Viņš ir augšāmcēlies

“1 Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. 2 Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. 3 Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. 4 Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. 5 Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: "Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6 Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja. 7 Un ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis." 8 Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem. 9 Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: "Esiet sveicinātas!" Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. 10 Tad Jēzus saka uz tām: "Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs."

Mateja 28:1-10

Man šķiet, ka mums grūti ir iejusties to sievu vietā, kuras gāja apraudzīt Jēzus kapu rīta agrumā. Tā bija pirmā nedēļas diena, tātad diena pēc klusā sabata. Šodien dzirdam baznīcu zvanus, esam lasījuši un klausījušies Kristus augšāmcelšanās stāstu. Mūsu rokās ir četri evaņģēliji, daudz atsauksmju Jaunajā Derībā, pat vēstures liecības. Mēs esam sagatavoti, jo augšāmcelšanas fakts jau ir tālā vēsturē. Bet šīs sievas nekā par to nezināja. Un labi, ka mums ir iespēja iepazīties ar augšāmcelšanās stāstu no viņu redzes viedokļa. Jo Matejs mums pastāsta ne tikai to, ko viņas sacīja, un ne tikai to, ko viņas darīja, bet arī to ko viņas sajuta. 

 

1.

Stāsts sākas ar rīta aprakstu. Aust pirmās nedēļas dienas rīts. Marija Magdalēna un otra Marija iet apraudzīt Jēzus kapu. Mēs no šīs rakstu vietas nevaram uzzināt, kas bija tā otrā Marija. Varbūt tā bija Jēzus māte. Lai kā arī tas nebūtu, Matejs pievērš uzmanību vārdam apraudzīt, apskatīt, tātad — redzēt. 

To pamānījām lasītā tekstā. Sievas gāja apraudzīt (2), ieraugot eņģeļus, karavīri aiz bailēm drebēja un kļuva kā miruši (4), eņģelis aicina apskatīt vietu, kur Jēzus ir gulējis (6), tad vēl (7) septītā pantā vārds redzi… attiecināts uz to, ka viņi redzēs Jēzu Galilejā. Bet būtībā viņi ieraudzīja Jēzu jau daudz agrāk. Un tad vēl sarunas laikā šis vārds “redzi” tad, kad dodoties prom no kapa, sievas satiek Jēzu (9).

Tātad ir rīta agrums un klusums, un tad pēkšņi tur viss pārvēršas lielā troksnī, pārsteigumā un bailēs. Notiekošo ir grūti izskaidrot, viss notiek tik pēkšņi: gan pieminēta zemestrīce, gan arī spožais eņģeļu izskats kā zibens.

Nesen netālu no Japānas krastiem kāds bija ierakstījis zemestrīces trokšņus. Vai tā būtu Japāna vai arī jebkura cita vieta pasaulē, pat niecīgs zemes trīces troksnis un zemes drebēšana iedveš bailes. Trauki skapī sāk grabēt, māja, liekas, tiek virzīta prom no saviem pamatiem. Lielās zemes trīcēs sienas var sākt plaisāt un māja var sabrukt, tāpēc ir ieteikts zemestrīces laikā atstāt mājas.

Tajā rītā klusumu pārtrauca zemestrīce, parādījās eņģelis, viņš savā spožumā bija tik spilgts kā zibens. Viņam milzīgais apzīmogotais akmens kapa priekšā ir tikai tāds nieks. Viņš to noveļ un pats mierīgi uz tā uzsēžas. Un nav jābrīnās, ka to redzot un jūtot, sargi dreb un nokrīt kā miruši. Tātad te debesis ietekmē zemes procesus.

Tad eņģelis pievēršas sievām. Viņš mierina: "Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja!” Mums nav pateikts vai viņas bija nomierinājušās. Vai var nomierināties tad, kad zeme dreb tik stipri, ka pat mirušais pamostas?

2.

Un te es gribētu pakavēties pie vārdiem: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad:  kas tad ir Kristus augšāmcelšanās?

Pirmkārt,  pamanām no evaņģēlija rakstītājiem, ka kapā vairs nekā nav. Tātad nav arī līķa. Ja būtu bijis līķis un eņģelis būtu teicis Viņš ir augšāmcēlies, tad mēs teiktu viņa gars tagad klejo apkārt. Un tad būtu attaisnojums tiem kuri saka, ka nāves laikā dvēsele var klejot apkārt ārpus miesas.. Pirms augšāmcelšanās rīta neviens Kristu kā garu kā spoku neredzēja. Viņš dusēja kapā. Bet augšāmcelšanās rītā kaps bija tukšs. Eņģelis sievām vēstīja:  Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad ir notikusi Kristus augšāmcelšanās miesā.

Otrkārt, runājot par Kristus augšāmcelšanos, mēs redzam ka tā ir vēsturiski unikāla. Mēs zinām, ka Jēzus bija piecēlis no nāves Jairus meitiņu, atraitnes dēlu, un Lācaru. Visiem viņiem vēlreiz bija jāgulstas zemes klēpī. Kaut arī visi šie trīs gadījumi nebija klīniskās nāves gadījumi un par Lācaru pat bija teikts, ka viņa līķis jau oda, un tātad tās ir nāves, kuras joprojām cilvēce piedzīvo, tomēr prestatā nosauktiem gadījumiem Jēzus augšāmceļoties bija ietērpies jauna veida miesā, kura vairs nebija padota nāvei, kā tas bija ar iepriekšējo. Bet tā bija tik pat reāla kā cilvēka miesa. Un tāda miesa tiek apsolīta arī mums visiem kuri uzticamies Viņam kā mūsu dvēseles Glābējam. Pāvils par to rakstīja (1Kor. 15:51-54) “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!

Tātad pienāks brīdis kad arī par mūsu kapu varēs sacīt viņš nav šeit, jo viņš ir augšāmcēlies.

3.

Marka evaņģēlijs beidzas ar aprakstu, ka sievas, ieraugot eņģeli un tukšo kapu, bēg no tā  prom bailēs un izbrīnā. Mateja evaņģēlijā arī tiek minēts, ka sievas bēg, bet te mēs lasījām, ka viņas skrien bailēs un lielā priekā, lai izpildītu to, ko lika eņģelis pavēstīt mācekļiem. Te mēs redzam tādu kā enerģijas atbrīvošanos — te ir prieks, te ir sajūsma kā piecgadīgam bērnam, kurš skrien no kalna zemē, neskatoties vai pakritīs vai ne. Sievas skrien, lai nestu eņģeļa vēsti mācekļiem, “ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit”.

Kā redzat, aprakstot izjūtas, Matejs lieto pretstatus: gan bailes, gan lielu prieku. Tādā veidā viņš apraksta sievu pārdzīvojumu. Visa ir tik daudz, ka viņas trīc no prieka. Un tas nedaudz varētu līdzināties tam, ko izjūtam, kad esam iemīlējušies, kaut kas tāds, kad mēs stāstam par jaundzimušo bērniņu, varbūt to var salīdzināt ar to izbrīnu, kurā mijas bailes un prieks. Viņas skrien.

Un kas tad notiek? Priekā un bijībā viņas uzskrien virsū Jēzum. Un Matejs ir pierakstījis vienu vārdu, ko tajā brīdī saka Jēzus: “CHARIETE” tas nozīmē gan “sveicinātas” gan arī “Priecājaties!”  Priekā  viņas apkampj Jēzus kājas un nokrīt Viņa priekšā zemē. Un tūlīt no Kristus lūpām atbalsojas eņģeļa vārdi: "Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”

Ja sievām vijās bailes un prieks vienā sajukumā, tad pēc Kristus uzrunas — kas palika pāri? Prieks! Liels prieks!

4.

Man ir jautājums — vai augšāmcelšanās notikums bija kaut kas tāds, kas izraisīja prieku tikai sievās un mācekļos? Vai tas šodien izraisa arī mūsos sajūsmu prieku? Redziet ir viena lieta pārdomāt to kas notika pirms divtūkstošs gadiem Golgātā un dārza kapā. Varbūt domāt par faktu to kas notiks tad kad Kristus nāks ottreiz. Bet  ko vēsta vārdi “Viņš ir augšāmcēlies” mūsu laikam, šodien?  Pāvils norāda, ka Kristus augšāmcelšanās ir Kristiešu vēsts pats tās pamats (1.Kor 15:14-15):  “Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis…”

Acu liecinieks apustulis Pēteris par Kristus augšāmcelšanās nozīmi viņa un visu kristiešu dzīvē rakstīja (1Pēt 1:3-7):

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.

Kā dzirdējām, arī mēs jau šodien varam priecāties pirmkārt, par to, ka pateicoties Kristus augšāmcelšanai mēs varam piedzīvot jaunpiedzimšanu, tātad mēs varam ne tikai piedzīvot grēku piedošanu, bet mēs varam saņemt jaunu sirdi, jaunu spēku dzīvot  jaunu dzīvi. Ko tas nozīmē praktiski? Tas nozīmē to ka mēs piedzīvojam brīdi kad mēs pie sevis pamanām, ka mums vairs nepatīk tās sliktās lietas kuras mēs izdarījām un izdarījām. Tas ir brīdis kad varam no tām atteikties un tās mūs vairs neverdzina.  Tas ir apliecinājums šodien ka augšāmceltā Kristus spēks ir ienācis mūsu dzīvē.

Otrkārt,  mēs varam priecāties par dzīvo cerību Jo Viņš dzīvo, tāpēc arī es dzīvošu. Mūsu cerība nav likta uz mirušo Glābēju bet uz dzīvo. Tāpēc mēs varam teikt ka mūsu cerība ir dzīva. Mēs celsimies augšā no nāves tāpat kā Kristus cēlās augšā. Tas nav tikai tā kā mēs to gribētu, vai domātu vai iztēlotos. Mūsu cerība ir reāla un mums ir cerība ka mēs viņu redzēsim un būsim viņam līdzīgi, ka aizsniegsim Apsolīto zemi, mūžīgo dzīvi.

Treškārt, mēs varam priecāties ka mums ir mantojums. Pēc savas aiziešanas Kristus atstāja savā vietā Aizstāvi, Svēto Garu lai pārliecinātu mūs ka mums ir Mantojums Viņā. Aizejot Viņš sacīja, ka gatavo vietu mums. Un par šo mantojumu bija teikts, ka tas ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs.

