(Mācītāja Alfrēda Jākobsona svētruna)
Ir pienācis atkal rudens. Tas ir sevišķs laiks, kad kļūst redzams katra darba rezultāts. Ir daudzi, kuri var priecāties par saņemto ražu pēc rūpīga un čakla darba. Taisnība latviešu sakāmvārdam, ka „darbam sūras saknes, bet saldi augļi.” Cik patīkami priecāties un baudīt saldus augļus! Tomēr ir arī tādi, kuriem jāredz savas nolaidības un kūtruma sekas, kad pārņem nedrošība, neziņa par tālāko un jāpiedzīvo vislielākā atkarība no citiem. Šeit apstiprinās cilvēka vislielākā muļķība un vājums, jo „ slinkums saēd cilvēka gribu vairāk nekā rūsa dzelzi” (latviešu sakāmvārds).
Mūsu dienās, kad ir grūti ekonomiskie apstākļi, ir vajadzīga patiesa gudrība, kā pareizi dzīvot, kā, palīdzot citiem, palīdzēt sev. Dievs dod vislabāko padomu un, ja labprātīgi saskaņojamies ar Dieva gribu, tad Viņa vadībā varam sagaidīt vislabāko iznākumu.
„Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā” (Sal. pam. 10:5). Salamans bija labs dzīves norišu un cilvēku raksturu pazinējs, tāpēc viņa atziņas ir patiesas, praktiskas un noderīgas visos laikos. Šī Bībeles vieta runā par to, cik svarīgi būt saprātīgam un čaklam dzīves visās jomās, lai nepiedzīvotu smagas neveiksmes, lielus zaudējumus.
No šīs nodaļas konteksta un daudziem citiem Bībeles tulkojumiem redzams, ka uzsvars ir likts uz ģimeni, kurā ir bērni. („He that gathereth in summer is a wise son, but he that sleepeth in harvest is a son that causeth shame.” KJV;
„He that gathers crops in summer is awise son, but he who sleeps during harvest is a disgracefulson.” NIV;
„A son who gathers in summer is prudent, but a son who sleeps in harvest brings shame.” RSV;)
No tā izriet, ka bērni, vai tie būtu dēli vai meitas, var sagādāt kaunu ne tikai sev, bet arī visai ģimenei. Citos gadījumos kā vainīgie pie kopīgām ciešanām un zaudējumiem var izrādīties paši vecāki, kas nerūpējas par saviem bērniem. Bībele uzsver audzināšanas un personīgā piemēra lielo nozīmi bērnu audzināšanā, neaizmirstot arī to, ka bērniem ir vienmēr atbildība par savas izvēles sekām.
Dievs cilvēkam ir paredzējis darbu kā eksistences nodrošināšanas pamatu, kā visu labu tikumu pasargāšanas līdzekli, kā harmoniskas fiziskās, intelektuālās un garīgās attīstības veicinātāju. Ja apzināmies savu piederību Dievam un atbildību Viņa priekšā, tad godīgs un čakls darbs pagodina Dievu. Kol.3:23-24. „Visu ko darāt, dariet no sirds , it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, Jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum.”
Bībele nosoda cilvēka nolaidību, viņa kūtrumu un bezatbildību, kas ļoti vājina cilvēka gribas spēku un traucē personības vispusīgu attīstību. Piemēram, Salamana pamācības 17:2 -„Gudrs kalps valdīs pār laiskiem mantiniekiem un sadalīs starp brāļiem mantojumu.”
Dievs uzaicina cilvēku strādāt apzinīgi, godprātīgi visas sešas darba dienas un septītajā baudīt dusu kopā ar Viņu. 2. Moz. 20:8-11 -„Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas diena tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt[..].”
Nav iespējams būt laimīgam svētajā dusas dienā, ja nav strādāts godīgi kopā ar Dievu darba dienās. Tāds cilvēks nav ne tikai izpildījis savu uzdevumu, bet ir sagādājis materiālus un garīgus zaudējumus sev, kā arī apbēdinājis savu Dievu. Viņš ir pieskaitāms pie Dieva baušļu pārkāpējiem.
Dievs vērtīgās atziņas ir atklājis savā radībā un par tām jebkurš var pārliecināties savas personīgās dzīves pieredzē. Katrs var ieraudzīt, cik patiess ir Bībeles atzinums, kas atbalsojas praktiskajā un garīgajā dzīvē un kas uzrakstīts Gal. 6:7 -„Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.”
Ir pazīstams teiciens, ka „Dievs dod putniem viņu barību, bet Viņš to nemet viņu ligzdās.”
Sal pam 10:5 sacīts, ka vasara ir īpaša darba laiks, kad ir nopietni jāsagatavojas priekšā stāvošajai garajai ziemai, lai būtu pietiekoši sagādāta barība, lai nebūtu jācieš izsalkums ziemas aukstumā, lai būtu pietiekoši krājumi priekšdienām un nebūtu jāaiziet bojā. Neviena dzīvā radība tādu vieglprātību un nolaidību nepielaiž.
Kurš gan nezin, kā sakrāj sev barību, piemēram, vāveres, bites u.c. Cilvēkam, radības kronim, ir iespēja mācīties no brīnišķīgajam grāmatām – Bībeles un dabas. Ja tas nav līdzējis, tad ir jāizbauda savas nepaklausības rūgtās sekas.
