Nehemijas grāmata XI

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2. Timotejam 4:5)

Timotejs bija draudzes darbinieks. Un Pāvils viņam piekodināja, ka šis amats ir jāizpilda pilnīgi, citādi viņa darbam nebūtu vērtības. Bet vai šis padoms der tikai evaņģēlija darbiniekiem? Noteikti katram Dieva bērnam. Mums ir pienākums, mums ir darbs. Mums ir aicinājums. Un visam tam vērtība ir tad, ja mēs to izdarām pilnīgi. Tas ir – ja mēs to novedam līdz galam. Ar ko mums ir jārēķinās, ja mēs savu dzīvi ņemam nopietni? Un ja mēs gribam savu dzīves mērķi tiešām arī sasniegt un savu aicinājumu piepildīt līdz galam? Pārrunāsim šo jautājumu, izejot no Nehemijas piedzīvojumiem senatnē.

Tajā dienā viņi nesa lielus kaujamos upurus un priecājās, jo Dievs Tas Kungs bija iepriecinājis viņus ar lielu prieku; arī sievas un bērni priecājās, un Jeruzālemes gaviles bija tālu dzirdamas. Tajā pašā dienā tika iecelti arī vīri pār mantu noliktavām, kuras bija paredzētas pirmo augļu un desmitās tiesas novietošanai, lai savāktu tur no pilsētu tīrumiem likumīgās daļas priesteriem un levītiem; jo Jūda priecājās par priesteriem un levītiem, kas bija kalpošanas darbā; un tie pildīja savus pienākumus pret Dievu un veica šķīstīšanu; tāpat veica savu darbu arī dziedātāji un vārtu sargi pēc Dāvida un viņa dēla Salamana pavēlēm” (Nehemijas 12:43 - 45)

Mēs iepriekšējās nodaļās esam lasījuši par smagām cīņām, par lielām grūtībām, kuras izcieta tauta Nehemijas laikā, par viņu darbu, par viņu pārbaudījumiem. Bet Dievs viņus bija svētījis ar panākumiem. Tagad Dievnams bija uzcelts, svinīgi iesvētīts. Iepriekšējā nodaļā ir aprakstīts, kā divi lieliski kori dziedāja iesvētīšanas svinībās. Dievs apsargāja savu mazo ganāmo pulku. Tad, kad sāka celt Jeruzalemes sienu, tad ienaidnieki sacīja – lapsa pārlēks un apgāzīs jūsu mūri. Bet tā nenotika. Un arī vareni ķēniņi un iespaidīgi cilvēki nespēja šo darbu apturēt, jo tas bija no Dieva.

Tauta redzēja, ka Dieva roka ir pār viņiem. Viņi varēja dzīvot drošībā un gribēja, un arī spēja uzturēt dievkalpošanu Jeruzalemes templī. Tur ir rakstīts, ka viņi vilka lozes, meta meslus, lai viens no desmitiem dzīvotu Jeruzalemē. Tas bija zināms upuris, jo Jeruzalemē jau nebija tīrumu un vīna kalnu, no kuriem varētu dzīvot. Bet bija tādi, kas šo upuri labprāt uzņēmās un arī pārējie viņus atbalstīja. Šie derīgie sabiedriskie pasākumi gāja kopā ar reformu personiskajā un arī ģimeņu dzīvē.