Ceturtkārt, mēs varam priecāties jau šodien esam pasargāti Dieva spēkā. Lasot orģinālvalodā te runāts par apsardzību kāda ir cietoksnī. Mēs atceramies skaisto Mārtiņa Lutera himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils…” Uzticoties Dievam mēs varam saņemt apsardzību.

Piektkārt, ja mēs visu iepriekšējo apzināmies un ticam tad arī mums ir vieglāk pārdzīvot ciešanas. Mēs pat varam priecāties, ka Dievs ir mūsu audzinātājs.

Sestkārt, mēs varam priecāties, ka varam mantot tīru ticību, kura izpaužas mīlestības darbos. Ciešanas, pārbaudījumi ir tādi kuros ticība nostiprinās tā iegūst nesavtības spožumu. 

Un septītkārt, mēs varam priecāties ka Jēzus nāks ottreiz. Augšāmcelšanās mūs vada pie drošas pārliecības ka Jēzus nāks ottreiz. Un mēs būsim ar Viņu kopā mūžīgi.  Mēs varam saņemt visas Dieva svētības caur ticību.

Kā mēs visu to varam seņemt? Viņš ir augšāmcēlies un Viņš nav šeit Viņš ir pie Tēva labās rokas un aizlūdz par mums. Par Augšācelto  ir teikts (Ebr 4:14-16):

“Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”

Vai par visu to mēs šodien nevaram pateikties un priecāties?

5.

Jēzus aicināja mācekļus pulcēties Galilejā. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir Viņa galvenā kalpošanas vieta. Tur Kristus pasludināja Dieva Valstības tuvumu. Tur tā tika iemiesota Viņa dzīves piemērā. Tur Viņš aicināja kalpošanai mācekļus, mācīja ļaužu pūļus, dziedināja slimos, nozīmēja divpadsmit apustuļus, parādīja līdzjūtību cietējiem, bēdīgiem un grūtsirdīgiem deva atdusu, runāja līdzībās, pabaroja ļaužu pūļus, svētīja bērniņus, mācīja par Mesiju, kuram būs jācieš. Un tā, aicinot uz šo vietu, augšāmceltais Jēzus parāda, ka Viņš būs ar saviem sekotājiem iemiesots viņu kalpošanā. Ka viņi tāpat varēs atklāt Kristus žēlastību, dziedinot, pabarojot, mācot un pārdzīvojot ciešanas.

Mani ļoti saviļņoja pagājušā vasarā zeltraču izglābšana Čīlē. Kad notika šahtas aizgrūšana, 33 zeltrači atradās lielā dziļumā pāri par 700 metriem. Un sākumā bija doma, ka viss ir zaudēts. Patīkami bija redzēt, ka firma nepameta savus strādniekus, bet pretēji visai bezcerībai pielika visas pūles un izlietoja daudz līdzekļu lai darītu visu ko var izdarīt. Ar īpašu urbumu palīdzību un gaismas signāliem uzzināja ka viņi vēl ir dzīvi. Pagāja vairāki mēneši. Lai tiktu sagatavoti glābšanas darbi. Tika izurbts jauns kanāls un pa to ievadīja cauruļveidīgu vagoniņu. Vagons aizsniedza cilvēkus un tad vienu pēc otra vilka laukā. Kad pirmais izkāpa no vagoniņa atskanēja priecīgs gaviļu sauciens. Tur bija sieva bērni radinieki, bet šis cilvēks kā pirmo izdarīja nokrita uz ceļiem, lai pateiktos Dievam. Un tikai tad gāja pie saviem tuviniekiem. Tā viens pēc otra tika izvilkti 1. 2. 3 un beidzot arī visa beigās 33. Visi 33 bija kā augšāmcēlušies! Un gandrīz visi pateicās Dievam. Tās bija lielas gaviles liels prieks.

Bībeles pēdējā grāmatā ir parādīts kā Dievs pirms briesmu laikiem apzīmogo 144000. Mēs zinām, tas ir simbolisks skaitlis, bet interesantākais ir tas, ka Atkl 14:1 viņi ir atkal redzami, bet jau kā izglābtie uz Ciānas kalna. Kas ir garants viņu izglābšanai? Uz Viņu pierēm rakstīts Jēra un Tēva vārds. Viņi pieder Jēzum un Tēvam un tāpēc viņi ir pasargāti un viņi visi ir izglābti. Tur nav 143999 bet tur ir tieši 144000. Neviens nav pazudis kurš uzticās līdz galam Augšāmceltajam Glābējam. Un arī par viņiem teikts, ka visu pateicību viņi pienesīs Glābējam.

Jēzus aicina mūs uz mūsu Galileju. Kur mēs vēlamies sadarboties ar Viņu citu glābšanā. Tātad satikšanās ar augšāmcelto Kristu nevirza pretī pašlabumu apmierinājumam. Tas nav tikai tāds personīgs svētsvinīgs piedzīvojums, bet tas ir piedzīvojums, kur Viņš no jauna iesaistās misijā un aicina tajā piedalīties arī mūs, kur mēs tiekam aicināti kalpot citiem un nest labo vēsti par augšāmcelto Pestītāju. Lai arī citiem palīdzētu.

Priecājaties! Kristus ir augšāmcēlies! Āmen.

(Valdis Zilgalvis)

Augšāmcelšanās diena

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)

Sveicu visus ar sveicienu: “Kristus patiesi ir augšāmcēlies!”

Jāņa 20:1-18

¹ Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. ² Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." ³ Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. ⁴ Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. ⁵ Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. ⁶ Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus ⁷ un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. ⁸ Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. ⁹ Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem. ¹⁰ Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās. ¹¹ Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā ¹² un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. ¹³ Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." ¹⁴ To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. ¹⁵ Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!" ¹⁶ Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)! ¹⁷ Bet Jēzus viņai saka : "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva." ¹⁸ Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: "Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis."

 

Raugoties putnos, kā viņi atgriežas no siltajām zemēm, domās veidojas trīs vārdi: tic, skrien un sauc. Jā, šie putni atgriežas šeit, jo viņi tic, ka te būs pietiekami silts un viņi varēs vīt savas ligzdiņas un izšķilt putnēnus. Un putni tā vienkārši nelidinās, bet skrien gaisā un skrien uz zemes, jo jāveido ligzda, jānes ēdamais mātei, kura perē… Pavasarī nevar neievēot putnu dziesmas, īpaši no rīta. Putni ne tikai tā mierīgi čivina, bet viņi kliedz, viņi sauc, viņi priecājas.

Jāņa atstāstītais augšāmcelšanās stāsts ir viens no vissievērojamākiem. Arī te mēs saklausījām šos trīs atslēgvārdus tic, skrien un liecina…

Mēs tik ļoti tiekam iesaistīti šajā ainā, ka šķiet — esam paši tās dalībnieki. Vispirms mēs lasām par Mariju Magdalēnu un tad par diviem vīriem. Mēs lietojām vārdu vīri, bet drīzāk viņus būtu jāsauc par puikām. Jo tur mēs redzam bērnišķīgu sacensību. Kurš pirmais… Tikko viņi uzzināja par „nozagto līķi,” tūlīt viņi skrēja, cik spēja. Ir teikts, ka otrs māceklis bija pirmais pie kapa. Jā, Jānis bija jaunāks, viņš skrēja ātrāk. Aiz cieņas pret Pēteri viņš pagaidīja pie kapa. Pēteris iegāja pirmais. Un Pēteris it kā bija uzvarējis sacensībā. Un tā bija vienmēr. Pēteris centās izdarīt visu pirmais un viņu mācekļi pieminēja pirmo. Bet šoreiz tas bija tikai tehniski. Būtībā pirmais bija Jānis, viņš skrēja  ātrāk, bija māceklis, kuru Jēzus mīlēja un Jānis pirmais ticēja… un tomēr arī te bija kaut kas bērnišķīgs…

Stāsts par Mariju Magdalēnu bija ar pavisam citu raksturu. Viņa bija izmisusi. Viņa grima emocijās un neizpratnē. Un arī mums ir daudz jautājumu — kāpēc tā? Varbūt mēs pamanījām starpību ar citiem evaņģēlijiem. Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos  lasām, ka Marija Magdalēna gāja kopā ar citām sievām kapu apraudzīt pirmās dienas rītā. Te Jāņa evaņģēlijā viņa pieminēta viena. Vēlāk viņa lieto vārdu mēs… Tātad Jānis pievērsa vairāk uzmanības tieši Marijas Magdalēnas piedzīvotajam.

Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa… tātad tumsā. Jānis rakstot evaņģēliju mīlēja salīdzinājumus “gaisma un tumsa”. Varam saprast, ka tumsa atspoguļoja Marijas iekšējo stāvokli. Un ko viņa ieraudzīja? Kapa akmens bija novelts. Zinātnieki lēš, ka tas varēja svērt 1,5–2 tonnas. Tas bija apzīmogots ar Romas zīmogu.  Zīmogs bija norauts. Sargi tur vairs nebija… Runājot par šo akmeni — nesen Marijas un Martas brālis Lācars bija miris un arī viņam bija kapa priekšā liels akmens. Toreiz viņa bija lūgusi, lai šo akmeni noveļ. Bet tagad tas nebija nevienam jālūdz. No redzētā viņai radās secinājums, ka Jēzus kaps ir aplaupīts. Kādi viņai nezināmi cilvēki te bija plosījušies un tā viņa to stāstīja tūlīt Jānim un Pēterim: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." Tātad, bailes par kapu apzadzējiem lika stāstīt šo stāstu… Par nožēlu jāsaka, ka pat līdz šodienai daudzi vēlas domāt līdzīgi Marijai Magdalēnai un meklē kapus, kur vēl atrastos Jēzus kauli.

1.

