Svētā Gara auglis

(Autors: mācītājs Tālivaldis Vilnis)

Ir pienācis Adventa laiks, kad daudzi domā par svētkiem un pasākumiem. Cilvēki plāno, kā pavadīt Ziemassvētku laiku, kādus ēdienus gatavot un ko katram dāvināt. Tas viss ir labi! Uz otru pusi, tagad, kad ekonomikā un sabiedrībā ir lielas pārmaiņas, kas saistītas ar bezdarbu vai algu samazinājumiem, cilvēki ir nervozāki un ātrāk sakaitināmi. Tās pašas tendences ienāk arī kristīgajā draudzē. Dievs zina, ka Viņa bērni vienmēr dzīvos grēcīgā pasaulē, kurā būs krīzes un izaicinājumi, tāpēc Viņš ir devis Svētā Gara augli, lai kristieši spētu sadzīvot. Vēstulē galatiešiem ir rakstīts, ka Gara auglis sastāv no deviņām īpašībām.

Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal.5:22).

Tas ir Auglis, kuram ir vairākas “sēklas”. Pirmā „sēklajeb pirmā īpašība šajā auglī ir mīlestība. Tāpēc, ka Dievs ir mīlestība.

Mīlestība

Dievs mīl mūs un vēlas, lai mēs šo mīlestību dāvātu tālāk citiem. Ja es saprotu Dieva mīlestību un esmu to pieņēmis, tad tā parādās manā dzīvē.

No tam visi jūs pazīs, ka esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:34)

Taču dažreiz diemžēl katrai kristiešu grupai parādās savas galvenās lietas, savi standarti, pēc kuriem viņus var pazīt. Ir konfesijas, kur svarīgi, ka esi pie dievgalda, citur galvenais ir grēksūdze, varbūt noteikti jāaiziet svētceļojumā, citiem noteikti jārunā ekstātiskās valodās. Citu raksturīgā iezīme ir prasība, lai sabatā netiktu strādāts un netiktu ēsts tas, ko Bībele apzīmē par nešķīstu, tiktu apmeklēti dievkalpojumi. Tas nav slikti. Taču Dievs to latiņu ceļ augstāk! Dievs aicina atvērt savas sirdis un pakļauties Svētā Gara vadībai. Tam ir jāparādās mūsu praktiskajā dzīvē caur spēju mīlēt un sadzīvot ar dažādiem raksturiem, temperamentiem, kultūrām. Dievs zina, ka mums ir ļoti grūti to izpildīt, tāpēc dāvā Svētā Gara spēku.

Prieks

Jautrība ir atkarīga no apstākļiem, bet iekšējais prieks var būt pastāvīgs. Prieks nāk no Dieva klātbūtnes. Mums jākoncentrējas uz Dievu un Viņa svētībām, bet ne uz to, ka citiem varbūt ir vairāk nekā man.

Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties.” (Psalmi 28:7)

Vai es priecājos par cita cilvēka panākumiem? Vai protu priecāties, ka cilvēkiem veicas biznesā, ka kaimiņam ir laba veselība, ka draudzē cilvēki aktīvi kalpo? Vai redzu tikai negācijas un citu trūkumus?

Diemžēl dažreiz sabiedrības negatīvisms ienāk draudzē, kur arī tiek runāts un uzsvērts pārsvarā negatīvais. Populārākais raidījums Latvijā ir “Degpunktā”, kas tiešām ir raidījums, kur pārsvarā tiek rādītas sabiedrības negācijas. Tas ir skumji.

Nepadosimies pasaules negatīvismam! Uzdosim katrs sev jautājumu - vai es esmu tendēts uz pozitīvu, vai negatīvu informāciju? Vai es protu priecāties par saulrietu un saullēktu? Vai es protu priecāties par bērniem draudzē, kas mācās spert pirmos solīšus? Vai es protu priecāties par sniegpārsliņām un ledus puķēm uz mana loga?

Miers

Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu...” (Jāņa 14:27)

Tas nav miers, ko es pats varu iegūt, tas ir iespējams tikai sadraudzībā ar Jēzu. Tas nenozīmē, ka dzīvē nebūs pārmaiņu un izaicinājumu. Vienkārši Dievs pieļauj visas lietas mūsu izaugsmei, un Viņš stiprina ar savu klātbūtni. Tas ir miers ar Dievu un noteikti miers ar sevi. Tas ir arī miers ticīgo starpā, jo mēs esam Dieva bērni. Tāpat ticīgajiem ir miers pieticīgi dzīvot no tā, kas ir un ko Dievs svētījis. Man nevajag labāko mašīnu savā pilsētā vai draudzē, lai es būtu apmierināts.

