Nehemijas grāmata VIII

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies. Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozuas 1:8,9)

Šajos pantos mēs atrodam brīnišķīgus apsolījumus: tev labi izdosies, tev laimēsies, tu būsi stiprs, tev būs vienmēr drošs prāts un Kungs tavs Dievs ir ar tevi visur! Es vēlētos redzēt, kurš no mums ir tāds, kurš gribētu, lai viņam tiek tāds apsolījums un piepildītos viņa dzīvē! Jā, es gan ļoti gribētu. Un vai ir kāds, kas negribētu, ka viņam laimētos? Nē, tādu nav.

Bet te ir dots arī noteikums, kad tas notiks: „Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts.” Tātad noteikums ir pārdomāt un darīt Dieva prātu.

Mēs šodien lasīsim, kā Dieva draudze senatnē centās izpildīt šo noteikumu, lai saņemtu arī no Dieva apsolītās svētības. Mēs lasīsim to Nehemijas 8 nodaļā.

Lasām 1. p.: „Un tad visi ļaudis kā viens vīrs sapulcējās laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, un viņi sacīja Ezram, rakstu mācītājam, lai atnes Mozus bauslības grāmatu, ko Tas Kungs bija pavēlējis ievērot Israēlam.” Līdz šim mēs redzējām, ka izraēliešiem, tas ir, Dieva ļaudīm, bija ārējās cīņas ar grūtībām, ar ienaidniekiem. Bet tagad viņi pievēršas draudzes garīgai audzināšanai.

Vairs nav jācīnās, vairs nav jābūvē, bet tagad ir jāceļ draudzes garīgā dzīve. Arī mūsu dienās, mūsu draudzes dzīvei ir divas nozares jeb divi virzieni. Viens virziens ir evaņģelizācija, misijas darbs. Mums ir jārāda pasaulei dievišķā gaisma, bet otrs virziens ir draudzes garīgā izaugsme. Mums ir jāmācās un jāaug garīgi.

Kā jūs domājat – kurš virziens ir svarīgāks Dieva draudzei? Grūti pateikt. Un ja mēs jautāsim tā – vai draudze var darboties, vai ticīgie var darboties tikai vienā virzienā? Nemaz nevar. Piemēram, es gribu tikai pieaugt Kristus līdzībā, man ir lielas rūpes par manu raksturu, bet par tiem, kas pazuduši – kaimiņi, kas dzer un kaujas, - man gar viņiem nekādas daļas nav. Vai tādā veidā es pieaugu Kristus līdzībā? Vai Kristum arī nebija nekādas daļas gar cietēju ciešanām? Nē, tā nebija.

Tātad, ja es neiešu palīgā, ja es nemēģināšu aicināt pie laimes, pie miera tos cilvēkus, kas ir ap mani, es nekad neizaugšu Kristus līdzībā. Un arī otrādi – mēs gribam vest cilvēkus pie Kristus. Bet kas mēs paši esam? Ja mēs paši esam kā garīgi pundurīši, ja mēs paši neko neesam sasnieguši? Tad mēs neko no Kristus nevaram parādīt savā dzīvē. Un vai mēs kādu varēsim tuvināt Kristum, ja paši neesam sasnieguši Kristus līdzību? Ja nebūs mīlestības savā starpā, nebūs mūsu raksturi svēti, vai cilvēki nāks pie mums meklēt Jēzu?

Nehemijas laikā, mēs redzam, abas šīs nozares gāja roku rokā. Viņi darīja gan ārējo darbu, gan arī pievērsa lielu uzmanību draudzes garīgajai audzināšanai. „Un septītā mēneša pirmajā dienā priesteris Ezra atnesa bauslību draudzes priekšā, vīru un sievu un visu priekšā, kas varēja to klausīdamies saprast. Un viņš lasīja no tās laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, no gaismas līdz pusdienai vīriem un sievām un visiem tiem klātesot, kas to varēja saprast; un visas tautas ausis bija vērstas uz bauslības grāmatu.” (Nehemijas 8:2,3)

No gaismas līdz pusdienai – tas ir diezgan daudz, tas varbūt ir 4 vai 5 stundas. Bet viņiem nevienam neapnika. Neviens neskatījās pulkstenī, neviens neteica, ka viņam jau tagad jāiet. Un kur ir tas iemesls?