Jānis domāja citādāk. Viņš tāpat redzēja novelto akmeni, viņš redzēja salauzto Romas zīmogu, viņš redzēja, ka tur vairs nebija sardze (zinātnieki saka, vismaz 15 apbruņotu vīru), jo Jānis varēja mierīgi pagaidīt, kamēr Pēteris atskrien. Jānis zināja, ka par zīmoga salaušanu vien varēja nopelnīt nāves sodu. Un apskaidrību viņā ienesa saliktās drēbes, kuras viņš redzēja kapā. Viņš bija redzējis, kā Jēzus piecēla Lācaru no nāves. Rokas, kājas bija cieši satītas. Redzēja, kā viņam noņēma līķautus, lai viņš varētu staigāt. Tāpēc Jānis pilnībā saprata, ka zagļi, kuri gribētu zagt Jēzus mirušās miesas, nebūtu nesuši līķi prom, notinot drēbes. Jānis ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies! Jānis ticēja pirmais! Bet vēl šī ticība nebija izteikta vārdos. Par viņu lasījām (20:8-9): “Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem.” Tā piebilde runā par to, ka Jānis nespēja augšāmcelšanos pamatot uz Rakstiem, jo viņš agrāk nebija sapratis pravietojumus par Kristus augšāmcelšanos.

Tādu pravietojumu mēs lasām Ps 16:10: “ jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” Tātad tikai pēc redzēšanas Jānis saprata šī pravietojuma nozīmi. Un šķiet, ka tieši Jāņa evaņģēlijs ietver vispiemērotāko veidu tam, kā atsaukties Jēzum un Viņa vēstij. Taču Jānis līdz šim bija palicis kopā ar Jēzu līdz sāpīgākam noslēgumam. Kāpēc viņš arī neredzētu to, kas noticis tagad? Jānis paliek Jēzus uzticamais liecinieks, viņš ir avots neatvietojamām zināšanām par to, lai ticētu šim evaņģēlijam. Viņš grib pats redzēt salocītās drēbes un tukšo kapu. Viņš tūlīt tic bez izskaidrojuma tam, ko tas nozīmē.

Mēs pazīstam šādus cilvēkus kristietībā, bez tiem kristietība nevarētu izdzīvot. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri tic, ka tieši tas pusaudzis, kurš ir sabojājis skaņas iekārtu baznīcā, kurš ir vienīgi tikai problēmu radītājs, beidzot izaugs par spēcīgu skaņu inženieri. Mums vajadzīgi cilvēki, kuri neprasa pierādījumus, ka mūžīgā dzīvība uzvarēs nāvi, un kuri iekšēji priecājas, kad saklausa vārdu augšāmcelšanās. Varbūt viņi mūs dažkārt kaitina ar savu drošo optimismu un, kad viņi atraida kādus redzamus faktus, kas runā pretī viņu pārliecībai, tad tomēr mēs slepeni šādus cilvēkus cienām un no viņiem smeļamies spēku savam ticības ceļojumam. Mēs smeļamies spēku no viņu nesvārstošās paļāvības, ka Dievs beidzot visu vērsīs par labu. Pat tad, ja kāds tiks krustā sists.

2.

Bet tagad varam pievērsties Pēterim. Te mēs redzam tādus interesantus raksturojumus, ja mīļotais māceklis tic, Pēteris skrien. Atbildot uz Marijas Magdalēnas bēdu stāstu par nozagtām miesām, Pēteris skrien. Pētera skrējiens nemaz nav tik viegli saprotams. Līdz šim Pēteris bija skrējis prom no Kristus. Viņš bija lielījies, ka dzīvību atdos,  bet par pārsteigumu citiem bija pārliecinoši trīs reizes apgalvojis, ka Jēzu nepazīst, un tad viņš bija meties ārā no tiesas zāles, lai visu to nožēlotu. Viņš bija tālu no Kristus krusta tajā krustā sišanas dienā. Varbūt, tas te nav pateikts, ka Pēteri vadīja arī neliela greizsirdība uz kolēģi, kuru apzīmēja kā Jēzus mīļoto mācekli…

Pirms visa tā Pēteris bija kopā ar visiem mācekļiem, kad Jēzus piecēla Lācaru. Un varbūt, ka viņa prom skrējienu pagrieza atpakaļ klusa cerība — vai tāpat  kā ar Lācaru nevarētu notikt ar pašu Jēzu?

Daudzi no mums dzīvo šādu Pēterim līdzīgu dzīvi. Mēs esam piepildīti ar pretrunīgām emocijām. Mūsu dvēseles ir piepildītas ar greizsirdību, ka citiem iet labāk nekā mums, ka citi ir vairāk svētīti ar Dieva mīlestību nekā mēs. Mēs esam greizsirdīgi, kad redzam citos paļāvību un prieku. Mēs sev esam apsolījuši, ka mēs nedarīsim vienu vai otru lietu, kas vada mūs prom no Dieva, jeb darīsim to, ko Dievs mums liek, bet nepaiet ne minūte, kad atkal esam tur, kur bijām agrāk. Ar Pēteri mēs varam izteikt savus trūkumus. Varbūt varam atcerēties kaut ko ievērojamu un jaunas dzīvības iemiesošanu no pagātnes, un tad, skrienot uz to pusi, cerēt,  varbūt tas var atkārtoties atkal…

3.

Ja Jānis ticēja un Pēteris skrēja, tad Marija Magdalēna runāja. Marija Magdalēna atkal atnāk vēlreiz pie kapa tad, kad Jānis un Pēteris bija aizgājuši mājās. Marija atnāca un raudāja par to, kas bija zaudēts. Viņa negaidīja, ka te kaut kas vēl varētu notikt. Viņa vienkārši bija atnākusi raudāt par zaudēto dzīvību, par to, ka vairs nevarēja pat mirušo atrast un tam pieskarties, arī par to, ka tā īsti nebija spējusi atvadīties. Savās bēdās viņa nespēja skaidri domāt. Raudādama viņa ieliecās kapā, tur viņa ierauga divus eņģeļus un savās bēdās viņa pat nepamana, ka viņi nav no šīs pasaules.

Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." ¹⁴ To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. ¹⁵ Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!"

Kaut arī viņa ieraudzīja eņģeļus un līdz ar viņiem arī Jēzu, Marija Magdalēna vēl viņus nepazina. Acis bija bēdu aizplīvurotas un arī sirds neko vēl nejuta. Viņa domāja, ka tas ir dārznieks. Viņa nespēja iedomāties, ka viņa atrodas Dieva tuvumā, augšāmceltā Kristus klātbūtnē. Bet tad, kad Jēzus izrunāja viņas vārdu, tas viņu pārvērta. Viņa pazina savu Skolotāju. Augšāmceltais Jēzus sauca viņu vārdā. ¹⁶ Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)!

Šeit mēs lasām par to, kā notiek atgriešanās. Jēzus uzrunā mūs ļoti personīgi. Marija! Tas veicināja viņas ticību. Tas veicina arī mūsu ticību. Un tad viņa apgriezās, teoloģiski varam teikt - atgriezās. Apustulis  Pāvils vēstulē Efeziešiem raksta 2:8: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Viņa kļuva cita Marija. Viņa pazina Kristus balsi.

Augšāmceltais Dieva Dēls arī mūs uzrunā. Tāpat kā Magdalēnas dzīvē, tāpat arī mūsu dzīvē Viņš atnāk un uzrunā. Cik labi, ka Marija pazina Jēzus balsi. Un lūk, tad Jēzus viņai liek iet un stāstīt redzēto. Tas notika tāpat, kā ar Samariešu sievieti pie akas. Viņš lika viņai iet un stāstīt… Bet Jēzus viņai saka : “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”

Te ievērojām arī vienu momentu, ka Jēzus atteicās pieņemt savu mīļoto cilvēku pielūgsmi pirms nebija saņēmis apliecinājumu, ka Tēvs ir atzinis Viņa upuri. Viņš uzkāpa Debess augstumos, lai no Tēva dzirdētu apstiprinājumu, ka Viņa atpirkšanas maksa par cilvēku grēkiem ir pietiekama, ka caur Viņa izlietām asinīm visi var iegūt mūžīgo dzīvību. Gan apustuļu vēstules, gan arī Atklāsmes grāmata un vēstule Ebrejiem parāda, ka Tēvs apstiprināja ar Kristu noslēgto derību, ka Viņš pieņems grēkus nožēlojošos un paklausīgos,  un mīlēs tos tāpat kā Viņš mīl savu Dēlu. Bībele stāsta, ka tagad visa vara Debesīs un virs zemes ir nodota Dzīvības valdniekam.

Te varam redzēt, cik ļoti Kristus mīlēja savus mācekļus, tajā skaitā arī Mariju Magdalēnu, ka Viņš tūlīt pēc augšāmcelšanās nedaudz pakavējās, lai satiktos un iepriecinātu noskumušo Mariju un dotu viņai uzdevumu stāstīt. Tātad, kad Jēzus bija augšāmcēlies, Viņš vispirms pārliecināja mācekļus, ka Viņa mīlestība un sirsnīgās rūpes par tiem nav mazinājušās.

¹⁸ Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: “Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis.” Marijai bija jākļūst par Jēzus apustuli mācekļiem. Tie, kas ir vairāk pētījuši Bībeli, atzīst, ka stāsts par Kristus augšāmcelšanos ir saistīts ar Kristus uzdevuma veikšanu, ar liecināšanu. Citādi vispār neviens no mums neuzzinātu, kas notika augšāmcelšanās rītā. Tad Lieldienas notikums būtu pieminēts ar sajūsmas asarām, ar apskāvieniem, bet tas viss izzustu nebūtībā. Tomēr Marija paklausa Augšāmceltajam un nepaliek apskāvienos, bet aiziet no dārza, lai stāstītu to, ko viņa zina, kas ir patiesība.

Un tā gaidītais noslēgums būtībā ir jauns sākums. Stāstīt par jaunu dzīvi tiem, kas ir tuvu nāvei, ka arī viņiem pienāks augšāmcelšanās rīts, kad Jēzus nāks otrreiz,  sniegt mūžīgās vērtības - dzīvības ūdeni un maizi tiem, kas vēlas pirkt un pārdot paejošas lietas. Marija stāsta par augšāmcelto Pestītāju, un viņas runā mēs varam saklausīt arī savu balsi…

Lai arī citi ticētu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, lai skrietu un liecinātu par to atkal citiem...

 

Augšāmcelšanās diena

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)

Sveicu visus ar sveicienu: “Kristus patiesi ir augšāmcēlies!”

