„Es esmu pie jums ik dienas”

 

Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:16-20)

Mācekļu dzīvē bija sācies jauns posms. Viņi tikko bija pārdzīvojuši Jēzus krusta nāvi, viņi bija arī dzirdējuši un redzējuši, ka Kristus ir augšāmcēlies, viņi bija satikušies ar augšāmcelto Kungu, bet tas nebija viss. Kā mēs redzam, Kristus aicināja savus mācekļus uz īpašu satikšanos. Tas vairs nebūs Jeruzalemē, Jūdejā, bet gan Galilejā, uz kalna. Ebreju valodā kalns ir tabor. Ja mēs runājam par Tabora kalnu, kuru šodien tā sauc, tad ziniet, tas ir tas pats apskaidrošanas kalns, kur Kristus kādreiz īpašā veidā tika parādīts savā godībā pirms krusta nāves. Toreiz tur varēja uzkāpt tikai trīs no divpadsmit mācekļiem. Tagad tur kāpj 11. Tagad viņi ir sagatavoti.

Šis kalns no Jeruzalemes bija apmēram tikpat tālu, cik no Saldus līdz Rīgai. Lai tur aizietu, vajadzēja vismaz pāris dienas. Mācekļiem tas bija laiks, kad viņi varēja būt kopā un visu pārrunāt. Bija notikušas divas lietas – krusta nāve un augšāmcelšanās. Pirms tam bija divi cilvēki, kuri bija gatavi mirt ar Kristu. Viens bija Pēteris un otrs – Toms. Bet tad, kad Kristu sita krustā, tad kas notika ar šiem abiem drosminiekiem? Pēteris, stāvot tiesas namā, trīs reizes pateica, ka Jēzu nepazīst. Kas notika ar Tomu? Toma ticība tā bija iedragāta, ka tad, kad Kristus bija augšāmcēlies, viņš sacīja – ja es nelikšu savu pirkstu Viņa rētās, tad es neticēšu.

Mūsu katra dzīve ir garīgs ceļojums kopā ar Kristu. Un arī mums nākas piedzīvot brīžus, kad mūsu priekšā Kristu sit krustā. Kad Viņu noliedz, kad cīnās pret Viņu. Un tad ir tā, ka mūsu ticība sāk šķobīties. Ja tas tā būtu palicis, ja nebūtu šis nākošais notikums, augšāmcelšanās, tad daudzi no mācekļiem būtu vispār zaudējuši savu uzticību Dievam. Tomēr Kristus ne tikai mira pie krusta, bet arī augšāmcēlās.

Pēteris bija stipras gribas cilvēks, īsts zvejnieks, kurš bieži bija ticis galā ar ne vienu vien vētru. Viņam bija liela apņēmība. Viņš bija teicis – tajā ceļā, kur Tu, Kungs, iesi, es Tev iešu līdzi. Bet Kristus viņam sacīja – tagad tu vēl nevari, bet pēc tu varēsi. Un tad nāca piedzīvojums, kurā Pēteris redzēja, ka viņa cilvēcīgie spēki ir nepietiekoši, lai viņš varētu iet šo ticības ceļu.

Šo mācekļu dzīvē visu izmainīja augšāmcelšanās. Tagad viņi vienpadsmit iet kopā. Par Jūdu mēs zinām, ka viņš pakārās, viņš aizgāja savu ceļu. Bet vienpadsmit gāja kopā; arī Pēteris bija starp tiem, kuri atkal varēja kāpt kalnā, lai īpašā vietā tiktos ar Kristu. Nonākuši noteiktajā vietā, viņi pamanīja, ka Jēzus ir tur. Viņi nokrita Jēzus priekšā ceļos un pielūdza. Tas saka, ka viņi ne tikai pazina Jēzu, bet arī labi zināja, kas Viņš ir, ka Viņš ir Dievs, ka Viņš nav tikai cilvēks.

