“Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis." (1. Mozus 32:27-28)
Šķiet, šajos vārdos ir iezīmēts kāds liels lūzums sentēva Jēkaba dzīvē. Viņš šajā tumšajā naktī bija viens un viņu māca bailes no Ēsava. Šīs bailes bija smagas un nepanesamas tāpēc, ka nevarēja cerēt, ka Dievs viņu izglābs no sava brāļa. Viņš juta, ka viņš pats bija vainīgs pie sava brāļa dusmām. Viņš juta, ka ir grēcīgs cilvēks, kas nevar pretendēt uz Dieva sevišķo apsardzību. Un šajās dziļajās pārdomās – šeit ir rakstīts, eņģelis viņam atklāja: “Tu esi pārspējis”. Tu esi cīnījies ar Dievu, tu esi cīnījies ar cilvēkiem un esi pārspējis.
Kādu cilvēku tad Jēkabs bija pārspējis šajā tumšajā naktī? Mēs saprotam, ka viņš bija pārspējis pats sevi. Viņš nāca pie slēdziena, ka viņš tiešām ir tikai Jēkabs. Un šis vārds “Jēkabs” ir atvasināts no “papēdis”. Un apzīmē ebreju valodas parastā nozīmē tādu, kas, kā mēs šodien teiktu – kas otram paliek kāju priekšā. Par šādu viltīgu cilvēku, kas otram sagādā krišanu, mēs sakām, ka viņš paliek kāju priekšā. Bet ebreji teica - viņš aizķer aiz papēža. Tātad tāds āķīgs cilvēks, ka viņš to, kas iet taisni, ka viņš paķer aiz papēža un tam ir jānokrīt. To nozīmē viņa vārds. Un Jēkabs saprata šinī naktī, ka viņš tiešām šo vārdu ir pelnījis. Tā bija viņa uzvara, un - atzīt savu vainu, tā vienmēr ir liela uzvara, ja cilvēks spēj atzīties un sacīt: “Es esmu vainīgs.” Kad pazudušais dēls nāca atpakaļ uz tēva mājām un vēl ātrāk, kad viņš tikai domāja iet uz mājām un sacīt savam tēvam: “Es esmu grēkojis”, tā bija viņa lielā uzvara. Un tagad šādu uzvaru ieguva arī Jēkabs. Un Dievs deva viņam jaunu vārdu, kurš nozīmē “uzvarētājs”.
Vārds “Israēls” burtiski nozīmē “Dieva lielkungs”, bet tā doma šeit ir ietverta, ka viņš ir uzvarētājs. Lielkungi ir tie, ka ir uzvarējuši. Un viņš ir tas, kas ir uzvarējis. Jēkabs tālāk nesa šo jauno vārdu, un 33. nodaļā ir aprakstīts, kā Dievs viņu brīnišķīgā kārtā izglāba no Ēsava. Es gribētu teikt – dievišķīgā kārtā. Ne jau ar to, ka Dievs būtu kaut kādā ārējā veidā atturējis Ēsavu, bet Dievs pārvērta Ēsava sirdi. Un tā ir svētība, kas ir dota visiem cilvēkiem. Ir rakstīts, ka, ja Dievam patīk kāda cilvēka ceļi, tad viņš arī viņa ienaidniekus ar viņu salīdzina. Un tā tas bija noticis tagad ar Jēkabu.
Tomēr, ja mēs tālāk lasām 34. nodaļu, mēs atrodam atkal kādu tumšu lapaspusi Jēkaba biogrāfijā. Tur Dina, viņa meita, savā neuzmanībā bija sasaistījusies ar pagāniem. Divi Jēkaba dēli ar viltu un ar nežēlību atriebās par šo notikumu. Nav gan rakstīts, ka Jēkabam tas patiktu. Jēkabam tas nepatika, ka viņa dēli tā darīja. Bet viņš tomēr to pacieta. Un atkal viltus bija ienācis viņu ģimenē. Un atkal tie paši Jēkaba gājieni atkārtojās viņa dēlos. Viņš negāja taisnu ceļu. Viņš negāja mīlestības un patiesības ceļu.
