Ebrejiskā domāšana

 Autors: Andris Pešelis

Andris PeselisEbreju domāšana… Tas ir ļoti plašs jēdziens, kurā var ietilpt jau kopš seniem laikiem izslavētā ebreju asprātība, optimisms, novērošanas spējas, Odesas anekdotes, parunas, savdabīgais skats uz dzīves norisēm, kas ir nesis ebreju tautai pagodinājumu kā gudrai nācijai.

Piemēram, tikai dažas ebreju parunas: „Kurp vien aita dodas, visur to cērp”; „Ja pazuda nauda – tā ir pusbēda, bet, ja zaudēji godu un uzticēšanos, tad visu esi pazaudējis”; „Nemeklē sirdsapziņu pie bagātā”; vai arī šī: „Nedzenies pēc pagodinājuma, tas pats pie tevis atnāks”.

Daudzi cildina ebreju īpašo domāšanas veidu. Arī Bībeli ir sarakstījuši ebreji. Tādēļ daudziem šķiet, ka ebreju domāšana ir kaut kas īpašs, kā trūkst mums – tiem, kas nepieder pie ebreju tautas. Pat šķiet, ka ir nepieciešamība iegūt šo ebrejisko domāšanu.

Ikviens, kurš ir lasījis Bībeli, uzreiz pamanīs, ka tās saturs atšķiras no citām grāmatām. Piemēram, tajā mēs neatrodam plašus galveno varoņu ārējā izskata, notikuma vietas un laika apstākļu aprakstus. No Bībeles mēs nezinām, kā ārēji izskatījās ne tikai pravieši un apustuļi, te nav pat Jēzus Kristus ārējā izskata apraksta. Ikvienā grāmatā ir galveno varoņu ārējā izskata apraksti, bet Bībelē to nav.

Galvenais uzsvars Bībeles saturā ir likts uz darbību, notikumu dinamiku un Dieva sacītajiem teikumiem. To nosaka arī senebreju valodas (ivrita) īpatnības, jo tajā lielāko daļu ieņem darbības vārdu konstrukcijas. Bieži vien ebreju domāšanai tiek pretstatīta grieķu domāšana. Grieķi vairāk interesē ārējais izskats un gudrība (filozofija), bet ebreju – būtība. Lai atbalstītu šo pretstatu, bieži vien tiek citēts apustuļa Pāvila (ebreja pēc tautības) teikums: „Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību” (1. Korintiešiem 1:22). Taču, uzmanīgi izlasot šo teikumu, un arī nākamo pantu: „Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība” (1. Korintiešiem 1:23), mēs varam nojaust, ka jautājums par ebrejiskās domāšanas izcilību pār grieķisko ir vairāk izdomāts, nekā patiess.

Piemēram, lasot Svētos Rakstus, mēs redzam, ka tajos aprakstītie personāži arī senatnē ir vadījušies ne tikai no lietu būtības, bet arī no skatīšanas. „Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams” (1. Mozus 3:6), rakstīts par Ievu. „Un Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā (..) Sodomas pilsētu” (1. Mozus 13:10). Mozus lūdza Kungu: „Rādi man, lūdzams, Savu godību!” (2. Mozus 33:18).

Ābrahāms tiek dēvēts par pirmo ebreju, jo, atbildot uz Dieva aicinājumu, viņš izgāja no savas zemes, lai ietu uz zemi, kuru Dievs vēlējās tam dot. Te viņš rīkojās pretēji veselajam saprātam un loģikai, taču viņš rīkojās pēc Dieva aicinājuma, uzticoties Aicinātāja apsolījumam ticībā, nezinādams, kurp dodas. Ābrahāms vēlējās pildīt Radītāja gribu, lai gan neredzēja tās būtību.

Grieķiem ir nedaudz citādāka pieeja šīm lietām: „Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt” (Apustuļu darbi 17:21). Nekas daudz nav mainījies arī mūsdienās, kad ļaudis katru dienu vēlas dzirdēt ko jaunu, bet vakardienas laikraksti kļūst par veciem papīriem, kuros nekā ievērības cienīga nav.

