Trīs eņģeļu vēsts

Lasot Bībeli varam ievērot, ka vēstis, ko Dievs sniedz cilvēkiem, mēdz būt dažādas. Daudzas no tām ir universālas, tādas, kas ir aktuālas ikvienam un jebkurā laikā. Tāda, piemēram, ir vēsts par to, ka Dievs Kristus Jēzus personā nāca mūsu pasaulē un “bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jesajas 53:5)

Ir vēstis, kas tiešā veidā attiecas tikai uz atsevišķiem cilvēkiem un/vai konkrētu, ierobežotu laiku. Šādu vēstu Bībelē arī nav mazums. Ja kādam vajadzīgi piemēri, varat lasīt kaut vai par Dieva uzdevumu pravietim Jonam doties uz Ninivi (Jonas 1:2) vai Jēzus aicinājumu zvejniekiem izmest tīklu laivas labajā pusē (Jāņa 21:6).

Varam ievērot vēl trešā veida vēstis – tādas, kurām ir vispārēja, pastāvīga nozīme, tomēr noteiktā laikā tās aktualizējas, kļūstot par īpašu “šī laika patiesību.”

Viena no tādām vēstīm lasāma Atklāsmes 14:6-12. Faktiski tur ir trīs vēstis, tomēr tās ir savstarpēji saistītas, tāpēc arī bieži tiek uztvertas kā viens vesels un dēvētas vienskaitlī par trīs eņģeļu vēsti. Mēs ticam, ka šai trīs eņģeļu vēstij ir īpaša saistība ar mūsu laiku un arī ar mūsu sūtību.

Neiedziļinoties detaļās, ieskatīsimies galvenajā, ko mūsu laikam sludina šie trīs eņģeļi. Vispirms lasām, ka “tam [pirmajam no trim eņģeļiem] bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes.” (6. p.) Mēs zinām, ka evaņģēlijs ir grieķu cilmes vārds, kas tiek tulkots kā ‘labā vēsts’. Visbiežāk to attiecinām uz Jaunās Derības pirmajām četrām grāmatām un tur atrodamo informāciju par grēcinieku Glābēju Kristu Jēzu. Bet kāda ir šī Atklāsmes eņģeļa labā vēsts? Tā sākas ar vārdiem, “Bīstieties Dieva un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda!” (7. p.) Te mēs redzam, ka eņģeļa vēsts, kas visumā ir raksturota kā mūžīga, īpašu nozīmi iegūst noteiktā, konkrētā laikā – laikā, kad “ir atnākusi Viņa [Dieva] tiesas stunda”, un, pamatojoties uz pravietojumiem, mēs varam domāt, ka tas ir laiks, kurā dzīvojam.

Ir cilvēki, kas no Dieva tiesas baidās paši un biedē ar to citus, bet šis eņģelis nav tāds. Viņa vēsts ir mūžīgais evaņģēlijs jeb labā vēsts. Kādā ziņā vēsts par tiesu var būt laba? Tā ir laba tāpēc, ka pavēsta taisnības uzvaru. Arī cilvēcīgā tiesa faktiski ir instruments, kam ideālā gadījumā būtu jānodrošina taisnības uzvara, un reizēm tā tiešām notiek. Pirms neilga laika ziņu dienesti informēja, ka Rīgas apgabaltiesa kādam kukuļošanas lietā iesaistītam bijušajam policistam piespriedusi 2,5 gadu ieslodzījumu. Komentētāji interneta portālos šo ziņu sveica ar virtuāliem aplausiem: “Sen bija laiks!” Tomēr mēs zinām, ka cilvēcīgajā tiesā taisnīgums tiek panākts ne vienmēr, bet attiecībā uz Dieva tiesu mēs varam nešaubīties, “jo Viņa tiesas ir patiesas un taisnas” (Atklāsmes 19:2).

Kopš cilvēces vēstures izšķirošajiem notikumiem – Jēzus nāves un augšāmcelšanās – ir pagājuši jau divdesmit gadsimti. Gadu no gada ir skanējuši dievnamu zvani, baznīcēni cerīgām acīm un sirdīm ir klausījušies Ziemsvētku stāstā par Pestītāja dzimšanu un Lieldienu vēstī par Kunga nāvi un celšanos no kapa. Visu šo laiku kristiešu paaudzes ir dzimušas un mirušas sludinot – “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts,” mēs esam glābti, sātans ir uzvarēts, tumsas spēki ir sakauti... Tomēr šķiet, ka pasaulē par to nekas neliecina, jo nekas jau nav mainījies; ļaunums un sāpes zeļ joprojām - ja ne vienā formā, tad citā. Un mēs varam jautāt, vai tiešām nekas nenotiek? Vai Dievs mūs ir pametis, vai Viņš ir mainījis savus plānus? Vai solot “jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo” (2. Pētera 3:13), Viņš ir tikai pajokojis, vai sasolījis vairāk nekā spēj pildīt? Un tad atskan šī laika labā vēsts: Netaisnības un cilvēces ciešanu dienas ir skaitītas, jo tiesas stunda ir atnākusi.