Tur ir teikts – „citi (oriģinālā – viņi) šaubījās.” Ja mēs pētām jaunākos šī grieķu vārda skaidrojumus, tad atrodam, ka tas nav parastais vārds, kas apzīmē šaubas. Šis vārds vairāk runā par kautrēšanos, par neziņu, par neizpratni. Mēs varam saprast, ka mācekļiem bija kauns par savu nespēku, par to, ka viņi nebija Jēzu godinājuši krusta brīdī. Viņi jutās necienīgi. Tāpēc uzreiz pēc šī vārda Kristus saka: „Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes.” Ja jūs sapratāt, ka jums nav šī spēka, šīs noturības un stabilitātes, tad atcerieties, ka man ir visa vara, man ir šis spēks. Un Es esmu kopā ar jums. Es jūs stiprināšu, Es jums palīdzēšu.

Te atklājas katra patiesa Kristus mācekļa iekšējā cīņa ar šaubām un neziņu, cīņa starp paškritiku un ticību. Un tāpēc ir ļoti svarīgi zināt, ka Jēzus ir Kungs pāri visam. Es gribētu, ka mēs ikdienā sev šos vārdus atkārtotu atkal un atkal – „Es esmu pie jums ik dienas.”

Tikai Kristus klātbūtnē, Kristus spēkā mēs kā draudze varam pildīt savu uzdevumu. Šajā uzdevumā nespēs iet tie, kas ir pašpārliecināti. Nekas tur neiznāks. Tāpēc Dievs pielaiž mums krusta notikumus, kad mēs redzam, ka visa tā mūsu lielā enerģija un iniciatīva pēkšņi sabrūk. Tie, kas paļaujas uz savu spēku, tie piedzīvo neveiksmes. Bet tie, kas paļaujas uz Kristus spēku un tuvumu, tie iet no uzvaras uz uzvaru.

Šajos vārdos mēs redzam cerību katram. Mēs katru dienu redzam notikumus un piedzīvojam lietas, kas var izsaukt šaubas, bet Kungs pazemīgo neatstāj. Viņš dod savas klātbūtnes piedzīvojumu, lai mēs savā ticības ceļā ietu tālāk.

Ievērojiet vēl vienu lietu. Tajā brīdī, kad viņi bija šajā neizpratnē, ir sacīts, ka Jēzus pie viņiem piegāja. Te ir tā lielā atšķirība, kas mūs, kristiešus, atšķir no citām reliģijām. Mums nav jāiet gari svētceļojumi, nav Dievs jāmeklē aiz zvaigznēm, bet Dievs nāk pie mums, Viņš ienāk mūsu dzīvē.

Bet man ir vēl kāds jautājums. Tur ir teikts: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Vai tad Kristus nebija Dievs pirms tam? Vai tad Viņam nebija vara arī pirms tam? Vai tad Viņš nerunāja Dieva Vārdu? Vai Viņš kā Dievs nepiedeva grēkus? Vai Viņš kā Dievs necēla augšā no nāves cilvēkus?

Lasot Mateja evaņģēliju no sākuma mēs atrodam, ka Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. Un tālāk ir teikts, ka vispirms velns liek pārvērst akmeņus par maizi, un no Jāņa evaņģēlija mēs redzam, ja tas notiktu, tad tauta Viņu celtu par ķēniņu. Otrs kārdinājums bija – parādi garīdzniekiem savu spēku, nolaidies no tempļa jumta, tad viņi uzskatīs Tevi par īsto vadītāju, un Tev nebūs ar viņiem problēmas. Bet bija vēl trešais kārdinājums – nometies manā priekšā ceļos, tad visa šī pasaule piederēs Tev. Vai Kristum nepiederēja pasaule? Piederēja! Bet sātans ir melu tēvs, viņš mums iestāsta, ka viņam pieder pasaule. Bet ar krusta nāvi sātana vara tika pilnīgi sagrauta. Līdz ar to Kristum ir gan Debesis, gan arī šī zeme. Pienāks brīdis, kad Viņš to tīrīs, un mēs turpināsim dzīvot uz šīs zemes, bet tā jau būs tīra.

