Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes

Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kur katrs grib dzīvot un darīt pēc sava prāta un savas gribas. Katrs vēlas iet pa savu paša izvēlēto ceļu, nemaz neinteresējoties, kas Dievam būtu par to sakāms. Kristus mūs aicina lūgt – lai notiek Tavs prāts, bet vai mēs zinām,  kāds ir Dieva prāts, Dieva griba mūsu dzīvē? Kā uzzināt Dieva gribu?

Kristus parauglūgšana sākas ar vārdiem „Mūsu Tēvs debesīs.” Jēzus saka, ka mēs Dievu varam uzrunāt kā mīlošu Tēvu.  Vai vecāki atklāj savu gribu un prātu saviem bērniem? Jā.  Vecāki neskaitāmas reizes stāsta, skaidro, atgādina lai bērns saprastu, ko vecāki no viņa vēlas. Un ar laiku bērni ļoti labi zina, ko vecāki domā, grib vai negrib no viņiem. Bet vai viņi to dara,  tas ir cits jautājums. Reti ir gadījumi, kad bērni paši nāk pie vecākiem un jautā kādas ir jūsu domas,  kā man rīkoties? Vai līdzīgi nav arī mūsu attiecībās ar Dievu? Cik bieži mēs jautājam savam debesu Tēvam,  kāda ir Tava griba mūsu dzīvē? Vai tas vispār mūs interesē? Debesu Tēvs ir ieinteresēts, lai mēs zinātu Viņa gribu un saprastu Viņa gribu, jo Viņš vēl mums labu. „Ja nu jūs, ļauni būdami, saviem bērniem dodat labas dāvanas, cik daudz vairāk laba jūsu debesu Tēvs dos tiem, kas viņu lūdz.” (Mat 7:11)

Vai pirmie cilvēki Ādams un Ieva zināja, kāda ir Dieva griba? Vai viņiem pietika intelekta,  izglītības, lai izprastu Dieva prātu? ”Cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības. Viņa daba bija saskaņā ar Dieva gribu. Viņa prāts spēja izprast dievišķās lietas. Viņa tieksmes bija tīras; vēlmes un izjūtas pārvaldīja saprāts. Viņš bija svēts un laimīgs, nesot sevī Dieva līdzību un dzīvojot pilnīgā paklausībā Viņa prātam.” (E. Vaita, Sentēvi un pravieši, 30) Pirmie cilvēki tika apveltīti ar augstu intelektu. Tie varēja satikties ar Radītāju un eņģeļiem un tas viņu sirdis pildīja ar dziļāku mīlestību un izraisīja pateicības un prieka izjūtas. Pirmais pāris nebija tikai kā bērni Dieva tēvišķajā aizgādībā, bet arī skolnieki, kas saņēma mācības no sava visu zinošā Radītāja. Dieva gribu viņi uzzināja no paša Dieva. Ko tad Dievs vēlējās, kāds bija Viņa prāts? Dievs vēlējās, lai cilvēki viņam uzticas un paklausa, lai atbild ar pretmīlestību, lai bauda no dzīvības koka un dzīvo mūžīgi, lai ar prieku sagaida, kad Viņš ierodas Ēdenes dārzā. Dievs arī deva uzdevumu kopt un sargāt šo dārzu. Ko Dievs nevēlējās? „No ļauna un laba atzīšanas koka neēd, jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi!”(1Moz. 2:17)  Viņi tika brīdināti  par draudošajām briesmām. Viņi  saprata to, kas viņiem bija pateikts. Ieva pat atkārtoja čūskai, ko Dievs bija teicis, tomēr grēkoja, nepaklausīja Dieva gribai. Tā nebija Dieva griba, ka cilvēki bailēs slēpjas no Viņa, iepazīst ciešanas, slimības, ļaunumu un nāvi.

Kā ir ar mums? Vai mēs šodien zinām, kāda ir Dieva griba mūsu dzīvē? Mēs nevaram satikt Dievu vaigu vaigā,  kā to varēja Ādams, un dzirdēt  Viņa  norādījumus, eņģeļi arī reti kuru no mums apmeklē. Vai tas nozīmē, ka šodien nevaram uzzināt, kāds ir Dieva prāts, griba? Šodien Dievs atklāj savu gribu caur Svētajiem Rakstiem, caur Bībeli.