Šeit ir rakstīts: „...Visas tautas ausis bija vērstas uz bauslības grāmatu.” Nu ausis jau bija, kur jau tās bija, bet sirdis griezās uz Bībeli. Ir rakstīts kādā vietā Samuēla grāmatā par Samuēla laikiem. Un tur ir rakstīts, ka Dieva Vārds bija dārgs tanī laikā. Es nešaubos, arī tavā dzīvē bija tāds laiks, kad Deva Vārds tev bija dārgs.

Manā dzīvē arī bija tāds laiks. Es atceros laiku, kad es iepazinos ar Dieva Vārdu, un es toreiz mācījos jūrskolā. Un katru vakaru (tā bija kazarma, kopmītne) es izņēmu Bībeli un lasīju. Un es atceros, vienreiz mūs sūtīja uz palīgsaimniecību un tur bija jābrauc. Es domāju – nu tur būs kāda stunda ko braukt, es palasīšu Bībeli. Tas bija laiks, kad Dieva Vārds bija dārgs manai sirdij. Un vēlāk es pats sevi pieķēru, ka Dieva Vārds vairs nebija tik dārgs. Es braucu kaut kur ciemos uz divām trim dienām un domāju – nu tagad jau man Bībeli nevajadzēs. Es jau braucu tikai uz dažām dienām. Dažas dienas jau var iztikt. Nu, lūk, vai tev Dieva Vārds ir dārgs? Toreiz izraēlam Dieva Vārds bija dārgs viņu sirdīm.

Kā viņi sāka lasīt? „Pats rakstu mācītājs Ezra stāvēja uz koka paaugstinājuma, ko viņi bija uzcēluši šim nolūkam, un blakus viņam pa labi stāvēja Matitja, Šema, Anaja, Ūrija, Hilkija un Maāseja, bet pa kreisi viņam bija Pedaja, Mišaēls, Malkija, Hašums, Hašbadana, Zaharja un Mešullāms. Un Ezra atvēra grāmatu visas tautas acu priekšā, jo viņš stāvēja augstāk kā visa tauta, un, kad viņš to atvēra, tad visa tauta piecēlās kājās. Ezra slavēja To Kungu, lielo Dievu, un visa tauta atbildēja: "Āmen! Āmen!" - paceldama uz augšu savas rokas; tad viņi noliecās uz sava vaiga līdz zemei un pielūdza To Kungu.”(Nehemijas 8:4-6)

Kāpēc viņi tā noliecās uz sava vaiga līdz zemei? Kāpēc viņi sauca: „Āmen”? Tāpēc, ka viņu priekšā bija atvērtā Bībele. Viņi saprata – tie ir tie vārdi, kurus Dievs lika uzrakstīt. Šodien daudzi cilvēki pārprot Bībeli. Viņi nesaprot Bībeli pareizi. Jo viņi lasa bez lūgšanas. Ko cilvēks var saprast no Bībeles, kad viņš lasa bez lūgšanas? Daudzreiz mēs sastopam cilvēkus, kas saka – es pazīstu Bībeli. Sevišķi pēdējā laikā ir daudzi tādi, kas interesējas par Bībeli. Un viņi saka – es to esmu lasījis, es to esmu lasījis, es to zinu.

Bet vai tu to esi lasījis ar lūgšanu? Un ja tu esi lasījis bez tās, tad tu vēl neko nezini un neko neesi sapratis no Dieva Vārda. Kā mēs lasām? Nu mēs lūdzam gan Dievu reizēm. Bet vai tā lūgšana nav tikai tāda ierasta kārtība? Lai mēs saņemtu svētības no Dieva Vārda, to atverot, mūsu sirdīm vajadzētu nodrebēt bijībā, ka tagad es lasīšu tos vārdus, ko pats Dievs ir licis uzrakstīt. Mums vajadzētu apdomāties, cik mazs es esmu un cik liels ir visuvarenais Dievs, un tagad es nāku pie Viņa uz pieņemšanu. Es tagad gribu ar Viņu runāt, es tagad gribu Viņa vārdus klausīties.

