Autors: māc. Valdis Zilgalvis
Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: "Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!"
Bet Viņš [Jēzus] sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties.
Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.
Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.
Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.
Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.
Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu."
(Lk 14:15–24)
Jēzus Kristus stāsta par to, ka visi cilvēki aicināti uz Dieva valstību — bet cik uz to atsaucas? Tā ir līdzība par kungu, kas izsūta savu kalpu ar ielūgumu uz svinībām. Te atspoguļojas tā laika tradīcija — kad kāds plānoja mielastu, viņš jau savlaicīgi ar kalpu izsūtīja ielūgumu viesiem. No līdzības redzam, ka sākumā visi piekrīt. Kad kungs ir sagatavojis maltīti, tad viņš sūta kalpu vēlreiz, lai aicinātu viesus uz svinībām. Bet tad notiek kaut kas neizprotams — viesi sāk meklēt iemeslus, kāpēc viņi nevar nākt.
Ir svarīgi ieklausīsities Jēzus teiktajā, kāpēc ielūgtie viesi nevar ierasties. Pirmais saka: “Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.” Šī aizbildināšanās ir ļoti vāja. Kurš pirks tīrumu, to pat neapskatījis? Tomēr daudziem bagātības ir bijušas iegansts, lai noraidītu Svētā Gara ielūgumu uz pestīšanu. Cilvēks var būt tik aizņemts, lai pelnītu naudu un gūtu īpašumus, ka viņa prāts ir veltīts tikai mantai. Un par nožēlu šajā vērtību skalā Dievs, kurš dod veiksmi un panākumus, un no kura mēs visā esam atkarīgi, tiek nolikts otrā vietā.
Otrs saka: “Es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.” Šis iegansts ir vēl vājāks par pirmo. Kurš pirks piecus pārus vēršu (kas tolaik katrs maksāja aptuveni 15 sudraba seķeļus — aptuveni divu mēnešu strādnieka algu!), pat nepaskatījies, kā tie spēj art? Tomēr daudzi cilvēki ir tik aizņemti darbā, ka nav laika Dievam. Reiz pienāks diena, kad cilvēks izelpos pēdējo elpas vilcienu. Darbs tāpēc neapstāsies, to turpinās kāds cits, bet pestīšana būs nokavēta. Jēzus aicina mūs būt bagātiem Dievā (Lk 12:21).
“Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.” Šim cilvēkam bija visvājākais attaisnojums. Vai patriarhālajā sabiedrības iekārtā sieva varēja noteikt, kur vīrs ies un kur nē? Neticami! Tā vietā, lai painteresētos, vai nevar dabūt otru ielūgumu, lai ierastos svētkos kopā ar savu jauno sievu, viņš atrada ieganstu atteikties no svētkiem. Varbūt ka viņam bija izdevies apprecēties ar kādu krietni augstākas sabiedrības sievieti un tagad uzskatīja zem sava goda apmeklēt šīs svinības?
Jēzus šajā stāstā atklāj savu kalpošanas realitāti. Visi izraēlieši ar Dieva vēstnešu (praviešu) starpniecību bija uzaicināti uz Dieva mesiāniskajām svinībām. Kad pienāca laiks rīkot svētku svinības, Dievs sūtīja savu kalpu (Jēzu) ar aicinājumu nākt, bet kad atskanēja aicinājums pieņemt Viņu kā grēku izpircēju un garīgās dzīvības maizi, augstākā sabiedrība un vidusslānis bija pārāk aizņemts ar virzīšanos uz augšu pa varas, slavas un bagātības kāpnēm. Tad Jēzus aicināja trūcīgos iedzīvotājus un jūdu sabiedrības atstumtos ļaudis. “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jāņa 1:11)
Pēc Kristus augšāmcelšanās Dieva aicinājums uz Viņa valstības mielastu skan visām tautām, visai cilvēcei. To jau sešus gadsimtus iepriekš Dievs bija atklājis pravietim Daniēlam: “Un viņš [Jēzus] ar daudziem slēgs ciešu derību.” (Dan. 9:27) Pāvils, domājot par šo ielūgumu, rakstīja: “Ar viņu [jūdu] apgrēcību pestīšana nākusi pie pagāniem, lai viņus mudinātu uz sacensību.” (Rom. 11:11) Dievs ir atvēris durvis visām tautām iepazīt Viņu. Viņš saka: “”Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.”” (Atkl. 22:17). Dievs tagad visiem piedāvā Dieva valstības mielastu bez maksas — bet cik uz to atsaucas?
Mūsu atsaucība atklājas paklausībā Dieva gribai — Viņa baušļiem un mācībai, kā arī pazemīgā, nesavtīgā kalpošanā citiem. Jēzus neteica, ja kāds cilvēks grib būt pirmais Dieva valstībā, lai meklē augstāku vietu sabiedrībā. Nē! Viņš teica: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” (Marka 9:35) Kalpošana citiem nosaka mūsu lielumu Dieva acīs. Lielais vijolnieks Nikolo Paganīni novēlēja savu brīnišķīgo vijoli savai dzimtajai Dženovas pilsētai ar vienu nosacījumu —, ka uz šī instrumenta neviens nekad nedrīkstēs spēlēt. Tas izrādījās ļoti slikts nosacījums, jo kokam ir tāda savdabīga īpašība — kamēr vien to lieto, tas mazliet nolietojas, bet kolīdz to vairs nelieto, tas sāk trūdēt. Izsmalcinātā samtaini skanošā vijole tagad ir pārvērtusies par ķirmju sagrauztu instrumentu skaistā futrālī, kam šodien ir tikai relikvijas vērtība. Sairušais instruments ir atgādinājums, ka dzīve, kas nošķirta no kalpošanas citiem, zaudē jēgu.[1]
Jēzus līdzība atklāj atšķirību starp ārējo ticības apliecību un rīcību. Mēs dzirdam aicinājumu, bet meklējam atrunas un atrunas. Cik bieži mēs aizbildināmies, kāpēc mums nav laika atvērt Svētos Rakstus, kāpēc mums nav laika redzēt citu vajadzības, kāpēc mums nav laika atnākt uz dievkalpojumu — uz satikšanos ar Dievu! Mūsu īpašumi, mūsu darbs, mūsu pieķeršanās citiem — tie visi ir noderīgi iegansti, lai atteiktos Dieva aicinājumam. Neviens cilvēks šajā līdzībā neteica, ka negrib nākt, visi atrada ieganstu, kāpēc viņi nevar ierasties. Šādu neatsaucību Jēzus novērtēja ar vārdiem: “Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” Iemesls, kāpēc mēs varam tikt izslēgti no Dieva valstības svētkiem, ir mūsu vājie iegansti — atsacīšanās pieņemt Dieva aicinājumu.
Pāri visam mums ir jāapzinās, kurš aicina uz mielastu. Aicinātājs ir Dievs, mūsu Radītājs, kurš mūs mīl un kurš vēlas atjaunot grēka sarautās attiecības ar Viņu: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vien piedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) Dalība svētku mielastā apliecina, ka šai mīlestībai esam atsaukušies. Mielasts ir šo atjaunoto attiecību svinības. Debesu un zemes ģimene ir atkal apvienota — pie svētku galda sēž vistuvākie draugi. Tas ir savstarpējs prieks. Dievs joprojām aicina ikvienu uz šo svētku mielastu, “lai mans nams būtu pilns”, jo pie svētku galda vēl ir daudz brīvu vietu. Būt Debesu valstības dalībniekam ir lielākā laime: "Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!”