Līdzīgi kā cilvēciskā tiesa, arī Dieva tiesa nav vienas dienas darbs, jo, kā jau taisnīgā tiesā pienākas, ļaunums tiks uzveikts ne ar varmācīgu pārspēku, bet ar taisnīgiem argumentiem, ar godīgiem pierādījumiem, un tikai tad tā varai būs likumīgs un pilnīgs gals. Protams, minētajā piemērā notiesātais policists par šo tiesu visdrīzāk priecīgs gan nebija. Līdzīgi ir arī ar Dieva tiesu. Vēsts par tiesu, kas beidzot nodrošinās taisnīguma pilnīgu uzvaru, ir laba vēsts neatkarīgi no tā, kādu likteni šī tiesa nesīs personīgi man. Tomēr Dievs (tāpat kā mēs paši) ir ieinteresēts ne tikai globālā taisnības triumfā, bet arī indivīda liktenī, tāpēc Viņš mūs informē par visiem tiesas aspektiem. Piemēram, Romiešiem 2:5-8 ir skaidrots: “Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa. Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem. Tiem, kas neatlaidīgi dara labu un meklē godu un atzinību Dieva priekšā un to, kas neiznīkst, Viņš dos mūžīgu dzīvību. Bet pār tiem, kas ir spītīgi un neklausa patiesībai, bet seko netaisnībai - dusmas un bardzība!”

Debesu Tēvs, būdams ieinteresēts mūsu individuālajā liktenī, sūta pasaulē vēl divus vēstnešus, kas papildina pirmā eņģeļa ‘labo vēsti’.

Otra eņģeļa vēsts ir formulēta šādi: “Kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netiklības dusmu vīnu.” (8. p.) Savukārt trešais eņģelis vēsta: “Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas, tam būs arī jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets Viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā. Un viņu mocību dūmi celsies augšup mūžu mūžos; un nebūs miera ne dienu, ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.” (9.-11.p.)

Cītīgi Bībeles pētnieki, studējot vēsturi un salīdzinot šos Atklāsmes vārdus ar citiem Rakstu tekstiem, ir atraduši vairāk vai mazāk pārliecinošus skaidrojumus šeit sastopamajiem noslēpumainajiem simboliem. Taču arī neiedziļinoties detaļu atšifrējumā mēs redzam, ka te viss ir ļoti, ļoti nopietni. Tiesas vēsts pati par sevi ir izteikti pozitīva vēsts, jo Dieva tiesa beidzot nodrošinās sen gaidīto taisnīguma uzvaru un ļaunuma pilnīgu likvidēšanu. Tomēr man un tev ir jāsaprot – ja mēs būsim starp tiem, kas “neklausa patiesībai, bet seko netaisnībai” (Romiešiem 2:8), ja mēs ar savām galvām vai rokām būsim saistīti ar šo netaisnību, tad arī mēs tiksim notiesāti kā daļa no tās. Kopējais iznākums būs labs, jo taisnība gan uzvarēs, tomēr mums šajā gadījumā klāsies plāni. Otrajam eņģelim, kas brīdina no kritušās Bābeles, piebalso vēl kāds eņģelis, kurš arī saka, “Kritusi, kritusi lielā Bābele,” un kāda balss no Debesīm, kura brīdina un aicina: “Izejiet no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” (Atklāsmes 18:2,4) “Tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Romiešiem 8:1), bet tiem, kas paliek netaisnības Bābelē, tāda gan ir. Acīmredzot būt vienlaikus abās pusēs nav iespējams.

Trešā eņģeļa vēsts arī ir vērsta uz to – izvēlieties un nostājieties ar abām kājām pareizajā, taisnības, Kristus pusē. Un ne tikai ar abām kājām, bet arī ar rokām un galvu. Ne tikai ar iekšējo, neredzamo (pielūgsme), bet arī ar ārējo, redzamo (zīme uz pieres vai rokas). Nekādu kompromisu ar netaisnību! Izejiet no tās, atšķirieties no tās, nepieņemiet tās filozofiju un nepieņemiet arī tās praksi! Balstoties uz Bībeli mēs saprotam, ka Dieva tiesā izšķirošais ir tas, kas slēpjas cilvēka sirdī, tas, no kā veidota mūsu ticība, kam veltīta mūsu uzticība un pieķeršanās: “Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts” (Romiešiem 2:16). Tomēr sirdī slēptais vienmēr atrod arī ārējas izpausmes, tāpēc trešais eņģelis vērš mūsu uzmanību ne tikai uz neredzamām, netaustāmām un neizmērām lietām, jo nav jau liela māksla sacīt “es ticu!”, bet arī uz redzamo, kas - gribi vai negribi - nodod to, kas tev iekšā. Un tāpēc trīs eņģeļu vēstis tīri loģiski noslēdzas ar secinājumu: “Šeit vajadzīga svēto izturība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību.” (12.p.)

Mēs konstatējām, ka labā vēsts par Dieva tiesu ir mūsu laika vēsts, savukārt te mēs redzam, ka vienā ziņā gan nekas nav mainījies, ka arī tiesas stundā darbojas tas pats vecais, universālais princips - Kristus atpirkta, Viņa taisnībā atdzimuša un Viņa pusē stāvoša cilvēka dzīve iezīmējas ne jau ar deklaratīvām runām, bet ar praktisku pakļaušanos Kunga gribai, ar praktisku un mērķtiecīgu sekošanu Jēzus priekšzīmei – attiecībās ar Tēvu, attiecībās ar līdzcilvēkiem un attiecībās ar pasauli.