Ar kādu bijību mums vajadzētu to atvērt? Es nezinu kādu salīdzinājumu varētu dot, varbūt – ja tagad zvanītu telefons un sacītu: „Tev zvana no valdības, ar tevi grib runāt ministrs. Varbūt prezidents tev grib kaut ko pateikt.” Es domāju – tā būtu tāda sevišķa sajūta. Bet kas ir cilvēks un kas ir Dievs! Un tagad tu ņem klausuli un pats Dievs grib ar tevi runāt. Kādai sajūtai vajadzētu būt, kad mēs atveram Dieva Vārdu!

Un mēs saprotam, ka izraēliešiem bija tieši tāda sajūta. „Un viņi lasīja no Dieva bauslības grāmatas, izskaidrojot un pārliecinot, un lasītais tika saprasts.” (Nehemijas 8:8) Tātad tur bija vieni, kas stāvēja blakus Ezram uz tāda paaugstinājuma. Bet citi stāvēja jau kaut kur tautā un viņi izskaidroja. Viņi dzirdēja, ko tur lasa, un viņi atkal to citiem izskaidroja jeb atkārtoja. Kur mēs tādu kārtību pazīstam? Tas ir mūsu draudzē. Tā ir tā pati mūsu Bībeles skola. Mēs dalāmies klasēs un katras klases priekšā stāv skolotājs. Un tā Dieva Vārds tiek visiem izskaidrots. Un šī kārtība, kā mēs redzam, bija arī tad, Nehemijas laikā.

Vēstules Efeziešiem 6. nodaļā ir rakstīts par garīgo apbruņojumu. Bet es gribu jautāt – ar kādu priekšmetu ir salīdzināts Dieva Vārds? Jā, tas ir „gara zobens.” Šodien zobenus mazāk lieto, bet tanī laikā karavīrs, varbūt viņš bez visa kā varēja iztikt, varbūt pat bez bruņu cepures, bet bez zobena viņš nevarēja. Kam nebija zobens, tas nebija nekāds karavīrs.

Un tā tas ir arī garīgajā cīņā. Vērojot mūsu garīgo dzīvi, ir jāsaka, ka ne vienmēr Dieva Vārds ieņem pienācīgu vietu mūsu dzīvē. Un es gribu paskaidrot, ko es ar to gribu sacīt. Vai mēs cienām Bībeli? Cienām noteikti. Visi kristieši ļoti ciena Bībeli. Vai mēs ticam Bībelei? Noteikti, mēs visi ticam Bībelei. Bet jautājums – cik bieži mēs to lasām? Un te nu mums ir jāsaka, es esmu vērojis, ka mēs to darām reti. Un domāju, kāpēc mēs lasām Bībeli reti?

Nu, steigas laikmets, tagad mēs steidzamies, tā ir viena lieta. Tie darbi visi ir steidzīgi un visur jāskrien – nav laika. Bet tam steigas laikmetam ir vēl viena bēda, vēl viens iemesls, ka, dzīvojot šajā laikmetā, mēs esam atradinājušies kaut ko pamatīgu darīt. Un it sevišķi kaut ko pamatīgu lasīt. Mūsdienu cilvēks lasa pavirši. Viņš lasa it kā tikai burtu galus. Viņš nemaz neiedziļinās. Viņš nekad nelasa tā – izlasa un tad sāk pārdomāt. Nē, viņš lasa vienu, bet tad pāršķir, viņš grib zināt, kas ir beigās. Un tad jau viņš zina, un tad viņš tai grāmatā vairs neskatās.

Tā ir tāda mūsu laika sērga. Analfabēti mēs neesam neviens, mēs visi protam lasīt. Bet patiesībā reti kurš prot. Mēs burtus zinām, bet mēs neprotam lasīt un iedziļināties. Mēs lasām pavirši, un paviršais lasītājs, seklais lasītājs neko no Bībeles neiegūst. Viņš tik pāršķir, pāršķir to nodaļu un tikpat gudrs paliek. Mums ir jāatgriežas pie tāda pamatīga lasīšanas veida. Lasīt, pārdomāt un ļaut tam vārdam izskanēt un iedarboties uz sirdi. Tad mēs iegūsim ļoti daudz no Dieva Vārda lasīšanas.