Šī rakstu vieta runā par divu tipu cilvēkiem, par viņu attieksmi pret Dievu, pret sevi un pret citiem. Šeit runāts par krasi atšķirīgām rakstura īpašībām. Gudrs cilvēks izmanto īsto laiku, ne tikai apzinīgi un čakli strādā, bet saprātīgi plāno un domā par iekrājumu nākošām dienām, lai nenonāktu smagā atkarībā no citiem un bezizejas stāvoklī. Gudrs cilvēks būs bagāti svētīts, pilnīgi apmierināts un drošībā. Viņam nebūs jābīstas no nākotnes un viņš būs spējīgs palīdzēt arī tiem, kuriem ir sevišķas vajadzības.
Satriecoši ir tas, ka ir tik vieglprātīgi, nolaidīgi un kūtri cilvēki, kuri tādā svarīgā laikā atļaujas bezdarbībai. Ebreju valodā „radam ” nozīmē ciešu, cietu miegu, kad cilvēks būtībā neapzinās un neredz savu patieso stāvokli un sevišķās vajadzības. Viņš ir apdraudētā stāvoklī un nespēj palīdzēt citiem. Dieva Vārds nosoda darba spējīga cilvēka kūtrumu. 2. Tes. 3:10-13 -„Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst. Tagad dzirdam, ka daži jūsu starpā dzīvo nekārtīgi, nestrādādami nekādu darbu, bet tikai nedarbus. Tādiem mēs aizrādām un liekam pie sirds, atsaukdamies uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai viņi klusā garā strādā un ēd savu maizi. Bet jūs brāļi nepiekūstat, labu darīdami.”
Neviena sabiedrība, neviena darba vieta nevar paciest tādu cilvēku, kurš ir slinks un grib dzīvot uz citu rēķina. Tāds cilvēks ir citiem par nastu, apgrūtinājumu. Uz viņu nevar paļauties un viņš ir tas, kurš liek vilties un ciest zaudējumus. Kūtrais cilvēks visbiežāk nonāk pie likuma pārkāpumiem caur zagšanu, jo viņš ir trūkumā savas nolaidības dēļ. Tāds cilvēks ir piepildīts ar skaudību, kas viņu aptumšo un padara nelaimīgu.
Dievs negrib cilvēka ciešanas un bojā eju. Viņš dod iespēju izvēlēties labāko – uzticēšanos un paklausību Viņam, patiesu labklājību un dzīvību. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka personīgās izvēles un ticības.
Paplašinot Salamana pamācības 10:5 dotās atziņas un attiecinot tās uz garīgo dzīvi, varam atrast sekojošo:
1) mēs dzīvojam labvēlīgajā, Dieva dāvātajā žēlastības laikā, kurš ir sevišķi nozīmīgs katram cilvēkam. 2. Kor.6:2 -„ Jo Viņš saka: „Labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju.” Redzi tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.”
2) šis laiks ir sakrāšanas, ievākšanas darba laiks, kuru nedrīkst nokavēt, ne arī vieglprātīgi izniekot. Kas tad būtu jāsakrāj? Ne jau laicīgā manta, bet garīgās atziņas un dārgie ticības piedzīvojumi ar Dievu, kuri pacietīgi jāsakrāj no dienas dienā. Mateja 6:19-21 -„ Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog.”
Apustulis Pāvils varēja droši sacīt: Filipiešiem 3:7,8,14 -„Bet kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu… Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.”
3) tādus piedzīvojumus var iegūt tikai pastāvīgā mīlestības sadraudzībā ar Jēzu. Dieva doto dāvanu čakla izlietošana ikdienā un nesavtīga kalpošana citiem mīlestībā ir spēcīgs pierādījums par Svētā Gara darbību. Svētais Gars sagatavo uzticīgo Dieva bērnu Kristus rakstura līdzībā. 2. Kor. 3:17,18 -„ Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.”
4) garīgā vienaldzība un kūtrums nav ne ar ko attaisnojams. Tāds cilvēks, kurš nevērtē Dieva žēlastības dāvanu, kalpošanas iespējas un neņem vērā izdevīgo laiku, atstāj negatīvu iespaidu uz citiem un pats sevi pazudina. Lūkas 9:23-25 -„Un Viņš sacīja uz visiem: „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis Dēļ zaudēs, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?”
Nolaidīgie un garīgi kūtrie beidzot redzēs, cik daudz tie ir zaudējuši, kad neko vairs nevar izmainīt uz mūžību. Jer. 8:20 - „Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!”
5) turpretī tas ir gudrs, kurš bīstas Dievu, mīl Dievu un savus līdzcilvēkus;
- tas ir gudrs, kurš saprot savas dzīves galveno mērķi;
- tas ir gudrs, kurš zina īsto laiku un to čakli, lietderīgi izmanto;
- tas ir gudrs, kurš pašaizliedzīgi strādā, neskatoties uz apstākļiem;
6) tie, kuri Dievu mīl un paklausa, nepazīs un necietīs nekādu trūkumu ne fiziski, ne garīgi. Viņiem būs pastāvīga Dieva klātbūtne un apsardzība. Tie būs Dieva godāti un mīlēti visā mūžībā. Uzticīgie redzēs Dieva godības krāšņumu un Kristus upura nopelna augļus. Mat. 25: 21 -„Un viņa Kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!”
Ps. 126:5-6 -„Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: Viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām – ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.”