Pacietība

Pacietība ir iekšēja savaldība, saprotot, ka Dievs kontrolē visus apstākļus. Lasīju par kādu cilvēku, kas bija apstājies pie luksofora un vairs nevarēja iedarbināt mašīnu. Aiz viņa, protams, bija vesela mašīnu rinda. Viņš visādi centās iedarbināt savu mašīnu, taču nekā. Aiz viņa visi nepacietīgi signalizēja. Visbeidzot viņš izkāpa ārā un piegāja pie pirmās mašīnas aiz viņa, kas arī signalizēja. Viņš laipni teica, ka tagad jūs varētu iet pacensties iedarbināt manu mašīnu, bet es tikmēr pasēdēšu un pasignalizēšu.

Aizdomāsimies, cik Dievs ir bijis pacietīgs pret šo pasauli.

Žēlīgs un žēlsirdīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un pilns lēnības.” (Psalmi 145:8)

Arī mums vajag pacietību, gaidot uz Kungu, Viņa vadību un apsolījumiem. Vēl jo vairāk grūti ir tāpēc, ka tagad sabiedrībā ir tendence, ka visu vajag tagad un tūlīt.

Laipnība

Laipnība ne tikai pret tiem, kas ir laipni pret mums, bet pret pilnīgi visiem, jo Dievs ir laipns pret visiem saviem radījumiem.

Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā...” (Kolosiešiem 3:12)

Man daži cilvēki saka, ka viņi labāk vēlas dzīvot citā zemē, jo tur cilvēki ir smaidīgāki un laipnāki. Es tad saku, ka tu taču to vari sākt arī Latvijā. Uzdod jautājumu sev, cik es pats esmu laipns? Vai es spēju pasmaidīt? Vai spēju pateikt laipnu vārdu cilvēkiem ap sevi. Viss jau sākas no manis. Ja es būšu “nopietnais pūslis”, tad es slikti jutīšos arī laipnu cilvēku vidū. Kristieši taču ir tie, kas vairāk dod, nevis ņem.

Labprātība

Labprātība - tas nozīmē uzņemties dažādas lietas dzīvē labprātīgi.

Gaismas auglis viscaur ir labprātība...” (Efez.5:9)

Ģimenē mēs varam būt cilvēki, kas gaida mīlestību no otra, vai arī dāvāt to savam partnerim. Tāpat var būt arī starp darba kolēģiem. Vai mēs labprātīgi uzņemamies veidot labu attiecību klimatu? Vai mēs esam gatavi labprātīgi uzņemties kādu kalpošanu draudzē un vai esam vienoti, labprātīgi sadarboties ar citiem, kas jau kalpo?

Lasīju par kādu fermeru ģimeni Amerikā. Viņi reiz strādājot nepamanīja, ka viņu mazā meitiņa bija iegājusi tuvējā labības tīrumā. Tīrums bija ļoti liels. Piedevām tas arī bija rudens laiks, kad vakari un naktis bija ļoti vēsas. Tāpēc vajadzēja ātri atrast mazo meitiņu, jo citādi viņa varēja nosalt. Tā šī ģimene un arī daudzi citi palīgi no tuvākā ciema skraidīja krustām šķērsām pa tīrumu, meklēdami mazo meitenīti. Taču tīrums bija liels un visas pūles bija nesekmīgas. Vakars jau tuvojās, sāka satumst un kļuva stipri vēsāks. Tad kāds ieminējās, ka jāsadodas rokās un jāiet pāri tīrumam, tad nevarēs aiziet viņai garām. Visi atnākušie cilvēki sadevās rokās un devās pāri laukam. Nepagāja ilgs laiks un viņi atrada mazo meitenīti, kas saritinājusies gulēja. Taču bija par vēlu, mazā bija nosalusi. Kā jutās vecāki? Kāds tikai klusi noteica - ja mēs būtu ātrāk sadevušies rokās, tad mazā būtu dzīva…

Tāpēc arī mums šajā laikā labprātīgi jāsadodas rokās, lai pasludinātu Dieva Valstības Evaņģēliju, jo kā gan jūtas debesu Tēvs, kad Viņš redz, ka Viņa bērni iet bojā, bet kristieši darbojas katrs pats par sevi?

Uzticamība

Dievs ir uzticams un Jēzus ir mūsu piemērs. Viņš uzticīgi veica savu misiju pat tad, kad Pēteris Viņu centās atrunāt.

No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka viņam vajagot noiet uz Jeruzalemi un daudz ciest (..), un tikt nokautam un trešajā dienā augšāmcelties. Un Pēteris ņēma viņu savrup un iesāka viņu brīdināt, sacīdams: ”Lai Dievs pasargā, Kungs! Ka tev tas nenotiek!” (Mat.16:21,22)

Vai tad Pēteris Jēzum neieteica labu variantu? Pēteraprāt tā bija iespēja un labs risinājums. Viņaprāt varēs vēl varbūt doties uz tā laika lielāko centru Romu un tur sludināt, vai arī Atēnās. Tā taču ir iespēja! Kāpēc iet un šajā brīdī mirt? Taču Kristus paklausīja Tēvam, kaut arī tas bija smagais krusta ceļš. Vai arī mūs apkārtējie apstākļi un situācijas nepierunā mainīt mūsu apņemšanos sekot tur, kur Jēzus vada? Vai nav kārdinājums meklēt sev izdevīgāko vietu un situāciju? Vai vienmēr esam par to pajautājuši Dievam?

