Piepildīts!

 

Etiķi ņēmis, Jēzus sacīja: "Viss piepildīts!" Un, galvu nokāris, atdeva garu Dievam.” (Jāņa 19:30)

Kas īsti bija piepildīts šajā brīdī? Piepildīti tika pravietojumi par to, ka Izraēla svētais mirs par cilvēces grēkiem. Tas bija apsolīts pirms gadu tūkstošiem. Pie krusta tika piepildīts tas, ka Dieva Dēls iznīcināja velna darbus. Tāds bija Jēzus nodoms, uzvarēt sātanu, izārdīt viņa darbu, saraut tās ķēdes, ar ko sātans bija saistījis cilvēci.

Tā bija grūta cīņa. Kārdinājumi tuksnesī bija smagi. Jēzus šajos kārdinājumos varēja krist. Cīņa Ģetzemanē bija reāla. Nebija iepriekš paredzēts, kas tur notiks. Neviens nezināja iznākumu. Cilvēces glābšanas kauss trīcēja Jēzus rokās. Pasaules liktenis bija svaru kausos. Iznākums varēja būt dažāds. Bet tagad tas bija piepildīts. Jēzus izturēja un uzvarēja. Viņa nodoms – atraisīt sātana gūstekņus – bija izdevies.

„Piepildīts!”- Jēzus sacīja. Piepildītas bija Debesu Tēva ilgas glābt cilvēci. Jau daudzus gadsimtus pirms Golgatas izskanēja pravietojums: „Un tā viss Israēls tiktu glābts, jo ir rakstīts: no Ciānas nāk Glābējs, Viņš novērsīs bezdievību no Jēkaba.” (Romiešiem 11:26)

Debesu Tēvam bija ļoti smagi nolūkoties, kā bezdievība ir pārvērtusi cilvēces dzīvi. Debesu Tēvs ilgojās pēc glābšanas, lai bezdievības lāsts tiktu novērsts no Viņa radījumiem. Tagad tas ir piepildīts. Bija lijušas asinis, kas spēj nomazgāt katru grēku un nešķīstību. Tas bija noticis.

Visa universa būtnes ilgojās pēc pārliecinošas Dieva rakstura atklāsmes. Zināms, ka sātans ir ļoti viltīgs. Viņš prata pievilt trešo daļu no Debesu eņģeļiem. Un arī tad, kad Debesu būtnes noraudzījās uz posu, uz asarām, uz visu to negantību, kas notiek uz šīs sātana pārvaldītās planētas, tad sātans prata atrunāties. Viņš atrunājās, ka cilvēks pats ir vainīgs un vainīgs ir arī Dieva likums, jo tas ir pārāk bargs. Un tā daudzas Debesu būtnes ilgojās pēc tā, lai kļūtu skaidrs, kāds ir Debesu Tēvs un kāds ir sātans. Lai nevienam nebūtu jāšaubās un jāsvārstās starp šiem diviem gariem, diviem spēkiem.

Šīs ilgas piepildījās pie Golgatas krusta. Kad nekritušās būtnes redzēja, ko sātans padarīja ar bezvainīgo, bezgrēcīgo Dieva Dēlu, tad visas sirdis ar riebumu novērsās no Lucifera. Par šo sātana atmaskošanu Kristus sacīja: „Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!”(Lk 10:18) Viss Universs ilgojās pēc tā brīža, kad sātans tiks atmaskots un viņa lielīgie, viltīgie vārdi un viņa mēģinājumi pievilt neizraisītu vairs līdzjūtību nevienā sirdī un prātā. Un tagad pie Golgatas krusta, lai arī par tādu cenu, bet tas bija noticis. Universa ilgas pēc skaidrības bija piepildījušās un Kristus sauca: „Viss piepildīts.”

Tajā brīdī piepildījās arī cilvēces ilgas pēc glābšanas. Lūkas 2. nodaļā ir rakstīts, ka tur bija Caharija un Elizabete. Tur bija arī citi, kas ilgojās pēc glābšanas. Daudz tādu bija Jeruzalemē. Zināms vismaz viens vīrs, kurš dzīvoja tālajā Abesīnijā, un kurš arī ilgojās pēc glābšanas. Tādu cilvēku bija vēl daudz visā pasaulē. Šīs ilgas tika piepildītas pie Golgatas krusta, kad Kristus, izcietis visu, nomira.

Arī ticīgajiem bija ilgas pēc lielākas skaidrības. Jānis Kristītājs jautāja: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?”” (Mateja 11:3) Daudzi noraudzījās uz Jēzu no Nācaretes. Visi gan juta, ka Tam vajadzētu gan būt Dieva izredzētajam Sūtnim, bet bija arī daudz kas nesaprotams. Un tā viņiem šis jautājums palika neskaidrs. Tad šī skaidrība nāca. Tas nu bija piepildīts. Un arī visa radība, kas ilgojās pēc atbrīvošanas no grēka lāsta, arī šīs ilgas tika piepildītas tajā brīdī, kad Glābējs atdeva savu dzīvību, lai atpirktu pasauli.

