Ko nedarīja Jēzus

Kas tas varētu būt, ko mēs bieži darām, bet Jēzus ko nedarīja, lai gan varēja?


Bībelē ir rakstīts: “Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?
Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?

Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj,
tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.

Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?
Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies?

Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mateja 6:26-33)

Ko nozīmē nezūdīties par lietām, kas mums patiešām vajadzīgas? Ko nozīmē atgādinājums, ka puķes nestrādā? Tak ne to, ka mēs arī varētu nestrādāt! Ko nozīmē dzīties pēc Dieva valstības un Viņa taisnības? Ko nozīmē tas, ka visas vajadzīgās lietas taps piemestas? Paskatīsimies uz šiem interesantajiem Jēzus vārdiem mazliet neierastā, bet, kā ceru, ļoti praktiskā veidā. Caur mūsu ikdienas dzīves realitāti.

Kristīne ir mūsdienīga sieviete. Viņas diena sākas ar modinātājpulksteņa zvanu precīzi plkst. 6.20. Ak, vēl tikai brītiņu… Bet vairāk nevar, ir laiks. Viņa saņemas un pēc brīža ir jau dušā. Tā lieliski palīdz pamosties. Kamēr viņa ģērbjas, ir uzvārījusies kafija un elektriskais tosters ar sprakšķi ziņo, ka brokastu grauzdiņi ir gatavi. Radio stāsta, ka nupat naktī kādā tālā valstī notikusi zemestrīce. Esot upuri.

“Labi, ka pie mums tādas lietas nenotiek,” Kristīne nodomā un tūlīt arī aizmirst šo ziņu, jo tagad svarīgāk ir sakārtot domas, saplānot dienu, ka tikai ko neaizmirstu. Ak, vai, pēc 50 min. jābūt darbā! Kaut tik uz ceļa atkal nebūtu sastrēgums! Jau vakar priekšnieks izteica piezīmi par precīzu darba laika ievērošanu. Karstā kafija paliek pusizdzerta, Kristīne mēteli pogādama jau ir aiz durvīm, ak, jā, lietussargu vajadzēja paņemt, bet nu vairs nav laika.

Tā diena sākas un līdzīgi turpinās. Transports. Darbs, kuru nekad nav viegli paveikt laikā, iepirkšanās, vakariņu gatavošana, tūkstotis neatliekamu mājas darbiņu, telefona zvani, TV, un vēl un vēl. Kad beidzot pusdivpadsmitos vakarā Kristīne ir gultā, viņa savu dienu pabeidz ar miegazāļu tableti. Nu jau sešus gadus bez tās neaizmigt. Stress, kā saka.

Šādu Kristīņu ap mums ir tūkstošiem. Vidusmēra sievietes. Un ar vīriešiem jau nav daudz savādāk. Atvaino, es steidzos, man tagad nav laika, man jāskrien.

Steiga, steiga. Vajadzētu būt ļoti daudz padarītam, bet vai tā ir? Ja par mūsu, nu, teiksim par 21. gadsimta sākuma vidusmēra sievietes vai vīrieša 1 gada laikā paveikto vajadzētu uzrakstīt dokumentālu grāmatu, vai daudz būtu, ko rakstīt?

Bībelē kaut cik aprakstītais Jēzus dzīves periods ir apmēram 3,5 gadu ilgs. Nu mēģiniet kādreiz saskaitīt, cik cilvēku Viņš šajā laikā dziedināja no spitālības, cik no paralīzes, cik aklajiem dāvāja redzi, cik kurlajiem dzirdi, cik vēl citas ciešanas pārtrauca, cik izmisušajiem dāvāja cerību, cik maldinātiem atklāja patiesību, cik izsalkušos paēdināja, cik ….

“Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.” (Jāņa 21: 25)
Jēzus paspēja paveikt ne tikai to, par ko varam izlasīt evaņģēlijos, bet vēl daudz vairāk. Un par Jēzus veikumu Viņu slavēt pienākas ne tikai tā laika paēdinātajiem, pamācītajiem un dziedinātajiem, bet tāpat arī mums, jo Viņš ar savu veikumu kļuvis, kā Raksti saka, par mūžīgās dzīvības gādnieku.

Kā Jēzus tik daudz varēja paspēt?…
Bībelē atrodam apstiprinājumu tam, ka Jēzus strādāja. Jēzus lūdza. Jēzus atpūtās. Jēzus gāja ciemos. Jēzus piedalījās kāzu svinībās. Jēzus skuma. Jēzus priecājās.