Tajā pašā dienā tika nolasīta Mozus grāmata skaļā balsī, un tur stāvēja rakstīts, ka neviens amonietis, nedz moābietis nedrīkst tikt uzņemts Dieva draudzē nemūžam. Un, kad viņi dzirdēja bauslību, viņi nošķīra visus tos no Israēla, kas bija svešas vai jauktas izcelsmes.” (Nehemijas 13:1,3) Tāda bija Kunga pavēle. Šī pavēle skāra personīgo dzīvi. Un viņi šo pavēli labprāt pildīja. Šeit sīkāk tas nav aprakstīts, mēs varam iedomāties, ka šī atšķiršana skāra visvairāk tādus, kas gan bija saradojušies ar izraēliešiem, bet viņi palika pie savas ticības, pie pagānu ieradumiem. Bet katrā ziņā šo bausli arī ievēroja. Un ģimeņu dzīve palika tāda garīgāka un viengabalaināka. Likās, ka viss ir nokārtots. Tagad vairs nedraud nekādas jaunas briesmas un tagad var mazliet atpūsties. Bet tomēr patiesība bija tāda, ka radās arvien jaunas problēmas. Un šīs nelielās draudzes dzīve negāja tik gludi kā pa sliedēm, lai gan likās, ka tas būtu nopelnīts un arī iekārtots.

Bet, kamēr tas bija noticis, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa valdīšanas trīsdesmit otrajā gadā es biju devies pie ķēniņa viņa pilī un galmā. Un pēc kāda laika es lūdzu atvaļinājumu no ķēniņa.” (Nehemijas 13:6) Mēs atceramies no pirmās nodaļas, ka Nehemija izpildīja zināmu amatu ķēniņa galmā. Viņš bija atlūdzies no ķēniņa, izlūdzies uz zināmu laiku. Viņam tas bija atvēlēts. Bet tagad viņam bija jāatgriežas. Un izrādās, ka laikā, kad Nehemija bija prom, atkal daudz kas notika, un daudz sarežģījumu radās jaundibinātajā un, kā liekas, labi nokārtotajā draudzē.

Kas tad īsti notika? Notika tas, ka pasaules bezdievīgie iespaidi atrada ieeju šajā jaunajā Dieva draudzītē. Pirmkārt, tas atkal notika ģimenēs. „Tajās dienās es redzēju arī jūdus, kas bija apprecējuši ašdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas. Viņu bērni runāja pa pusei ašdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet prata tikai citu tautu valodas. Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva: "Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām!” (Nehemijas 13:23-25)

Notika tas, ka pat vadītāju ģimenes saradojās ar Dieva ienaidniekiem „Un viens no augstā priestera Jojadas, Ēljašiba dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots; tādēļ es viņu aizraidīju prom no savas tuvākās apkārtnes.” (Nehemijas 13:28) Mēs atceramies Tobiju un Sanbalatu, tos kas rakstīja sūdzības pret jauno Dieva draudzi, kas smējās un zaimoja. Tagad augstā priestera dēls kļūst par znotu šim Sanbalatam. Šīs divas ģimenes saradojas. Nehemija nepieļāva, ka tāds vairs kalpotu un to arī padzina no svētās kalpošanas.

7. -9. pantā mēs lasām, ka Dieva draudzes ienaidnieki iekļuva pat dievnama pagalmos. „Un atkal nonācu Jeruzālemē; tad es atklāju to nelietību, ko Ēljašibs bija darījis Tobijas labā, iekārtojot viņam telpu Dieva nama pagalmos. Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā no tās telpas un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamam upurim un vīraku.”

Protams, šie ienaidnieki šajā laikā nebija vairs tik naidīgi noskaņoti. Tobija un Sanbalats, viņi vairs sūdzības nerakstīja, viņi juta, ka viņi vairs neko lielu nespēs pret jau uzcelto Jeruzalemi un nokārtoto draudzes organizāciju, bet vai varēja viņiem uzticēties? Vai varēja viņiem ļaut ieiet Dieva nama templī? Varbūt atstāt kādu iespaidu uz vadošā augstā priestera ģimeni? Protams, nē!

Šī garīgā bezrūpība arī izraisīja skaidri redzamas negatīvas sekas. Nehemijas grāmatas 13. nodaļas 10.-12. pantā mēs lasām, ka izraēlieši nebija uzticīgi vairs Kunga daļā. „Es arī uzzināju, ka levītiem nodevas nav nodotas, tā ka levīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu. Tad es bāros ar priekšniekiem un sacīju: "Kādēļ Dieva nams ir tā pamests?" Un es sapulcināju visus izklīdušos un iecēlu viņus atkal katru savā vietā. Kad pēc tam viss Jūda atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas.” Tātad arī šis likums bija pārkāpts un sekas bija, ka dziedātāji un levīti vairs nevarēja kalpot, apklusa dziesmas, nodzisa altāra uguns. Un, ja Nehemija nebūtu atgriezies, tad visi iekārtojumi varētu arī panīkt.

Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; arī vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi sabata dienā; es tad brīdināju viņus tai dienā, kad viņi pārdeva preces. Arī tirieši, kas dzīvoja tur, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva sabatā Jūdas ļaudīm un Jeruzālemē. Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem un sacīju viņiem: "Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu? Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!"” (Nehemijas 13:15-18)

Daudz netrūka, ka tā nelaime, no kuras viņi it kā bija atbrīvojušies, atkal uznāktu, jo atkal radās neuzticība un draudēja tāds pats iznākums, kāds bija agrāk pār Jūda un Izraēla izkaisītajiem. Nu tā mēs redzam šai 13. nodaļā tādu dīvainu ainu, ka nupat viss ir nokārtots, gan garīgā, gan organizatoriskā nozīmē, un, liekas, diezgan īsā laikā rodas atkal jauni sarežģījumi un jaunas problēmas. Kā tas tā varēja nākt? Vai nebija labi nokārtots? Nē, mēs redzam, Nehemijas cīņa bija garīga cīņa. Dievs piedalījās šajā cīņā. Dievs svētīja, Dievs deva gudrību un tomēr uzvara šajā cīņā vēl nebija galīga. Un mēs saprotam, kāpēc tas tā notika.

Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:12) Ja mēs cīnītos pret kādu cilvēku, ja tur būtu tikai Tobija un Sanbalats; -nu, Tobija visdrīzāk būtu nobijies, viņš būtu kapitulējis, varbūt būtu slēdzis tādu draudzības līgumu un būtu pārvērties par sabiedroto. Tā tas notiek pat arī starp valstīm, kas kādreiz savā starpā karo, līdz beidzot noslēdz miera un pat sadarbības līgumu.

Bet mūsu cīņa ir ar sātanu. Nehemijas cīņa bija ar sātanu. Sātans nevar ar Dievu draudzības līgumu noslēgt. Viņš ir pārāk tālu aizgājis un tas nav iespējams. Sātans arī nepagurst. Sātans arī nekrīt izmisumā vai panikā. Viņš nenogurstoši meklē jaunu pieeju. Un bieži notiek tas, ka sātans un viņa spēki, viņa aģentūra gan cieš neveiksmi, un tomēr pēc īsa laika skaties, viņš ir uzvarējis. Viņš nekad neatmet ar roku. Viņam neapnīk, jo viņš ir gars, viņš nav miesa un asinis. Un ja viņš ir arī padzīts daudzas reizes, viņš arī nenogurst un meklē jaunu pieeju, kā varētu tomēr savu sakāvi pārvērst par uzvaru.

Dieva Vārds mums ziņo, ka Izraēla ļaudis Nehemijas vadībā nepagura un visumā arī uzvarēja. Radās jaunas grūtības, jaunas cīņas. Bet atkal visu izdevās nokārtot. Un templis varēja darboties un kalpošana turpināties līdz pat Kristus dienām. Un tāpēc mūs interesē paanalizēt, jo mums jau arī līdzīgs stāvoklis, mēs arī cīnāmies, mēs cīnāmies kā draudze, mēs cīnāmies kā ģimenes, mēs cīnāmies kā atsevišķi cilvēki. Mēs cīnāmies it kā ar apstākļiem, mēs cīnāmies ar sarežģījumiem. Bet kas aiz visiem tiem sarežģījumiem stāv? Tas pats. Tas pats nenogurstošais gars, kurš nekad nevar padoties. Un nekad nepadosies, kamēr viņam nebūs pienācis gals.