Jāņa 20:1-18

^“1 Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. ² Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." ³ Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. ⁴ Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. ⁵ Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. ⁶ Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus ⁷ un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. ⁸ Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. ⁹ Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem. ¹⁰ Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās. ¹¹ Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā ¹² un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. ¹³ Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." ¹⁴ To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. ¹⁵ Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!" ¹⁶ Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)! ¹⁷ Bet Jēzus viņai saka : "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva." ¹⁸ Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: "Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis."

 

Raugoties putnos, kā viņi atgriežas no siltajām zemēm, domās veidojas trīs vārdi: tic, skrien un sauc. Jā, šie putni atgriežas šeit, jo viņi tic, ka te būs pietiekami silts un viņi varēs vīt savas ligzdiņas un izšķilt putnēnus. Un putni tā vienkārši nelidinās, bet skrien gaisā un skrien uz zemes, jo jāveido ligzda, jānes ēdamais mātei, kura perē… Pavasarī nevar neievēot putnu dziesmas, īpaši no rīta. Putni ne tikai tā mierīgi čivina, bet viņi kliedz, viņi sauc, viņi priecājas.

Jāņa atstāstītais augšāmcelšanās stāsts ir viens no vissievērojamākiem. Arī te mēs saklausījām šos trīs atslēgvārdus tic, skrien un liecina…

Mēs tik ļoti tiekam iesaistīti šajā ainā, ka šķiet — esam paši tās dalībnieki. Vispirms mēs lasām par Mariju Magdalēnu un tad par diviem vīriem. Mēs lietojām vārdu vīri, bet drīzāk viņus būtu jāsauc par puikām. Jo tur mēs redzam bērnišķīgu sacensību. Kurš pirmais… Tikko viņi uzzināja par „nozagto līķi,” tūlīt viņi skrēja, cik spēja. Ir teikts, ka otrs māceklis bija pirmais pie kapa. Jā, Jānis bija jaunāks, viņš skrēja ātrāk. Aiz cieņas pret Pēteri viņš pagaidīja pie kapa. Pēteris iegāja pirmais. Un Pēteris it kā bija uzvarējis sacensībā. Un tā bija vienmēr. Pēteris centās izdarīt visu pirmais un viņu mācekļi pieminēja pirmo. Bet šoreiz tas bija tikai tehniski. Būtībā pirmais bija Jānis, viņš skrēja  ātrāk, bija māceklis, kuru Jēzus mīlēja un Jānis pirmais ticēja… un tomēr arī te bija kaut kas bērnišķīgs…

Stāsts par Mariju Magdalēnu bija ar pavisam citu raksturu. Viņa bija izmisusi. Viņa grima emocijās un neizpratnē. Un arī mums ir daudz jautājumu — kāpēc tā? Varbūt mēs pamanījām starpību ar citiem evaņģēlijiem. Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos  lasām, ka Marija Magdalēna gāja kopā ar citām sievām kapu apraudzīt pirmās dienas rītā. Te Jāņa evaņģēlijā viņa pieminēta viena. Vēlāk viņa lieto vārdu mēs… Tātad Jānis pievērsa vairāk uzmanības tieši Marijas Magdalēnas piedzīvotajam.

Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa… tātad tumsā. Jānis rakstot evaņģēliju mīlēja salīdzinājumus “gaisma un tumsa”. Varam saprast, ka tumsa atspoguļoja Marijas iekšējo stāvokli. Un ko viņa ieraudzīja? Kapa akmens bija novelts. Zinātnieki lēš, ka tas varēja svērt 1,5–2 tonnas. Tas bija apzīmogots ar Romas zīmogu.  Zīmogs bija norauts. Sargi tur vairs nebija… Runājot par šo akmeni — nesen Marijas un Martas brālis Lācars bija miris un arī viņam bija kapa priekšā liels akmens. Toreiz viņa bija lūgusi, lai šo akmeni noveļ. Bet tagad tas nebija nevienam jālūdz. No redzētā viņai radās secinājums, ka Jēzus kaps ir aplaupīts. Kādi viņai nezināmi cilvēki te bija plosījušies un tā viņa to stāstīja tūlīt Jānim un Pēterim: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." Tātad, bailes par kapu apzadzējiem lika stāstīt šo stāstu… Par nožēlu jāsaka, ka pat līdz šodienai daudzi vēlas domāt līdzīgi Marijai Magdalēnai un meklē kapus, kur vēl atrastos Jēzus kauli.

1.

Jānis domāja citādāk. Viņš tāpat redzēja novelto akmeni, viņš redzēja salauzto Romas zīmogu, viņš redzēja, ka tur vairs nebija sardze (zinātnieki saka, vismaz 15 apbruņotu vīru), jo Jānis varēja mierīgi pagaidīt, kamēr Pēteris atskrien. Jānis zināja, ka par zīmoga salaušanu vien varēja nopelnīt nāves sodu. Un apskaidrību viņā ienesa saliktās drēbes, kuras viņš redzēja kapā. Viņš bija redzējis, kā Jēzus piecēla Lācaru no nāves. Rokas, kājas bija cieši satītas. Redzēja, kā viņam noņēma līķautus, lai viņš varētu staigāt. Tāpēc Jānis pilnībā saprata, ka zagļi, kuri gribētu zagt Jēzus mirušās miesas, nebūtu nesuši līķi prom, notinot drēbes. Jānis ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies! Jānis ticēja pirmais! Bet vēl šī ticība nebija izteikta vārdos. Par viņu lasījām (20:8-9): “Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem.” Tā piebilde runā par to, ka Jānis nespēja augšāmcelšanos pamatot uz Rakstiem, jo viņš agrāk nebija sapratis pravietojumus par Kristus augšāmcelšanos.

Tādu pravietojumu mēs lasām Ps 16:10: “ jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” Tātad tikai pēc redzēšanas Jānis saprata šī pravietojuma nozīmi. Un šķiet, ka tieši Jāņa evaņģēlijs ietver vispiemērotāko veidu tam, kā atsaukties Jēzum un Viņa vēstij. Taču Jānis līdz šim bija palicis kopā ar Jēzu līdz sāpīgākam noslēgumam. Kāpēc viņš arī neredzētu to, kas noticis tagad? Jānis paliek Jēzus uzticamais liecinieks, viņš ir avots neatvietojamām zināšanām par to, lai ticētu šim evaņģēlijam. Viņš grib pats redzēt salocītās drēbes un tukšo kapu. Viņš tūlīt tic bez izskaidrojuma tam, ko tas nozīmē.

Mēs pazīstam šādus cilvēkus kristietībā, bez tiem kristietība nevarētu izdzīvot. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri tic, ka tieši tas pusaudzis, kurš ir sabojājis skaņas iekārtu baznīcā, kurš ir vienīgi tikai problēmu radītājs, beidzot izaugs par spēcīgu skaņu inženieri. Mums vajadzīgi cilvēki, kuri neprasa pierādījumus, ka mūžīgā dzīvība uzvarēs nāvi, un kuri iekšēji priecājas, kad saklausa vārdu augšāmcelšanās. Varbūt viņi mūs dažkārt kaitina ar savu drošo optimismu un, kad viņi atraida kādus redzamus faktus, kas runā pretī viņu pārliecībai, tad tomēr mēs slepeni šādus cilvēkus cienām un no viņiem smeļamies spēku savam ticības ceļojumam. Mēs smeļamies spēku no viņu nesvārstošās paļāvības, ka Dievs beidzot visu vērsīs par labu. Pat tad, ja kāds tiks krustā sists.

2.

Bet tagad varam pievērsties Pēterim. Te mēs redzam tādus interesantus raksturojumus, ja mīļotais māceklis tic, Pēteris skrien. Atbildot uz Marijas Magdalēnas bēdu stāstu par nozagtām miesām, Pēteris skrien. Pētera skrējiens nemaz nav tik viegli saprotams. Līdz šim Pēteris bija skrējis prom no Kristus. Viņš bija lielījies, ka dzīvību atdos,  bet par pārsteigumu citiem bija pārliecinoši trīs reizes apgalvojis, ka Jēzu nepazīst, un tad viņš bija meties ārā no tiesas zāles, lai visu to nožēlotu. Viņš bija tālu no Kristus krusta tajā krustā sišanas dienā. Varbūt, tas te nav pateikts, ka Pēteri vadīja arī neliela greizsirdība uz kolēģi, kuru apzīmēja kā Jēzus mīļoto mācekli…

Pirms visa tā Pēteris bija kopā ar visiem mācekļiem, kad Jēzus piecēla Lācaru. Un varbūt, ka viņa prom skrējienu pagrieza atpakaļ klusa cerība — vai tāpat  kā ar Lācaru nevarētu notikt ar pašu Jēzu?

Daudzi no mums dzīvo šādu Pēterim līdzīgu dzīvi. Mēs esam piepildīti ar pretrunīgām emocijām. Mūsu dvēseles ir piepildītas ar greizsirdību, ka citiem iet labāk nekā mums, ka citi ir vairāk svētīti ar Dieva mīlestību nekā mēs. Mēs esam greizsirdīgi, kad redzam citos paļāvību un prieku. Mēs sev esam apsolījuši, ka mēs nedarīsim vienu vai otru lietu, kas vada mūs prom no Dieva, jeb darīsim to, ko Dievs mums liek, bet nepaiet ne minūte, kad atkal esam tur, kur bijām agrāk. Ar Pēteri mēs varam izteikt savus trūkumus. Varbūt varam atcerēties kaut ko ievērojamu un jaunas dzīvības iemiesošanu no pagātnes, un tad, skrienot uz to pusi, cerēt,  varbūt tas var atkārtoties atkal…

3.

Ja Jānis ticēja un Pēteris skrēja, tad Marija Magdalēna runāja. Marija Magdalēna atkal atnāk vēlreiz pie kapa tad, kad Jānis un Pēteris bija aizgājuši mājās. Marija atnāca un raudāja par to, kas bija zaudēts. Viņa negaidīja, ka te kaut kas vēl varētu notikt. Viņa vienkārši bija atnākusi raudāt par zaudēto dzīvību, par to, ka vairs nevarēja pat mirušo atrast un tam pieskarties, arī par to, ka tā īsti nebija spējusi atvadīties. Savās bēdās viņa nespēja skaidri domāt. Raudādama viņa ieliecās kapā, tur viņa ierauga divus eņģeļus un savās bēdās viņa pat nepamana, ka viņi nav no šīs pasaules.

Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." ¹⁴ To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. ¹⁵ Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!"

Kaut arī viņa ieraudzīja eņģeļus un līdz ar viņiem arī Jēzu, Marija Magdalēna vēl viņus nepazina. Acis bija bēdu aizplīvurotas un arī sirds neko vēl nejuta. Viņa domāja, ka tas ir dārznieks. Viņa nespēja iedomāties, ka viņa atrodas Dieva tuvumā, augšāmceltā Kristus klātbūtnē. Bet tad, kad Jēzus izrunāja viņas vārdu, tas viņu pārvērta. Viņa pazina savu Skolotāju. Augšāmceltais Jēzus sauca viņu vārdā. ¹⁶ Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)!

Šeit mēs lasām par to, kā notiek atgriešanās. Jēzus uzrunā mūs ļoti personīgi. Marija! Tas veicināja viņas ticību. Tas veicina arī mūsu ticību. Un tad viņa apgriezās, teoloģiski varam teikt - atgriezās. Apustulis  Pāvils vēstulē Efeziešiem raksta 2:8: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Viņa kļuva cita Marija. Viņa pazina Kristus balsi.

Augšāmceltais Dieva Dēls arī mūs uzrunā. Tāpat kā Magdalēnas dzīvē, tāpat arī mūsu dzīvē Viņš atnāk un uzrunā. Cik labi, ka Marija pazina Jēzus balsi. Un lūk, tad Jēzus viņai liek iet un stāstīt redzēto. Tas notika tāpat, kā ar Samariešu sievieti pie akas. Viņš lika viņai iet un stāstīt… Bet Jēzus viņai saka : “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”

Te ievērojām arī vienu momentu, ka Jēzus atteicās pieņemt savu mīļoto cilvēku pielūgsmi pirms nebija saņēmis apliecinājumu, ka Tēvs ir atzinis Viņa upuri. Viņš uzkāpa Debess augstumos, lai no Tēva dzirdētu apstiprinājumu, ka Viņa atpirkšanas maksa par cilvēku grēkiem ir pietiekama, ka caur Viņa izlietām asinīm visi var iegūt mūžīgo dzīvību. Gan apustuļu vēstules, gan arī Atklāsmes grāmata un vēstule Ebrejiem parāda, ka Tēvs apstiprināja ar Kristu noslēgto derību, ka Viņš pieņems grēkus nožēlojošos un paklausīgos,  un mīlēs tos tāpat kā Viņš mīl savu Dēlu. Bībele stāsta, ka tagad visa vara Debesīs un virs zemes ir nodota Dzīvības valdniekam.

Te varam redzēt, cik ļoti Kristus mīlēja savus mācekļus, tajā skaitā arī Mariju Magdalēnu, ka Viņš tūlīt pēc augšāmcelšanās nedaudz pakavējās, lai satiktos un iepriecinātu noskumušo Mariju un dotu viņai uzdevumu stāstīt. Tātad, kad Jēzus bija augšāmcēlies, Viņš vispirms pārliecināja mācekļus, ka Viņa mīlestība un sirsnīgās rūpes par tiem nav mazinājušās.

¹⁸ Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: “Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis.” Marijai bija jākļūst par Jēzus apustuli mācekļiem. Tie, kas ir vairāk pētījuši Bībeli, atzīst, ka stāsts par Kristus augšāmcelšanos ir saistīts ar Kristus uzdevuma veikšanu, ar liecināšanu. Citādi vispār neviens no mums neuzzinātu, kas notika augšāmcelšanās rītā. Tad Lieldienas notikums būtu pieminēts ar sajūsmas asarām, ar apskāvieniem, bet tas viss izzustu nebūtībā. Tomēr Marija paklausa Augšāmceltajam un nepaliek apskāvienos, bet aiziet no dārza, lai stāstītu to, ko viņa zina, kas ir patiesība.

Un tā gaidītais noslēgums būtībā ir jauns sākums. Stāstīt par jaunu dzīvi tiem, kas ir tuvu nāvei, ka arī viņiem pienāks augšāmcelšanās rīts, kad Jēzus nāks otrreiz,  sniegt mūžīgās vērtības - dzīvības ūdeni un maizi tiem, kas vēlas pirkt un pārdot paejošas lietas. Marija stāsta par augšāmcelto Pestītāju, un viņas runā mēs varam saklausīt arī savu balsi…

Lai arī citi ticētu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, lai skrietu un liecinātu par to atkal citiem...

 

Radīšanas atcere

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)

„Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. 9 Sešas dienas tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. 10 Bet septītā diena ir sabats Tam Kungam, tavam Dievam, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”

(2Moz 20:8-11)

Sabats latviski nozīmē atpūta, darba pārtraukšana. Septītā diena ir diena, kuru ir iesvētījis Dievs. Par nožēlu jāatzīst, ka sabats pat kristiešu pasaulē netiek īpaši cienīts. Cilvēki ir pārāk aizņemti, lai to ievērotu. Ir daudz plānu, kas iejaucas šīs dienas mierā. Labie nodomi kaut kā tiek sašķobīti, apziņa tiek pārāk durstīta no nedēļas atmiņām, lai satiktos ar Dievu. Daudziem savukārt sabats liekas vecmodīgs, neiespējams mūsu modernajā laikā.

Teologu pasaulē sabats tiek noniecināts, tas esot Vecai Derībai piederīgs, un to bieži sauc par jūdu sabatu. Dzirdam arī apgalvojumus, ka tas esot piesists pie krusta un aizvietots ar žēlastību.

Lūk, visas šīs atziņas it kā nākot no “Sola Scriptura” - vienīgi Raksti” pētījumiem. Tur visas dievišķās pavēles tiek vērā ņemtas, bet vienīgi par sabatu ir klusums. Ja jūs atvērsiet kristīgo grāmatu veikalu, jums būs grūti atrast lasāmvielu, kas sniegtu skaidru Rakstu valodu par šo tēmu.

Gribētu nedaudz vēl vairāk pateikt. Varbūt būšu nepopulārs. Mēs savukārt no savas puses cenšamies pierādīt, kura ir šī diena, kad tā ir kristiešu pārgrozīta, un tomēr tā ir tikai mazākā daļa. Mēs maz runājam galveno: par tās saturu, par sabata svētībām, par sabata piedzīvojumu un tā svinībām. Man bieži nācies sastapties ar draudzes locekļiem kuri ļoti precīzi pateiks kura ir šī diena, ko šajā dienā nedrīkst darīt. Bet kad jautāju, ar ko sabats ir jāpiepilda, tad iestājas klusums. Zinām, ka šajā dienā jāapmeklē dievnams, bet kā piepildīt dienas atlikušo daļu? Tas ir jautājums par to, ko šī diena dod šodien mums. Tieši tas ir tas, pēc kā visvairāk ilgojas mūsu paziņas šodien. Draudzes mācītājiem, draudzes padomei bieži šī diena ir pilna ar pārrunām, kas noticis, kas jādara turpmāk. Koristiem tā ir aktīva mēģinājumu diena. Vai tas ir labs piemērs sabata svinēšanai?

Sabata bauslis, kuru tikko nolasīju, sākas ar aicinājumu pieminēt, gatavoties ikdienā šīs dienas svinībām. Tātad sabata ievērošana jau sākas mūsu ikdienas piedzīvojumos, mūsu attieksmē pret Dievu un saviem tuvākiem. “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī…” Un beigās ir pateikts kādēļ. “Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”

Kā redzam, te ietverta pamat filozofija par to, no kurienes mēs nākam un kāda ir mūsu attieksme pret mūsu Radītāju un viņa radību. Tas arī veido to, par ko mums galvenokārt vajadzētu domāt svinot sabata dienu.

Bet te mēs saskaramies ar mūsdienu sīvāko cīņu starp diviem pasaules uzskatiem: starp Bībelisko un evolucionāro. Grieķu filozofs Aristotelis iedibināja evolūcijas mācību, ka viss cēlies no sevis. Tātad mēs it kā esam neatkarīgi no Dieva? Un kristīgais teologs Darvins šo ideju centās pamatot ar pētījumiem. Viņš izveidoja jaunu reliģiju, ne zinātni, bet evolūcijas ticību. Dieva noliedzējiem - ateistiem evolūcijas ticība bija tieši pa prātam un daudzi vēl joprojām ir evolūcijas ticības piekritēji.

Šajā gadā pagāja 200 gadi kopš Darvina dzimšanas, man gadījās noklausīties raidījumu, šim notikumam par godu, kurā uzstājās Latvijas Universitātes cietvielu fizikas institūta pētnieks Roberts Paeglis. Viņš sacīja, ka visā pasaulē ir zinātnieki, kuri pretēji Darvinam tic, ka Dievs ir radījis pasauli un to radījis pirms sešiem gadu tūkstošiem. Un ka ģeoloģiskos slāņus izskaidro vērienīgā vispasaules katastrofa, kas izpostīja zemi - plūdi, kas notikuši 4500 gadu atpakaļ. Viņš arī sniedza viedokli par cilvēku vecumu un par zemes klimata izmaiņām pēc grēku plūdiem. Esot teorijas par to, ka pirms plūdiem bija cits atmosfēras spiediens. Viņš sacīja ka arī dinozauri nav šķērslis šim uzskatam par īso zemes mūžu. Jo dinozauru kaulos atrodamas asins šūnas, un tas nevarētu būt pie nosauktajiem 65 miljonu gadiem(BEREX)[1]. Bībele norāda, ka dinozauri bija radīti vienu dienu pirms cilvēka radīšanas.