Dieva griba ir glābt grēcinieku. “Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo Viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib, ka visi grēku nožēlā atgriežas.” (2. Pēt 3:9) “Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic Viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un Es to augšāmcelšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:4O) Dievs vēlas atjaunot grēka sarautās attiecības. Dievs vēlas, lai mēs Viņam uzticamies, nebaidāmies no Viņa. Ticība Dievam un paļaušanās uz Viņa žēlastību ietver apņemšanos pievērsties Viņam un Viņa gribai mūsu katra dzīvē. Tā prasa apņēmīgu novēršanos no visa ļaunā un negatīvā. Tas arī prasa gribasspēku, lai saskaņotu savu dzīvi ar Dieva gribu attiecībā uz mums. “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs. (Ps. 40:9) Citā tulkojumā sacīts: “Man tīk darīt Tavu gribu, mans Dievs.” Man ir prieks darīt  Dieva gribu. Es gribu darīt Viņa gribu. Esmu laimīgs, darot Viņa gribu. Vai arī mēs varam tā sacīt par sevi? Vai esam to piedzīvojuši? Šos vārdus varam sacīt ar prieku, ja pazīstam un uzticamies Dievam. Šos vārdus varam sacīt ar prieku, ja mūsu plāni sakrīt ar Dieva gribu. Vai vienmēr viegli un ātri piekrītam Dieva plāniem? Vai vienmēr par tiem priecājamies? Dzīve ir dzīve. Vai tad mums pašiem kādreiz nav bijusi vēlēšanās īstenot kādu savu plānu, ne ar vienu nekonsultējoties? Vai kādreiz sirdī neiezogas rūgtums,  vilšanās, neapmierinātības sajūtas, ja Dievs izdarījis korekcijas mūsu plānos un nav ļāvis tiem īstenoties?

Ķēniņš Dāvids, kurš sacīja šos vārdus “Man ir prieks..., man tīk... dzīvot pēc Tava prāta”, jau no valdīšanas sākuma loloja plānu būvēt templi Dievam. Labs nodoms. Dievam būtu jābūt priecīgam, apmierinātam ar šādu plānu, bet “...ķēniņš Dāvids sacīja:”...Es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis.” (1.Laiku 28:2.3.) Dāvids no sirds vēlas, bet Dievam ir citas domas. Nezinu, kā jutās tajā brīdī Dāvids.

Pēc daudzu gadu klejošanas pa tuksnesi Israēls beidzot sasniedza apsolītās zemes dienvidu robežu. Mozus dzīve tuvojās noslēgumam. Tūlīt piepildīsies viņa sapnis ievest tautu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek, bet tad viena neveiksmīga rīcība un nekā. Dievs tik  vien ļauj kā paskatīties no  attāluma. “Un tajā pašā dienā Kungs sacīja Mozum: “Kāp Abārima kalnos, Nebo kalnā, Moāba zemē, kas iepretī Jērikai, un skaties uz Kanaāna zemi, ko Es dodu Israēla dēliem par īpašumu! Un mirsti tajā kalnā, kur tu būsi uzkāpis, un tiec piepulcināts savai tautai, – tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, – tādēļ ka tu Mani pievīli Israēla dēlu priekšā pie Kādēšas Meribas ūdeņiem, Cīna tuksnesī, jo tu Mani tur nesvētīji Israēla dēlu vidū! Iztālēm tu redzēsi to zemi, bet tu neiesi uz to zemi, ko Es dodu Israēla dēliem!” (5Moz 32:48-52) Cik viegli vai grūti tādā brīdī ir pieņemt Dieva gribu ar mieru un prieku sirdī? Jo Dieva gribas piepildīšanās nozīmē savas gribas aizliegšanu.

