Atdzimšana un atjaunošana

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Kad viņš nobrauca pie Jordānas un ienira septiņas reizes, kā Dieva vīrs to bija sacījis, tad viņa miesa kļuva tik vesela kā maza bērna miesa, un viņš bija šķīsts.” (2. Ķēniņu 5:14)

Šis stāsts ir par Sīrijas karavadoni Naamanu, kuru piemeklēja smaga slimība - spitālība jeb lepra. Tā ir viena no briesmīgākajām slimībām, kādu cieš cilvēce. Cilvēka miesa satrūd, nokrīt locekļi, ausis, deguns, seja deformējas, kļūst pretīga. Tas pats notiek ar ekstremitātēm. Lepra vēl šodien skaitās nedziedināma, slimniekus izolē, ievieto speciālās iestādēs, kurās ar laiku viņi arī aiziet bojā. Šeit ir aprakstīts gadījums, ka šis cilvēks ticēja Dievam. Dievs ar viņu izdarīja brīnumu. Cilvēcīgi spriežot liels brīnums jau būtu tas, ka slimības gaita būtu apstājusies. Bet šeit notika kaut kas vairāk, viņu miesa palika atkal vesela, tā atjaunojās. Tā ir pat salīdzināta ar maza bērna miesu, tik veselīga, tik sārta, locekļi, kuri varbūt bija jau notrūdējuši, atkal pieauga. Viņu veselība pilnībā atjaunojās. Dziedinātais atgriezās Sīrijā un cilvēki viņu vairs nevarēja pazīt, jo visas viņa slimības pazīmes bija no sejas un pārējās miesas zudušas.

Viss, kas ir rakstīts, it sevišķi Vecajā Derībā, ir domāts, lai sniegtu mums pamācību par mūsu garīgajiem piedzīvojumiem. Mēs lasām par kariem, kurus tajā laikā veda Dieva ļaudis ar ienaidnieku, protams, tas viss tā ir bijis, bet tas ir aprakstīts tāpēc, ka mēs esam iesaistīti garīgā cīņā. Mūsu ienaidnieki ir ļaunie gari, mūsu ļaunās tieksmes ir ienaidnieks, ar kuru jācīnās, tāpat, kā Gideons cīnījās ar sīriešiem un filistiešiem. Šeit ir aprakstīta dziedināšana. Tas ir aprakstīts, lai tu, es, katrs cilvēks varētu redzēt, kam ir jānotiek un kas var notikt pie tavas sirds, pie tava rakstura un pie tava iekšējā cilvēka.

Bet, kad atspīdēja Dieva, mūsu Glābēja, laipnība un mīlestība uz cilvēkiem, Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.” (Titam 3:4-5) Ievērosim vārdus: „Mazgāšana atdzimšanai un atjaunošanai.” Tās ir divas lietas, kas ir jāpiedzīvo mūsu garīgajā dzīvē.

Jaunpiedzimšana – mūsos dzimst jaunas tieksmes un vēlēšanās, mūsos piedzimst garīgais cilvēks, kuram ir prieks pie Dieva Vārda. Tā ir jaunpiedzimšana, kuras simbols ir kristības. Tas notiek vienreiz. Tas var nenotikt un lielākoties arī nenotiek kristību brīdī, bet cilvēks, kurš ir piedzīvojis vai vēlas piedzīvot jaunpiedzimšanu, viņš šo savu vēlēšanos apzīmē ar to, ka viņš ļaujas pagremdēties un atkal pacelties jaunai dzīvei.

Otrs piedzīvojums ir atjaunošanās. Mēs lasījām: „Ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos Svētajā Garā.” Atjaunošanās nenotiek tikai vienu reizi vien mūsu dzīvē. „Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.” (2. Korintiešiem 4:16) „Dienu no dienas atjaunojas.” Vai šis piedzīvojums mums ir nepieciešams? Mums tas ir nepieciešams tāpēc, ka mēs ik dienas savā dzīvē pieļaujam kļūdas, nepilnības, mūsu dzīvē iestājas garīgs nogurums. Un tāpēc, tāpat, kā mūsu fiziskajam cilvēkam ir jāatpūšas un jāatjaunojas ik rītu, tāpat arī garīgajam cilvēkam ir nepieciešama nemitīga atjaunošanās.