Paeglis atgādināja, ka visvienkāršākais organisms mikrobs sastāv no 50 elementiem - no 50 molekulām. Katrs no tiem ir kā maziņš motoriņš un bez viena no tiem šis mikrobs vispār nevarētu eksistēt. Zinātnieks teica, ka Darvina laikā mikroorganismi nebija pētīti. Toreiz varēja pieņemt, ka no kādas želejas elektriskās izlādes rezultātā varēja kaut kas rasties, kas attīstījās tālāk un kļuva par organismu. Šodien faktiski ir ļoti grūti noticēt šādai pasakai. Jo ir daudzas lietas, kas liek tikšķēt mikroorganismam un ja kāda no viņa daļām pietrūkst, tad tas nav dzīvotspējīgs. Tā jau no mazākā dzīvā organisma līdz pašam lielākam mācamies, ka to visu radījis neaptverami gudrs Radītājs.

Roberts Paeglis atsaucās uz mūsu brāļa neiroķirurga Bendžamina Karsona (Amerikas dzīvā leģenda) vārdiem, ka “ņemot vērā tos zinātniskos faktus, kas skaidro pasaules rašanos, kuras ir pieejamas zinātnes literatūrā: man vienkārši pietrūkst ticības lai ticētu evolūcijai, lai ticētu, ka pasauli nav radījis Dievs.”

To arī ļoti labi apstiprinājis Arturs Barklavs - Grīnhofs grāmatā: “Mūsdienu zinātne un Dievs” ko izdevusi Latvijas Universitāte 2008. gadā. Tur 111.lpp. ir šāds citāts: “Zinātne, balstoties uz prātu, uz racionālo domāšanu uz pieredzes, uz eksperimentālā ceļā iegūtām atziņām, lietojot galvenokārt induktīvo metodi, tas ir, ejot no atsevišķā uz vispārīgo beigu beigās nonāk pie Dieva, kā savu pētījumu gala punkta. Nonāk pie atziņas, ka bez Dieva pasaule nav pilnīgi izskaidrojama.”

Pastāv uzskats, ka nekas ne no kā nevar rasties. Šodien zinātnieki ir nonākuši pie atziņas, ka Dievs visu radījis no sevis. Pētot materiālo pasauli ir atklāts, ka pati sīkākā materiālā daļiņa pastāv pateicoties enerģijai. Būtībā nav nedalāmās pamatvielas. Molekulas sastāv no atomiem un atomi no elektrona līdz protonam un neitronam. No elektrona līdz protonam un neitronam viss ir enerģijas izpausme. Šodien jau ejam tālāk un runājam kvantu fizikas valodā. Tas viss paziņo vienu: viss, pastāv Dieva spēkā. Apd 17:28: “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies un esam…” Tātad mēs joprojām gan fiziski gan garīgi esam pilnīgi atkarīgi no Dieva. Sabats, kurā mēs pārdomājam par Dieva gudrību un spēku radot šo pasauli, mums neļauj aizmirst šo patiesību.

Kādreiz lielais franču matemātiķis, dabas zinātnieks un fiziķis Renē Dekarts uzstādīja jautājumu: “Bet kāpēc vispār kaut kas ir, tā vietā lai nekā nebūtu?”

Atbildi uz šo jautājumus jau 2700 gadus agrāk ir sniedzis Dievs ar pravieti Jesaju (Jes 45:18): “Tā saka Tas Kungs, kas radīja debesis, Dievs, kas veidoja zemi, - Viņš to nav radījis kā tukšu vietu, bet lai tā būtu apdzīvota.” Tātad Dievs radīja šo zemi ar īpašu nolūku, lai tā nebūtu tukša, lai te varētu dzīvot Viņa draugi. Dievs ilgojās pēc draugiem. Dievs vēlējās radīt sev draugus, ar kuriem varētu uzturēt stipras, mīlestības pilnas attiecības. Viņš izveidoja skaistu mājokli ar ziediem ar putnu dziesmām un pēc tam viņš radīja vīrieti un sievieti. Viņš tos radīja pēc savas līdzības. Lai tie valdītu pār zemi. Pēc cilvēku radīšanas nākošā diena bija sabats - svētību diena.

Un tā mēs saprotam, ka sabats mums atgādina radīšanas mērķi. Tas bija radīt draugus un uzturēt ar viņiem ciešu draudzību. Kaut arī cilvēks krita grēkā, tomēr šo nodomu Dievs nav mainījis. Viņš dara visu, lai cilvēku atjaunotu savā sākotnējā stāvoklī un lai no jauna vaigu vaigā mēs Viņu skatītu. Tāpēc pat šodien Dievs vēlas, lai mēs noliktu visas rūpes un šo dienu veltītu tieši viņam, kā Viņa draugi. Šo pašu domu Jēzus atgādināja mācekļiem pēdējā sarunā augšistabā (Jāņa 15:15): “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc, ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.”

Es ļoti labi atceros to brīdi, kad pirmo reizi lasīju šos vārdus. Tie mani tā saviļņoja. Lasīju tos atkal un atkal. Iedomājieties: Lielais Radītājs mūs sauc par saviem draugiem. Bet kad? Tas pateikts iepriekšējā pantā. Tad kad pildām Viņa pavēles. Kad atrodam laiku Viņam. Draudzībā ir jāiegulda laiks un tā ir septītā diena. Tā ir sabata diena. Tā mums ir jānošķir no citām dienām. Un te kā mūsu atbilde ir pielūgsme. Mēs esam no viņa atkarīgi, mēs esam aicināti Viņu pielūgt. Tā ir vēsts kas mums jāsludina: “pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus."

Radīšanas stāsts mums atgādina, ka esam radīti pēc Viņa līdzības. Bet šī līdzība liek vērot to ko, Dievs darīja, kā viņš rīkojās un tā liek mums rīkoties līdzīgi. Piemēram, sešas dienas viņš radīja un septītajā dienā Kungs atdusējās; tāpēc Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta. Tāpat arī mums Viņš liek sešas dienas strādāt un padarīt visus savus darbus, un septītā dusēt.

Vai Dievs bija noguris? Nebūt ne. Bet viņš zināja, ka mēs nogursim. Viņš zināja, ka mums būs vajadzība pēc fizisko un garīgo spēku atjaunošanas. Ja tas bija vajadzīgs pirms grēkā krišanas, cik daudz vairāk tas vajadzīgs tagad pēc grēkā krišanas. Un tāpēc Dievs pēc darba nedēļas dusēja, lai sniegtu mums piemēru. To atgādina Jaunās Derības rakstos vēstules Ēbrejiem autors (Ebr 4:9-11): “Tātad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai. Jo, kas iegājis Viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem kā Dievs no Saviem. Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā, lai neviens nekristu nepaklausībā pēc tā paša parauga.”

Kad vijoles skolotājs spēlē skolēna klātbūtnē, vai to viņš dara, lai parādītu, ka prot spēlēt? Nē, to viņš dara, lai skolnieks mācītos spēlēt tāpat. Tāpat arī Dievs mums atstājis daudzus piemērus, lai mēs mācītos no Viņa un darītu tāpat. Viņš sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu un kas ir teikts par Viņu sabata dienā? Viņš pēc sava ieraduma bija dievnamā. Un tādiem cilvēkiem, kas seko Viņa paraugam, Viņš saka (Mat 11:28): “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Tātad nevajadzētu psihologus, mazāk vajadzētu slimnīcas, ja mēs savas nastas uzticētu Jēzum Kristum. Pie kam šeit vārds „atvieglināt” ir neveikli tulkots, burtiski būtu jātulko: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jums gribu sniegt sabata dusu.”

Jēzus sabata dienā piegāja pie cilvēkiem, kuri pat nelūdza to darīt, kuri pat iepriekš nebija izteikuši ticību Viņam, bet Viņš viņus dziedināja. Vai jūs varat iedomāties sevi tā neticīgā cilvēka vietā, kurš zemē bija gulējis 38 gadus un tad pie viņa sabata dienā pienāca Jēzus pajautāja vai gribi vesels būt un tad lika piecelties? Un šis cilvēks varēja piecelties. Vai tā nebija viņa laimīgākā diena?

Nesen man saeimas komisijā prasīja, kā varam zināt kura ir sabata diena? Kāpēc mēs prasām būt brīvi sestdienā. Atbildēju ka to var viegli uzzināt. Pirmā nedēļas diena pēc Bībeles bija Kristus augšāmcelšanās diena. Tātad latviski nosauktā svētdiena. Tad septītā diena, sabats, iznāk iepriekšējā, tā, ko mēs saucam par sestdienu.

Un beidzot mēs sabata bauslī esam nonākuši pie vārdiem: „tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.” Ko nozīmē „būtu svēta”? Tas nozīmē - būtu mūsu dzīvē nošķirta svētai lietošanai. Tas nozīmē, ka Kungs šajā dienā īpašā veidā nāk pie mums. Tas nozīmē, ka Viņš mūs vēro un ierosina darīt to pašu, ko Viņš darīja sabata dienā. Mēs esam radīti tā, lai mūsos tāpat varētu tikt izlieta mīlestība. Tā kā Dievs rūpējas par mums, tā arī mēs tiekam aicināti rūpēties par citiem. Un tieši tam nolūkam arī ir dota sabata diena.

Man šķiet, ka to vislabāk apraksta Jesajas 58 nodaļa. „Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas? Kad cilvēks nokar galvu kā niedri, kad apvelk maisu un sēd pelnos - vai tu to vari saukt par gavēšanu un par tādu dienu, kas Tam Kungam patīk? Vai drīzāk tā nav gavēšana, kāda Man patīk, proti: kad atraisa jūga važas, kad tos, kam pāri nodarīts, atlaiž svabadībā un noņem no viņu pleciem ikkatru jūgu? Vai ne tā? Kad tu savu maizi lauz izsalkušam un nabagus, kas bez pajumtes, uzņem savā namā; kad tu redzi kailus un tos apģērb un neatraujies no sava tuvāka, tad tava gaisma atmirdzēs kā rīta blāzma, tava atdzimšana notiks ātrāk, tava taisnība ies tavā priekšā, un Tā Kunga godība tevi pavadīs. Kad tu sauksi, Tas Kungs tev atbildēs; kad tu sauksi pēc palīdzības, Tas Kungs sacīs: redzi, še Es esmu! Kad tu izbeigsi savā vidū visu varmācību, zemiskuma pilno norādīšanu ar pirkstiem un visas ļaunās runas, kad tu izsalkušam atvērsi savu sirdi un paēdināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma atspīdēs tumsībā, un tava tumsa būs kā gaiša pusdiena. Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām, tad Tas Kungs būs tavs prieks, Es tevi vadīšu zemes augstumos un tev došu tava tēva Jēkaba mantojumu, jo Tā Kunga mute tā ir runājusi.”