Vienu lietu gan Jēzus nedarīja, vismaz Viņa dzīves un darbu aprakstītāji nepiemin, ka Viņš to būtu darījis. KO?…

Jēzus nesteidzās.
Lai gan citi bieži vien gribēja, lai Viņš steidzas. Un brīnījās, ja tas tā nenotika. “Tavs draugs Lācars ļoti slims, steidzies ātri, palīdzi!” Bet Jēzus, bez ārēji redzama iemesla, devās ceļā tikai pēc 2 dienām…

Cits gadījums. “Mācītāj, mana meitiņa mirst! Steidzies, palīdzi!” Jēzus gan iet līdzi satrauktajam tēvam, bet ne kā ātrā palīdzība ar sirēnām. Ceļā Viņš vēl apstājas, lai sarunātos ar kādu sievieti, kura, kā šķiet, palīdzību jau bija saņēmusi.

Un tas, ka Jēzus nemēdza steigties, noteikti ir viens no iemesliem, kāpēc Viņš paspēja tik daudz vērtīgu, paliekošu lietu veikt. Tas gan nav pats galvenais iemesls. Par galveno- mazliet vēlāk.

Kāpēc mūsu dzīve ir tik steidzīga? Ja lasām aprakstus par to, kā cilvēki dzīvoja pirms gadiem 100 vai 200, šķiet, ka toreiz ir vairāk laika bijis. Bet nemaz nevajag tik tālu pagātnē meklēt. Man pašam šķiet, ka pirms gadiem 25-30 dienas bija daudz garākas, vasaras garākas, gadi garāki.

Zinātnieki izpētījuši, ka cilvēkam kļūstot vecākam izmainās subjektīvā laika uztvere. Mums šķiet, ka laiks skrien ātrāk. Bet tas tomēr visu neizskaidro. Steigai un laika trūkumam ir arī objektīvi cēloņi, un Bībele satur ziņas par tiem.

Meklējot Bībelē atrodam, ka steiga un laika trūkums ir grēka sekas. Kad cilvēces pirmvecāki nostājās uz grēka ceļa, Dievs viņiem pavēstīja, kādas šai izvēlei būs sekas:


“Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst.” (1. Mozus 3: 19a)

No kā rodas sviedri vaigā? Organisma aizsargreakcija pret pārkaršanu - vispār jau svīst esot veselīgi. Sviedri parasti izdalās, kad smagi strādājam. Sviedri izdalās, kad steidzamies. Teorētiski jebkuru darbu varētu veikt arī bez sviedriem, nesteidzoties. Bet, ja mēs strādāsim nesteidzoties, tā, lai neiesvīstu ne tiešā, ne pārnestā nozīmē, tad visdrīzāk mēs nespēsim sagādāt iztiku.

Darbs nav lāsts. Darbs ir svētība. Tikai tāda starpība, ka pirms grēkā krišanas cilvēki varēja strādāt nesteidzoties, bez stresa, baudīt darba svētību, bet pēc apgrēkošanās iztikas sagāde dzīves vajadzību un nereti arī vienkārši iegribu apmierināšana saistās ar uztraukumiem un steigu.

Un jo augstāks kļūst dzīves līmeņa standarts, jo vairāk jāsteidzas un jāuztraucas, lai to nodrošinātu. Un tāpēc jau dažu gadu desmitu laikā jau ievērojams steigas pieaugums.


“Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem. Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.” (Psalmi 78: 32, 33)

Šis teksts bez visa cita pasaka divas lietas, kas attiecas uz mūsu tēmu:
1. Steiga ir grēka sekas
2. Steiga ir postīga (postoša)

Steiga un nemiers, kā jau visas grēka sekas, ir patīkamas un izdevīgas velnam.

Jo cilvēks, kurš vienmēr steidzas, ir aizņemts cilvēks un viņam atliek aizvien mazāk laika garīgām vērtībām un Dievam, pat, ja viņš steidzas darīdams Dieva darbu.

Arī tāpēc, ka steidzīgs cilvēks ir noguris cilvēks, un tāpēc jo viegli ietekmējams, maldināms, kārdināms.

Arī tāpēc, ka steidzīgs cilvēks ir paviršs attiecībās ar citiem cilvēkiem un viņu var izmantot, lai ievainotu citus.

2006. gadā Rīgas zoodārzā svinēja aligatora Čabulīša 71 gada darba jubileju. Zoodārza runasvīrs svinību viesiem atklāja Čabulīša raženā darba mūža noslēpumu:

1. Nekad ne par ko neuztraukties. 2. Nekad nekur nesteigties

Ko mums darīt ar steigu?
Pilnīgi no tās neizbēgsim, jo mēs taču, vismaz pagaidām, dzīvojam grēcīgā pasaulē, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Bet mēs varam un mums pat vajag samazināt steigu un tās postošo ietekmi cenšoties sekot Jēzus piemēram.

Un nu atkal mums jāatgriežas pie Jēzus. Viņa darba plāns bija liels un Viņš patiešām paveica ļoti daudz. Bet būdams cilvēks, Viņš bija tāpat ierobežots laikā, kā mēs; Viņa diennaktij tāpat bija 24 stundas, kā mūsējai.