Jūdi saglabāja Svētos Rakstus nemainīgā formā un saturā, lai gan ne vienmēr izprata to sūtību. Ebreji domā, ka dzīvē vissvarīgākais ir pildīt Dieva baušļus. Pat tradicionālie jūdu svētki – bar-micva – norāda, ka bērns kļūst par cilvēku, kurš pats atbild par savu rīcību, un viņa pienākums ir pildīt Dieva likumus (Toru). Viņi tika aicināti pakļauties likumiem pat arī tad, ja tie nav saprotami. „Saprašana nāks vēlāk”, tiek sacīts jauneklim, „tu galvenais sāc darīt!” Tā arī daudzi jūdi pilda bauslības prasības, nemaz neizprotot to nozīmi un jēgu. Daudziem tieši šī īpatnība ir kļuvusi par ebrejiskās domāšanas kalngalu.

Ebrejs ievēro Mozus bauslību, jo ir pārliecināts, ka tā ir jādara, bet neizprot tās nozīmi. Pāvils raksta: „Es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.” Un arī par sevi: „Savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams” (Romiešiem 10:2; Filipiešiem 3:6). Jūdi atmeta Jēzu Kristu un sita viņu krustā, pilnībā pārliecināti, ka rīkojas pareizi, saskaņā ar bauslību. Vai tā arī ir ebrejiskās domāšanas īpatnība? Tūlīt mēs to noskaidrosim.

Tātad, ebrejs uzskata, ka cilvēks dara to, kam tic, kur, pretstatā, grieķiski domājošais cilvēks rīkosies šādi – viņš simts reizes izlasīs bausli: „Piemini sabata dienu, ka tu to svētī”, ticēs, ka to ir rakstījis Dievs un sabats attiecas uz sestdienu, tomēr rīkosies pēc „loģikas”, ka sestdienu jāievēro jūdiem, bet „mēs” esam „zem žēlastības” un tamlīdzīgi, un šo Dieva bausli atstājam bez ievērības.

Mēs jau lasījām Pāvila novērojumu: „Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību” (1. Korintiešiem 1:22). Jūdi prasīja zīmes no Jēzus Kristus, taču, redzot šīs zīmes, kuras apliecināja Svētie Raksti, tie Viņu atmeta kā viltus Mesiju. Grieķi vēlējās dzirdēt gudrību un loģiskus argumentus, taču, izdzirdot par Jēzus Krustā sišanu un augšāmcelšanos, tie Viņu nepieņēma. Turpretī, tiem, „cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam” (Jāņa 1:12).

Acīmredzams kļūst, ka ebrejiskā domāšana nav pārāka par grieķisko, jo noved pie līdzīga rezultāta. Kā viena, tā otra ir balstīta neticībā uz Svēto Rakstu liecību par Jēzu Kristu. Te ir nepieciešama bībeliska domāšana, kas ir balstīta uz Dieva dotajiem apsolījumiem Svētajos Rakstos un rod savu piepildījumu ticībā uz Jēzu Kristu. Kā ebrejiskā, tā arī grieķiskā domāšana ir strupceļš, bet bībeliskā domāšana atnes cerību.

Te vēlreiz ir jāatgādina par Ābrahāmu. Par viņu ir rakstīts: „Ābrahāms "ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību". Tātad atzīstiet, ka tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni” (Galatiešiem 3:6-7). Mūsdienās Ābrahāma bērni ir visi tie, kas tic uz Jēzu Kristu: „Raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānus, ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti: tevī taps svētītas visas tautas. Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu” (Galatiešiem 3:8-9). Arī Dieva bauslībai te ir savs nolūks: „Bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.” Tātad Dieva bauslība ar savu grēka nosodījumu ved ikvienu grēcinieku, gan jūdu, gan grieķi, pie Glābēja no grēka, kurš piedod grēkus, šķīsta no grēka un dara cilvēku no grēcinieka par svēto, saskanīgu ar Dieva bauslības prasībām. Šī iemesla dēļ ticīgie Kristū vairs nav „zem bauslības”, bet gan „zem žēlastības”. Kā rakstīts: „Vai tad Kristus kalpo grēkam? Nekādā ziņā ne” (Galatiešiem 2:17).

Apustulis apliecina: „Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, (..) jūs visi esat viens Kristū Jēzū. Kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma” (Galatiešiem 3:24-29).

Kur tad paliek ebrejiskā domāšana? Tai, izrādās, nav nozīmes. Bībele to necildina. Dievs vēlas, lai mēs ticībā uztveram Viņa Vārdus no Svētajiem Rakstiem, lai saklausām Viņa aicinājumu un topam par Dieva bērniem, kur vairs nav ne jūda, ne grieķa, bet viss ir viens Jēzū Kristū. Dievs vēlas, lai mēs domājam kā Jēzus (skat. 1. Korintiešiem 1:20), un iegūstam apsolījumu: „Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū” (Filipiešiem 4:7).