Tātad sabats ir priecīga diena. Sabats mums atgādina, ka Dievs visā par mums rūpējas, ka visā esam no Viņa atkarīgi. Nesot prieku citiem, mūsu sirds tiks vēl vairāk iepriecināta. Kristus tā rīkojās, un Viņš aicina mūs rīkoties tāpat. Un lūk, tieši te ir atbilde uz jautājumu, kā mums jāpiepilda svētās stundas. Kristus joprojām ir Kungs par sabatu. Un Sabats jau no pašiem sākumiem līdz mūsu dienām ir celts cilvēka dēļ.

Autors: Valdis Zilgalvis

---

^[1] Pētnieki apgalvo ka hemoglobīns nevar saglabāties 65 miljonu gadu.

Aicinājums uz Dieva valstības mielastu

Autors: māc. Valdis Zilgalvis

 

Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: "Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!"

Bet Viņš [Jēzus] sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties.

Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.

Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.

Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.

Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.

Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu."

(Lk 14:15–24)

 

Jēzus Kristus stāsta par to, ka visi cilvēki aicināti uz Dieva valstību — bet cik uz to atsaucas? Tā ir līdzība par kungu, kas izsūta savu kalpu ar ielūgumu uz svinībām. Te atspoguļojas tā laika tradīcija — kad kāds plānoja mielastu, viņš jau savlaicīgi ar kalpu izsūtīja ielūgumu viesiem. No līdzības redzam, ka sākumā visi piekrīt. Kad kungs ir sagatavojis maltīti, tad viņš sūta kalpu vēlreiz, lai aicinātu viesus uz svinībām. Bet tad notiek kaut kas neizprotams — viesi sāk meklēt iemeslus, kāpēc viņi nevar nākt.

Ir svarīgi ieklausīsities Jēzus teiktajā, kāpēc ielūgtie viesi nevar ierasties. Pirmais saka: “Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.” Šī aizbildināšanās ir ļoti vāja. Kurš pirks tīrumu, to pat neapskatījis? Tomēr daudziem bagātības ir bijušas iegansts, lai noraidītu Svētā Gara ielūgumu uz pestīšanu. Cilvēks var būt tik aizņemts, lai pelnītu naudu un gūtu īpašumus, ka viņa prāts ir veltīts tikai mantai. Un par nožēlu šajā vērtību skalā Dievs,  kurš dod veiksmi un panākumus, un no kura mēs visā esam atkarīgi, tiek nolikts otrā vietā.

Otrs saka: “Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.” Šis iegansts ir vēl vājāks par pirmo. Kurš pirks piecus pārus vēršu (kas tolaik katrs maksāja aptuveni 15 sudraba seķeļus — aptuveni divu mēnešu strādnieka algu!), pat nepaskatījies, kā tie spēj art? Tomēr daudzi cilvēki ir tik aizņemti darbā, ka nav laika Dievam. Reiz pienāks diena, kad cilvēks izelpos pēdējo elpas vilcienu. Darbs tāpēc neapstāsies, to turpinās kāds cits, bet pestīšana būs nokavēta. Jēzus aicina mūs būt bagātiem Dievā  (Lk 12:21).

“Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.” Šim cilvēkam bija visvājākais attaisnojums. Vai patriarhālajā sabiedrības iekārtā sieva varēja noteikt, kur vīrs ies un kur nē? Neticami! Tā vietā, lai painteresētos, vai nevar dabūt otru ielūgumu, lai ierastos svētkos kopā ar savu jauno sievu, viņš atrada ieganstu atteikties no svētkiem. Varbūt ka viņam bija izdevies apprecēties ar kādu krietni augstākas sabiedrības sievieti un tagad uzskatīja zem sava goda apmeklēt šīs svinības?

Jēzus šajā stāstā atklāj savu kalpošanas realitāti. Visi izraēlieši ar Dieva vēstnešu (praviešu) starpniecību bija uzaicināti uz Dieva mesiāniskajām svinībām. Kad pienāca laiks rīkot svētku svinības, Dievs sūtīja savu kalpu (Jēzu) ar aicinājumu nākt, bet kad atskanēja aicinājums pieņemt Viņu kā grēku izpircēju un garīgās dzīvības maizi, augstākā sabiedrība un vidusslānis bija pārāk aizņemts ar virzīšanos uz augšu pa varas, slavas un bagātības kāpnēm. Tad Jēzus aicināja trūcīgos iedzīvotājus un jūdu sabiedrības atstumtos ļaudis. “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa 1:11)

Pēc Kristus augšāmcelšanās Dieva aicinājums uz Viņa valstības mielastu skan visām tautām, visai cilvēcei. To jau sešus gadsimtus iepriekš Dievs bija atklājis pravietim Daniēlam: “Un viņš [Jēzus] ar daudziem slēgs ciešu derību.” (Dan. 9:27) Pāvils, domājot par šo ielūgumu, rakstīja: “Ar viņu [jūdu] apgrēcību pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus mudinātu uz sacensību.” (Rom. 11:11)  Dievs ir atvēris durvis visām tautām iepazīt Viņu. Viņš saka: “”Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.”” (Atkl. 22:17). Dievs tagad visiem piedāvā  Dieva valstības mielastu bez maksas — bet cik uz to atsaucas?

Mūsu atsaucība atklājas paklausībā Dieva gribai — Viņa baušļiem un mācībai, kā  arī pazemīgā, nesavtīgā kalpošanā citiem. Jēzus neteica, ja kāds cilvēks grib būt pirmais Dieva valstībā, lai meklē augstāku vietu sabiedrībā. Nē! Viņš teica: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” (Marka 9:35) Kalpošana citiem nosaka mūsu lielumu Dieva acīs. Lielais vijolnieks Nikolo Paganīni novēlēja savu brīnišķīgo vijoli savai dzimtajai Dženovas pilsētai ar vienu nosacījumu —, ka uz šī instrumenta neviens nekad nedrīkstēs spēlēt. Tas izrādījās ļoti slikts nosacījums, jo kokam ir tāda savdabīga īpašība — kamēr vien to lieto, tas mazliet nolietojas, bet kolīdz to vairs nelieto, tas sāk trūdēt. Izsmalcinātā samtaini skanošā vijole tagad ir pārvērtusies par ķirmju sagrauztu instrumentu skaistā futrālī, kam šodien ir tikai relikvijas vērtība. Sairušais instruments ir atgādinājums, ka dzīve, kas nošķirta no kalpošanas citiem, zaudē jēgu.^[1]

Jēzus līdzība atklāj atšķirību starp ārējo ticības apliecību un rīcību. Mēs dzirdam aicinājumu, bet meklējam atrunas un atrunas. Cik bieži mēs aizbildināmies, kāpēc mums nav laika atvērt Svētos Rakstus, kāpēc mums nav laika redzēt citu vajadzības, kāpēc mums nav laika atnākt uz dievkalpojumu — uz satikšanos ar Dievu! Mūsu īpašumi, mūsu darbs, mūsu pieķeršanās citiem — tie visi ir noderīgi iegansti, lai atteiktos Dieva aicinājumam. Neviens cilvēks šajā līdzībā neteica, ka negrib nākt, visi atrada ieganstu, kāpēc viņi nevar ierasties. Šādu neatsaucību Jēzus novērtēja ar vārdiem: “Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” Iemesls, kāpēc mēs varam tikt izslēgti no Dieva valstības svētkiem, ir mūsu vājie iegansti — atsacīšanās pieņemt Dieva aicinājumu.

Pāri visam mums ir jāapzinās, kurš aicina uz mielastu. Aicinātājs ir Dievs, mūsu Radītājs, kurš mūs mīl un kurš vēlas atjaunot grēka sarautās attiecības ar Viņu: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vien piedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) Dalība svētku mielastā apliecina, ka šai mīlestībai esam atsaukušies. Mielasts ir šo atjaunoto attiecību svinības. Debesu un zemes ģimene ir atkal apvienota — pie svētku galda sēž vistuvākie draugi. Tas ir savstarpējs prieks. Dievs joprojām aicina ikvienu uz šo svētku mielastu, “lai mans nams būtu pilns”, jo pie svētku galda vēl ir daudz brīvu vietu. Būt Debesu valstības dalībniekam ir lielākā laime: "Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!”

---

^[1] Bits & Pieces, June 25, 1992.

„Es esmu pie jums ik dienas”

 

„Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis. Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja 28:16-20)

Mācekļu dzīvē bija sācies jauns posms. Viņi tikko bija pārdzīvojuši Jēzus krusta nāvi, viņi bija arī dzirdējuši un redzējuši, ka Kristus ir augšāmcēlies, viņi bija satikušies ar augšāmcelto Kungu, bet tas nebija viss. Kā mēs redzam, Kristus aicināja savus mācekļus uz īpašu satikšanos. Tas vairs nebūs Jeruzalemē, Jūdejā, bet gan Galilejā, uz kalna. Ebreju valodā kalns ir tabor. Ja mēs runājam par Tabora kalnu, kuru šodien tā sauc, tad ziniet, tas ir tas pats apskaidrošanas kalns, kur Kristus kādreiz īpašā veidā tika parādīts savā godībā pirms krusta nāves. Toreiz tur varēja uzkāpt tikai trīs no divpadsmit mācekļiem. Tagad tur kāpj 11. Tagad viņi ir sagatavoti.

Šis kalns no Jeruzalemes bija apmēram tikpat tālu, cik no Saldus līdz Rīgai. Lai tur aizietu, vajadzēja vismaz pāris dienas. Mācekļiem tas bija laiks, kad viņi varēja būt kopā un visu pārrunāt. Bija notikušas divas lietas – krusta nāve un augšāmcelšanās. Pirms tam bija divi cilvēki, kuri bija gatavi mirt ar Kristu. Viens bija Pēteris un otrs – Toms. Bet tad, kad Kristu sita krustā, tad kas notika ar šiem abiem drosminiekiem? Pēteris, stāvot tiesas namā, trīs reizes pateica, ka Jēzu nepazīst. Kas notika ar Tomu? Toma ticība tā bija iedragāta, ka tad, kad Kristus bija augšāmcēlies, viņš sacīja – ja es nelikšu savu pirkstu Viņa rētās, tad es neticēšu.