Tomēr man šķiet, ka Viņa panākumu noslēpums bija ļoti vienkāršs: Viņš paspēja veikt lielas lietas tāpēc, ka Viņam bija lielas prioritātes, jeb latviski sakot, tāpēc, ka Viņš deva priekšroku lielām lietām, svarīgākajām lietām.


“Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.” (Jāņa 9: 4)

Šajos vārdos redzam, ka Jēzus apzinājās savu ierobežotību laikā [nāk nakts…] Un tomēr, Viņš nesaka – Tādēļ man jāsteidzas, lai visu paspētu. Ko tad Viņš saka? Tādēļ man jāizvēlas, ko darīt. Un es izvēlos darīt tā darbus, kas mani sūtījis.

Citviet Rakstos atrodam Jēzus vārdus “ES esmu nācis, lai darītu nevis ko es gribu, bet ko grib tas, kas mani sūtījis[Debesu Tēvs].”
Ja mēs izvēlētos tāpat kā Jēzus- darīt tikai to, ko grib Debesu Tēvs, tad starp daudz citiem labumiem, ko mēs tādejādi iegūtu, mēs arī kaut ko zaudētu. Un proti, mēs pilnīgi droši zaudētu daudz no dzīves steigas. Mēs zaudētu daudz ko no steigas radītā uztraukuma, nemiera.

Tāpēc ir ļoti labi saskaņot mūsu dzīves plānus ar Dieva gribu. Sakārtot lietas savā dzīvē, sašķirojot, kuras ir tās, kuras tikai es gribu, un kuras ir tās, kuras Debesu Tēvs grib lai es daru. Un tad nodarboties ar šīm pēdējām. Neklausīties tik daudz cilvēkos, kuri saka – tev jādara tas, un tev jādara šis, bet jautāt Dievam, ko Tu gribi, lai es daru.

Varbūt kādam šķiet, ka, lai izpatiktu Dievam, kristiešiem savus pienākumus pildot un svētās atbildības nesot ir jāskrien pa galvu pa kaklu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Un vēl naktī nevar mierīgi gulēt, jāuztraucas, sak, vai tik es visu esmu izdarījis? Vai tik mans pienākums nebija darīt vairāk?

Tas ir ļoti aplams priekšstats. Tā par saviem dieviem domā elku pielūdzēji. Kā liecina Jēzus piemērs, patiesība par kalpošanu dzīvajam Dievam ir gluži pretēja. Kristus nesa lielu atbildības nastu un ļoti daudz paveica, un tomēr – Viņš nesteidzās.

Katra sava bērna dzīvei Dievs ir izstrādājis plānu. Ja mēs to noskaidrojam un pie tā turamies, laika pietiks visam, jo Kungs taču mums neplāno lietas, ko mēs nevarētu paspēt! Steiga rodas tad, ja mēs no savas dzīves plāna novirzāmies, mēģinām pieķert vēl ko klāt.

Iedomājieties, ja mēs braucam no Saldus uz Tukumu; Ceļam mums atvēlētas, nu, nemaz jau ne tik maz, piemēram, divas stundas. Un tā nu pa ceļam mēs nolemjam ieskriet apskatīt Bauskas pilsdrupas. Un varbūt vēl Siguldu. Latvijas ģeogrāfijas zinātāji sapratīs, ka tad nu gan ar laiku mums būs tā kā būs... Bet ar mūsu dzīves ceļu taču ir gluži tāpat!

Secinājums no visa ir vienkāršs: Lai izvairītos no postīgās steigas - kā Jēzus - un lai dzīvē paveiktu daudz patiešām vērtīgu lietu - kā Jēzus - mums jāpakļaujas Debesu Tēva gribai un plānam, kā pakļāvās Jēzus.

Sākuma Bībeles tekstā lasījām, ka Jēzus aicina ņemt piemēru no puķēm un zāles. Un vai ziniet ko? Vai jūs kādreiz esat redzējuši steidzīgu puķi un stresainu zāli? Varbūt tāpēc, ka puķes un zāle uzticīgi seko Dieva tām noliktajam plānam un nenodarbojas ar blakus lietām?

Noslēdzot gribu izteikt labu vēlējumu jums un sev: Pirmkārt, Lai mums izdodas saprast Dieva gribu, Viņa plānu mūsu dzīvei. Katram no mums tas ir citāds, īpašs, un tāpēc mēs to nevaram izlasīt nevienā grāmatā, pat ne Bībelē. To mums var atklāt vienīgi pats Kungs.

Un otrs vēlējums, lai mums visiem izdodas savu dzīvi saskaņot ar šo plānu. Ja tā būs, tad Dievs apsola: jums visas dzīvē vajadzīgās lietas tiks piemestas, jeb nodrošinātas.

“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”