Vai tu zini, ko gribi?

Gribu ar jums pakavēties pie kāda jautājuma, kas man un varbūt vienam otram no jums nedod mieru. Mēs esam aicināti sludināt tā, kā Noa sludināja, un esam nepatīkami pārsteigti, ja cilvēki nesaprot to, ko mēs sludinām. Šodien kāda sieviete stāstīja, ka viņa savā darbavietā iepazinās ar cilvēku, kurš trīs reizes ir izlasījis Bībeli un neko nav sapratis. Tādu cilvēku ir daudz. Citi ir apmeklējuši baznīcu ilgāku laiku un nav sapratuši Dieva patiesību. Kā tas nāk – ka daži saprot, un lielais vairums nevar saprast to, ko runā Dievs savā Vārdā.

Jāņa 7:17 ir uzrādīts šis iemesls – „Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs, vai Mana mācība ir no Dieva vai Es runāju pats no Sevis.” Ja kas GRIB. Viņš nāk pie Bībeles un viņš grib. Viņš grib uzzināt Dieva prātu un to arī izpildīt. Bet tas, kas trīs reizes ir lasījis, viņš varbūt ir interesējies, varbūt ziņkāre bija, bet viņš nav gribējis atrast Dieva prātu un to pildīt.

Es dzīvoju tagad pie saviem bērniem. Tur ir manas mazmeitas, vienai ir 4 gadi, otrai - 5 ar pusi. Un es vēroju viņu attiecības ar vecākiem. Ja jūs man šodien jautāsiet, vai tās meitenes ir paklausīgas vai nepaklausīgas, man būtu grūti atbildēt.

Kad māte saka – „Tagad ir jāiet gulēt,” tad rodas dažādi šķēršļi. Nevar atsprādzēt sandali un nevar čības atrast, un tagad gribas dzert un tagad gribas ēst, un vēders sāp, un galva sāp, un nevar aiziet līdz gultai. Un jāsaka – nu nepaklausīgi, nu pavisam nepaklausīgi bērni.

Bet varbūt tai pašā dienā mamma saka – „Taisieties, mēs braucam uz „Upītēm”!” („Upītēs” dzīvo mums pazīstama ģimene, un tur ir četri bērni, meitenēm draugi.) Un tagad viss tiek atrasts – sandales sprādzējas un drēbītes ir atrastas, un ātri nomazgājas, un jau sēž mašīnā un gaida, un jau gatavas izpildīt jebkuru vārdu, ko teic māte. Nu tā saka Dieva Vārds – ja kas GRIB. Ja kas grib Viņa prātu darīt, tas sapratīs. Un tā arī Dievam ir tādi, kas saprot, un tādi, kas nesaprot, jo ne visi grib Viņa prātu darīt. Bet no kā ir atkarīga cilvēka griba? Kāpēc es gribu, bet man ir mīļš draugs un kaimiņš, un radi, un viņi negrib? Kā tas nāk, ka viens grib, bet otrs negrib? Vārds „gribēt”, ieklausieties šajās skaņās, tas liecina par cilvēka neatkarību. Mēs sakām – „Cilvēks dara, ko viņš grib, ēd, ko viņš grib.” Tas runā par cilvēku, kas ir neatkarīgs. Viņam ir brīva izvēle. Ja mēs sakām – cilvēks kaut ko var vai nevar – tātad viņš ir aprobežots, viņa iespējas ir aprobežotas. Bet gribēt, negribēt, tas ir cilvēka varā. Tā ir cilvēka brīvā izvēle. Kas grib vai negrib Viņa prātu darīt.

Vai jūs esat dzirdējuši tādu izteicienu – „Šis cilvēks jau pats nezina, ko viņš grib!”? Citu atkal raksturo – „Viņš pārāk daudz grib! Tāpēc viņam tik grūti iet.” Ko šie izteicieni liecina? – Ka cilvēka gribai vajadzētu vadīties no prāta apsvērumiem. Ja cilvēks pārprot savas vajadzības, ja cilvēks pārprot savas iespējas, viņš grib neiespējamo, viņš grib nevajadzīgo, beigās viņš grib to, kas viņam nāk par ļaunu. Un šādu cilvēku ir ļoti daudz. Viņi grib, viņi ļoti grib, bet viņi grib to, kas viņiem nes ļaunu gan veselībai, gan arī viņu dzīvei. Nu tad šis cilvēks no savas izvēles cieš. Kaudzīšu Reinis ir izteicis tādu aforismu – „Kas dzīvo tā kā gribās, tam būs jāmirst, kā negribās.” Šeit ir runa par cilvēku, kas nav sapratis, ko gribēt. Viņš nav pareizi apsvēris – ko vajadzētu gribēt? Viņa griba ir aizgājusi pa nepareizām sliedēm, un beigās viņš ir nonācis strupceļā.