Ja mēs redzam pie sava brāļa kādu kļūdu vai pie sevis kādu kļūdu, vājību vai, ka ticība ir vāja, parādās vājības cīņā pret grēku, nedomāsim, ka šis cilvēks nav pareizi atgriezies, pareizi jaunpiedzimis vai atgriezies no sirds. Viņš noslēdza derību ar Dievu no sirds, bet cīnoties atkal ir noguris un viņam atkal ir vajadzīgs atjaunoties.

Kristīgā cilvēka dvēsele un raksturs bieži vien kļūst līdzīgs spitālīga cilvēka ārienei. Mēs to novērojam viens pie otra, un ja mums ir paškritika, mēs to varam novērot arī pie sevis. Mēs kļūstam vāji, neglīti un pat pretīgi, jo mūsu labie centieni it kā satrūd un mūsu dzīvē pienāk ļaunums, pienāk visāda veida grēks, zemiskas domas, zemiskas jūtas, un mums pat kļūst baigi, ticīgs cilvēks, bet kāda ir viņa sirds, valoda un jūtu pasaule. Bet Dievs arī tādā stāvoklī, ja mēs to novērojam pie sevis un pie otra, Dievs atgādina mums to, kas notika ar Naamanu. Dievs saka, lai mēs nekrītam izmisumā, lai nesakām, ka viss ir velti, jo var notikt atjaunošanās. Viss var atjaunoties un neglītais, pussabrukušais raksturs, ticība, cerība un mīlestība, kura pat neparādās, tas viss var atjaunoties un cilvēka dvēsele atjaunoties kā jaunpiedzimšanas brīdī.

Svētie Raksti mums atgādina un uzskaita, kam ir jāatjaunojas mūsu dzīvē, un kas var atjaunoties mūsu dzīvē Dieva spēkā.

„"Redzi, nāks dienas," saka Tas Kungs, "kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu,” (Jeremijas 31:31) Es slēdzu jaunu derību ar Kungu 1949. gadā. Diezgan daudz gadu jau ir pagājis. Bet Dievs saka, ka šajā derībā ir iespējams atjaunoties. „Es gribu celt ar tevi jaunu derību,” Katrs, kurš atceras, kad slēdza derību ar Dievu, zina, kādas bija viņa apņemšanās, nolūki un mīlestība, kas bija gatava apkampt visu draudzi un visu pasauli. Kungs saka: „Ja tas tev šodien nav, es gribu slēgt atkal jaunu derību.” Šīs apņemšanās, mīlestība un cerība var atjaunoties ik rītu pie tevis.

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Romiešiem 12:2) Ir jāatjaunojas prātam, t.i. mūsu domām, jo mūsu domāšanas veids ar laiku kļūst laicīgs. Tad, kad mēs nācām pie Kunga, mūsu domas lidinājās mūžības augstumos, bet ar laiku šīs domas nolaižas aizvien zemāk un zemāk, un ar laiku tiek novērots, ka pa laicīgām lietām vien mūsu domas ir tādas zemas. Tām it kā trūkst spārnu, lai paceltos mūžības augstumos, bet Kungs aicina mūs atjaunoties, lai mūsu prāts atjaunojas un iegūst to lidojumu, ko tās ir zaudējušas.

Jaunu bausli Es jums dodu,” (Jāņa 13:34) Vai jūs zināt, kāds šis bauslis ir? Cerams, ka katrs to atceras, „…ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” To lasot, rodas jautājums: „Kāpēc Kristus mīlestību pret Dievu un cilvēkiem sauc par jaunu bausli? Tas taču pieder pie iepriekšējiem baušļiem.” 3. Mozus grāmatā ir aprakstīta mīlestība, ka tā ir Dieva pavēle. Tas ir tāpēc, ka mīlestība daudzos izzudīs. Un mēs dzīvojam šajā laikā. „Un, tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” (Mateja 24:12)

Tas šodien ir redzams ģimenē, starp cilvēkiem, Dieva draudzē un arī pie sevis. Mīlestība it kā noplok un vairs nav tāda, kā kādreiz ir bijusi. Bet Glābējs saka: „Tu vari atjaunoties! Es gribu tev dot jaunu bausli – tu vari šodien mīlēt kā no jauna. Tu vari atjaunot apņemšanos visu mīlēt un tevī šī mīlestības attieksme var rasties no jauna.”

Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” (Psalmi 51:12) Mūsu gars ar laiku kļūst nepastāvīgs un šaubīgs. Mūsu sirdi aptraipa šīs zemes domas un jūtas, bet tā tas nedrīkst būt vai pareizāk sakot, nedrīkst palikt. Dievs mums apsola jaunu sirdi. „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ecēhiēla 36:26) Šeit bija sacīts, ka Dāvida lūgšana var tikt uzklausīta. Dievs saka: „Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” Viņš mums dos tik tīru sirdi, kā maza bērna sirdi. Ar tavu sirdi var notikt tas, kas notika ar Naamana miesu. Cik bieži tas tā var notikt? Dieva Vārdā ir teikts, ka Viņa žēlastība atjaunojas ik rītu. Dievs ir gatavs atjaunot tavu jūtu pasauli, tavu domāšanas veidu, tavu sirdi un raksturu ik dienas.

Ir tāds Bībeles teksts, kuru mēs bieži vien rakstām viens otram dzimšanas dienā vai jubilejā. Tajā ir rakstīts: „Bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku” (Jesajas 40:31). Dzīves cīņā spēki neizbēgami izsīkst, bet Dievs vēlas tos papildināt, Viņš vēlas dot jaunu spēku un vēlas tevi atjaunot, lai tu nebūtu nonīcis, lai tu neesi vājš savā garīgajā dzīvē.

Lielākajai daļai no mums jaunība jau ir pagājusi, mēs to atceramies ar spēcīgu smeldzi savās sirdīs, jo mēs vairs nevaram atgriezties jaunībā. Mēs atceramies, kā tas bija, kad mēs bijām jauni, ne tikai āriene mums bija citāda, bet arī garīgajā dzīvē bija prieks par pirmajiem panākumiem, bija sāpes par pirmajām neveiksmēm, bija pirmās apņemšanās, bija pirmās svaigās jūtas. Miesīgi jaunība atjaunoties nevar. Mēs dažreiz sakām par kādu cilvēku, ka viņš smieklīgi ģērbjas, mēs sakām, ka viņš grib piedzīvot otro jaunību, bet tas taču nav iespējams, jo tas notiek tikai vienreiz dzīvē. Bet ar cilvēka dvēseli tas var notikt un Dievs to ir apsolījis. Katru dienu mūsos var atjaunoties ieceres, apņemšanās, cerība un spēks, un Dievs šo atjaunošanas darbu grib pie tevis un manis veikt.

Kādi ir nosacījumi jeb noteikumi, lai tas varētu notikt ar mums? Tas nenotiek automātiski. Dievs mūs visus vēlas glābt un sagatavot mūžībai, bet tas nenotiek, ja nav izpildīti zināmi nosacījumi. Kādi ir šie nosacījumi, lai atjaunošanas piedzīvojums varētu notikt ik dienas? Pirmais nosacījums ir tas, ko Dievs ir izpildījis. Kristum bija jānāk un jāmirst, un jāatjaunojas augšāmcelšanās rītā. Ja tas nebūtu noticis, tad neviena cilvēka dzīvē nevarētu notikt nekādas garīgas augšupejas. Cilvēks varētu tikai grimt dziļāk un dziļāk. Neviens, kurš ir pakritis, nevarētu celties, neviens, kurš noguris, nevarētu atjaunoties spēkā, ja Kristus nebūtu nācis uz šo zemi, kā Dieva dāvana.

Mēs to nespējam pilnībā izskaidrot, bet Dieva Vārds mums saka un rāda, ka šis nosacījums ir nepieciešams. Mēs tiešām to redzam, ka dzīve to apstiprina, jo tas cilvēks, kurš nepazīst Kristu, tas nepazīst arī atjaunošanos. Man gadījās mācīties un dzīvot ar zēniem piecus gadus. Es dzīvoju kopā ar daudziem desmitiem zēnu, ik dienas mēs bijām kopā. Es atceros, kādi šie zēni ienāca mūsu skolā un, kādi aizgāja.