Tā var saprast, ka ar saucienu „Viss piepildīts!” sākās jauns laikmets, kā uz mūsu planētas, tā arī visa Universa vēsturē. Grēki tika izpirkti un sātans atmaskots. Tika nodrošināta cilvēces glābšana un mūsu kritušās planētas atgriešanās citu laimīgo Debesu būtņu saimē. Bet cik gadu ir pagājis kopš šī sauciena? Daudzi gadsimti; jau divi gadu tūkstoši, un tomēr vēl pastāv grēks, pastāv neatbildēti jautājumi, nāve un ciešanas. Kāpēc vēl šis piepildījums kavējas?

Tas Kungs nevilcina Savu apsolījumu, kā dažiem tas šķiet, bet ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet, ka visi nāktu pie atgriešanās.” (2. Pētera 3:9) Pirms 2000 gadiem viss tika piepildīts, bet Dievs gaida vēl šodien, Dievs gaida, lai ļaunums sasniegtu robežu.

Un ceturtā paaudze atgriezīsies šeit, jo amoriešu grēku mērs vēl nav pilns."” (1. Mozus 15:16) Izraēla ļaudis nevarēja ieiet Kānaānā, kamēr amoriešu netaisnības „mērs” nebija pilns. Šī netaisnība gan bija ļoti liela. Kādā neticīga zinātnieka sarakstītā grāmatā bija rakstīts par kānaāniešu kultūru un morālo līmeni. Kad zinātnieki atklāja to atstātos rakstu pieminekļus, tad viņi bija pārsteigti par divām lietām – pārsteidzoši bija tas, cik augsta kultūra bija kānaāniešu tautām vēl pirms laika, kad Izraēlieši iekaroja šo zemi, un otrs, kas pārsteidza – cik zema morāle bija šīm tautām. Viņiem pat reliģija bija saistīta ar netikumību un izvirtību.

Šis neticīgais zinātnieks raksta, ka kānaāniešiem bija reliģija bez morāliskā aspekta, t.i. reliģija gāja tādu ceļu, kuram nebija nekāda sakara ar morāli un tikumību. Dievs gaidīja. Izraēlieši nevarēja ieiet Kānaānā, kamēr šīs netaisnības mērs nebija pilns. Šodien Dievs gaida, līdz šīs pasaules netaisnības mērs būs pilns. Jau šodien sātans ir atmaskots, bet vēl vajag, lai pasaules ļaunums iespiestos dziļi Debesu būtņu atmiņā uz mūžīgiem laikiem. Ar tādu nolīku Dievs pieļauj vēl lielāku ļaunuma attīstību pasaulē.

Galvenais, ko Dievs gaida – mūsu, tavu un manu gatavību. Dievs gaida, lai mēs varētu ieiet Debesu Valstībā, kuru Jēzus nāca dibināt. Vai arī tavā dzīvē ir izskanējis sauciens „Viss piepildīts?” Dievs gaida, lai mēs salīdzinātos savā starpā. Vai tas ir noticis, vai nav vēl kāds parāds, kuru neesam nokārtojuši? Vai mēs to domājam izdarīt tuvākajā laikā? Dievs vēlas, lai tas būtu noticis un piepildīts mūsu dzīvē.

Mums ir pienākumi pret Dievu un arī pret cilvēkiem. Varbūt mēs lielākoties tos pildām, tomēr varbūt mums ir kāds pienākums, kuru sirdsapziņa vai Bībele pasaka priekšā, un tomēr mēs kavējamies to pildīt. Varbūt tas ir tikai kāds laipns vārds, ko esam kādam cilvēkam parādā. Varbūt tas ir tikai kāds apmeklējums pie kāda nespējīga brāļa vai māsas. Varbūt tas ir kāds radinieks, kuru vajadzētu ielūgt uz baznīcu. Bet, vai tas ir piepildīts?

Mēs zinām mūsu rakstura vājības, zinām to, kas ir grēcīgs mūsu domās, vārdos vai dzīves veidā. Mēs zinām to, kas ir jāizskauž no mūsu dzīves. Mēs zinām ieradumus, pie kuriem mums vajadzētu pierast, lai mēs būtu kristīgi cilvēki, lai mūsu ģimenēs degtu ģimenes altāris. Vai tas ir jau noticis? Ja tas tiek atlikts uz kādu laiku, tad uz cik ilgu laiku mēs varam atlikt savas dzīves uzdevuma piepildīšanu?

Tas, kas sēdēja goda krēslā, teica: "Redzi, visu Es daru jaunu." Tad Viņš teica: "Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi." Un Viņš man sacīja: "Ir noticis.”” (Atklāsmes 21:5,6) Drīz, varbūt daudz drīzāk, nekā mēs domājam, atskanēs Debesu balss: „Piepildīts!” Tā būs atbalss no Golgatas, kur šis sauciens atskanēja jau pirms 2000 gadiem. Dieva Vārds mūs brīdina - tajā dienā būs tādi „ticīgie”, kas lūgsies pēc vēl viena brīža, jo viņu dzīvēs kaut kas vēl nebūs piepildīts: „Kungs, pagaidi! Vēl manā dzīvē kaut kam ir jānotiek, mazliet vēl trūkst, bet Tu jau esi atnācis.”” Vai kāds no mums būs starp tiem? Kaut Jēzus uzvaras sauciens atbalsotos jau šodien mūsu garīgajā dzīvē, lai viss tas, ko mēs varam atrast Rakstos, ko mums pasaka priekšā sirdsapziņa, kaut mēs to pieņemtu. Kaut mēs jau šodien varētu sacīt Dievam un savai sirdij: „Viss piepildīts!”

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)