Es gribētu minēt galvenokārt divus apsvērumus, kas varētu mums palīdzēt ievirzīt savu gribu pareizās sliedēs.

Pirmais apsvērums ir par cilvēka patieso lielumu. Cik liels ir cilvēks? Un tātad arī - cik liels vai mazs esmu es? Salīdzinot ar dzīvnieku pasauli, cilvēks ir varens, salīdzinot ar agrākiem laikiem, cilvēks daudz ko spēj. Viņš ir radījis mākslīgos Zemes pavadoņus, mazas zvaigznītes, kas līdzīgi debesu zvaigznēm arī riņķo savā orbītā. Tātad liekas, ka cilvēks ir diezgan liels. Jā, bet salīdzinot ar ko? Ko šie mākslīgie Zemes pavadoņi, šīs mākslīgās zvaigznes – cik lielas tās ir salīdzinot ar mūsu Sauli? Cik lielas tās ir, salīdzinot ar lielo Piena Ceļu? Kur tūkstošu sauļu miriādes riņķo jau miljoniem gadu pa savām orbītām? Nu mums ir jāsaka – cilvēks ar savu tehniku, ar saviem mākslīgiem zemes pavadoņiem, ar daudziem citiem sasniegumiem, viņš nav pārāk liels.

Cilvēkam ir plāni, cilvēkam ir gudrība plānot savu dzīvi, kalt savu laimi. Jūs esat dzirdējuši, ka jūs esat katrs savas laimes kalējs. Bet mēs kaļam plānus, un ja Dieva plāns nesakrīt ar mūsu plāniem, kas tad notiek ar mūsu plāniem? Tos vairs neviens nepiemin. Tie sabrūk tā kā kāršu namiņš. Tātad cilvēks ar savu gudrību, ar savu plānošanu, saviem sasniegumiem, viņš nav pārāk liels, salīdzinot ar Dievu un ar Viņa radīto dabu. Cilvēka tehnika rada brīnumus. Un tad nāk orkāns, un tad nāk zemestrīce, un tad nāk vulkāna izvirdums, un ar vienu pūtienu noslaucīti visi tie cilvēcīgie brīnumi. Kādreiz Odesā bija uznācis viesulis. Un tad no masīvā tērauda izgatavotie ostas portālie krāni bija savīti spirālē. Un tos arī nevarēja atjaunot, kad izcēla no ūdens, viņus vajadzēja sagriezt ar autogēnu un nodot lūžņos. Kas tas bija par spēku! Tas bija daudz lielāks spēks nekā cilvēkam ir.

1.Samuēla 15:17 Dievs runā uz ķēniņu Saulu – „Un Samuēls sacīja: „Vai tas tā nav? Kad tu pats izlikies niecīgs savās acīs, tad tu kļuvi par Israēla cilšu galvu un tad Tas Kungs tevi svaidīja par ķēniņu pār Israēlu.”” Bet kas notika, kad Sauls kļuva liels savās acīs? Kas notika, kad Sālamans kļuva liels savās acīs? Tad viņš vairs nezināja, ko gribēt. Un beigās tiešām viņam bija jāmirst tā, kā viņš negribēja. Tātad pirmais apsvērums – kaut mēs būtu mazi savās acīs. Mēs esam ļoti atkarīgi. Mūsu dzīve, mūsu ikdiena, mūsu šodiena, mūsu rītdiena, mūsu plāni ir ļoti atkarīgi no lielāka spēka un mēs pret šo lielo spēku esam niecīgi un mazi. Cilvēks, kas apzināsies, ka viņš ir mazs pret Dievu, tas zinās, ko gribēt. Un Dievs dos viņa dzīvei stipru pamatu.

Otrs apsvērums, kas ir svarīgs, lai pareizi ievirzītu mūsu gribu, ir lasāms 1.Jāņa 4:8,9 - „Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.