1. Mozus 35:7 ir rakstīts, ka visa viņa saime atkal atgriezās pie Dieva. Šeit ir rakstīts: “Un viņš uzcēla tur altāri un nosauca to vietu: Ēl-Bētele, jo tur Dievs viņam bija atklājies, kad viņš bēga no sava brāļa.” Šeit viņa saime nolika savus elkus un atkal atjaunoja derību ar Dievu un arī Jēkabs pats apņēmās tomēr būt Israēls, un neatgriezties vecajos Jēkaba ceļos. Un 10. pantā mēs lasām atkal Dieva atjaunoto apsolījumu - “Un Dievs sacīja viņam: "Tavs vārds ir Jēkabs, bet turpmāk tavs vārds nebūs Jēkabs, bet Israēls būs tavs vārds." Un Viņš to nosauca par Israēlu.” Atjaunošanās bija notikusi Jēkaba dzīvē. Un tā arī Dieva apsolījums, šis jaunais vārds atkal tika atkārtots un atkal atjaunots.
Šim Jēkaba piedzīvojumam ir jāpiepildās katrā mūsu dzīvē. Dievs mums grib dod jaunu vārdu. Patiesībā tāpēc Kristus ir nācis. Viņam bija vārds, kas bija augstāks par visiem vārdiem. Un viņš nāca uz šo zemi un nometa šo vārdu. Pieņēma mūsu grēcinieku vārdu un mira starp ļaundariem, lai mēs varētu šo augsto vārdu pacelt un iegūt paši šo jauno nosaukumu. Un kāds ir šis jaunais nosaukums? “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni,” (1. Jāņa 3:1) Ja mums ir bailes par savu nākotni – kā ar mums būs, kā ar mums notiks? Ja mums ir nepatīkama mūsu pagātne, ja mums ir nepatīkams mūsu vecais raksturs, tie Jēkaba ceļi, kuros mēs katrs no dzimšanas esam staigājuši, tad Dievs savā lielajā mīlestībā dod mums jaunu vārdu. Un saka: “Tavs vārds vairs nebūs Jēkabs, bet tu tiksi saukts par Dieva bērnu.”
Šis saņemtais vārds mūsu dzīvē ir jāattaisno. Kā jau minēju, Filipiešiem 2:8,9 ir rakstīts, ka Jēzus vārds ir vārds pāri visiem vārdiem zem debess. Un Dieva bērna vārds, tas ir arī vārds pāri visiem vārdiem. Tas ir vairāk par kādu dižciltīgu vārdu šajā pasaulē. Ja mēs nosauktu kādu slavenu ģimeni, varbūt, ka mēs gribētu nest šīs ģimenes vārdu, vai varbūt mēs gribētu minēt kādu titulu, kādu baronu vai profesoru, vai doktoru. Dabīgi, ka Dieva bērna vārds ir augstāks par jebkuru citu nosaukumu. Un lai to vārdu attaisnotu, mums ir jābūt uzticīgiem līdz nāvei. Mums šis vārds ir jāsaglabā cienīgi. Mēs priecājamies, ja mūsu bērni neapkauno mūsu vārdu. Mēs varbūt domājam - mans tēvs bija diezgan godīgs cilvēks, es arī cenšos tāds būt, un man ir prieks, ka mans dēls arī nesīs šo vārdu tālāk un arī būs godīgs un cienījams cilvēks. Bet mēs nesam Debesu Tēva vārdu. Un kā man ir jādzīvo, lai cienīgi nestu šo vārdu?
Šis Jēkaba piedzīvojums nes mums brīdinājumu, bet sniedz arī lielu iepriecu. No Jēkaba dzīves mēs redzam, ka jaunu vārdu var iegūt, bet jauno vārdu var arī zaudēt. Jēkabs saņēma šo jauno vārdu, bet mēs redzam, ka viņa ģimenē atkal iet pa vecam. Bet tomēr, ja tas ir noticis, tad šo jauno vārdu var atkal atjaunot. Un tā ir liela cerība mums katram, kas esam vāji cilvēki.
Lasām vēlreiz 1. Mozus 32:10. “Un Dievs sacīja viņam: "Tavs vārds ir Jēkabs.” Mēs varētu iedomāties, kādā intonācijā Dievs to teica. Nupat nepagāja ilgs laiks, kopš Dievs sastapās ar viņu naktī un deva viņam jaunu vārdu un tagad Dievs viņu sastop un saka: “Un tavs vārds atkal ir Jēkabs! Un tu neesi vairs Israēls un atkal tu esi tikai tas pats vecais Jēkabs.” Un tad Dievs viņam saka – nopietnā mīlestībā: “Tavu vārdu vairs nebūs saukt par Jēkabu!” Es tev to jau vienreiz teicu, Es to vēlreiz atkārtoju. Tev tas vecais vārds ir jāaizmirst. Tev tas vecais Jēkabs ir jāaizmirst. Tavu vārdu nebūs saukt Jēkabu. Bet Israēls būs tavs vārds! Un Viņš nosauca viņa vārdu Israēls.” Tas bija maigs pārmetums, un tā bija arī pavēle. Tātad ir vēl iespēja, lai gan tas Jēkabs ir dziļi iesakņojies tavā sirdī. Viņš negrib tevi laist vaļā, un tomēr tavam vārdam nebūs Jēkabam būt, bet tavam vārdam būs būt Israēlim!