Tad, kad lūdzam: “Tavs prāts lai notiek mūsu dzīvē”, tas nozīmē to, ja notiek Dieva griba, tad mums viņai jāpakļaujas. Bieži vien mūsu griba karo ar Dieva gribu, jo bieži par laimīgām uzskatām tās dienas, kad viss notiek pēc mūsu prāta, un skumstam, ja viss nenotiek, kā vēlamies. Vieglāk ir lūgt par citiem. Mēs zinām viņu vainas, kļūdas, slimības. Mēs par viņiem aizlūdzam un nobeigumā sakām: „Kungs, ja tas ir Tavs prāts ...” Bet, ja lūdzam par sevi, tad ilgojamies, lai mūsu lūgšana tiktu paklausīta, ka aizmirstam pateikt: „Kungs, ja tas ir Tavs prāts...”

Mēs bieži varam uzzināt Dieva gribu lasot Bībeli. Bet ikdienas dzīvē gadās apstākļi, kur tiešu atbildi Dieva Vārdā ir grūti atrast. Ja mums jāizlemj  mācīties par pavāru vai zobārstu?  Pārcelties uz Angliju vai palikt dzīvot Latvijā? Precēties vai neprecēties? Vai lūdzam gudrību no Viņa, lai pieņemtu pareizus lēmumus? Vai lūdzam, lai notiek Viņa prāts? Vai arī mums jau viss ir skaidrs, mēs visu esam labi izdomājuši un lūdzam, lai Dievs svētī to, ko mēs esam jau paši izlēmuši?

Jēzus, dzīvojot  šīs zemes dzīvi, bija un ir paraugs visiem, kas vēlās un grib dzīvot pēc Dieva prāta. Jēzus bija Dieva prāta izpildītājs virs zemes. “Jo Es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.”(Jāņa 6:38) Ģetzemanes dārzā no Kristus lūpām atskan vārdi: “Viņš aizgāja no tiem sāņus akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu: “Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri prom no manis, tomēr lai notiek nevis mana, bet Tava griba.” Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un viņu stiprināja. Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdza Dievu vēl stiprāk. Un viņa sviedri kā biezas asins lāses ritēja zemē.” (Lūk 22:41-44) “Drausmīgais mirklis bija klāt, – mirklis, kuram jāizšķir pasaules nākotne. Cilvēces liktenis svārstījās svaru kausos. Kristus vēl varēja atteikties dzert rūgto biķeri, kas patiesībā bija jādzer grēcīgajam cilvēkam. Vēl nebija par vēlu. Viņš varēja noslaucīt asins sviedrus no pieres un atstāt zemes iemītniekus, lai tie iet bojā savos grēkos. Viņš varēja teikt: ”Lai grēcinieks pats saņem pelnīto sodu, Es atgriezīšos pie Tēva.” Vai Dieva Dēls dzers tik rūgto pazemojuma un nāves moku kausu? Vai nevainīgais cietīs grēka lāstu, lai glābtu vainīgo? Pār Jēzus bālajām lūpām nāca vārdi: ”Mans tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (E. Vaita, ”Laikmetu ilgas”, 571) Trīs reizes Jēzus lūdza šo nodošanās lūgšanu. Viņš nevarēja pieļaut domu, ka mums būtu jāpazūd, un pēc Ģetzemanes nebēga, bet  devās uz Golgatu. Jēzus savu mīlestību parādīja līdz galam, tāpēc, ka mūs tik ļoti mīl. Viņš aicina savus sekotājus uzticēties Dieva prātam, Dieva gribai, jo Dievs ir labs un Viņa griba ir laba. Dievs grib mūs glābt! 

Mūsu dzīvē arī var būt sava Ģetzemane, sava Golgata, un mums nav viegli lūgt: ”Tavs prāts lai notiek”, bet lūgsim, lai  Dievs dod spēku uzticēties! “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē! Ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - , tas nav no tēva, bet ir no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība, bet, kas dara Dieva gribu, paliek mūžīgi.” (1. Jāņa 2:15-17)

Neraizējieties!