Es vēl nebiju draudzē, bet tajā laikā biju jau ticīgs. Es daudzos zēnos sākumā atradu domubiedrus, tajā ziņā, ka viņi arī meklēja to, kas ir šķīsts, cēls un labs. Un meklēja arī piepildīt to savā dzīvē. Vēlāk varēja novērot, ka notiek pagrimums, vienam otram, trešajam. Tas bija briesmīgi. Tas ir tikpat briesmīgi, kā redzēt spitālīga cilvēka vaigu, kā tas deformējas, pārvēršas līdz pretīgumam un nepazīšanai. Tāda būtu katra cilvēka dzīve, ja nebūtu Jēzus Kristus. Tikai Viņš ir Tas, kas var mūs pasargāt no garīgās pagrimšanas un mūsos atjaunot to labo, ko mēs savā dzīvē zaudējam. „Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Romiešiem 6:4) Tikai tāpēc, ka Kristus ir miris un augšāmcēlies, tev un man ir cerība atjaunoties spēkā, raksturā un Dieva līdzībā.

Bet otrs noteikums ir tas, ka tam vecajam, pussabrukušajam, nederīgajam un pretīgajam, kas ir mūsos, tam ir jāatmirst un jāatdod sava vieta jaunajam, lai jaunais varētu nākt vecā vietā. „Un Viņš stāstīja šādu līdzību: "Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīna dārzā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada. Tad viņš sacīja dārzniekam: redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!” (Lūkas 13:6-7) Šajā līdzībā mums ir atklātas vismaz divas svarīgas patiesības. Pirmā patiesība ir tā, ka mūsos ir jāatmirst visam tam, kas ir neauglīgs, grēcīgs un kas nedrīkst būt mūsu dzīvē. Mūsu dzīvē nedrīkst būt tādas valodas, kas varbūt nav grēcīgas, bet ir neauglīgas. Mūsu dzīvē nedrīkst būt tādas domas, tādas ieceres, kas varbūt arī nav grēcīgas, bet gan neauglīgas, tās nenes nekādus gara augļus. Tas viss ir lieks un no tā man ir jāatbrīvojas, tas mums ir ļoti labi jāsaprot.

Tātad, viss neauglīgais ir lieks, jo tas bieži pārvēršas par grēku. Es lasīju kādā žurnālā, kas tiek izdots rietumos. Tur bija rakstīts par to, kā kristieši vērtē televīzijas pārraides, ka tas nes lielus zaudējumus daudzām ģimenēm. Šajā žurnālā bija rakstīts daudz kas interesants, man šis raksts, starp citu, arī ir. Bet tagad vienu piemēru es no raksta gribētu minēt. „Kāds kristietis, pirkdams televizoru, apņēmās skatīties to, kas ir derīgs, piemēram, raidījumus par dabu un ceļojumiem. Pēc dažiem mēnešiem viņa valoda jau bija citāda, viņš teica: „Es skatos visu, kas nav kaitīgs.” Pēc vēl dažiem mēnešiem viņš vairs neatšķīra kaitīgo no nekaitīgā.”

Tāda ir šī tehniskā aparāta iedarbība uz spēju ieraudzīt atšķirību. Es to minu tikai tāpēc, ka mums ir jāprot atbrīvoties no visa, kas ir neauglīgs. Mežos ir tā sauktās sanitārās cirsmas, kurās tiek izcirsti atsevišķi koki, jo tie var inficēt pārējos kokus. Šie koki ir slimi vai sausi, tāpēc tajos sarodas kaitēkļi un šādus kokus vienmēr vajadzētu izcirst, to tad arī cenšas darīt. Bet par vīna koku Bībelē nav sacīts, ka tas būtu inficēts vai slims. Koks bija vienkārši neauglīgs un nenesa vajadzīgos augļus. Tas ir pietiekams iemesls, lai šāda koka eksistence nebūtu attaisnojama un tas būtu jānocērt.

Otra patiesība, ko mēs mācāmies no šīs līdzības, ir tā: ja mēs paliekam ticībā, tad ļaunais bez šaubām iznīks, bet mēs nedrīkstam gaidīt, kamēr tas iznīks pats no sevis. Neauglīgais koks ir jāizrok, mums ir jāpieliek pūles no savas puses, lai viss, kas ir neauglīgs mūsu dzīvē, tiktu izskausts, un tikai tad šajā vietā varēs viss notikt viss, ko Dievs mums atjaunošanai ir paredzējis.

Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12) Šis pants dod atbildi tam, kāpēc daudzi cilvēki vairās lasīt Bībeli, tā ir kā ass zobens, kas iespiežas cilvēka sirdī un domās. Šis zobens palīdz atšķirt auglīgo no neauglīgā lasītāja dzīvē, bet tas ne katram ir patīkami.

Kāpēc tam ir jānotiek mūsu dzīvē? Lai mēs savā sirdī un garīgajā pasaulē spētu atšķirt vērtīgo no nevērtīgā, auglīgo no neauglīgā, kaitīgo no nederīgā un garīgo no negarīgā. Cilvēka dzīvē viss ir sajaukts. Tajā ir daudz kas labs – mēs to nebeidzam pasvītrot. Bet ir arī daudz kas, no kā vajadzētu atbrīvoties. Dieva Vārds ir tas līdzeklis, kas palīdz mums atšķirt to, kas mūsu dzīvēs ir neauglīgs, no tā, kas var palikt, un, kad mēs to redzam un atbrīvojamies no visa liekā, tikai tad mēs atjaunojamies. Atjaunojas mūsu raksturs, garīgā dzīve, prieks, cerība un mīlestība.

Jeremijas grāmatā Dievs raksturo kādu pravietim dotu pilnvaru: „Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm - izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt.” (Jeremijas 1:10) Tas ir Dieva Vārda uzdevums arī manā un tavā dzīvē. Dievs ir devis Savu Vārdu, lai tas mūsu dzīvē un raksturā daudz ko salauzītu, izrautu un izdeldētu, ļaujot ienākt Dievam ar jaunām jūtām, jaunu spēku un cerību. Vai mēs tādā veidā lasām Dieva Vārdu? Vai mēs dodam tam pieeju mūsu dvēseles dzīlēm? Lai Bībele mums uzrāda, no kā mums ir jāatbrīvojas, kas ir lieks un vai mēs cenšamies izraut un izdeldēt no mūsu dzīves neauglīgo un lieko, lai lielais atjaunošanas darbs varētu piepildīties mūsu dzīvē.

Bībeles pēdējās grāmatas pēdējā lapaspusē rakstīts: „Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: "Redzi, visu Es daru jaunu." Tad Viņš teica: "Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi."” (Atklāsmes 21:5) Mēs šodien dzīvojam uz planētas, kas tuvojas savai bojāejai. Cilvēce to jūt un redz. Mums, kā ticīgajiem šajā laikā tomēr ir liela cerība. Cerība, kas kļūst par cerību visai pasaulei. Mēs sakām: „Jūs redzat pareizi, šai civilizācijai ir jāiet bojā.” Bet tas vēl nebūs gals.

Radītājs un Glābējs saka: „Redzi, es radu jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājos.” Mēs gaidām šo lielo notikumu. Tiks atjaunota atmosfēra. Šī vecā, grēka piesārņotā atmosfēra tiks satīta kā rakstu rullis. Dievs radīs jaunas debesis, kurās nebūs grūti elpot un nemitīs grēka baciļi. Tur vis plauks un zels, tur nebūs nekā netīra un nāvējoša.

Dievs radīs jaunu zemi, kur taisnība mājos. Šai jaunajai zemei būs vajadzīgi arī iedzīvotāji, dzīvas, atjaunotas būtnes ar jaunām sirdīm, kurās mīt jaunais bauslis, ar jaunu prātu un garu. Vai tu šodien ļauj Dievam šo atjaunošanas darbu padarīt savā dzīvē? Patiesībā tas ir darbs, kas tevi sagatavo jaunai dzīvei. Vai tu ilgojies pēc šīs zemes un ļauj, lai Dievs tevi šai zemei sagatavo? Šodien un ik dienas mūsu Radītājs un mūsu Glābējs grib ienākt tavā dzīvē. Viņš grib sacīt Savu visuvareno „LAI TOP!” Dievs vēlas noraudzīties uz tavu raksturu un tavu garīgo dzīvi un pasludināt: „Redzi, es daru visu jaunu!” Mīļie, nesacīsim: „Es jau sen esmu kristīts, es visu zinu.” Bet ļausim, lai Dievs ik dienas dara pie mums savu atjaunošanas darbu, un tad, kad atklāsies Jaunā Zeme, mēs būtu tas jaunais radījums, kas šajā Zemē iederas!