Ir piedots!

Katrs no mums, apzinoties, ka ir grēkots – tīši vai netīši –, ir uzdevis jautājumu: vai Dievs to man piedos?

Grēks ir nopietns. Grēkot ir viegli. Grēks ir cilvēkiem patīkams. Grēko visi, neatkarīgi no vecuma, rases, tautības, reliģiskās pārliecības, pilsonības, statusa vai politiskās piederības. Grēks atšķir no Dieva. Grēki ir dažādi. Nav nevainīgu un ļoti smagu grēku. Grēks ir grēks savā būtībā. Cilvēkiem patīk runāt par citu grēkiem.

Cilvēks grēkojot ne tikai sarauj attiecības ar Dievu, bet grēka procesā gribot un negribot iesaista citus cilvēkus. Īstenība ir tā, ka cilvēks negrēko spontāni, bet gan grēks jau sen ir piedzimis un izauklēts cilvēka prātā. Piemēram, nav tā, ka kāds nejauši nokļūst nakts klubā vai azartspēļu zālē. Iespējams, ka kāds uzaicina, pamudina, motivē, bet tas nekad nebūs kārdinājums cilvēkam, kurš nav tam gatavs un kuru tas pilnīgi neinteresē. Nav arī tā, ka jauna meitene/sieviete pēkšņi ir stāvoklī (ja vien viņa nav izvarota). Tās ir sekas kādām nesagatavotām, priekšlaicīgām attiecībām līdz ar to viņas izvēle.

Par nožēlu, grēkot pamudina mediji, sabiedrība, kā arī paši tuvākie cilvēki – ģimene: neīstums attiecībās, izlikšanās, melīga vide, kurā jaunietis uzaug; vecāku attiecības, kas tiek „nospodrinātas”, izejot sabiedrībā; dubultā dzīve ģimenē, kas atšķiras sestdienā un pārējās nedēļas dienās; iespējams, arī ačgārna vērtību pārvērtēšana u.c. Tas, kas ir ļauns, tiek cildināts kā atraktīvs, skaists un baudāms. Tas, kas ir labs un vērtīgs, tiek daudzreiz novērtēts kā vēsture vai kaut kas nevajadzīgs un neizpildāms.

Ir cilvēki, kuri gadiem sevi sauc par kristiešiem, ir aktīvi baznīcēni, bet kuriem nav pārliecības un skaidrības, vai viņiem ir piedots un kā to zināt. Šos cilvēkus vajā vainas apziņa, un nereti tā tiek „projicēta” uz citiem, apgalvojot, ja tu grēkosi, netiksi debesīs, Dievs vai cilvēki tevi nemīlēs un tamlīdzīgi. (Pēc principa: ķeriet zagli!) Šie cilvēki nekad nav saņēmuši dvēseles dziedināšanu.

Bībelē skaidri rakstīts, ka Dievs vēlas, lai cilvēkam ir sapratne, ka viņš ir grēkojis, ka grēku jānožēlo, bet Viņš nevēlas, lai Viņa bērni no Viņa baidītos vai dzīvotu pastāvīgās bailēs par nepiedošanu un grēka algu – nāvi.[1]

Katram cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai viņš to vēlas vai nē, apzinās vai nē, ir vajadzīga Dieva žēlastība. „Dieva žēlastības dāvana arī par nožēlu tiek pārprasta. Žēlastība nav licence grēkam, drīzāk tā ir brīvība no vainas apziņas. Žēlastība nesniedz nevainojamu dzīvi, bet gan šķīstību.” [2]Ja cilvēks domā, ka piedots uz visiem laikiem nozīmē, ka var turpināt grēkot kaunpilnā veidā, tad jālūdz par to, lai Dievs pārliecina tā cilvēka sirdi un vada pie grēka atziņas un nožēlas. Ja cilvēks domā, ka viņa grēks nemaz nav tik briesmīgs vai smags, jālūdz, lai Dieva Gars uzrunā šo cilvēku un pārliecina par grēka un tā seku nopietnību un piedošanas spēku.