Un tāpēc mūs interesē, kādas bija tās cīņas metodes, ka Nehemija varēja uzvarēt tādos sarežģītos apstākļos. Vai arī mēs nevaram līdzīgas metodes pielietot, lai arī mēs uzvarētu un pārvarētu tās problēmas un tos kavēkļus, kas nāk mūsu ceļā priekšā. Mēs vēl atgriezīsimies pie Nehemijas grāmatas 13. nodaļas, pie tā, ko Nehemija ir darījis.

Nehemijas 13:8 mēs lasījām: „Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā.” 11.p.: „Tad es bāros ar priekšniekiem.” 17.p.: „Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem [par sabatu].” 25.p.: „Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva.” Nu kas tā ir par cīņas metodi? Tikai bārās un bārās, un beigās nepietika vēl bārties, viņš lādējās, plūca aiz matiem, plūca aiz bārdas. Vai tā ir tā metode, kas nes uzvaru?

Protams, šodien tas būtu nepieļaujami un es jau neesmu vēsturnieks, nezinu kādas bija uzvedības normas tanī laikā. Es domāju, ka arī tajā laikā tā bija asa, pat ļoti asa rīcība no tautas vadoņa tā rīkoties. Bet ko viss tas norāda? Mēs nevaram nākt pie slēdziena - es domāju -, ka viņš bija tāds rupjš vai neinteliģents cilvēks, viņš galu galā bija augsts ķēniņa galma ierēdnis. Bet tas, ka viņš nebija vienaldzīgs. Viņš nebija tādā filozofiskā mierā, kā mēs sakām, tādā angļu mierā viņš neprata dzīvot: – Ak iekārtoja Tobijam kabinetu? Nu, lai viņš stāv. Vienam tur bērni runā ašodiski un nezin kādā valodā? Lai jau viņi runā, man nekāda daļa gar to nav. Nav jau mana ģimene. Un tā arī visas pārējās nebūšanas. Sīrieši pārdod zivis, lai viņi pārdod, ja ir kas pērk. Nē! Viņam tāda miera nebija. Viņš nevarēja nociesties. Viņš nevarēja vienaldzīgs būt.

Un ko tas mums atgādina? Jāņa evaņģēlija 2. nodaļā mēs lasām arī par vienu citu, kas arī nevarēja vienaldzīgs būt. „Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!" Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” (Jāņa 2:15-17)

Iedomājieties, tāds izteiciens – mani aprij. Tāda uguns sirdī, tāda uguns krūtīs, kas mani aprij, es nevaru novaldīties, lai noraudzītos vienaldzīgi uz to, kas notiek ap mani, kas notiek Dieva namā, kas notiek ar maniem brāļiem un manām māsām. Kādreiz gadās runāt par to, kāda ir pareizā evaņģelizācijas metode, kāda ir pareizā metode, kā bērnus audzināt, lai viņi būtu kristīgi un krietni bērni. Un mēs, kas jau desmitiem gadus šajā laukā darbojamies, mēs tā vienmēr aprunājamies – nu, kāda ir tā tava metode? Tev ir vienā otrā lietā veicies – nu, kādu metodi tu vari atzīt par vislabāko vai derīgāko?

Arī man šādus jautājumus dažreiz uzdod. Un es patiesībā varu sacīt – es nezinu tādas metodes. Tas, kas vienreiz der, otrreiz neder. Maniem bērniem tas der, taviem bērniem tas varbūt neder. Vienā draudzē tas pats der, otrā draudzē šī metode galīgi neder. Un tā es tiešām nevaru sacīt, ka man būtu tāda atslēga jeb tāds noslēpums, kas nes panākumus šajā svarīgajā garīgajā darbā. Bet viens noslēpums ir, un tas noslēpums ir – nebūt vienaldzīgiem.