(Mācītāja Ainara Gaiļa svētruna)

Nemanot ir pagājis vēl viens gads. Laiks neapturami steidzas uz priekšu, neprasot, vai kāds to vēlas. Kāds tas ir bijis? Citam tas ir bijis veiksmīgs, citam ne tik veiksmīgs. Katrā mājā ir bijušas savas rūpes un savi prieka mirkļi. Droši vien, ka nav daudz ģimeņu, kuras nebūtu skārušas ekonomiska rakstura pārmaiņas. Lai kā mēs gribētu, mēs nevaram izbēgt no dzīves realitātes.

Lai kā to dažbrīd negribētos atzīt, jauns gads nozīmē arī to, ka jau atkal uzskatāmi sarucis tas laika posms, kas mums atvēlēts uz šīs zemes, lai mēs sasniegtu  izvēlētos mērķus, kuri mums liekas būtiski un svarīgi.

Šobrīd vairāk nekā jebkad mums jādomā par dzīvi un vērtībām. Kas tad cilvēka dzīvē ir pats svarīgākais? Prioritātes var mainīties atkarībā no apstākļiem. Kad pazaudēts darbs un naudas maciņš tukšāks, tad prioritāte ir darbs un naudas pelnīšana, kad slimojam - veselība, kad esam vientuļi - mīlestība, kad tuvojas dzīves noslēgums - atlikušais laiks.

Cik katram mums ir dots laiks uz šīs zemes, un kā mēs to izmantojam? Kāds no mums šodien atrodas pavasara plaukumā, kāds vasaras briedumā, kāds krāsainā rudenī, kāds tuvu ziemas stingumam. Vai mēs zinām, cik daudz laika mums vēl ir dots? Varbūt daudz, bet varbūt ļoti maz. Laiks nesaudzē nevienu. Vai mēs zinām sava laika vērtību? Vai mēs no rīta pamostoties saprotam, kādu vērtīgu dāvanu esam no Dieva saņēmuši, un par to pateicamies un priecājamies? Bet varbūt, raugoties uz bargo salu un sniega kupenām, mēs pārdzīvojam un raizējamies, kā pārdzīvosim šo ziemu un grūtos laikus. 

Rūpju un raižu ir vairāk nekā prieka un pateicības. Vai mēs esam kādreiz raizējušies un par ko? Droši vien nav tāda cilvēka, kurš  savā dzīvē nebūtu piedzīvojis uztraukumu, raizes, rūpes un nervu spriedzi. Arī laikā, kad Kristus kalpoja uz mūsu zemes, cilvēkiem nebija sveša šī problēma, jo, uzrunājot savus klausītājus, Jēzus sacīja:

„Tāpēc es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ - ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ - ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs - ne tie sēj, ne tie pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs raizējaties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug - ne tās nopūlas, ne tās vērpj, bet es jums saku: pat  Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk viņš darīs jums, jūs mazticīgie?! Tāpēc neraizējieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs  zina, ka jums visa tā vajag. Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Neraizējieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu.”(Mt.6:25-34)  

Jēzus aicina: „Nezūdieties, neraizējieties!’’ Tomēr šos vārdus nav tik viegli pieņemt. Tos nebija viegli pieņemt tiem tūkstošiem, kuri bija sapulcējušies kalna nogāzē un ar interesi un cerībām klausījās Jēzus vārdos. „Kad tie bija sasēdušies zaļajā kalna nogāzē, gaidot dievišķā Skolotāja vārdus, viņu sirdis pildījās ar domām par nākotnes godību. Šeit bija rakstu mācītāji un farizeji, kas gaidīja dienu, kad viņiem būs vara pār ienīstajiem romiešiem un tiem piederēs pasaules lielās impērijas bagātības un spožums. Nabadzīgie zemnieki un zvejnieki cerēja dzirdēt apgalvojumu, ka viņu nožēlojamās būdas, trūcīgais uzturs, smagā darba dzīve un bailes no trūkuma tiks apmainīti pret bagātiem mājokļiem un vieglām dienām. Viņi cerēja, ka šī viena raupjā drēbes gabala vietā, kas dienā bija apģērbs, bet naktī sega, Kristus dos iekarotāju greznās un dārgās drēbes.”( E. Vaita „Kristus kalna svētruna”)