Tātad, ja Dievs to saka, tad tas ir iespējams un arī mums tas dod lielu cerību, ka, ja mēs neesam cienīgi nesuši savu jauno vārdu, tad tomēr Dievs saka – mums ir jāatgriežas, mums ir jāatjaunojas. Mums tas ir iespējams un mēs varam saņemt to jauno vārdu, kas ir Dieva bērna vārds.
Mūsu vecais vārds nebija nekas cēls. Nu, Jēkabs, tas mūsu ausīs skan neitrāli, ne labi, ne slikti. Bet kā mēs runājām, pamattekstā tas nebija skaists vārds – Jēkabs, tas, kas otru aizķer aiz papēža. Ja mūs gribētu saukt mūsu valodā ne tajā vārdā, kā mūs iesaukuši mūsu vecāki, bet kādu mēs esam pelnījuši pēc mūsu iepriekšējās dzīves, pēc mūsu rakstura, tiešām, šajā vārdā visbiežāk nebūtu nekā skaista. Tas ir varbūt “Aprunātājs” vai “Melis”, varbūt “Godkārīgais” vai “Mantkārīgais”, vai “Egoists”, varbūt “Dusmīgais”, varbūt “Dzēlīgais”, varbūt “Viltīgais”. Tāds ir mūsu vecais vārds. Mums nevajadzētu pie šī vecā vārda turēties. Un vajadzētu pieteikties Dievam un satvert to iespēju iegūt jaunu vārdu. Un šis jaunais vārds ir - “Uzvarētājs”. Ebrejiski tas būtu “Israēls”, citās valodās tas būtu citādāk, bet mūsu valodā tas nozīmē - “Uzvarētājs”, tas, kas ir atjaunojies, tas, kas ir bijis zemāks, un nu viņš ir pacēlies, viņš ir uzvarējis, viņš ir atzinis pats sevi un ir sasniedzis augstāku pakāpi.
Iepazīsimies ar sevi, kādi mēs esam šodien! Iepazīstoties ar cilvēku mēs jautājam: “Bet kāds ir tavs vārds, kā tevi sauc?” Pārdomāsim paši vienatnē ar sevi – kā mani šodien sauc? Vai mans vārds ir “Jēkabs”, varbūt vēl kāds neglītāks vārds, kādu es esmu pelnījis un kas atbilst manai līdzšinējai dzīvei. Izmantosim dārgo iespēju iegūt šodien jaunu vārdu. Centīsimies šo vārdu glabāt. Centīsimies šo vārdu atjaunot un lūkosim, lai mēs dzīves cīņā, šajos viļņos ceļoties augšup un grimstot lejup, ka mēs beigās nepaliekam lejā! Ka mēs Kristus dienā esam augšā un, ka mēs Kristus dienā esam uzvarētāji, un, lai šī diena mūs nepārsteidz kā zaglis un taisni tanī brīdī, kad mēs esam nozaudējuši savu jauno vārdu!
Ieklausieties, cik maigi, cik svinīgi un cik brīdinoši vārdi ir rakstīti 1. Jāņa 3:2 - “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim.” Šodien es esmu Dieva bērns, šodien es esmu sludinātājs vai vēl kas vairāk. Bet vēl nav atklājies, kas es būšu. Tad, kad nāks Kungs Jēzus – kur tad es būšu? Kāds tanī brīdī būs mans vārds, par to mums vajadzētu padomāt, jo Viņa nākšana ir tuvu un tā nāk negaidīti. Vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Būs tādi, kurus visi redzēs – cik brīnišķīgi, te ir Jēzus un te ir šis cilvēks. Un viņi tik ļoti līdzīgi! Un pasaule un eņģeļi brīnīsies – kā šis cilvēks, kas ir dzīvojis grēka atmosfērā, piesārņotā atmosfērā starp pīšļiem un šajā nedrošajā zemes dzīvē – cik liela līdzība ir starp viņu un viņa Pestītāju. Citi nebūs līdzīgi, un arī to pārējie skaidri redzēs. Lūgsim, lai tanī stundā tevi un mani varētu saukt par Debesu Tēva bērniem, un kaut Dievs uzklausītu mūsu lūgšanas!