To es varu sacīt, un to es varu sacīt visiem. Es nevaru sacīt, kā tev vajag savus bērnus priekš Dieva izaudzināt, kādas metodes pielietot. Bet es varu tev sacīt simtprocentīgi – neesi vienaldzīgs, klausies, skaties, ko viņi runā, kā viņi runā, kur viņi iet, kā viņi attīstās. Neesi vienaldzīgs pret to. Neesi vienaldzīgs pret to, kas draudzē notiek. Es nezinu, ko katrā gadījumā būtu pareizi darīt, bet noraudzīties vienaldzīgi, tas nekad nevar būt pareizi. Un šo metodi, ja to tā var nosaukt, pareizi saprata un bija apguvis Nehemija.

Garīgā cīņā var kļūdīties, garīgā cīņā var pārsteigties, un gandrīz gribas sacīt, ka, ja mēs darām, tas ir gandrīz neizbēgami, ka mēs kādreiz arī nokļūdāmies, bet vislielākā kļūda ir vienaldzība. Sargāsimies no vienaldzības, no vienaldzības pret draudzi, no vienaldzības pret ģimeni, no vienaldzības pret savu raksturu un savām vainām un vājībām.

Kā izdeldēt, kā izsakņot savas vājības, kas to var pateikt? Bet to mēs droši varam pateikt – ja tu vēro pie sevis kaut ko, neej vienaldzīgs garām, nedomā, ka pats par sevi paies. Grēks ir ļaundabīga slimība. Mūsu vājības ir ļaundabīgas slimības. Ja mēs nemēģināsim vienu vai otru līdzekli, mēs nevarēsim uzvarēt un nevarēsim gūt šajā cīņā veiksmi.

Tad tirgotājiem un dažādu preču pārdevējiem nācās pārnakšņot ārpus Jeruzālemes vienu vai divas reizes. Bet es brīdināju viņus un sacīju viņiem: "Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā? Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!" Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca sabatā. Tad es sacīju levītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu. Piemini arī to manā labā, mans Dievs, un parādi man žēlastību pēc Savas lielās žēlsirdības!” (Nehemijas 13:20-22)

Te mēs redzam Nehemijas dedzību. Bet mēs redzam arī zināmu tālredzību. Viņš domāja, viņš izdomāja savā prātā, kas notiks, ja tie tirgotāji paliks pie vārtiem ar savām precēm. Vai tas nebūs pārāk liels kārdinājums maniem brāļiem un māsām? Un viņš izdomāja – nē, to tā nevar atļaut. Kas notiks, ja tagad Tobijam templī būs kabinets? Nu pašlaik Tobija ir ļoti solīds, lojāls. Bet Nehemija izdomā tālāk, tas nebūs labi. Viņš nav tas cilvēks, kuram vieta ir Dieva templī. Un vispār nav labi, ja mēs kādu telpu, kas ir domāta dievkalpošanai, anulējam un izlietojam citai vajadzībai.

Ne visu var paredzēt. Bet daudz ko tomēr var paredzēt. Un mūsu pienākums ir to darīt. Mēs vērojam un esam piedzīvojuši, pieredzējuši, ka viens otrs cieš lielu neveiksmi savā garīgajā dzīvē. Un kādreiz tāda iemesla dēļ, ko var paredzēt un vajadzēja paredzēt, bet cilvēks nedomāja uz priekšu, un tagad viņš ir nonācis grūtībās. Kāds mīļš brālis pieņēma darbu, labu darbu. Bet tas darbs ir saistīts ar visādiem banketiem; kas tur notiek, jūs zināt, tagad ir daudzi tādi darbi. Tur kontrole vai revīzija, vai citas tādas lietas – nu viņš ir tādā vadošā amatā, viņam vienmēr jāsēž klāt. Varēja paredzēt, ka tas ir pārāk liels kārdinājums? Varēja un vajadzēja. Bet neparedzēja. Sekas ir ļoti bēdīgas. Beidzās ar to, ka nevarēja vairs tam kārdinājumam pretoties.