Dievs vēlas, lai mums būtu vainas apziņa sirdī, kad grēkojam, lai mūs brīdinātu, ka kaut kas iet greizi un tas „jāsalabo”. Dievs vēlas personīgo vainas apziņu grēkojot, lai motivētu cilvēku meklēt dziedināšanu. Dievs nosoda grēku, bet mīl katru grēcinieku ar beznosacījuma mīlestību. Cilvēkiem to ir grūti izdarīt – atdalīt grēku no cilvēka-grēcinieka. Ja cilvēks ir kristietis, sātana spēki nevar nolaupīt glābšanu, bet var atņemt dzīvesprieku vai pat likt atteikties no Dieva svētībām.

Dziedināšanai no vainas apziņas ir vairākas barjeras, kuras jāpārvar: jāpiedod Dievam; jāpiedod cilvēkiem, kuri jebkad nodarījuši pāri (jāpiedod arī tiem, kuri nav vairs dzīvo zemē, piem., mirušam vecākam, kurš izpostījis bērnību); jāpiedod sev pašam.

Piedot Dievam. Tas nav vajadzīgs Dievam, bet mums – cilvēkiem. Kad zaudējam kādu tuvinieku, kad cieš nevainīgi bērni, cilvēks jautā, kāpēc Dievs neko nedara, lai tā nenotiktu. Parasti tās ir dusmas par zaudētu tuvinieku. „Dusmo, bet negrēko!” Atceramies Martu un Mariju, sašutušas par sava brāļa Lācara nāvi. Vispirms jārunā par savām izjūtām ar Dievu. Tad sāpes un aizvainojums ticībā „jāpalaiž vaļā”. Tas ir ļoti svarīgi, lai nevainotu Dievu par pasaulē notiekošo ļaunumu un ciešanām. Runā uzticības vārdus un lasi Bībeles tekstus, atkārtojot, ka Dievs var dziedināt tavas dusmas. Dod Dievam laiku pārveidot Tavu sirdi. (13. Psalms)

Piedot citiem. Piedot ne vienmēr ir viegli, jo dažādiem cilvēkiem ir dažādas izpratnes par piedošanu. Piedošana nenozīmē, ka mums jākļūst labākajiem draugiem, bet tā nozīmē izdarītā vai notikušā nepieminēšanu ar ļauniem vārdiem vai domām. Atteikšanās piedot var iznīcināt pašu cilvēku vai atturēt no dziedināšanas saņemšanas. Dažkārt piedošana nozīmē daudz lūgšanas ar patiesu vēlēšanos sevi pārvarēt un piedot cilvēkiem, pat ja viņi to nevēlas vai nepieņem.

Piedot sev pašam. „Es nevaru sev piedot, kā es toreiz...” Tie ir tik daudzkārt dzirdēti vārdi. Piedot sev nozīmē pieņemt Dieva žēlastību savā dzīvē. Grēkojot cilvēks nesāpina sevi vairāk nekā sāpina Dievu, nevienam mēs nenodarām pāri vairāk kā apvainojam Dievu. Tas ir ticības darbs. Jēzus attieksme pret grēcinieku: „Ej un negrēko vairs.” (Jāņa 8:11) Jēzus teica, ka grēks ir piedots, bet aicināja to vairs neturpināt darīt. Šāds piemērs mudina cilvēku uzticībā Dieva apsolījumiem pieņemt tādu pašu attieksmi pret sevi un citiem. Saki sev: es sev piedodu!

Labās ziņas: ir laiks pieņemt Dieva piedošanu, ir laiks pieņemt Dieva žēlastību, ir laiks ļaut Dievam sevi dziedināt.

Valda Reķe


[1] Jesaja 57:15-19; Ebrejiem 13:4; Mateja 23: 27-28; 2. Pētera 2:14; Jāņa 8:44; 1. Korintiešiem 2:11; 1. Sāmuela 16:7; Apustuļu darbi 15:8; 1. Timoteja 4:1-4;

[2] Joe Beam, „Forgiven Forever.” (Howard Publishing CO, 1998. ) 19. lpp.