Lēnprātība

Grieķu filozofs Aristotelis ir teicis, ka lēnprātīgs cilvēks ir tas, kas spēj dusmoties pareizā brīdī, un nekad nedusmoties nepareizā brīdī. Ir dzīvē reizes, kad ir jāpasaka stingras lietas, bet ir reizes, kad jābūt klusam. Domāsim, pirms kaut ko pasacīt un darīt. Es diemžēl parasti nožēloju to, ko esmu pateicis, bet ļoti reti to, ko neesmu pateicis.

Atturība

No grieķu valodas to varētu tulkot kā paškontrole vai mērenība visās lietās.

Pazīstamajam mācītājam Mūdijam jautāja, ar kuru cilvēku viņam ir vislielākās problēmas. Viņš atbildēja, ka ar sevi pašu.

Mūsu atturība jeb paškontrole tātad sākas ar sevi, tai nav nekā kopīga ar citu komandēšanu. Piemēram, ik dienas pavadīt noteiktu laiku lūgšanās vai Bībeles studijās. Labi, ne jau stundu uzreiz, bet kaut vai piecas minūtes. Veltīt laiku kalpošanai cilvēkiem. Tas ir vajadzīgs mums pašiem, jo tādā veidā varam sasniegt daudzas lietas. Pasaulē gandrīz visi cilvēki ir plānojuši lielus plānus, lielas ieceres, bet ļoti maz ir tādu, kuri kaut ko sasnieguši, jo viņi izvēlējas ne tikai domāt, bet arī darīt. Tas ir aktuāli šajā laikā, kad tuvojas Jaunais gads un cilvēki bieži apņemas sākt kaut ko jaunu.

Šajā rakstā mēs pārskatījām jautājumu par Svētā Gara augļiem. Esmu pārliecināts, ka par šo tēmu var ļoti daudz rakstīt un runāt, un katrs lasītājs varētu man daudzas lietas pastāstīt. Taču šoreiz es vēlējos pateikt, ka Dievs dāvā mums Svētā Gara augļus, lai mēs sadraudzībā ar Viņu varētu veidot raksturus, jo mēs esam dārgi atpirkti. Iespējams, mums ir grūti izprast, cik tad tas ir vērtīgi, ka Jēzus izlējis savas asinis par katru no mums. Man to labāk palīdzēja saprast kādas kristīgas ģimenes ļoti traģiskā pieredze. Kanādā 1989. gadā kāda ģimene - tētis Džordžs un viņa sieva Vira - saņēma telefona zvanu, ka viņu deviņgadīgais puika, braucot ar divriteni, ir iekļuvis satiksmes negadījumā. Viņi steidzās uz notikuma vietu. Viņi ieraudzīja mašīnu, kas bija apstājusies uz ceļa; puika bija izbraucis krustojumā priekšā šai mašīnai. Tālāk viņi redzēja sadauzīto divriteni un blakus tam gulēja viņu zēns. Viņš gulēja nekustīgi un sarāvies. Tad Vira pamanīja, ka dēliņam no sāniem tecēja asinis. Bija taču kaut kas jādara! Tad māte centās ar roku turēt, lai asinis netecētu, jo tās taču uztur dzīvību. Taču tas neko nepalīdzēja, jo puika bija miris. Tas bija šausmīgi. Tad kāds šoferis brauca pa šo ceļu un nepamanīja asinis uz brauktuves. Viņš pārbrauca tām pāri. Vecāki sašutumā kliedza uz šoferi, kā viņš drīkst tā rīkoties. Kaut arī dēla asinis bija uz brauktuves sajaukušās ar smiltīm, tās bija it kā netīras un nevērtīgas priekš citiem cilvēkiem, bet tās bija ļoti dārgas vecākiem, jo tās bija viņu dēla asinis. Tās nebija vienkāršas asinis, jo tās bija viņu mīļā bērna asinis. Tāpat Kristus izlēja savas asinis, lai mūs glābtu no pazušanas. Kristus asinīs tiekam atpirkti un pārveidoti. Tām vajadzētu būt ļoti dārgām priekš mums visiem.

Gribu novēlēt, lai mēs izmantotu visas iespējas paaugstināt Jēzu nākamajā gadā! Lai mēs izmantotu katru brīdi atklāt Kristus mīlestību cilvēkiem ap mums un sludinātu par to tiem, kas vēl nepazīst Jēzu Kristu, un lai mūsos pastāvīgi augtu Svētā Gara auglis!