Bet visa tā vietā Jēzus saka: „Neraizējaties par šim lietām,  meklējiet vispirms debesu valstību, tad jums viss pārējais tiks iedots.” Neuztraukties. Vai tas ir tik vienkārši? Vai tas vispār ir iespējams? Jēzus ar šiem vārdiem uzrunā mūs arī šodien. Kā lai neraizējamies, ja neesam droši par rītdienu? Ja nezinām, vai rīt būs darbs, un, ja būs, vai samaksās algu? Sevišķi  jau šādā brīdī, kad valstī ir krīze. Kā lai nedomājam un neuztraucamies? Parasti cilvēki taču domā un rūpējas par to, ko likt galdā, ko vilkt mugurā, kā izskolot bērnus un kādā pensiju fondā ieguldīt naudu, lai būtu gaišas un nodrošinātas vecumdienas. Kā vienā rūpju, nedrošības un daudzu vajadzību pasaulē Jēzus var tik vienkārši pasacīt –neraizējieties..  Mēs varam mēģināt sev teikt vai iestāstīt: „Es būšu mierīgs, neraizēšos un nedomāšu!” Bet vai mums bieži tas izdodas?

Šie jautājumi mums ir būtiski un svarīgi. Jēzus jau arī nesaka, ka šīs lietas nav svarīgas. Jēzus nerunā par to, ka mēs nedrīkstam domāt par materiālām lietām. Jēzus nesaka : „Esi bezrūpīgs un bezatbildīgs! Neplāno, nestrādā un nemācies!” Dievs saka: „Sešas dienas tev būs strādāt...”(2Moz. 20:9) „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst”(1Moz. 3:19) Ir lietas, kuras atkarīgas no mums. Mēs plānojam, mācāmies, strādājam, cenšamies darīt, bet ir lietas un apstākļi, kurus nevaram ietekmēt. Un, ja nevaram vairs kādas lietas vai apstākļus kontrolēt, sākam nervozēt un raizēties. Bet vai tas mums palīdz? Raizes neatbrīvo mūsu rītdienu no problēmām, bet tās atņem spēku šodienai. Ar zūdīšanos nevaram pagarināt mūžu ne par minūti. Nevaram izmainīt situāciju.  Nevaram ietekmēt pagātni, nākotni, bet varam ietekmēt savu veselību. Raizes var padarīt mūs neredzīgus saskatīt Dieva klātbūtni. Dievs, kas dāvinājis mums dzīvību, zina, ka mums vajadzīga pārtika, apģērbs. Jēzus saka: „Nezūdieties par šīm lietām! Vai tad dzīvība nav vērtīgāka?”

2001. gada 11. septembrī ASV notika līdz šim lielākais terora akts pasaules vēsturē. Teroristi nolaupīja lidmašīnas un divas no tām ietriecās Pasaules Tirdzniecības centra „dvīņu torņos”, kuri drīz pēc trieciena sabruka. Bojā gāja vairāki tūkstoši cilvēku, kas tobrīd atradās ēkās. Bija parasts darbdienas rīts. Ļaudis steidzās veikt savus dienas darbus, un te pēkšņi daudziem īsā laikā izmainījās visa dzīve. Kāda sajūta bija tiem cilvēkiem, kuri atradās torņu augšējos stāvos un aptvēra, ka viss beidzies, ka nav kur glābties? Bija atlikuši nedaudzi mirkļi vai minūtes. Cilvēki sāka dienu tāpat kā visas pārējās, nezinot, ka nākamās vairs nebūs. Un tad pēkšņi to aptvēra. Atlikušas tikai dažas minūtes dzīvot. Kas tajā brīdī bija  svarīgs?  Par ko viņi domāja vai raizējās? Vai tajā brīdī viņiem bija svarīgi, kāda zīmola drēbes bija  mugurā, vai viņi vakariņojuši dārgā restorānā, vai mājās ēduši tikai sviestmaizes, vai bankas kontā ir daudz naudas un kāda automašīna atrodas lejā autostāvvietā? Vai tam visam šādos apstākļos bija nozīme?