Katrs saprātīgs cilvēks zina, ka ir augstāka vara nekā cilvēka vara. Bet daudziem liekas, ka šī augstākā vara ir nežēlīga, nepielūdzama, vienaldzīga pret mūsu, mazo cilvēciņu sāpēm. Tā ir gatava savos dzelzs likumu dzirnakmeņos samalt mazo puteklīti – cilvēka likteni, viņa laimi un viņa cerību.

Ja cilvēki apsvērtu, ka Dievs ir mīlestība, tad viņi gribētu vairāk Viņu iepazīt, gribētu vairāk iekļauties Dieva plānā. Šinī mēnesī daudzi no mums būs lasījuši avīzē rakstu par runājošām zvaigznēm. Tas ir visai pamatīgas apraksts par citu zemju saprātīgu būtņu meklējumiem. Šajā rakstā bija atzīts, ka ir noteikti augstākas varas nekā cilvēku civilizācija. Tādu ir noteikti daudz un tās ir ļoti varenas civilizācijas. Bet raksta autors izsaka šaubas, vai šīs ārpus zemes dzīvojošās un valdošā būtnes kādreiz atklāsies mums, jo, lai mūs atklātu, ir vajadzīgs pārvarēt daudzas tehniskas grūtības. Un tad es gribu citēt vienu teikumu, kur ir sacīts: „Tomēr jācer, ka barjeras un ierobežojumus var pārvarēt augsti attīstītas civilizācijas, kuras mudina neatliekama vajadzība.” Autors saprot, ka, lai tās civilizācijas mūs meklētu un pārvarētu lielas grūtības, lai mūs atrastu, tad tur ir jābūt kādai vajadzībai, kas to spiež. Un ir izteikta cerība, ka tāda vajadzība kādreiz radīsies.

Bībele saka ļoti skaidri, ka Dievam ir neatliekama vajadzība mūs meklēt un mums atklāties. Un šī vajadzība patiesībā ir mūsu vajadzība. Mūsu vajadzība pēc laimes, mūsu vajadzība pēc dzīvības. Dievs mūsu vajadzību ir padarījis par Savu vajadzību. Un kā mēs to saucam? Tā ir mīlestība. Dievs ir mīlestība. Tāpēc Kristus nāca pasaulē. Tas ir pareizi, raksta autors varbūt daudz ko citu domā, bet tas ir pareizi, ka Kristum bija jāpārvar lielas grūtības, lai nāktu pasaulē un īstenotu atpestīšanas plānu, un varētu izsaukties – „piepildīts!”

Bet Viņš pārvarēja visas šīs grūtības, kas lauza Dieva Dēla sirdi. Viņš šīs grūtības pārvarēja tāpēc, ka Viņu mudināja neatliekama vajadzība. Un šī vajadzība, kas spieda Debesu Tēvu un spieda debesis nākt un atklāties zemei, tā ir mīlestība. Dažreiz ģimenē bērni pretojas vecākiem. Laulātie draugi pretojas viens otram, jo viņiem liekas, ka otrs grib pār to valdīt. Bet ja viņi saprot, ka otrs vadās no mīlestības, viņš mani mīl un tāpēc viņš mani māca, un tāpēc viņš kaut ko lūdz, tad tas bez šaubām labprāt pakļaujas otram, jo atzīst, ka viņš vadās no mīlestības. Mīļie, apsvērsim, cik ļoti atkarīga no Dieva ir mūsu šodiena un rītdiena! Neaizmirsīsim to nekad! Neaizmirsīsim to, kad mums labi iet, kad mēs jūtamies neatkarīgi, kad mums netrūkst nekā! Mīļie, atcerēsimies – mūsu dzīvība atrodas Dieva rokās! Mūsu elpa ir Dieva rokās. Mūsu laime ir Dieva rokās. Mēs esam atkarīgi ik uz soļa no Viņa!

Centīsimies saprast, ka Dievs tiešām ir mīlestība. Ka šī mīlestība ir vērsta uz mums personīgi. Kaut mēs būtu tie, kas Dieva prātu grib darīt, kuriem ir viegli izprast Dieva patiesību un ir prieks darīt to, ko Dievs no katra no mums sagaida!

(Autors: Īzaks Kleimanis)