Un tā mēs dažreiz tuvojamies kārdinājumam. Mēs zinām, ka tas ir kārdinājums un apgrēcība, bet mēs domājam – tas jau nekas, tas jau vēl grēks nav. Bet kāpēc tev jāiet tuvumā šim grēkam? Vai tu nezini, kāds maģisks spēks ir katram kārdinājumam un katrai apgrēcībai? „Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest.” (Salamana pamācības 22:3)

Ne vienmēr mūsu gudrība ir pietiekoša. Ne visu mēs varam paredzēt. Bet tomēr ir lietas, kuras mēs varam paredzēt, un tas ir arī mūsu pienākums. Un kā mēs redzam, ka Nehemija rīkojās ne tikai tādās lietās, kuras jau bija notikušas, bet viņš centās arī nodrošināt daudz arī no tādām briesmām, kuras varēja tikai draudēt.

Nehemija daudz panāca savā dzīvē. Viņš daudz panāca Dieva draudzes labā. Bet mēs vērojam, ka viņš nebija tas cilvēks, kas dusēja uz lauriem. Kad templis bija iesvētīts, brīnišķīgais dievkalpojums, bija izskanējis, viņš varēja pacelt cepuri un sveiki! Es eju savā amatā, savā kalpošanā. Es te esmu tik daudz panācis draudzes labā kā cits neviens. Un tagad katrs savā amatā. Dzīvojiet mierīgi, strādājiet. Es te vairs neesmu vajadzīgs. Bet viņš nebija tāds. Viņš nepalika pusceļā. Viņš apzinājās, ka darbam ir vērtība tikai tad, ja to noved līdz galam. Varbūt viņš daudzreiz jau domāja, ka vairāk šķēršļu nebūs. Bet jo šķēršļi radās, jo viņš centās atkal tos pārvarēt. Un lai gan ar to beidzās Nehemijas grāmata, bet mēs varam nešaubīties par to, ka Nehemija bija tāds pats cīnītājs līdz pēdējam savas elpas vilcienam.

Lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Lūkas 14:29,30) Mēs visi esam likuši sev stipru pamatu savai dzīvei. Šis pamats ir mūsu Kungs un Pestītājs. Bet ja mēs nepabeigsim un nespēsim pabeigt – vai tad kāds smiesies? Vai mēs paši smiesimies? Tā būs lielākā traģēdija, kāda ir iedomājama.

Kāds ir secinājums mūsu garīgajai dzīvei? Tas mums ir dots šeit, 33. pantā: „Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” Ja mēs gribam starp visu citu saņemt arī glābšanu, mēs to nevaram. Es lasīju par kādu misionāru, kurš pieteicās misijas darbā. Viņš ir gatavs visur braukt. Un savā lūgšanā viņš Kungam teica tā: „Es Tev sekošu tur, kur Tu mani vedīsi, ja tikai tas nebūs Āfrikā!” Vai tā mēs varam sasniegt? Tā mēs nevaram. Un arī mēs nevaram Kungam atdoties, ja tik to no manis neprasīs, tad jau es esmu gatavs cīnīties un nākt debesīs.

Nevar uzvarēt garīgajā dzīvē, ja nepieliek visus spēkus, ja nepieliek visu uzmanību, ja cīņā apstājas un necīnās līdz galam. Tajos vārdos, ko mēs lasām kāju mazgāšanas svinīgajā notikumā, ir rakstīts – kā Pestītājs tos savējos bija mīlējis, tā Viņš tos mīl līdz galam [Jāņa 13]. Līdz savas dzīves galam, līdz sava darba galam, līdz savas misijas nobeigumam. Un tikai ar pēdējo elpas vilcienu viņš pateica vārdus: „Viss piepildīts!” Glābējs izdarīja savu amatu pilnīgi. Bet kāds ir mūsu amats? Tas ir vieglāks. Mums ir tikai jāsatver sagādātā glābšana, jaunā dzīve, un jāsaglabā tā līdz galam. Bet arī šis amats mums ir jāizdara pilnīgi. Mūsu amats ir atklāt evaņģēlija gaismu pasaulei. Kaut mēs izdarītu savu amatu pilnīgi!