Dzīvība ir vērtība. Attiecības ar Dievu ir vērtība. Attiecības  ar tuviniekiem ir vērtība. Zem visiem skaitļiem, kas vēstīja par bojā gājušo skaitu, slēpās pa stāstam. Atskanēja telefonu zvani no brūkošajām ēkām un lidmašīnām ar vārdiem: „Mēs mirstam...Es jūs mīlu...” Kamēr  neesam ieskatījušies nāvei acīs, bieži vien nenovērtējam, kas mūsu dzīvē ir visvērtīgākais un vissvarīgākais. Jēzus saka: „Vai tad dzīvība nav vērtīgāka kā barība un miesa kā drēbes?’’ Par ko mēs ikdienā visbiežāk  uztraucamies? Par materiālām lietām. Vai mūsu dzīve nav vērtīgāka par šīm praktiskajām lietām? Dievs rūpējas par savu radību. Jēzus saka: „Pavērojiet putnus! Ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos, bet Dievs par viņiem rūpējas”. Te nav runa, ka putni nestrādā. Tie nesēž uz vietas ar atvērtu knābi.  Tie lido, meklē barību, jo neviens barību tiem knābī neieliek. Kāds ir teicis, ka neviens tik smagi nestrādā kā zvirbulis, jo tam ir liela konkurence un jābūt izveicīgam. Putni dara savu daļu darba, un ko vēl tie dara? Dzied. Varētu teikt, cik vieglprātīgi! Nezina, ko ēdīs rīt, bet dzied. Putni dzied un neslimo ar kuņģa čūlu. Dievs rūpējas par putniem, bet vai mēs neesam vērtīgāki par putniem? Vai mēs neesam radīti pēc Dieva tēla un līdzības? Vai Jēzus Kristus nav miris mūsu vietā, lai mēs varētu dzīvot un katra mūsu dzīves diena piederētu Dievam?

Mūsu šodiena un rītdiena ir Dieva rokās. Vai tā ir drošās rokās? Jēzus vēlas mums pateikt: „Neuztraucieties, jūs Dievam esat vērtība, un Dievs par jums parūpēsies! Mācieties paļauties uz Dievu! Mācieties uzticēties!” Paraugieties pagājušajās dienās! Vai Dievs līdz šim nav par jums rūpējies? Dievs, kas palīdzēja jums vakar, būs kopā ar jums arī rīt. Tomēr pierādījumi, ka raizēšanās ir bezjēdzīga, mūs vēl neatbrīvo no rūpju varas. Ar loģisku pamatojumu palīdzību vien mēs nevaram atbrīvoties no raizēm.

Tātad atbrīvošanās no raizēm ir ne tikai saprašanas, pieredzes, bet arī ticības lieta. „Jūs mazticīgie..., dzenieties vispirms pēc Dieva valstības!” Ja ir kaut kas, par ko būtu jāraizējas, tad tās ir mūsu attiecības ar Dievu. Cik daudz laika veltām ik dienas, lai labāk iepazītu un izprastu Dieva mīlestību? Piedzīvotu Viņu savā dzīvē un varētu sacīt kā savulaik Toms: „Mans Kungs un mans Dievs!”(Jāņa 20:25-29) Dievs nevēlas, lai mēs tik ļoti būtu noraizējušies par dzīves materiālo pusi, ka vienmēr esam rūpju, nedrošības  un uztraukuma pārpilni. Dievs vēlas redzēt mūs veselīgus, priecīgus, laimīgus un  pateicīgus par katru jaunu dzīvības rītu, ko Viņš mums dāvina. Dievs vēlas, lai mēs  saprastu, ka nevienā dzīves situācijā neesam ārpus Viņa redzes loka un rūpēm. Tas nenozīmē, ka mēs tiksim atbrīvoti no visām dzīves problēmām, taču tas nozīmē, ka varam uzticēties Dievam. Tas nozīmē, ka mums ir Tēvs, kas par mums parūpēsies. Uzticēsimies!