un ar godību, un ar mieru.

Bet pāri šim atvieglojumam, kuram vajadzēja nākt pēc 70 gadiem, pravietis Jeremija sniedza vēl gaišāku cerību. „"Redzi, nāks dienas," saka Tas Kungs, "kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu.” (Jeremijas 31:31) Un šī atgriešanās būs vēl daudz skaistāka nekā atgriešanās uz Jeruzalemi. „Šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! - jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!"” (Jeremija 31:33,34) Tā bija garīga derība, bet tā bija arī mūžīga derība, kuru apsolīja Jeremija Izraēla ļaudīm. Viņš sacīja – jūs kārojat, lai saglabātos tie akmeņi un tās ēkas. Bet pāri par to – Dievs ieies katra cilvēka sirdī.

No visas Jeremijas grāmatas mēs redzam, ka pamazām, ne uzreiz, Jūdu tauta pārvērtās par garīgu Dieva valstību. Mēs esam pieraduši domāt, ka tad, kad mira Kristus un kad pārplīsa priekškars templī, ka līdz šim laikam Dievs svētīja viņu karaspēku, sargāja viņu teritoriju un tā bija tikai laicīga valsts. Un tad, kad Kristus mira, tad sākās garīgā valstība un nevajadzēja nedz karot, nedz valsti uzturēt, bet vajadzēja izprast garīgo valstību. Bet, ja mēs pētām Jeremijas laika vēsturi, tad mēs redzam, ka šī pārmaiņa nāca pakāpeniski. Agrākos laikos, pat vēl Jesajas laikos, Dievs visvairāk svētīja savu tautu ar militārām uzvarām. Bet Jeremija ienesa jaunu domu, ka Dieva tautai militāras uzvaras nav vajadzīgas. Bet šai tautai ir vajadzīga uzvara pār grēku. Un tie vārdi Jaunā derība – tie bija pravietiski vārdi.

Dievs grib derību slēgt ar tevi, un ja tavi grēki būs apsegti, izdzēsti, Viņš vairs tos nepieminēs. Nu, tā bija Jeremijas vēsts. Un, pārdomājot par šo vēsti, mēs varam teikt, ka Jesaja bija vecās derības evaņģēlists, bet Jeremija arī nebija nekas cits. Viņš arī bija evaņģēlists. Viņš vēl dzīvoja 600 gadus pirms Kristus, bet viņš sludināja Kristu un Jauno derību. Viņš sludināja atgriešanos un to godību, kas sagaida cilvēku, kas nonāk sadraudzībā ar Dievu. Tāda aptuveni un lielos vilcienos bija Jeremijas vēsts. Nu kā tauta uzņēma šo vēsti? Kādos apstākļos viņam nācās strādāt?

Kad priesteris Pašhurs, Īmera dēls, dzirdēja Jeremiju šos vārdus izsakām, tad viņš lika nopērt Jeremiju un ielika to siekstā cietumā, kas bija Benjamīna vārtos, tie bija augšējie Tā Kunga namā.” (Jeremijas 20:1,2) „Tad tie ņēma Jeremiju un ieslodzīja to ķēniņa dēla Malkijas ūdens tvertnē, kas atradās pils pagalmā. Jeremiju nolaida tanī ar virvēm. Tvertnē nebija ūdens, bet tikai dubļi, un Jeremija iegrima dubļos. ” (Jeremijas 38:6)

Tad, tālāk lasot, jūs jau atceraties, tur bija bads tai pilsētā, un visvairāk cieta tas, kas tur tai bedrē bija iemests, jo tam maizi nemaz nedeva. Un tikai ar sevišķu Dieva gādību notika tā, ka katru dienu viņam pasniedza maizi, kamēr maize nebija izsīkusi. Mēs redzējām, ko darīja ar Jeremiju, ar pravieti, bet šeit, 36. nod., uzzinām, kā cilvēki uzņēma šo vēsti, ko viņš nesa. „Ķēniņš sūtīja Jehudi pēc tīstokļa, un viņš to atnesa no rakstveža Ēlišāma kancelejas. Un Jehudis lasīja priekšā grāmatu ķēniņam un visiem lielkungiem, kas bija pie ķēniņa. Ķēniņš sēdēja ziemas dzīvoklī, jo bija devītais mēnesis, un viņa priekšā ogļu tvertnē kurējās uguns. Kad Jehudis bija izlasījis trīs vai četras slejas no rakstu tīstokļa, ķēniņš atgrieza tās ar nazi nost un iemeta ugunī, kas viņa priekšā kurējās, kamēr viss rakstu tīstoklis sadega ugunī. Bet ne ķēniņš, ne viņa kalpotāji neizbijās un nesaplēsa savas drēbes, kad tie dzirdēja visus šos vārdus.”(Jeremijas 36:21-24)

Kādreiz varbūt katram no jums ir gadījies saņemt vai nu kādu vēstuli vai ziņu, vai grāmatiņu. Nu, nepatīkama jau tā ir, bet līdz galam mēs to tomēr izlasām. Bet par ķēniņu mēs lasām, ka viņš nevarēja nociesties izlasīt līdz galam. Un kamēr lasītājs vēl lasīja, viņš jau gabaliņus grieza nost un jau pa gabaliņiem meta ugunī. Tātad tik lielas dusmas viņam bija un nevērība pret Kunga sūtīto vēstnesi.