Jāsaka arī tas, mēs ticam arī citiem Dieva Gara iedvesmotiem rakstiem, tie arī ir nepieciešami. Un mēs ļoti priecājamies, ka ļoti svarīgas grāmatas tiek tulkotas. Bet vai kaut kas no tā spēj atvietot Dieva Vārdu? Itin nekas. Piemēram, Elena Vaita pati rakstīja, ka viņas liecības nevar likt blakus Dieva Vārdam, nevar salīdzināt ar Dieva Vārdu. Un mums ir jāatgriežas pie tā, ka ar sevišķu bijību un uzmanību lasām tieši Dieva Vārdu.

Un tā atceroties, kā izraēlieši senatnē lasīja Dieva Vārdu, paņemsimies arī mēs lasīt to biežāk. Lasīsim to sev. Ne tāpēc, ka man ir kādam jāatbild, bet lasīsim arī vienkārši sev, lasīsim klusumā un ar lūgšanu. Un ja mēs to darīsim, tad piepildīsies tas apsolījums, ko esam lasījuši sākumā. „Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas.” (Jeremijas 33:3) Mīļie, es gribu jums apliecināt, ka es esmu daudzreiz izlasījis Bībeli, bet es zinu to, ka šajā grāmatā ir daudzas brīnišķīgas lietas, ko es nezinu. Un šajā grāmatā ir brīnišķas lietas, ko tu vēl nezini. Lasi klusībā, lasi ar lūgšanu, un tu uzzināsi daudzas brīnišķas lietas, ko tu vēl nezini šodien.

Lasām tālāk Nehemijas 8:9. Un te mēs redzam, kādu iespaidu uz Izraēla tautu atstāja izlasītais Dieva Vārds. „Un Nehemija, zemes pārvaldnieks, un priesteris Ezra, rakstu mācītājs, un levīti, kas apmācīja tautu, sacīja uz visu tautu: "Šī diena ir svēta Tam Kungam, jūsu Dievam; nesērojiet un neraudiet!" - jo visa tauta raudāja, kad viņi dzirdēja bauslības vārdus.” Dieva Vārds izraisīja tādu dvēseles saviļņojumu, varbūt pat sāpes, ka viņi sāka raudāt, un levītiem viņus vajadzēja mierināt.

Šodien mēs redzam, ka daudzi cilvēki, protams, ticīgi cilvēki, viņi no Bībeles grib iegūt tikai iepriecu un tikai mierinājumu. Daudziem cilvēkiem, ja viņiem jautā – nu, kāpēc tu Dievu lūdz? Kāpēc tu Bībeli lasi? Kāpēc tu ej uz dievkalpojumiem? - viņi atbild: „Nu tāpēc, ka man paliek tā mierīgāk. Tā tā dzīve tāda nemierīga, bet kad es Dievu lūdzu, es iegūstu mieru. Kad es dzirdu Dieva Vārdu, man paliek mierīgi.” Un, protams, tas tā arī notiek. Bet tas ir ļoti maz, ja mēs to vien gribam no Bībeles saņemt.

Un tieši tā tas šodien ir. Un esmu dzirdējis, ka cilvēki saka: „Nu tur tajā draudzē, tie tur lasa tā Bībeli, ka to ir nepatīkami klausīties. Ka Bībele prasa kaut ko un vēl piedraud. Cita lieta citur, tur Bībeli lasa tā, ka tur miers nāk, miers un ieprieca, nu tur ir pavisam cita lieta.” Tātad Bībeli pielīdzina tādiem ķīmiskiem līdzekļiem, tādai tabletei, kas dod mieru.

Bet, mīļie, Bībele nav tāda tablete. Bībeles iedarbība ir salīdzināta ar kaut ko citu. „Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12) Tā kā, ja mēs lasām Bībeli, tad it kā mēs padodam savu dvēseli tādai ķirurģiskai operācijai. Tas ir – mēs it kā nonākam tiesas priekšā, un Bībele mūs tiesā.