Mūsu katra dzīve ir garīgs ceļojums kopā ar Kristu. Un arī mums nākas piedzīvot brīžus, kad mūsu priekšā Kristu sit krustā. Kad Viņu noliedz, kad cīnās pret Viņu. Un tad ir tā, ka mūsu ticība sāk šķobīties. Ja tas tā būtu palicis, ja nebūtu šis nākošais notikums, augšāmcelšanās, tad daudzi no mācekļiem būtu vispār zaudējuši savu uzticību Dievam. Tomēr Kristus ne tikai mira pie krusta, bet arī augšāmcēlās.

Pēteris bija stipras gribas cilvēks, īsts zvejnieks, kurš bieži bija ticis galā ar ne vienu vien vētru. Viņam bija liela apņēmība. Viņš bija teicis – tajā ceļā, kur Tu, Kungs, iesi, es Tev iešu līdzi. Bet Kristus viņam sacīja – tagad tu vēl nevari, bet pēc tu varēsi. Un tad nāca piedzīvojums, kurā Pēteris redzēja, ka viņa cilvēcīgie spēki ir nepietiekoši, lai viņš varētu iet šo ticības ceļu.

Šo mācekļu dzīvē visu izmainīja augšāmcelšanās. Tagad viņi vienpadsmit iet kopā. Par Jūdu mēs zinām, ka viņš pakārās, viņš aizgāja savu ceļu. Bet vienpadsmit gāja kopā; arī Pēteris bija starp tiem, kuri atkal varēja kāpt kalnā, lai īpašā vietā tiktos ar Kristu. Nonākuši noteiktajā vietā, viņi pamanīja, ka Jēzus ir tur. Viņi nokrita Jēzus priekšā ceļos un pielūdza. Tas saka, ka viņi ne tikai pazina Jēzu, bet arī labi zināja, kas Viņš ir, ka Viņš ir Dievs, ka Viņš nav tikai cilvēks.

Tur ir teikts – „citi (oriģinālā – viņi) šaubījās.” Ja mēs pētām jaunākos šī grieķu vārda skaidrojumus, tad atrodam, ka tas nav parastais vārds, kas apzīmē šaubas. Šis vārds vairāk runā par kautrēšanos, par neziņu, par neizpratni. Mēs varam saprast, ka mācekļiem bija kauns par savu nespēku, par to, ka viņi nebija Jēzu godinājuši krusta brīdī. Viņi jutās necienīgi. Tāpēc uzreiz pēc šī vārda Kristus saka: „Man ir dota visa vara Debesīs un virs zemes.” Ja jūs sapratāt, ka jums nav šī spēka, šīs noturības un stabilitātes, tad atcerieties, ka man ir visa vara, man ir šis spēks. Un Es esmu kopā ar jums. Es jūs stiprināšu, Es jums palīdzēšu.

Te atklājas katra patiesa Kristus mācekļa iekšējā cīņa ar šaubām un neziņu, cīņa starp paškritiku un ticību. Un tāpēc ir ļoti svarīgi zināt, ka Jēzus ir Kungs pāri visam. Es gribētu, ka mēs ikdienā sev šos vārdus atkārtotu atkal un atkal – „Es esmu pie jums ik dienas.”

Tikai Kristus klātbūtnē, Kristus spēkā mēs kā draudze varam pildīt savu uzdevumu. Šajā uzdevumā nespēs iet tie, kas ir pašpārliecināti. Nekas tur neiznāks. Tāpēc Dievs pielaiž mums krusta notikumus, kad mēs redzam, ka visa tā mūsu lielā enerģija un iniciatīva pēkšņi sabrūk. Tie, kas paļaujas uz savu spēku, tie piedzīvo neveiksmes. Bet tie, kas paļaujas uz Kristus spēku un tuvumu, tie iet no uzvaras uz uzvaru.

Šajos vārdos mēs redzam cerību katram. Mēs katru dienu redzam notikumus un piedzīvojam lietas, kas var izsaukt šaubas, bet Kungs pazemīgo neatstāj. Viņš dod savas klātbūtnes piedzīvojumu, lai mēs savā ticības ceļā ietu tālāk.

Ievērojiet vēl vienu lietu. Tajā brīdī, kad viņi bija šajā neizpratnē, ir sacīts, ka Jēzus pie viņiem piegāja. Te ir tā lielā atšķirība, kas mūs, kristiešus, atšķir no citām reliģijām. Mums nav jāiet gari svētceļojumi, nav Dievs jāmeklē aiz zvaigznēm, bet Dievs nāk pie mums, Viņš ienāk mūsu dzīvē.

Bet man ir vēl kāds jautājums. Tur ir teikts: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Vai tad Kristus nebija Dievs pirms tam? Vai tad Viņam nebija vara arī pirms tam? Vai tad Viņš nerunāja Dieva Vārdu? Vai Viņš kā Dievs nepiedeva grēkus? Vai Viņš kā Dievs necēla augšā no nāves cilvēkus?

Lasot Mateja evaņģēliju no sākuma mēs atrodam, ka Gars aizveda Jēzu tuksnesī, lai Viņš tiktu velna kārdināts. Un tālāk ir teikts, ka vispirms velns liek pārvērst akmeņus par maizi, un no Jāņa evaņģēlija mēs redzam, ja tas notiktu, tad tauta Viņu celtu par ķēniņu. Otrs kārdinājums bija – parādi garīdzniekiem savu spēku, nolaidies no tempļa jumta, tad viņi uzskatīs Tevi par īsto vadītāju, un Tev nebūs ar viņiem problēmas. Bet bija vēl trešais kārdinājums – nometies manā priekšā ceļos, tad visa šī pasaule piederēs Tev. Vai Kristum nepiederēja pasaule? Piederēja! Bet sātans ir melu tēvs, viņš mums iestāsta, ka viņam pieder pasaule. Bet ar krusta nāvi sātana vara tika pilnīgi sagrauta. Līdz ar to Kristum ir gan Debesis, gan arī šī zeme. Pienāks brīdis, kad Viņš to tīrīs, un mēs turpināsim dzīvot uz šīs zemes, bet tā jau būs tīra.

Mēs bieži runājam par augšāmcelšanos kā par faktu, kas notika kaut kad agrāk, vai par faktu, kas notiks nākotnē, kad mēs celsimies augšā no nāves. Tas viss ir pareizi, bet ar augšāmcelšanos nāk vēl kas līdzi. Jēzu nekas nespēja noturēt kapā. Un šo augšāmcelšanās spēku Viņš novēl arī draudzei. Nekas nespēj jūs atturēt no tā ceļa, kuru Viņš jums ir novēlējis. Jūs varat droši iet uz priekšu. Viņam ir visa vara. Viņš var cilvēkus pārveidot, viņš var paņemt Saulu un darīt par Paulu. Tas parāda, ka mums nav jānodarbojas ar kļūdu meklēšanu citos. Ja mēs redzam kādas nepilnības, mēs zinām, ka mums ir Dievs un Viņam ir visa vara, un kas tad mums jādara? Mums jālūdz, lai Dievs darbojas pie šī cilvēka.

Kristus Bībelē ir nosaukts par augsto priesteri. Mums nevajag citus priesterus. Mums nevajag cilvēkiem uzticēt savu bēdu stāstu, mēs to varam uzticēt Dievam. Viņš ir bijis jauns tāpat kā mēs. Viņš ir bijis bērns. Viņš ir bijis pieaudzis cilvēks. Viņš visu labi saprot, kas šeit uz zemes notiek. Viņš zina arī mūsu vājības, mūsu kļūdas. Jūs varat bez bailēm pieiet pie Dieva troņa un izstāstīt savu bēdu stāstu.

Un beidzot šie noslēdzošie vārdi – dariet visas tautas par mācekļiem. Bieži vien mēs gribam tikai kristīt, bet te galvenais uzsvars ir – dariet par mācekļiem. Ko tas nozīmē? Vispirms parādīt cilvēkiem, kas ir Kristus. Kāds ir Kristus. Tas ir svarīgākais darbs. Pēc tam nāk kristīšana un mācīšana. Bet ja mēs sākam ačgārni visu to darīt, tad mēs cilvēku vienkārši aizbaidām prom.

Reiz lasīju līdzību par fermeriem, kas rudenī sapulcējās kopā, lai apspriestu ražas novākšanu. Viņi noklausījās vieslektoru par visefektīvākajām metodēm, uzasināja izkaptis, saeļļoja traktorus un ... aizgāja mājas. Pēc nedēļas viņi darīja tāpat. Klausījās, apspriedās, kārtoja lietas, saeļļoja traktorus un ... aizgāja mājās. Un vēl pēc nedēļas atkal tāpat. Kristiešiem reizēm iet līdzīgi. Kristus saka – redzi, druvas ir baltas. Tikai trūkst pļāvēju. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Tie, kas jūtas necienīgi, tie to var darīt. Kas ir tālu no pilnības, arī tie to var darīt. Kristū mēs visi esam aicināti.

Jebkuras organizācija panākumi ir tieši proporcionāli tās misijas svarīgumam un tās spējai palikt fokusētai uz šo misiju. Un šajā kontekstā ir interesanti palūkoties uz „Coca Cola” kompāniju. 97% pasaules iedzīvotāju ir dzirdējuši par kokakolu. 74% ir redzējuši kokakolas bundžiņu vai pudeli. 51% ir nogaršojuši kokakolu. Bet kokakola pastāv tikai dažus gadu desmitus. Ja Dievs būtu uzdevis evaņģelizācijas uzdevumu „Coca Cola” kompānijai, tad droši vien uzdevums jau būtu izpildīts.

Es tomēr domāju, ka mēs esam mācekļi, kuri ne tikai paši klausāmies un mācāmies, bet arī ejam pie cilvēkiem. Un pats skaistākais ir tas, ka Viņš ir ar mums ik dienas līdz pasaules galam.

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)