Kas tad šai vēstij bija tik ļauns? Arī pravietis Jeremija dod raksturojumu savai vēstij. „Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” (Jeremijas 29:11) Būtībā – vai tās bija sliktas domas, ka jūs saņemsiet sodu, bet pēc tiksiet apžēloti? Un par visām lietām – Dievs ar jums slēgs jaunu derību. Viņš jums dos mūžīgo dzīvību, un jūs būsiet Viņa dēli un Viņa meitas. Vai tad tā bija slikta vēsts? Tās bija svētības, bet tās bija garīgas. Tās nebija materiālas. Tās bija svētības, kas neapmierināja cilvēka godkāri, neapmierināja viņa baudkāri, tās svētības momentā nevarēja apēst vai paaugstināties ar šīm svētībām.

Un otra lieta – šīs svētības bija jānogaida. Vai tā nebija laime? Tā bija gan liela laime – būt par Dieva dēlu, par Dieva meitu. Bet tur bija jāpaciešas un jāgaida, kamēr nāks laiks. Un miesīgs cilvēks nelabprāt šādu vēsti uzņem. Viņš neuzņem vēsti, kuru nevar rokā sataustīt, nevar novērtēt kapeikās. Un tā cilvēks nelabprāt pieņem svētību, uz kuru ir jāgaida. Viņš grib dabūt tūlīt un tādu, kas būtu taustāma un kas būtu nosverama. Un tāpēc mēs nebrīnāmies par ķēniņu, kas dusmās dedzināja, un par kalpu, kas Jeremiju ielika cietumā. Un tā tas gāja visu Jeremijas mūžu. Ja mēs lasām par citiem Dieva vīriem, arī par pravieti Jesaju, bija ļoti gaišas dienas viņu dzīvē. Ļaudis pieņēma viņu vēsti, atgriezās, notika reformācija, viņš bija tautas garīgais padomnieks, viņam arī cilvēki pateicās. Jeremijas mūža dienās tāda laika nebija. Viņš bija ienīsts. Viņš bija tautas ienaidnieks, viņš bija vajāts un nicināts. Viņam gan bija lielākais mierinājums, ka viņa vēsts pravietojums piepildījās. Nāca kaldeji un, neraugoties uz visu pretestību, Jūdeja krita, kā viņš bija solījis. Viņš bija pravietojis, ka kritīs arī citas valstis, arī tas piepildījās. Šāds gandarījums viņam bija. Bet Dieva tauta viņu zaimoja un Dieva tauta viņu vajāja.

Varbūt vietā būtu jautājums – kur Jeremija ņēma tādu izturību? Visu mūžu vajāts, visu mūžu zaimots un nicināts. Šie izturības avoti ir pieejami tev un man, un visiem Dieva bērniem visos laikos. Tā bija ticība, kuru stiprināja visi pravietojumi. Tā bija cerība uz Jauno derību, uz Dieva žēlastību mūžībā, uz to laiku, kad visa tauta atgriezīsies no grēkiem. Un Dieva ļaudis būs paklausīgi un laimīgi visā mūžībā. Un arī trešais – mīlestība. Un, cik zīmīgi, ka mēs atrodam aprakstu, cik ļoti Jeremija mīlēja savus ļaudis. Tad, kad kaldeji aplenca pilsētu, Jeremija sludināja, lai nekaro, bet padodas. Ka tā ir tikai veltīga asinsizliešana. Tauta viņu lika cietumā un gribēja viņu nokaut. It kā viņš būtu tas tautas ienaidnieks, jo viņš sludināja, ka tautai būs jācieš.

Nu, tagad pilsēta krita. Visus saņēma gūstā un kaldeju virsnieki uzzināja, ko Jeremija bija sludinājis. Viņi redzēja, ka Jeremija nebija viņu pretinieks. Viņš jau visu laiku bija teicis, lai padodas kaldejiem. Un tā viņi atbrīvoja Jeremiju no gūsta. „Tagad nu, redzi, es atsvabinu tavas rokas no važām. Ja tev tīk iet ar mani uz Bābeli, tad nāc, es gādāšu par tevi. Bet, ja tev netīk ar mani iet uz Bābeli, tad lai paliek! Redzi, visa zeme tavā priekšā, tu vari iet, kur vien vēlies un kur tev patīk!” (Jeremijas 40:4)

To teica kaldeji. Nu viņš bija izmocīts no bada. Bedrē dubļos viņš daudzas dienas bija sēdējis. Tagad nāk kaldeji un saka – nāc uz Bābeli. Un ķēniņš saka – es labi par tevi gādāšu. Un ko Jeremija atbild? Ja jūs lasāt šo nodaļu, viņš saka: Es palikšu tur, kur ir mani ļaudis. Kuri ļaudis? Tie, kas lika viņu cietumā, tie, kas lika viņu bedrē. Jeremija saka: Es labāk palikšu pie viņiem. Tāda bija šī mīlestība, un šī mīlestība deva viņam spēku izturēt vajāšanas un grūtības.

Tā bija Kristus mīlestība, kas vadīja uzticamo Dieva pravieti Jeremiju, un kaut tā būtu arī mūsu sirdīs un vadītu mūsu dzīvi un mūsu vēsti, un mūsu attieksmi pret līdzcilvēkiem!