Mēs atklājam, ka mūsu domas, ko mēs domājam, ir netīras, mums paliek kauns par to. Bībele aicina mūs atskatīties uz mūsu biogrāfiju, un mēs savā biogrāfijā atrodam tādus traipus, ka mums ir jānoskumst. Un tā tas notika ar izraēliešiem Nehemijas laikā. Visa tauta raudāja, kad dzirdēja bauslības vārdus. Bet tad rodas jautājums. Bet kāpēc tad levīti viņus iepriecināja? „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” (2. Korintiešiem 7:10)

Ja mēs esam noskumuši par saviem grēkiem, tad Dievs mūs iepriecina, ka Kristus par taviem grēkiem ir miris. Ja tu atgriezies no saviem grēkiem, tad tevi gaida brīnišķīga vēsts, ka Kristus asinis tevi šķīstī no visiem grēkiem. Un tava biogrāfija var palikt balta kā sniegs. Vajag tikai nožēlot un vairāk no tevis netiek prasīts. Un šī apziņa, ka mūsos var viss atjaunoties, mēs visu varam atgūt, mēs visu varam nomazgāt, šī apziņa dod prieku. Un šis prieks mums dod arī spēku.

Un visa tauta aizgāja ēst un dzert, un sūtīt ēdienus, un sarīkot lielus priekus, jo viņi bija sapratuši tos vārdus, ko viņi tiem bija mācījuši.” (Nehemijas 8:12) Mīļie, ja mēs saprastu tos vārdus, ko viņi runā uz mums, ja mēs saprastu tos vārdus tā, kā Dievs to ir domājis, ja es saprastu, ko Dievs savā Vārdā ir domājis man pateikt, tā būtu vislielākā prieka diena manā dzīvē. Un Dievs vēlas, lai mēs šādas prieka dienas piedzīvotu.

Ko viņi atrada šajā bauslības grāmatā? „Un viņi atrada bauslībā rakstītu, ka Tas Kungs caur Mozu pavēlējis Israēla bērniem septītā mēneša svētkos dzīvot būdiņās.” (Nehemijas 8:14) un 17., 18. p. mēs lasām: „Un visa draudze, kas bija atgriezusies no izsūtījuma, taisīja būdiņas un arī dzīvoja būdiņās, jo kopš Ješuas, Nūna dēla, dienām līdz tai dienai Israēla bērni šos svētkus tā nebija svinējuši. Un prieks bija varen liels. Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas. Un viņi svinēja svētkus septiņas dienas, un astotajā dienā bija svētku sapulce, kā bija noteikts.”

Tā bija Dieva pavēle, ka bija jāsvin svētki, un vieni no šiem svētkiem bija tā sauktie būdiņu svētki. Un te mēs lasījām, ka no Jozuas Nūna dēla dienām viņi to nebija darījuši. Kā jūs vēsturi pazīstat, cik gadu tas varēja būt – no Jozuas laika līdz Nehemijam? Es arī precīzi to nevaru pateikt, bet runa ir par tūkstoš gadiem. Saprotiet, Dieva Vārdā ir pavēle un paiet 1000 gadi, un Dieva tauta ir kā tādi akli, un viņi nedara vai vismaz pilnīgi nedara to, kas ir pavēlēts Dieva Vārdā.

Ir tāds jēdziens apraktā patiesība. Dieva Vārdā ir vairākas tādas apraktās patiesības. Un patiesība par sabatu, tā arī bija aprakta ļoti ilgu laiku, apmēram tādu pat laiku. Un tad, kad atraka to, tad tikai izrādījās, ka tā ir Dieva pavēle. Kur mūsu galva bija, kur mūsu acis bija? Tā taču ir Dieva svētība, tas taču ir Dieva bauslis, kāpēc mēs viņu neesam pildījuši? Lūk, tā Izraēla tauta Nehemijas laikā atrada šo aprakto pavēli. Viņi nesacīja – nu tas jau tā ir iegājis, mēs jau 1000 gadus nesvinam, kā mēs tā iesāksim! Nē, viņi sacīja – ja tā ir Dieva pavēle, tad no šīs dienas mums tas ir jādara.