Mēs bieži runājam par augšāmcelšanos kā par faktu, kas notika kaut kad agrāk, vai par faktu, kas notiks nākotnē, kad mēs celsimies augšā no nāves. Tas viss ir pareizi, bet ar augšāmcelšanos nāk vēl kas līdzi. Jēzu nekas nespēja noturēt kapā. Un šo augšāmcelšanās spēku Viņš novēl arī draudzei. Nekas nespēj jūs atturēt no tā ceļa, kuru Viņš jums ir novēlējis. Jūs varat droši iet uz priekšu. Viņam ir visa vara. Viņš var cilvēkus pārveidot, viņš var paņemt Saulu un darīt par Paulu. Tas parāda, ka mums nav jānodarbojas ar kļūdu meklēšanu citos. Ja mēs redzam kādas nepilnības, mēs zinām, ka mums ir Dievs un Viņam ir visa vara, un kas tad mums jādara? Mums jālūdz, lai Dievs darbojas pie šī cilvēka.

Kristus Bībelē ir nosaukts par augsto priesteri. Mums nevajag citus priesterus. Mums nevajag cilvēkiem uzticēt savu bēdu stāstu, mēs to varam uzticēt Dievam. Viņš ir bijis jauns tāpat kā mēs. Viņš ir bijis bērns. Viņš ir bijis pieaudzis cilvēks. Viņš visu labi saprot, kas šeit uz zemes notiek. Viņš zina arī mūsu vājības, mūsu kļūdas. Jūs varat bez bailēm pieiet pie Dieva troņa un izstāstīt savu bēdu stāstu.

Un beidzot šie noslēdzošie vārdi – dariet visas tautas par mācekļiem. Bieži vien mēs gribam tikai kristīt, bet te galvenais uzsvars ir – dariet par mācekļiem. Ko tas nozīmē? Vispirms parādīt cilvēkiem, kas ir Kristus. Kāds ir Kristus. Tas ir svarīgākais darbs. Pēc tam nāk kristīšana un mācīšana. Bet ja mēs sākam ačgārni visu to darīt, tad mēs cilvēku vienkārši aizbaidām prom.

Reiz lasīju līdzību par fermeriem, kas rudenī sapulcējās kopā, lai apspriestu ražas novākšanu. Viņi noklausījās vieslektoru par visefektīvākajām metodēm, uzasināja izkaptis, saeļļoja traktorus un ... aizgāja mājas. Pēc nedēļas viņi darīja tāpat. Klausījās, apspriedās, kārtoja lietas, saeļļoja traktorus un ... aizgāja mājās. Un vēl pēc nedēļas atkal tāpat. Kristiešiem reizēm iet līdzīgi. Kristus saka – redzi, druvas ir baltas. Tikai trūkst pļāvēju. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Tie, kas jūtas necienīgi, tie to var darīt. Kas ir tālu no pilnības, arī tie to var darīt. Kristū mēs visi esam aicināti.

Jebkuras organizācija panākumi ir tieši proporcionāli tās misijas svarīgumam un tās spējai palikt fokusētai uz šo misiju. Un šajā kontekstā ir interesanti palūkoties uz „Coca Cola” kompāniju. 97% pasaules iedzīvotāju ir dzirdējuši par kokakolu. 74% ir redzējuši kokakolas bundžiņu vai pudeli. 51% ir nogaršojuši kokakolu. Bet kokakola pastāv tikai dažus gadu desmitus. Ja Dievs būtu uzdevis evaņģelizācijas uzdevumu „Coca Cola” kompānijai, tad droši vien uzdevums jau būtu izpildīts.

Es tomēr domāju, ka mēs esam mācekļi, kuri ne tikai paši klausāmies un mācāmies, bet arī ejam pie cilvēkiem. Un pats skaistākais ir tas, ka Viņš ir ar mums ik dienas līdz pasaules galam.

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)