Attiecībā uz minēto patiesību par sabatu, lielās baznīcas vēl šodien saka – gandrīz 2000 gadus mēs svinam svētdienu. Vai to tagad ir iespējams atcelt? Tas jau tā ir iegājies. Un mēs pie tā esam pieraduši, un mūsu tēvi ir pieraduši, un ir pagājuši gandrīz 2000 gadi. Bet kāda ir patiesība? Tā ir Dieva pavēle. Mēs to esam atrakuši, vai lai mēs to atkal aprokam? Vai par to nebūs jāatbild? Bet tagad, mīļā māsa un mīļais brāli, Bībelē ir daudz patiesību par tavu ģimenes dzīvi, par tavu garīgo dzīvi, par taviem pienākumiem. Par pienākumiem darbā, par pienākumiem draudzē, par pienākumiem ģimenē. Varbūt par tavu raksturu daudz kas ir rakstīts Bībelē.

Un varbūt pagāja 10 un vairāk gadi, un tu to nebiji uzgājis. Tu lasīji Bībeli cauri, bet tas, kas ir rakstīts par tavu pienākumu, tas palika apslēpts tavām acīm. Ko mēs sacīsim, kad mēs atradīsim šo patiesību? Vai mēs teiksim – es jau tā neesmu iesācis? Vajadzētu jau gan katru vakaru salasīt ģimeni, lasīt Dieva Vārdu, bet es jau tā neesmu iesācis. Un varbūt vēl daudzi citi pienākumi, bet es jau tā neesmu darījis, ko nu tagad es iesākšu.

Nē, mīļie brāļi un māsas, Dievs mums daudz ko atklāj ne tāpēc, lai mēs to noliktu turpat un apbērtu ar aizmirstības pīšļiem, bet priekš tam, lai mēs ņemtu un darītu. Nu, ko šie būdiņu svētki atgādināja? Šie svētki atgādināja, ka Dievs viņus ir izvedis no Ēģiptes zemes, un ka arī tagad viņi atrodas svešumā. Viņi vēl ir ceļā uz tēva mājām. Kamēr viņi dzīvoja Kānaānā, tas tā bija dabīgi – Jozuas laikā viņi iegāja Kānaānā un viņi domāja – kam mums tās būdiņas vēl vajadzīgas? Mums ir skaistas mājas. Un tā viņi tās būdiņas aizmirsa. Un aizmirsa, ka viņi ir svešinieki.

Tas ir atgādinājums – vai arī mēs neesam aizmirsuši, ka arī mēs esam svešinieki? Ja mēs esam ceļinieki, tad mums ir mērķis. Un viss tas galvenais ir tas, ka mēs tam mērķim tuvojamies. Viss pārējais, tam nav lielas nozīmes, vai mums ērti, neērti, vai mēs dzīvojam godā vai negodā, bet ceļiniekam tas galvenais ir tas, ka tik viņš tuvojas mērķim. Vai mēs jūtam, ka esam ceļinieki? Un vai mūsu lielākās rūpes ir tuvoties šim mērķim? Atraksim arī mēs savu patiesību un svinēsim būdiņu svētkus savā garīgajā patiesībā!

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.” (Mateja 7:24, 25) Mēs sākumā esam lasījuši, ja tu turēsi Dieva Vārdu, ja tu turēsies pie Dieva Vārda, tad tev vienmēr laimēsies, tev viss tavā dzīvē izdosies.

Un tagad Mateja evaņģēlija 7. nodaļā mēs lasījām, kas tev īsti laimēsies, kas tev īsti izdosies. Ja tu tā turēsies pie Dieva Vārda, tad arī tanī dienā, kad Kristus nāks un pēdējās briesmas nāks pār šo zemi, un tad tavs nams būs dibināts uz klints, tad tu redzēsi un visa pasaule redzēs, ka šī cilvēka dzīve ir labi izdevusies, ka šim cilvēkam ir laimējies, un ka viņa dzīve ir veiksmīga, vērtīga dzīve. Ļausim, lai Dieva Vārds mūsos rada skumjas un prieku – tāpat, kā senajam Izraēlam. Lai mūsu dzīve būtu izdevusies Kristus dienā! Lai Dievs uz to mums palīdz!